Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
5
-
0
-
1
-
1
-
4
-
2
-
Vai dzīve ar bērnu ir tāda, kādu pirms tam bijāt iedomājušies?
Uģis: Mēs ar sievu jau sākumā sarunājām – neklausīsimies, ko citi stāsta. Jo visi mums teica: izbaudiet dzīvi, pirms bērns vēl nav piedzimis, izgulieties, normāli ēdiet, pēc tam jau no mājas neiziesiet! Bet tā nav. Dzīve ir kļuvusi kvalitatīvāka.
Vēdiskajā kultūrā bērns nerodas nu tā… uzkrita te dāvana uz galvas, tagad lai mamma un vecmamma audzina. Bērns tika ieņemts ļoti apzināti, tika veikti dažādi vēdiskie rituāli. Vēl pirms ieņemšanas gājām pie astrologa, lai izvēlētos labvēlīgāko laiku ieņemšanai. Sapratām, ka mums abiem jau ir zināms vecums un te nav ko gaidīt. Pusgadu pēc iepazīšanās saderinājāmies, pēc desmit mēnešiem apprecējāmies, un tālāk ir dabiski, ka ģimene aug un dzimst bērns. Mēs arī centāmies iepazīt viens otru, nevis uzreiz izdarīt visu un tad domāt – kāpēc mēs vispār apprecējāmies?
Citi lasa
Cik ilgi jau esat kopā?
Linda: Drīz būs trīs gadi, precējušies esam nepilnus divus.
Uģis: Ģimeni veidojām ļoti apzināti. Tiklīdz ievācāmies kopīgā dzīvoklī, uzreiz skaidri nolēmām, ka sievai ir viņas atsevišķā istaba, kurā viņa būs ar bērnu, un otrā pusē ir mana istaba. Pa vidu ir altāra istaba, kur mēs satiekamies.
Bērns tika ieņemts, kad sapratām, ka varam to atļauties, ir piemērota mājvieta, sieva tam ir gatava fiziski un emocionāli.
Zinājām, ka paredzēts puika, jau bijām izvēlējušies viņam vārdu. Mums gan neizdevās bērnu ieņemt ar pirmo reizi…
Pēc tam pie manis sapnī atnāca puisītis un uzlika man roku. Es prasīju: «Tu esi?» Viņš teica: «Es esmu!» Tieši tāds viņš arī ieradās pasaulē – blondīns ar zilām acīm, kā puisītis no mana sapņa.
Kāda tieši bija astrologa loma? Jums bija īpašas vēlmes attiecībā uz bērna dzimumu, dzimšanas laiku?
Linda: Astrologs pasaka labvēlīgo laiku bērna ieņemšanai konkrēti mums kā pārim, ņemot vērā mūsu dzimšanas datus. Ieņemot bērnu pareizā laikā, ir krietni lielāka iespēja, ka bērniņš piedzims labestīgs, ar labākām rakstura īpašībām, dievbijīgāks.
Uģis: Eiropas kultūrā šādām lietām nepievērš uzmanību; ja būs bērns, tad būs! Bet, ja bērns atnācis netīšām, tas degradē, jo jau sākumā nozīmē uztraukumus – kur viņu likt, piemēram, vienistabas dzīvoklī Ķengaragā? Kas pieskatīs? Savā ziņā bērns ir negribēts, un viņš to ļoti jūt. Gribēts, apzināti ieņemts bērns atnāk ar kvalitatīvām īpašībām, viņu arī vieglāk audzināt.
Tu teici – ar pirmo piegājienu nesanāca?
Uģis: Pirmajā reizē, kad mēģinājām, grūtniecība neiestājās. Nav brīnums, jo astroloģiski šādas piemērotas reizes konkrētam pārim ir tikai divas trīs gadā. Ja nesanāk, nu tad… Harē Krišna.
Kad piedzima Tamals, arī mums apkārt draugiem sadzima bērni, jo tas bija tas labais laiks – kādam trīs dienas pirms mums, kādam trīs dienas pēc mums. Tamalam vienaudžu netrūks – tas ir fakts.
Kā noritēja grūtniecība?
Linda: Viss bija mierīgi un vienkārši. Otrajā grūtniecības mēnesī pat aizbraucām uz Indiju. Arī tur bija viss kārtībā – varbūt rītos bija nedaudz šķebīga sajūta, taču nekādas sliktas dūšas nebija. Citādi viss mierīgi, biju uzskaitē pie savas ginekoloģes privātpraksē.
Uģi, tu vienmēr esi teicis, ka tev ir augsti standarti attiecībā pret sievietes izskatu. Kāda bija tava reakcija, kad sievas formas sāka mainīties, pieauga svars?
Uģis: Sieva man ir advancēts krišnaīts jeb vaišnavs. Un mums ir sava kārtība, piemēram, es savu sievu nekad neesmu redzējis kailu. Parasti visiem par to ir liels sašutums, sak, ārprāts, ārprāts! Bet tieši tāpēc sievai nebija jākoncentrējas uz sava ķermeņa izmaiņām… Es jau tāpat nezinu, kā viņa izskatās!
To, ka aug puncis, protams, pamanīju. Bet jau pirms tam sievas augums vienmēr bija aizklāts, tāpēc man tas nekrita acīs.
Man žēl to meiteņu, kas staigā pusplikas, – vīrietis pie tā ir pieradis, tad viņa mainās, un vīrietis šokā – kur tu, mana skaistā, esi palikusi? Mūsu kultūrā ir citādi; ja sievai pēkšņi būtu celulīts, es jau tāpat to nezinātu. Sievai par to nav jāuztraucas, viņa var būt māte, un par to man prieks.
Tava ierastā loma ir lasīt lekcijas citiem. Vai paši gājāt uz kādām vecākiem domātām lekcijām?
Uģis: Šķiet, ka bijām uz divām – par slingošanu un hendlingu. Uz lekcijām par dzemdībām negājām, sieva daudz lasīja vēdiskās grāmatas par dzemdībām, rituāliem. Arī mūsu kopienā ir izglītoti cilvēki. Dzīvojam mājā, kurā mīt vairākas citas krišnaītu ģimenes, līdz ar to te vienmēr apkārt ir savējie.
Linda: Bet par tām mācībām – man bija dūla, kas piedalījās dzemdībās. Viņa pie mums arī dažas reizes atnāca uz mājām un izstāstīja svarīgāko.
Kā izvēlējāties dūlu?
Uģis: Mums bija foršā Bez tabu Evelīna. Sākumā bija tā mazliet jocīgi: iepriekš esmu viņu redzējis TV kastē, un te nu viņa – dūla! Evelīnu mums ieteica kāda vaišnavu draudzene. Dūla bija fantastiska, viņa atnāca pie mums un stāstīja, kā notiek dzemdību process, vajadzēja izveidot arī dzemdību plānu. Mēs to izdarījām, laikam pat aizsūtījām e-pastā, sarunājām satikties un plānu izrunāt, bet… dzīvē viss notika citādi. Tamals bija klāt nedēļu ātrāk, un dzemdību plāns tā arī palika neizrunāts! (Smejas.)
Kur notika dzemdības?
Uģis: Tamals piedzima mājdzemdībās – ājurvēdas ārsti tās iesaka. Tomēr sākumā nedaudz šaubījāmies. Apsvērām arī dzemdību vietu variantus Siguldā, Jūrmalā. Teicu – sieva, kā tu jutīsies, tā darīsim! Tad aprunājāmies ar foršo mājdzemdību vecmāti Astrīdu Milleri, kuru mums ieteica citi no kopienas, un izlēmām palikt mājās. Starp citu, Astrīda ir pieņēmusi mājdzemdības daudziem krišnaītiem.
Viņa jūs pārliecināja, ka viss būs labi?
Uģis: Vecmāte mūs ļoti nomierināja. Esam par to pateicīgi. Varu tikai citiem ieteikt – neko nelasiet internetā! Nekādus mammu portālus! Bet sieva jau drusku lasīja… Vecmāte mums tik forši visu izskaidroja, un vairs nebija nekādu šaubu. Mājas ir mūsu telpa, te ir tik daudz plusu! Vienīgais mīnuss – ja nu gadījumā kas… Bet vecmāte teica – tas viss būs pamanāms jau iepriekš un viņai ir viss līdzi, ja nu gadījumā kas, arī slimnīca ir tikai 15 minūšu attālumā.
Pastāsti par dzemdībām – vai krišnaītiem pieņemts, ka vīrietis ir klāt?
Uģis: Krišnaītiem ir svarīgi, lai bērns piedzimst un tiek audzināts Dieva Krišnas apziņā. Kā tieši un kur viņš piedzims – tās ir detaļas. Te nav obligātu likumu, vecāki paši izvēlas. Arī bērns tālāk izvēlēsies savu dzīvi pats – vai viņš būs krišnaīts, Supermens vai Betmens. Bet tikmēr mēs dodam viņam labāko izglītību.
Kad izvēlējāmies par labu mājdzemdībām, uzreiz pateicu, ka negribu piedalīties, jo vēlos uz savu sievieti arī pēc tam skatīties kā uz kaut ko brīnišķīgu un iekārojamu.
Galu galā – esmu izvēlējies viņu neredzēt kailu, kāpēc man vēl tur būt iekšā? Bet vispār tā piedzimšana bija smieklīga. Drīkst stāstīt?
Linda: Stāsti!
Uģis: Naktī sieva ieskrien manā istabā – ūdeņi nogājuši! Man sākās panika, jo vēl nebija laiks! Zvanījām Evelīnai – viņa mūs mierināja, ka tūlīt un uzreiz nekas vēl nenotiks. Laikam satraukumā pārāk daudz runāju, līdz sieva man skaidri un gaiši pateica: «Nerunā ar mani! Ej dari savas lietas, man ir cīņa pašai ar sevi!» Tad sapratu, ka mani tur nevajag.
No rīta atbrauca gan dūla, gan vecmāte. Evelīna vispār bija tik mierīga, pateica, ka varu iet un darīt savas lietas. Tā devos novadīt vienu konsultāciju, iepirkties. Pārnāku mājās, bet te – klusums. Tad kādā brīdī sieva sāk kliegt. Iznāk Evelīna un saka: «Bērniņš nāk!» Man panika, jo izrādījās – viss vēl notiek. Iekšā tik un tā negāju, jo tas ir pārāk intīms process. Nenožēloju to nevienu mirkli. Tā bija mūsu izvēle. Sēdēju, svīdu un lūdzos…
Kādas lūgšanas skaitīji?
Uģis: Harē Krišna. Ļoti intensīvi lūdzos. Teicu – sargā viņu! Vispār jau jutos bezspēcīgs… Sieva kliedz, vecmāte sauc: «Spied!» Bet ik pa brīdim iznāca Evelīna un tādā mierīgā balsī teica: «Viss kārtībā, viss kārtībā!» Tad izdzirdēju bērna pirmo kliedzienu un atvieglojumā izpūtu – ā-ā-ā-ā-ā-ā-ā… Mani pasauca, istabā skanēja mantras… Vecmāte zināja, ka mums ir svarīgi pierakstīt precīzu dzimšanas laiku. Tad ieraudzīju dēlu – mazs, zils, nebija tā, ka baigi simpātisks un wow. (Smejas.) Bija labi paēdis – 56 centimetri un 3950 grami.
Linda: Bērniņš uzreiz veiksmīgi sāka zīst, dūla piepalīdzēja, piekoriģēja, un viss notika.
Atzīsties, Uģi, tu raudāji?
Uģis: Vispār jā, laikam vējš sapūta acīs. Bet patiesībā mirklis bija tāds vairāk praktisks. Man patika, ka vecmāte Astrīda bez jebkāda sentimenta jautāja: «Griezīsi nabassaiti, negriezīsi?» Tā arī pats pārgriezu. Atmosfēra bija forša, mierīga. Uzreiz bija klāt sievas draudzenes, krustmātes – uztaisīja pusdienas, sakopa visu. Ir labi dzīvot kopienā.
Vai mātes un tēva instinkts jūsos pamodās uzreiz?
Linda: Droši vien jā. Nebija sajūtas – kas tas tāds? (Smejas.) Visi apstākļi vairoja pieķeršanos mazulim – mājas, savējie cilvēki apkārt. Viss notika dabiski, mierīgi, bez liekām emocijām.
Uģis: Vados pēc filozofijas, ka tik mazam bērnam es kā tēvs nevaru dot tik daudz kā māte. Bet es varu labi parūpēties par šī bērna māti. Manī vairāk pamodās rūpes, jo tas, ko varu dot bērnam, ir ļoti mīlēt viņa māti. Lai gan tēva sajūta attīstījās jau tad, kad sākām mēģināt ieņemt bērnu, kad viņš atnāca sapnī, kad sievai auga vēders. Kad piedzima, es jau biju gatavs.
Vēl ir tāda lieta kā atmiņas no iepriekšējām dzīvēm – es kaut kādā veidā jau zināju, kas notiks, kas būs. Mani joprojām šī sajūta nav pametusi. Kad esi sastapis īsto sievieti, saproti, ka tu būsi vīrs un tēvs. Mums kopienā bija autoritātes, kas pieskatīja mūsu attiecību izaugsmi, faktiski salika mūs abus kopā un deva svētību. Sievu bildināju templī dievību priekšā uz ceļiem. Visi soļi bija secīgi un apzināti. Tā es kļuvu par tēvu.
Tu daudz piemini apzinātību, tas tagad ir moderni.
Uģis: Jā, tagad Latvijā ir tāds apzinātības bums, bet vārds apzinātība nozīmē, ka tev ir zināšanas, kurās balsties. Kā tu vari būt apzināts, ja nepārzini tēmu? Mēs nemitīgi mācāmies. Krišnaītiem dzīves laikā ir jāiziet cauri sešpadsmit rituāliem. Tamalam nesen bija rituāls, kad viņš pirmoreiz mūžā ēda graudaugus – saldos rīsus, ko sākām dot pēc sešu mēnešu vecuma. Templī notika speciāla uguns ceremonija, ziedojums, kurā mēs pateicamies dieviem, kas sūta svētību bērnam. Bija arī rituāls vārda došanai.
Pastāstiet, kā Tamals aug, kā attīstās!
Linda: Puika ļoti labi pieņēmās svarā, agri sāka velties. Šobrīd brīnos, ka viņš kaut kā aši pārvietojas uz priekšu, pagaidām gan vēl nesēž. Septiņos mēnešos ir divi zobi, un nāk vēl divi. Puika man guļ blakus lielajā gultā un, kad grib ēst, pats pamodina. Es jūtu – rociņas vicinās, skaidrs, mazais grib uzēst. Tad guļ tālāk, man nekur nav jāceļas, nav jācilā puika – mazais paēd un mēs guļam tālāk. Bezmiega nakšu man nav bijis.
Kā notiek sadzīve reālajā ikdienā? Kā sadalāt pienākumus? Kurš uz veikalu, kurš iznest atkritumus?
Uģis: Kauns manā lauciņā, bet, tā kā man ir bail braukt ar auto, mašīnas mums nav. Visur ejam ar kājām, izmantojam sabiedrisko transportu. Mans pienākums ir sagādāt visu vajadzīgo, es iznesu miskasti.
Kopš kāzām, varētu teikt, virtuvē lāgā neesmu bijis, jo gatavot ir sievas pienākums. Toties man ir visi finansiālie pienākumi – sieva nezina, cik maksā dzīvoklis, elektrība, ēdiens.
Viņai ir tikai jāatbild uz manu jautājumu, kas jānopērk. Gadās arī, ka ieeju savā istabā un klusībā domāju, kā sakārtot visus rēķinus. Tad Linda nenāk, jo zina, ka esmu dusmīgs. Saku – tagad sarkanā lampiņa! (Smejas.) Esam ekorežīmā!
Linda: Dažkārt arī trijatā ejam iepirkties. Es gatavoju, bet vīrs ik pa laikam palīdz mājās iztīrīt grīdu, jo visu nevaru paspēt. Viņš arī kaut ko remontē un vispār palīdz.
Uģis: Jā, man ir ļoti augsts standarts, esmu izlutināts vīrietis. Paldies manai mammai! Viņa mani pieradināja, ka visām drēbēm jābūt izgludinātām.
Sieva gludina arī tavus T kreklus?
Linda: Jā, gandrīz visu – T kreklus, kreklus; bikses un zeķes gan ne. (Smejas.)
Domāju, šo lasot, ne viena vien sieviete paģībst…
Uģis: Drīzāk domā – pa kuru laiku? Tomēr sevi ir jāvelta ģimenei. Linda gribēja būt sieviete, māte un kļuva par to. Vairākums sieviešu Latvijā nevēlas kļūt par sievu, jo tad būs jāatsakās no savas it kā privātās dzīves, bet mana sieva zināja, ko grib. Tāpēc mēs apprecējāmies, jo gribēju sievu un māti bērnam, nevis māti uz pusslodzīti, karjeras māti. Sievai ir arī atbilstoša izglītība – pirms tam viņa pirmsskolas iestādē mācīja bērniem angļu valodu. Viņa ir tulkotāja un var strādāt par angļu valodas skolotāju.
Pastāstiet, kā izvēlējāties dēlam ārstu! Kā sabalansējat ājurvēdu un klasisko medicīnu?
Linda: Dēls ir reģistrēts pie ģimenes ārsta, taču, par laimi, nav bijis reālas vajadzības Tamalu ārstēt. Vienīgās problēmas – bija mazliet sausa āda, aizdomas par alerģiju, bet nekas nopietns. Ejam uz obligātajām pārbaudēm, kad mazo nosver, nomēra. Pagaidām cita ārsta mums nav. Apsveram ap gada vecumu izveidot kontaktu ar kādu homeopātu, lai vajadzības gadījumā ir, kur vērsties.
Uģis: Vispār bija tā, ka potenciālais ģimenes ārsts, ko sākumā uzrunājām, atteicās. Mēs pastāstījām, ka esam veģetārieši un arī dēlu neplānojam barot ar gaļu, potēt. Mums uzreiz sāka lasīt lekciju – viņa tādu atbildību neuzņemšoties! Sapratām, ka nevēlamies bērnu vest pie šāda ārsta. Pierakstījām puiku pie sievas ģimenes ārstes, to pēc likuma nemaz nevar atteikt. Ārste ir superīga – teica, nav problēmu! Prasīja – K vitamīna poti vajag, šo poti vajag? Es saku – nevajag. Bijām pateicīgi, ka mums neviens neskaloja smadzenes. Mēs paši uzņemamies atbildību par savu bērnu.
Vai dodat priekšroku visam eko vai arī lietojat ikdienas produktus, piemēram, parastos pamperus bērnam?
Uģis: Ar to mums bija cīņa. Sākumā gribējām dēlam lietot mazgājamos autiņus, bet kursos izdzirdējām joku, ka eksistējot kāda mītiska māmiņa, kas it kā esot ar to tikusi galā, bet neviens nekad dzīvē viņu nav redzējis! (Smejas.) Tāpēc piegāju lietai tīri praktiski – dzīvoklī striķis pār visu istabu, mazgājam, žāvējam, smaka. Vai mums to vajag?
Linda: Sapratām – neesam gatavi! Tāpēc lietojam autiņbiksītes, kas dabā sadalās.
Tātad – bez fanātisma? Ja vajag pamperus, tad vajag?
Uģis: Jā, bez stresa. Mēs vairāk koncentrējamies uz to, kādā apziņā un mīlestībā dēlu audzināt. Svarīgākas ir vērtības, jo pampera kvalitāte nemainīs viņa apziņu. Ēdiena izvēle, potēšana – tas ir vecāku individuāli izspriežams jautājums.
Kāds Tamalam ir raksturs?
Linda: Viņš nav raudulīgs, drīzāk optimists, nebaidās no svešiem, patīk meitenes – tad viņš flirtē. Mums nāk daudz ciemiņu kopienas dēļ, un dēlam patīk cilvēki. Izskatās, ka viņam ir vilkme uz grāmatām…
Tiešām? Ko tas nozīmē septiņos mēnešos?
Uģis: Tamalam jau ir bijuši vairāki rituāli, taču drīz tiks veikts viens īpašs rituāls, kas parāda bērna nākotnes intereses. Kad bērns sāk aktīvi rāpot, viņam priekšā noliek četras lietas: vienā stūrī grāmatas, pa vidu ieročus (neasu zobenu, nazi), tad instrumentus (āmuru, zāģi), ceturtais ir dārglietas un nauda. Vecāki stāv malā un skatās, kur bērns rāpos. Tas iezīmē bērna nākotni. Mēs ļoti ceram, ka Tamals dosies pēc grāmatas, jo tās viņam ļoti patīk. Dēlam vēl ir daudz rituālu priekšā, piemēram, skolas uzsākšanas rituāls, bet līdz pieciem gadiem esam nolēmuši paturēt Tamalu mājās.
Kā tad ar socializāciju?
Linda: Vēdiskajā filozofijā valda uzskats, ka līdz pieciem gadiem bērnam socializācija nav aktuāla. Viņš nesaprot, kas ir draudzība. Protams, ka rotaļu biedri ir vajadzīgi un tādi viņam būs, bet tāda bērnudārza tipa socializācija viņam tiešām nav vajadzīga.
Kas notiek piecu gadu vecumā?
Uģis: Saskaņā ar mūsu tradīciju tikai uz to brīdi bērnam ir noformējies saprāts. Līdz tam viņš vēl mazliet kā dzīvnieciņš – mamma, pups, ēdiens, gulēt. Bērnam ir jāsaņem tikai mīlestība un nav vērts skaidrot – tev jādara tā vai šitā. Ja uz bērnu kliegsi, viņš sapratīs tikai vienu – mani nemīl. Piecu gadu vecumā bērnu var sākt izglītot – tas ir mirklis, kad pieslēdzas tēvs, sāk audzināt dēlu.
Pēc piecu gadu sasniegšanas mēs sāksim vairāk laika pavadīt kopā. Iespējams, Tamals sāks dzīvot kopā ar mani manā istabā.
Ar savu piemēru rādīšu, ko nozīmē būt vīrietim. Tad mums būs jāizlemj, kā mēs viņu izglītosim. Viens variants – Indijā. Mājāpurā ir Gurukula – īpaša krišnaītu izglītības iestāde, kur mācās puiši no piecu līdz 25 gadu vecumam.
Tad jau jums visiem būtu jāpamet Latvija?
Uģis: Iespējams. Bet šādus lēmumus pieņem skolotājs, nevis mēs. Ja skolotājs vēlēsies, lai mēs paliekam – šeit sludinām, lasām lekcijas –, tad paliksim. Iespējams, tepat Rīgā izveidosim vēdiskās kultūras bērnudārzu un skoliņu. Drīzāk būs šis otrs variants. Tas ir arī viens no maniem pienākumiem – dot savam dēlam labu izglītību. Šādās skolās māca vērtības – kas ir pacietība, pazemība, ģimene, ko nozīmē būt sievietei, vīrietim, mātei, tēvam –, nevis vienkārši sastumj bērnam galvā kaut kādus mācību priekšmetus.
Esmu bijis ar lekcijām arī skolās – ne jau bērni ir vainīgi pie tā, kas tur notiek, bet vecāki. Vecāki iegrūž savus bērnus skolā, un viss. Bet tu pavaicā kādam tēvam, kā sauc viņa bērna klases audzinātāju. Viņš nezina. Nu pavaicājiet, kas šo lasa, saviem vīriem, kā sauc jūsu bērnu klases audzinātājas. Būs foršs vakars. Vai kā sauc pulciņa treneri, kurp jūs savu bērnu sūtāt katru dienu.
Linda: Beigās izrādās, ka vecāki nezina ne skolotāja vārdu, ne kādas ir tās vērtības, ko šis skolotājs ieliek jūsu bērnā.
Uģis: Daudziem diemžēl bērns ir tikai tāds sava egoisma paplašinājums. Mamma nemāk būt mamma, bet tad viņa kļūst par Instagram mommy, izliek bērna bildes, vāc sev sekotājus. Bet bērns ir jāsargā!
Kāda ir jūsu attieksme pret bērna bildēm sociālajos tīklos? Uģi, tu tomēr esi visai zināma figūra.
Uģis: Trīs četras bildes esam ielikuši, un tās arī figurē visos rakstos par mums. Labāk tā, nekā kāds mūs mēģinātu aiz stūra nobildēt. Mēs vispār maz ejam sabiedrībā.
Linda: Tie daži foto ir, lai tie, kas klausās mana vīra lekcijas, zina – viņam tiešām ir gan sieva, gan bērns un viņš tiešām dzīvo tā, kā runā savās lekcijās.
Vai jums būs arī citi bērni?
Linda: Tas ir Dieva rokās, mēs kaut kad vēlāk noteikti mēģināsim vēl.
Uģis: Ir tāds teiciens – lai vīrietis saprastu sievieti, viņam ir jābūt meitai. Man patīk dot citiem zināšanas, tāpēc man pašam ir jāsaprot. Mēs pat zinām, kāds būs meitai vārds. Ja Dievs, skolotājs dos svētību – jā, mēs gribētu vēl meitiņu. Mūsu misija nav apaugļot Latviju ar bērniem… Ar skolotāju esam vienojušies, ka mums ir cita misija – tā ir svarīgāka nekā radīt daudz bērnu.
No kurienes jums pārliecība, ka tiksiet pie meitas?
Uģis: Viss ir Dieva rokās. Krišnaītiem ir svarīgi, ka pirmais piedzimst dēls. Latviešiem taču agrāk bija tāpat – vajadzēja mantinieku. Mums tas nebija tik izšķirīgi svarīgi, bet, kad piedzima puika, tomēr ieliec sarakstiņā – check! Tālāk – brālītis, māsiņa – viss būs forši.
Sekss joprojām atļauts, tikai lai ieņemtu bērnu?
Uģis: Jā, tieši tā. Mums ir bijis sekss, tikai lai ieņemtu bērnu. Tā māca mūsu skolotājs, un, lokies, kā gribi, par to runā visi Svētie Raksti, arī Bībele, Korāns. Kas notiek ar vīrieti pēc seksa? Viņš pazaudē smadzenes! Spermatozoīdi – tas ir milzīgs spēks. Kad vīrietis zaudē spermatozoīdus, viņš zaudē fosforu, kas baro smadzenes. Tā ir smalka enerģija.
Mums ir bijis sekss, tikai lai ieņemtu bērnu, lokies, kā gribi, par to runā visi Svētie Raksti.
Pavērojiet no seksa atkarīgus vīriešus – vai tad viņi var izveidot ģimeni? Pie pirmās iespējas aizskries prom! Ja sieviete spēj piedāvāt vīrietim tikai seksu, vīrietis viņu nespēs iepazīt. Ierauga pupus un dibenu un vairs nav iemesla pat prasīt – kā tevi sauc? Tāpēc iepazīšanās stadijā ir ļoti svarīgi, ka sieviete pirmajos septiņos randiņos ir pilnībā piesegta – lai vīrietim strādātu smadzenes.
Linda: Mums abiem ir vienādas vērtības un izpratne par lietām. Protams, ja izveido attiecības ar cilvēku, kas nav vaišnavs, kas neiet šo garīgo ceļu, ir grūtāk saprast, par ko ir runa un kāpēc tā būtu jādara.
Tomēr kā tad ar savstarpējo pievilcību?
Uģis: Šis cilvēkus parasti šokē. Protams, mēs arī neesam kaut kādi pārdabiski cilvēki, mums tāpat ir savstarpēja seksuāla pievilkšanās. Ja tās nebūtu – kāpēc vispār būt kopā? Taču paliek jautājums – kam tu šo enerģiju velti? Es to veltu garīgajai izaugsmei.
Naktīs sieva var mierīgi gulēt. Bērnam vajag mammas klātbūtni, nevis tur jau ir vīrietis, kas lien klāt, jo, lūk, viņam vajag apmierināt savas seksuālās vēlmes. Tāpēc mēs abi izvēlējāmies šādu dzīvi. Kad atnāc uz Krišnas apziņu un sāc garīgi praktizēt, tev parādās citas intereses. Ja attiecībās svarīgāks ir sekss, tu aizmirsti par sievietes emocionālo, intelektuālo, garīgo stāvokli, un šādas attiecības drīz beidzas. Jo vairāk vīrietis atkarīgs no seksa, jo vairāk viņš degradē sevi, sabiedrību un visu pasauli.
Jums ir vēl kāds padoms, ko vēlaties dot citiem jaunajiem vecākiem?
Uģis: Noteikti iesaku laikus izzināt sava bērna talantus ar astrologa palīdzību. Brīžam skatāmies uz vecākiem, kas nesaprot savu bērnu, taustās tumsā, ignorē svarīgas lietas. Vecāki parasti vienkārši pieņem – mans bērns ir labs, taču viņu vajag nevis vienkārši lutināt, bet dot iespēju attīstīties. Indijā, Gurukulu skolā, bijām pie viena no TOP cilvēkiem astroloģijā. Viņš paskatījās karti, sāka smaidīt un teica: «Tamal – the Boss!»* Būs priekšnieks un darītājs. Tāpēc lūdzamies, lai Tamals reiz Rīgā uzceltu ļoti lielu un skaistu templi, lai cilvēkiem būtu, kur izglītoties, un viņi veidotu spēcīgas ģimenes. Lai viņš šajā valstī būtu nevis ņēmējs, bet vairāk devējs. Mēs sekosim norādījumiem, ka puikam dzīvē vairāk vajag praktiskākas lietas. Mūks viņš nebūšot, bet ģimenes cilvēks. Tamalam būs sava lielā misija.
*Tamals – priekšnieks (angļu val.)
