Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Ivans Jānis Mihailovs, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks; Jana Veinberga, Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte.
Izglītības kvalitātes valsts dienests ik gadu gatavo ziņojumu Par obligātā izglītības vecuma bērniem, kuri nav reģistrēti nevienā izglītības iestādē. Jaunākais šāds ziņojums tapis šogad aprīlī. Dienests četras reizes gadā atjauno datus, salīdzinot divus reģistrus. No Iedzīvotāju reģistra tiek atlasīti 5–18 gadus veci bērni, kuriem Latvijā piešķirts personas kods – gan pilsoņi, gan patstāvīgie iedzīvotāji, gan personas, kas Latvijā saņēmušas uzturēšanās atļauju. Iegūtos datus salīdzina ar Valsts izglītības informācijas sistēmas datiem jeb, vienkāršāk izskatoties, skolu sarakstiem.
Šajā salīdzināšanas posmā tiek iegūts paliels skaitlis, kuru ieraugot gluži vai izmisumā jāsaķer galva – vai tiešām TIK daudzi Latvijas bērni neiet uz skolu!?
Piemēram, 2016./2017. mācību gadā Latvijas izglītības iestādēs nebija reģistrēti 19 022 obligātā izglītības vecuma bērni, bet 2018./2019. mācību gadā – 17 169. Pirms šausmināties par patiešām lielo skaitli, jānoskaidro, ko tas īsti parāda.
Kad Izglītības kvalitātes valsts dienests pēc abu reģistru salīdzināšanas nosūta informāciju pašvaldībām, par izteikti lielāko daļu bērnu tiek iegūta nomierinoša atbilde: ar viņiem viss ir kārtībā. Pagājušā gada nogalē, kad notika pēdējais monitorings, pašvaldībām bija informācija, ka 15 477 Latvijā deklarētie bērni atrodas ārvalstīs: 34 bija adoptēti uz ārzemēm, 1738 bija citas valsts pilsoņi ar uzturēšanās atļaujām Latvijā, kuri dzīvoja un mācījās savas pilsonības valstī, savukārt pārējie 13 703 bērni dzīvoja un mācījās ārpus Latvijas – viņu vecāki, izņemot bērna dokumentus no iepriekšējās izglītības iestādes, par iemeslu bija norādījuši pārcelšanos uz ārzemēm, un informāciju par bērna atrašanos citā valstī pašvaldība ieguva no pašiem vecākiem, no viņu tuviniekiem vai kaimiņiem.
Tātad – ar šiem gandrīz 14 tūkstošiem bērnu, visticamāk, viss ir kārtībā – lai arī ir piederīgi Latvijai, viņi mācās kaut kur citur. Tie nav bērni, kas devās uz ārzemēm pērnajā gadā, bet gan visi 5–18 gadus vecie Latvijai piederīgie bērni, kas dzīvo un mācās kaut kur citur. Daži no šiem bērniem pat ir dzimuši ārzemēs, bet saglabā savu piederību Latvijai. Vēl pirms dažiem gadiem ārzemēs esošo Latvijas bērnu skaits ik gadu strauji palielinājās, bet nu gadu no gada samazinās, un tā ir laba ziņa.
Svarīgs ir katrs bērns!
Tikmēr pērnā gada nogalē bija vēl 1017 Latvijā deklarēti 5–18 gadus veci Latvijas izglītības iestādēs nereģistrēti bērni, par kuriem nebūt nav pārliecības, ka viņi ir ārzemēs. Kāpēc šie bērni nemācās? «Tie ir bērni, kas mūs uztrauc visvairāk,» saka Izglītības kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs. «Šādi bērni ir gandrīz visās pašvaldībās. Diemžēl gan dienestam kopumā, gan man pašam ir gadījies dzirdēt neizpratnes pilnus jautājumus: vai tiešām šie daži bērni ir tik svarīgi, lai mēs par viņiem tik ļoti interesētos un rūpētos? Bērni bez pamatizglītības ir jautājums, kuram mēs kvalitātes dienestā pievēršam īpašu uzmanību, un, iespējams, reizēm pašvaldībām mūsu neatlaidība šķiet pārāk liela.
Ikvienai šajā problēma iesaistītajai valsts un pašvaldību iestādei un ikvienam cilvēkam būtu jāapzinās, ka patiešām svarīgs ir pilnīgi katrs Latvijas bērns.
No pieredzes zinu, ka šiem bērniem ir ļoti raibi likteņi.»
Izglītības kvalitātes valsts dienests par visiem 1017 skolas vecuma bērniem, kas pērn nebija reģistrēti nevienā Latvijas izglītības iestādē, informēja attiecīgās pašvaldības, mudinot: lūk, šie jūsu pašvaldībā deklarētie bērni nav skolā – noskaidrojiet iemeslus un dariet visu iespējamo, lai viņi mācītos! Kā atzīst dienestā, pašvaldību ieinteresētība diemžēl ne vienmēr ir pietiekama.
Par vairāk nekā trešdaļu bērnu pašvaldības nav sniegušas nekādu atbildi vai nav pat mēģinājušas neko noskaidrot, un līdz ar to nav nekādas informācijas, kur ir 371 Latvijas bērns vecumā līdz 18 gadiem. Dienestā cer, ka līdz ar novadu reformu situācija uzlabosies, būs resursi un lielāka ieinteresētība un pašvaldību darbs kļūs kvalitatīvāks.
Tie nav iemesli, lai nemācītos
Ir arī gadījumi, kad pašvaldības centieni noskaidrot, kur ir un kāpēc nemācās bērns, paliek bez rezultāta. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Ir ģimenes, kas, atbilstoši savas tautības un kultūras tradīcijām, bieži ceļo, ik pa laikam pārvietojoties no vietas uz vietu un nekur neiedzīvojoties. Ir vecāki ar zemu sociālo atbildību – dzīvesvietu deklarējuši kādā bezmaz vai malkas šķūnī, kas nemaz nav apdzīvojams, bet patiesībā mitinās kaut kur citur, tikai neviens nezina – kur, un savu bērnu skolā nelaiž.
Ir daudz cilvēku ar anulētu deklarēto dzīvesvietu. Piemēram, ģimene īrē dzīvokli un tajā deklarējas, bet pēc īres līguma laušanas dodas dzīvot kaut kur citur, tajā skaitā uz ārzemēm, bet paliek deklarēti iepriekšējā mājoklī. Dzīvokļa īpašnieks agri vai vēlu saviem bijušajiem īrniekiem viņa mājoklī deklarēto dzīvesvietu anulē, bet nekur citur ģimene nedeklarējas, tātad viņiem vispār nav deklarētas dzīvesvietas.
Pērn gada nogalē Latvijā bija 66 bērni ar anulētu deklarēto dzīvesvietu. Protams, var pieņemt, ka šie bērni kopā ar vecākiem ir ārzemēs, bet tas ir tikai pieņēmums. Vēl mēdz gadīties, ka tētis ir deklarēts, piemēram, Liepājā, mamma Gulbenē, bet patiesībā tur nedzīvo, bērns kādreiz ir mācījies Rīgā, bet tad dokumenti izņemti un nekur citur nav iesniegti, sak, ķer nu vēju! Tāpat ir bērni, kuru vecāki slēpjas no parādsaistībām vai tētis no mammas un mamma no tēta, savā nespējā sakārtot dzīvi ieraujot arī bērnus. Skaudri ir stāsti par meklēšanā izsludinātajiem bērniem – neviens, arī bērnu vecāki, nezina, kur viņi ir un vai vispār ir, bet par mirušiem viņus varēs pasludināt tikai pēc noteikta laika.
Protams, ir gadījumi, kad pašvaldībai izdodas noskaidrot gan bērna, gan viņa vecāku atrašanās vietu. Bet ar to vien ir par maz. Kā uzsver Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte Jana Veinberga, likumīga attaisnojuma nav nevienam pašvaldības norādītajam iemeslam, kāpēc bērns nemācās. Pašvaldībām jādara viss, lai motivētu vecākus reģistrēt savu bērnu skolā, ļaujot viņam iegūt pamatizglītību.
Iemesli, kāpēc vecāki bērnus nelaiž skolā, ir dažādi, un arī te skumju stāstu netrūkst.
Ir vecāki ar savdabīgu dzīvesveidu – pārceļas ar bērniem uz dzīvi būdiņā meža vidū un uzskata, ka izglītība nav vajadzīga. Ir fanātiski ticīgie, kas visu pārējo pasauli, arī skolu, uzskata par samaitātu, tāpēc bērnus tur nelaiž. Ir mammas, kas atbild: man ir daudz bērnu, vecākais neiet skolā tādēļ, lai palīdzētu pieskatīt brāļus un māsas. Ir jaunieši bez pamatizglītības, kas jau nodibinājuši ģimeni. Ir jaunās māmiņas, kas rūpējas par savu mazuli, vēl nepabeigušas pamatskolu.
Dienestā atceras arī kādu 15 gadus vecu zēnu, kas dienu no dienas strādāja kokzāģētavā – viņš bija kļuvis par vienīgo ģimenes apgādnieku, tādēļ strādāt bija svarīgāk nekā iegūt obligāto pamatizglītību. Tāpat ir bērni, kuru vecāki uzskata, ka paši var mācīt savus bērnus mājās, diemžēl ignorējot, ka arī tādā gadījumā bērns ir jāreģistrē skolā – dokumentu par pamatizglītību var iegūt tikai tie bērni, kas ir reģistrēti izglītības iestādē.
Vēl viena mūsdienīga tendence – turīgi vecāki mēdz izņemt no skolas sava bērna dokumentus, lai kopīgi dotos tālos ceļojumos uz gadu vai pat ilgāk, uzskatīdami, ka par mācībām domās pēc tam.
Jāmeklē komplekss risinājums
Bērni, kas nemācās, ir ne tikai Latvijas un ne tikai šo laiku problēma – tāda tā bijusi arī Latvijas brīvvalsts laikos, un tāda tā ir arī citās valstīs. Risinājums jāmeklē kompleksi. Iespējams, situāciju uzlabotu stingrāka iedzīvotāju reģistrācijas kārtība – lai nebūtu iespēja, piemēram, savu dzīvesvietu reģistrēt tikai formāli, bet dzīvot pavisam kur citur. Tad pašvaldībām vismaz būtu iespējams saprast, uz kurieni devušies pie viņiem pirms tam deklarētie iedzīvotāji.
Tomēr jāpatur prātā – kamēr vien cilvēki varēs brīvi pārvietoties un šķērsot valstu robežas, neviena institūcija nespēs izsekot, no kurienes un uz kurieni katra ģimene devusies. Tādēļ svarīgākais ir un paliek nevis tas, kur katrs dzīvo, bet gan tas, lai vecākiem ir apziņa, ka bērniem jāiegūst pamatizglītība – vispirms tā ir tieši vecāku atbildība. Grūti pateikt, vai situācijās, kad vecāki savu bērnu skolā nereģistrē, pareizākais risinājums būtu viņus izņemt no ģimenes vai ar policijas iesaistīšanos ar varu vest uz skolu.
Diskutējams paliek arī jautājums par to, vai vecākiem par bērnu nemācīšanos būtu jāuzliek bargi sodi – diez vai tas būtu risinājums.
Skaidrs ir viens – vismaz pašlaik valstij nav nekādu efektīvu iespēju piespiest vecākus reģistrēt savus bērnus skolā.
Tomēr katras konkrētās pašvaldības speciālistiem jāmeklē iespējas pārliecināt un motivēt vecākus ļaut saviem bērniem mācīties – atbalstīt un iedvesmot, nevis vienkārši atmest ar roku un teikt: lai dara, kā grib. Savukārt sabiedrības atbildība ir ziņot pašvaldībai par bērniem, kuri neiet uz skolu.
2019./2020. mācību gadā Latvijas izglītības iestādēs nereģistrēti obligātā izglītības vecuma (5–18 gadi) bērni
|
Pašvaldību sniegtā informācija |
Skaits |
|
Pašvaldība informācijas nav noskaidrojusi vai nav neko atbildējusi |
371 |
|
Bērns pirmsskolas izglītību apgūst ģimenē |
134 |
|
Sāks mācības nākamajā mācību gadā |
116 |
|
Dzīves vietas maiņa |
88 |
|
Pašvaldība mēģinājusi noskaidrot informāciju, bet tas nav izdevies |
82 |
|
Anulēta deklarētā dzīvesvieta |
66 |
|
Izglītojas mājās |
37 |
|
Atskaitīts par izglītības iestādes neapmeklēšanu |
29 |
|
Izglītības iestādes maiņa (nav sāktas mācības citā izglītības iestādē) |
23 |
|
Attālināti mācās citas valsts izglītības iestādē |
5 |
|
Ilgstoši slimojošs |
23 |
|
Bezvēsts prombūtnē |
18 |
|
Invalīds |
16 |
|
Izglītības iestādes likvidācija/reorganizācija |
7 |
|
Strādā (nav informācijas par iegūtu pamatizglītību) |
2 |
|
Kopā |
1017 |
