Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir daudz veidu, kā vecāki audzina savus bērnus; ģimenes un vecāki ir ļoti dažādi. Analizējot to, kā veidojas atšķirīga pieeja bērnu audzināšanā, psihoterapeite Iveta Pļaviņa uzskata: noteicošā ir vecāku pašu bērnības attiecību pieredze. Kādas attiecības vīrietim bija ar viņa tēti un sievietei – ar mammu, kādas tās bija sievietei ar tēti un vīrietim ar mammu.
«Tētis iedod vīrietim galveno identitātes daļu, kā viņš izturēsies pret savu bērnu. Taču arī mammai vīrieša dzīvē ir liela nozīme: kā dēls gaidīts, kādas bijušas dzemdības, kā veidojušās viņu attiecības. Daļa vīriešu pat baidās pieskarties sievietei, kas gaida mazuli, – tas viņam ir kaut kas tik šokējošs un biedējošs, ka nereti viņš norobežojas, jo nespēj izturēt savas jūtas. Tad jādomā par to, kas noticis, kad piedzima viņš, jo vīrietis, visticamāk, atkārto savas ģimenes pieredzi, ko pat neapzinās.
Šādas lietas nepakļaujas apzinātajam, tās noglabātas zemapziņā, un savu sāpīgo pieredzi nevar atcerēties vai arī tā izpaužas ļoti emocionālās reakcijās, piemēram, pret savu bērnu. Tāpēc būtu labi apzināties savu bērnības pieredzi, to, kas noticis, lai nepārnestu uz saviem bērniem.
Citi lasa
Slikta bērnības pieredze ir arī ticamākais iemesls, kāpēc vīrietis var būt ļoti skarbs pret savu bērnu.
Iespējams, viņa tēvs bija skarbs pret viņu, lai gan var būt arī otra galējība: vīrietis, kas audzis ar skarbu tēvu, pret savu bērnu nespēj pat pacelt balsi. Tas ir aizsardzības mehānisms – negribu bērnam nodot to, ko pats pieredzēju. Līdzīgi ir sievietēm – svarīgi, kā mamma pati audzināta, kādu mīļumu saņēmusi no savas mammas. Ko viņa grib pārņemt no savas mammas un ko darīt noteikti nevēlas. Tas viss atstāj lielu ietekmi uz to, kā sieviete izturēsies pret savu bērnu un kā viņu audzinās,» skaidro psihoterapeite.
Atšķirības – dabiskas
Kad kopā sanāk sieviete un vīrietis, katrs ar savu atšķirīgu pieredzi un dzīvesstāstu, atšķirīgu uztveri un dažādiem viedokļiem, pārim sākas savs stāsts. Un, tāpat kā ikviens cilvēks individuāli, arī pāris iziet dažādas attiecību stadijas. Iepazīšanās, romantika, rozā briļļu periods, kad otrā pat nepamana kaut ko, kas varbūt kaitinās nākotnē, un, pat ja pamana, tam nepiešķir lielu nozīmi.
Reizēm bērniņš ātri piesakās, un tas nozīmē, ka attiecībās ienāk trešais, bet trešais vienmēr nozīmē spriedzi.
Sieviete kļūst par mammu, vīrietis – par tēti, un tas ir ļoti nozīmīgs dzīves periods un ģimenes attīstības stadija, kurā jau pašā par sevi ir ietverti daudzi konflikti. Sieviete var izdzīvot dažādas emocijas, justies apmulsusi, nesaprast, ko īsti darīt un kas vispār notiek, tāpat var justies arī vīrietis.
Daudzi pētījumi apliecina: kad piedzimst mazulis, daļa sieviešu saplūst ar bērnu tik ļoti, ka vīrieti jau no pirmajiem brīžiem nostumj malā.
Viņa uzskata, ka par bērna audzināšanu visu zina daudz labāk, varbūt arī vīrietis neprot iesaistīties un būt atbalstošs, jo pats nav saņēmis atbalstu un nezina, ko un kā darīt. Tā kā bieži arī sieviete nespēj skaidri pateikt, kādu atbalstu viņa gaida, sāk milzt konflikts – sieviete nemitīgi čubinās ar bērnu, vīrietis paliek malā. Sieviete bērnu lolo, vīrietis kļūst strikts: «Ko tu ar viņu ucinies!» Tā pamazām sākas strīdi un rodas atšķirīgi viedokļi par to, kā bērns jāaudzina. Iveta Pļaviņa skaidro: «Ja vīrietis savā bērnības ģimenē auga kā vecākais brālis, viņš varbūt būs atbildīgāks, viņam būs vairāk prasmju nekā jaunākajam brālim ģimenē – to apliecina arī pētījumi. Taču varbūt arī jaunākajam vecāki ir iemācījuši būt iejūtīgam, labsirdīgam, laipnam. Galvenais ir agrīnā pieredze un tēva aicināšana būt kopā ar bērnu jau viņa pirmajā dzīves gadā. Ja vīrieti izstumj, tā ir laba augsne strīdiem vēlāk. Tikpat labi vīrietis varbūt ir greizsirdīgs uz sievieti, ka viņa ir tik tuva bērnam un ka viņš nemāk iedot to, ko sieviete, un savu greizsirdību pauž, strīdoties par audzināšanas jautājumiem. Taču tiesa – ģimenes ir ļoti dažādas, tāpēc atšķirības bērnu audzināšanas jautājumos savā ziņā ir pat dabiskas.»
Uzšaut pa dupsi?
Viens no biežākajiem, ja ne pats biežākais, ir strīds par to, cik stingri bērnu audzināt un vai pieļaujama uzšaušana pa dupsi. Lai gan mēdz būt arī otrādi, biežāk ar siksnu bērnam draud tēvi, bet mamma paliek pa vidu starp bērnu un partneri.
Biežāk vīriešiem nekā sievietēm šķiet – ja bērns neuzvedas, kā viņam gribas vai pārkāpj robežas, viņš jānoper.
Iveta Pļaviņa ir pārliecināta, ka šādu situāciju noteikti nedrīkst atstāt bez ievērības, jo tā ir traumējoša gan bērnam, gan vecākiem. Vispirms būtu svarīgi saprast, kādi ir katra vecāka priekšstati par to, kādam bērnam jābūt un kā viņš jāaudzina. Varbūt mammai šķiet, ka bērns jālutina, tētim – ka jāliek pie darba, jāmāca disciplīna. Iespējams, vīrietis iekšēji ir dusmīgs uz sievieti, taču savas dusmas viņai neizrāda un izgāž tās uz meitu. Reizēm arī sievietes dusmas uz vīrieti izpaužas dusmās uz dēlu, jo viņa saredz dēlā viņa tēvu. «Jebkurā gadījumā, ja viens ir par bērna fizisku sodīšanu, otrs – pret, taču īsti nespēj stāties pretī, tas nozīmē, ka pāra attiecībās ir liels nemiers, no kā cieš bērns. Tas nav stāsts par pēršanu, bet pāra attiecībām, kurās kaut kas sagājis greizi. Jo svarīgākās ir pāra attiecības, un, ja tās ir labas un labvēlīgas, visas domstarpības ir risināmas. Tāpat tētim, kas ieper savu atvasi, gribētos pavaicāt – kādu viņš gribētu redzēt izaugam savu meitu vai dēlu? Lai meita izaug ar labu pašvērtējumu, prot veidot attiecības ar vīriešiem vai tāda, kas no viņiem bīstas un neveido attiecības, jo vīrieši var būt vardarbīgi. Sišana vispār ir vecāku bezspēcības un bezpalīdzības izpausme, nevis veids, kā bērnam iemācīt robežas vai respektu pret vecākiem,» ir pārliecināta psihoterapeite.
Rāmis – no tēva, mīļums – no mammas
Kad mamma metas bērnu aizstāvēt vai vīrietim aizrāda, ka ir pret pēršanu, daudzi meklē attaisnojumu: «Mani arī bērnībā pēra, vai tad es slikts cilvēks izaugu!» Patiesībā bieži tas nozīmē noliegt savas jūtas, noliegt, ka pēriens kaut ko ir nodarījis. Vīrietim grūti saskarties ar savu emocionālo daļu, kad viņš juties ievainots, aizvainots, dusmīgs, – viņā, tāpat kā ikvienā cilvēkā, dzīvo iekšējais bērns, kas var būt ļoti ievainots. Tāpēc daudzi saka: «Nē, man vecāku pēriens neko nav nodarījis,» – jo citādi viņam būs jānonāk kontaktā ar savām iekšējām sāpēm, bet to neviens nevēlas. Ja vīrietī ir skarbums, nevajadzīga bravūra, visa noliegšana un pārliecība, ka tikai viņš zina, kā bērns jāaudzina, jārunā par vīrieša sāpēm un viņa problēmām.
«Pētījumos par vardarbību pierādīts, ka vīrietis identificējas ar savu vardarbīgo tēvu un savu pieredzi tālāk nodod savam bērnam. To sauc par identifikāciju ar agresoru. Agresija izpaužas ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, vārdiski: «Ak, tu, niecība! Kas tu tāds esi? Nekas tu neesi! Nerādies man tuvumā!» Visticamāk, noniecinoša attieksme pret vīrieti bija arī viņa tēvam, un pa ķēdīti tā tiek nodota tālāk.
Sievietes parasti mēdz būt pielaidīgākas pret bērnu, vīrieši – striktāki. Taču arī vīrieši, tāpat kā sievietes, mēdz justies vainīgi, jo mēs visi esam cilvēki.
Tikai vīriešiem vairāk ir pragmatisks prāts, viņi vairāk orientēti uz mērķi un rezultātu, lai gan arī sievietes var tādas būt. Rāmi un robežas ģimenē vairāk ienes tēvs, bet sirsnību un maigumu – mamma. Taču emocijas ir visiem, arī tētis var justies vainīgs, ka bērnu iepēris vai sarājis, bet līdz nākamajai reizei, kad viņam uznāk dusmas un viņš nespēj sevi bremzēt. Ja tēvs grasās sist bērnu, mammai noteikti jāstājas ceļā. Bērnam tā ir briesmīga trauma, ja mamma viņu neaizstāv vai ja tētis neaizstāv un sit mamma,» uzsver Iveta Pļaviņa.
Būs tā, kā es teicu!
Strīdu iemesls ir arī tas, ka visbiežāk vīrieši, reizēm arī sievietes ir pārliecināti tikai par savu taisnību un uzskata, ka bērnam ir jāpakļaujas vecākiem un jādara tas, ko norāda vecāks, taču nemaz nedomā par bērna emocionālo labsajūtu.
Ja viens no vecākiem ir par sarunāšanu, bet otrs atzīst tikai striktas norādes, konflikts ir gandrīz neizbēgams.
Ieva Pļaviņa skaidro: «Audzināšana, izsakot vien prasības un norādes, ir padomju laiku paliekas, kad neviens neinteresējās par to, kā bērns jūtas. Daudziem trūkst cilvēcības un laipnības vienam pret otru, tajā skaitā pret saviem bērniem. Vai tiešām pieaugušais pats spētu izturēt, ja kāds viņam visu laiku norādītu, ko un kā darīt? Nav runa par visatļautību – robežas, atbildība, pienākumi ir vajadzīgi, tāpat kā cilvēciska attieksme. Tēvos, kuri ir ļoti kritiski un kategoriski, ir liela bezpalīdzīgā daļa. Viņiem ir bail no situācijas, kurā viņi nezinās, ko darīt, kad būs jābūt ar savām jūtām, jāparunā ar sievu. Ka jāļauj sev kādu brīdi būt neziņā par to, kā pareizi rīkoties. Tā vietā, lai būtu kontaktā ar savām jūtām, viņi šauj kā ar ložmetēju: dari tā un tā, būs tā un tā! Daļēji tas ir perfekcionisms, visam jābūt tā, kā teicu, un nekādas atkāpes! Bet perfekcionisms ir neiroze – perfektiem cilvēkiem ar to grūti dzīvot un parasti viņi ir nelaimīgi.»
Kā rast kompromisu?
Par audzināšanas pamatiem un galvenajiem pieturas punktiem būtu vēlams izrunāties jau tad (vismaz tad!), kad pāris gaida mazuli. Lai vēlāk nesastaptos ar nekonsekventu audzināšanu, kad, piemēram, tētis katru dienu mazajam liek gulēt diendusu, bet mamma atļauj kādu reizi izlaist.
Neatkarīgi no tā, cik mazas vai lielas ir vecāku domstarpības bērnu audzināšanas jautājumos, tās var risināt tikai runājot.
Lai cik sarežģīti šķiet, vajadzētu apsēsties un aprunāties par to, kas notiek. Ja mammai ir pretenzijas pret tēva audzināšanu, sarunu var sākt ar jautājumu: vai ir kaut kas, kas tev nepatīk, ko es daru? Varbūt katrs var uzrakstīt, ko gaida no bērna, kādu pienākumu izpildi, kādas robežas. Ja vīrietis nevēlas runāt, viņu tomēr ir jāmēģina uzrunāt, sakot, ka tas ir ļoti svarīgi. Tāpat vajadzētu izvairīties no pārmetumiem: ja mammai vīra uzvedībā un attieksmē pret bērnu kaut kas šķiet nepieņemams, vispirms viņa varētu atrast kaut ko, par ko vīrieti paslavēt. Jo, tiklīdz sākas saruna par bērnu, sākas arī strīds, un zūd viss pozitīvais, ko tētis dara. Ja vīrieti paslavē un norāda uz labajām lietām, viņš pēc tam var būt gatavs paklausīties arī to, kas sievietei nepatīk.
Tas ir stāsts par pāri
«Ja vecāki nespēj vienoties par bērnu audzināšanu, tā tomēr ir pāra problēma un stāsts par abu attiecībām. Tas nozīmē, ka viņi nav saskaņojuši savas pieredzes, nav izrunājušies un viens otram neuzticas. Bieži aiz strīda par bērnu audzināšanu slēpjas sievietes un vīrieša konflikts. Ja pārim ir pietiekami labas attiecības, konfliktam nav vietas. Tad kādu dienu padusmojas, bet nāk priecīgās dienas, kad viens otru atbalsta, saprot, uzticas. Vienmēr ir kāds dziļāks iemesls tam, kāpēc sieviete un vīrietis viens otru nesadzird un kāpēc nevar atrast kompromisu. Veselīgi būtu vienam mazliet piekāpties, otram piekāpties un atrast zelta vidusceļu. Labi, pēršana nav variants, bet – kā citādi mēs varam noteikt stingrākas robežas? Ko darīsim, kad bērns niķojas? Tiesa, mazi bērni tāpat vien neniķojas – viņi parasti ir niķīgi tad, ja viņiem kaut kas nepatīk. Varbūt vecāki strīdas, varbūt mamma bieži ir bēdīga vai nomākta vai bērns nedabū kaut ko, kas viņam vajadzīgs. Varbūt bērnam vajag tikai to, lai tētis viņu paņem klēpī vai kopā paspēlējas.
Vecākiem vajadzētu saskaņot, ko bērns drīkst un ko nedrīkst, lai nav tā, ka viens ļauj braukt ar velosipēdu, bet otrs neļauj. Ja vecākiem ir pietiekami labas attiecības, viņi aizstāv viens otra pozīcijas: «Mēs ar mammu tā izlēmām!»
Pat ja vecākiem kādā bērna audzināšanas jautājumā bijušas domstarpības un viņi sarājušies, pēc tam vajadzētu meklēt izlīgumu.
Ir ļoti svarīgi parādīt, ka viens vai otrs spēj mainīties un pieņemt otra viedokli. Protams, bieži šie jautājumi pašu spēkiem nav izrunājami, tad vajadzētu meklēt profesionāļa palīdzību. Tas ir psihoterapeita darbs – atvērt cilvēku, palīdzēt viņam atcerēties sevi tad, kad bija tikpat vecs kā viņa bērns. Ja vecāki savas attiecības neuzlabos un domstarpības nerisinās, nekas labs nesanāks,» ir pārliecināta Iveta Pļaviņa.
Padomi vecākiem
- Runāt par audzināšanas jautājumiem vajadzētu tad, kad bērna nav līdzās. Ja bērna klātbūtnē mamma rāj tēti vai tētis – mammu, tā bērnam ir psiholoģiski ļoti smaga situācija. Strīds par viņu bērnam liek justies skumjam, vainīgam, nomāktam.
- Pirms runā par savu atšķirīgo pieeju bērna audzināšanā, mammai un tētim vispirms vajadzētu izstāstīt savu bērnības pieredzi. Tad būs vieglāk saprast, kāpēc katrs no jums rīkojas tā un ne citādi.
- Tas, ka abi izrunājas, uzreiz automātiski nenozīmē, ka dzīvē viss aizies kā pa diedziņu. Visiem vecākiem kaut kas neizdodas, arī bērnu audzināšana ir process, kas jāmācās. Taču – nesanāca šoreiz, centīšos nākamajā reizē.
- Bieži ar vienu sarunu nepietiek – par to, kas bērna audzināšanā jāmaina, jārunā vairākkārt. Turklāt nereti vadīt sarunu ir grūti, un bieži tā neved nekur. Es uzskatu, ka jāsit! Es uzskatu, ka nav! Es domāju, ka tas ir nežēlīgi! Es gan tā nedomāju! Šāda saruna nepaplašinās, pat nav īsti par tēmu, un tad gan jāmeklē profesionāļa konsultācija.
