Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mana pirmdzimtā ir meita. Viņa pasaulē nāca mājdzemdībās. Tā bija lieliska pieredze. Turklāt pati māja ar šādu notikumu iegūst citu dziļumu. Dzimšanu, par spīti fizioloģiskajām izpausmēm, varu raksturot kā baltu gaismu. Lai gan mums, cilvēkiem, to ir grūti nest.
Pavisam drīz meita svinēs desmito dzimšanas dienu. Vidējam dēlam tūdaļ būs astoņi, bet jaunākajam šobrīd ir divi gadi. Domāju, šo desmit gadu laikā esmu kļuvis nedaudz pacietīgāks. Tagad saprotu, ka, runājot ar bērnu, nav jāgaida tūlītēja man vēlama reakcija. Vienlaikus – vai ar to pietiek, vai esmu tādā attīstības līmenī, kādā man gribētos būt? Diez vai. Man joprojām ir par maz pacietības un miera, kas atspoguļojas manā reakcijā. Ja dārzā bērni no grila grābj pelnus, jauc tos ar ūdeni un taisa cementu, rezultātā viņu drēbes ir pilnīgi nelietojamas, es nespēju uz to visu mierīgā garā noskatīties un, baigi nepukojoties, netīrību savākt. Taču es gribu sevī šo mieru rast.
Man noteikti gadījies emocionāli nodarīt pāri savai meitai.
Citi lasa
Bijuši brīži, kad esmu viņai teicis – tagad ejam uz istabu, aiztaisām durvis un tur kopā gaidām, kamēr tu izraudāsies. Taču esmu arī pārliecinājies, cik šāda rīcība ir neefektīva un dažādu pēcseku raisoša. Vecāki šādus izmisuma soļus sper, jo jūtas bezpalīdzīgi. Viņi nezina, ko darīt.
Kad zaudēju iekšējo līdzsvaru, manī dzimst dusmas. Man kā tēvam visvairāk gadījies klupt reizēs, kad bērni konfliktē savā starpā. Viņi to dara pat vairākas reizes dienā. Šajā ziņā vecāku uzdevums ir ar neatlaidību un mieru parādīt, kā rīkoties citādi. Un darīt to nevis ar stāstīšanu vai padomu došanu, bet pašiem parādīt, kā iziet no konflikta. Vecāka uzdevums ir nevis pateikt, ka strīds par zīmuli ir nieka vērts, bet gan pieņemt bērna emocijas.
Konflikts tikai padziļinās, ja bērna izjūtas netiek pieņemtas. Man šķiet, ka lielākā daļa tēvu ķeras un klūp, tieši saskaroties ar šo problēmu. Konfliktu arī nevar atrasināt ar vardarbību, sakot – muti ciet – vai liekot lietā siksnu. Pat ja bērns uz mirkli klusēs, pēc tam nāksies ļoti daudz tērēt laika un pielikt pūļu, lai savas rīcības sekas koriģētu. Nogurdinošākais tajā ir tas, ka, zinot šos vienkāršos principus, es tik un tā nespēju pietiekami stabili šādi rīkoties visās situācijās.
