Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Pēc pirmajām dzemdībām svars burtiski kusa, pēc otrā bērna dzimšanas man bija pēcdzemdību depresija, bet to sapratu tikai vēlāk. Negribēju iet laukā no mājas, līdz ar to arī svars auga, nevis samazinājās, un pēc jaunākā bērna nākšanas pasaulē bija vēl vairāk lieko kilogramu. Un tad vēl hormoni… Lielākais svars bija 138 kilogrami. Man bija kauns iet ārā, likās, ka neesmu pietiekami labs cilvēks pasaulei, jo nācās uzklausīt dažādas pamācības: «Tu tikai neapvainojies, bet tev vajag to un to… Nav jau nemaz tik grūti, saņemies taču! Manas draudzenes draudzene vai paziņa gan nometa svaru…» Kā man justies, dzirdot to vairākas reizes dienā?! Tā veidojas apburtais loks: slīgsti vēl dziļāk depresijā un no mājas izej vēl retāk. Ja man piedāvāja kādas aktivitātes, atteicos, jo likās, ka man nav piemērota apģērba. No sirds priecājos, ja citiem izdodas novājēt, bet es acīmredzot neesmu tik stiprs cilvēks, lai izdarītu to pati.
Esmu izmēģinājusi visvisādas diētas. Kad man vēl nebija bērnu, lai mazinātu apetīti, smēķēju. Dzīvojot Londonā, nelegāli pirku no Spānijas ievestu pulverīti, kas bija jāsamaisa ar ūdeni un no rīta tukšā dūšā jāiedzer. Vēlāk sapratu, ka tur nenormālā daudzumā bija zaļā tēja un kofeīns. Pirmās pāris dienas tiešām vairs negribējās ēst, bet arī sirds sāka skriet pārāk ātri. Vēl izmēģināju dažādus novājēšanai paredzētus uztura bagātinātājus, bet sapratu, ka brīnumlīdzekļa nav. Pilnībā atteicos no cukura, bet izturēju tikai pāris mēnešus. Biju aizgājusi pie uztura speciālistes, bet tolaik man likās: «Viņa vispār neko nesaprot – grib, lai ēdu tikai zaļu zāli!» Nelīdzēja arī badošanās un sporta zāle, tāpat akupunktūra neko nedeva, izņemot mazu šoku, jo tika sadurtas mazas adatiņas, ko pēc tam pieslēdza pie elektrības. (Smejas.) Līdzko palaidu grožus vaļīgāk, divpadsmit nomesto kilogramu vietā atpakaļ dabūju četrpadsmit.
Kad pērn reimatologs man pateica par sklerodermiju un uzzināju, ka tai ir trīs procentu mirstība, sapratu, ka vairs nevienu dienu neatlikšu konsultāciju par kuņģa samazināšanas operāciju. Varētu domāt, ka trīs procenti nekas nav! Bet ja to pasaka tev…
Citi lasa
Sapratu, ka ļoti, ļoti gribu dzīvot! Man ir mazi bērni, kam vajadzīga mamma.
Kad pagājušā gada jūnijā piedzima jaunākais dēliņš, uzreiz aizskrēju pie ārsta konsultēties par kuņģa samazināšanu. Viņš teica, ka jānogaida pusgads pēc dzemdībām, kamēr saregulējas hormoni. Ar visām analīzēm, pārbaudēm un konsultācijām operācija izmaksāja gandrīz 5000 eiro. Likās ļoti dārgi, bet vīrs teica, ka tā nav lieta, uz kuru vajadzētu taupīt. Kuņģa samazināšanu veic tad, ja ķermeņa masas indekss pārsniedz 35. Nešaubos, ka būtu cilvēki, kas gribētu samazināt kuņģi arī pie pieciem liekiem kilogramiem. Kad ārsts vaicāja, kad vēlos operāciju, atbildēju: «Vakar! Negribu gaidīt vairs ne dienu!»
Divu nedēļu laikā tika veiktas visas analīzes un izmeklējumi – vēdera dobuma ultrasonogrāfija, sirds pārbaude ar ultraskaņu, plaušu rentgens, bija arī jārij kobra. Un 26. janvārī sākās mana jaunā dzīve. Nevienā brīdī man nebija šaubu vai baiļu, domāju, ka uz operāciju galda cilvēki nomirst krietni retāk nekā uz ielas vai kādā negadījumā. Ierodoties slimnīcā, vienīgais, par ko uztraucos – kā dabūšu mugurā caurspīdīgo agroplēves halātu: «Man taču tas būs par mazu!» Biju tik nobriedusi, ka likās – lai operē kaut bez narkozes. (Smejas.) Tik ļoti man bija apnikusi dzīve, kad kaunies iziet uz ielas! Es gribēju dzīvi baudīt – kā tagad, kad varu uzvilkt kleitu, kas man der un labi izskatās, un justies kā sieviete. Šodien par operāciju liecina tikai mazas rētiņas, seši mazi griezieni kā kaķa skrāpējumi, bet tagad pirmo reizi dzīvē iemīlu savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Jā, āda uz vēdera nokarājas, bet beidzot es sev tiešām patīku.»
Visu Katrīnas Potrepko stāstu lasi Santa+ un žurnālā Ievas Veselība, kas nopērkams visās preses tirdzniecības vietās.
