Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
2
-
Dažādas vilkmes
Nevaru noliegt, bija svarīgi, lai man ir dēls. Daļa no manis dēlu redz kā sevis turpinājumu, bet daļa to veido, cerot, ka izaugs labs cilvēks. Man ir svarīgi, lai Teodors izaug par tādu cilvēku, kurš māk par sevi pastāvēt, kurš zina, ko grib. Lai šīs īpašības attīstītu, vienmēr ļauju viņam izvēlēties no vairākiem variantiem, cerot, ka tālākajā dzīvē, atbildīgajos brīžos viņš pats spēs saprast un pieņemt lēmumus – kuru ceļu iet un kā rīkoties. Bet, lai saprastu, kur dēlu virzīt, esmu vērsies arī pie astrologa.
Kad piedzima meita, atskārtu, cik abu bērnu enerģijas ir dažādas. Dēlam gribu iemācīt lietas, kas viņu dzīvē padarīs par labu cilvēku, bet par meitu man ir sajūta, ka viņa jau ir piedzimusi kā cilvēks, kurā viss jau ir. Viņa ir kā zieds, kam tikai jāpalīdz uzplaukt. Tāpēc man gribas viņu tikai mīlēt un lutināt. Bet dēlam, lai palīdzētu veidot raksturu, lieku rāmjus.
Attiecības ar dēlu mums veidojās no mazotnes, jo nestrādāju fiksētu darba laiku no astoņiem līdz pieciem. Līdz ar to biežāk esmu mājās un piedalos ikdienas dzīvē.
Būsim godīgi, laiks, ko varam pavadīt kopā ar saviem bērniem, ir diezgan īss. Mirklis, kad varam bērnus samīļot un sabučot, beidzas ātri. Kad sākas skola, bērniem parādās draugi, un vecāki tiek atbīdīti otrā plānā. Pēc draugiem nāks attiecības, un tad jau arī viss – sāksies pieaugušo dzīve.
Brīvais kritiens
Es neesmu no tiem, kurš atpūtu saprot kā būšanu vienatnē. Pēc divām dienām nošķirtībā no pārējiem sāku garlaikoties un ilgoties. Man patīk atpūsties kopā ar ģimeni. Pirmo reizi divatā ar dēlu kaut kur devāmies, kad viņš bija trīs gadus vecs. Braucām uz Zviedriju. Līdz tam, šķiet, divatā kaut vienu diennakti nebijām palikuši. Neskatoties uz to, nedomāju par to, kā mums ies. Sieva gan raizējās.
Man tādā ziņā ir vienalga, es varētu audzināt arī piecus bērnus, nesaspringstot, jo zinu, ka manas attiecības ar priekšnieku ir labas.
Ceļš, ko pavadījām prāmī, nebija grūts. Teodors ir ekstraverts. Viņam patīk troksnis un cilvēki, tāpēc uz kuģa apmeklējām gan dejas, gan karaoki. Viņš ar cilvēkiem iepazīstas ātrāk nekā es. Labi, iesākumā mazliet raizējos, vai naktīs viņš neprasīs mammu, bet nekas tāds nenotika. Mēs aizbraucām uz Zviedriju, lai kāptu klintīs, un nedēļu palikām teltī.
Šobrīd Teodors klintīs kāpj ļoti minimāli, labi ja vien pāris metru. Viņam vairāk patīk dauzīšanās un komunikācija ar pārējiem kāpējiem, taču visvairāk dēlam patīk mūsu atrakcijas. Proti, kad kāpju pa negatīvo sienu un sasniedzu staciju, tad nolaižu lejā virvi. Tur jau stāv Teodors, kuru esmu nodrošinājis ar ekipējumu gadījumā, ja arī viņam iešaujas prātā doma kāpt.
Lūk, virve tiek savienota ar viņa sistēmu. Es pavelku viņu divus metrus, nostiprinu virvi savā sistēmā un tad velku vēl vismaz sešus, septiņus metrus augšup. Kad vajadzīgais augstums ir sasniegts, viņš uzsauc – ir! Un es laižu viņu lejā. Divus metrus virs zemes pēc brīvā kritiena viņš apstājas. Lai iepriecinātu bērnu, ne to vien izdomāsi. Līdzīga atrakcija ir šūpoles. Mēs nesen bijām Itālijā, kur Teodors šūpojās pāri kalna malai. Man pašam būtu bail, bet viņš šo atrakciju pieprasīja vēl un vēl.
Viens no maniem pamatdarbiem ir saistīts ar pirti. Cilvēki man jautā, vai bērni jau iet pirtī un peras. Tad nākas atbildēt, ka pirtī bērni visbiežāk ienāk, lai dauzītos un šļakstītos. Katrai lietai dzīvē ir savs laiks. Mans uzdevums šobrīd ir dot iespējas un ļaut saprast, kas bērniem patiks. Vienlaikus ir lietas, kuras vēlos, lai dēls iemācās. Man ir svarīgi, lai viņš apgūst kādu no cīņas sportiem. Es pats piecpadsmit gadu esmu trenējies brīvajā cīņā, tāpēc zinu, ka tas ieliek bāzi, lai turpmākajā dzīvē varētu paļauties uz savu ķermeni.
Darīt kopā
Meita, lai viņai lasītu priekšā, vēl ir par mazu, bet dēlam lasu katru vakaru. Ātri vien sapratu, ka klasiskās pasakas man nerada nekādu prieku, tāpēc dēlam lasu tās grāmatas, kuras sniedz prieku man. Bērni jūt, kad mūsos ir interese un kad esam garlaikoti. Domāju, arī dēls jūt, kad lasu bez un kad ar prieku. Šobrīd es viņam lasu Pepiju Garzeķi, Ronju, laupītāja meitu, Karlsonu un Robinsonu Krūzo. Būtībā tās ir grāmatas, kurās piedzīvojums ir garāks. Un vēlāk par lasīto mēs varam kopīgi arī parunāt. Nezinu, vai tik mazam bērnam šāda veida literatūra ir piemērota, taču man svarīgāks ir apstāklis, ka mēs lasām kopā. Patiesībā tā ir viena no svarīgākajām lietām – būt un darīt kopā.
Ik vakaru pēc grāmatas seko arī pasaka par taurenīti. Pēc Teodora sniegtajiem norādījumiem, kā taureni sauc un kādas ir tā īpašības, es izgudroju un stāstu pasaku. Parasti šī pasaka beidzas ar Teodora noslēguma vārdiem par to, kā taurenītis apprec Lieni un dzīvo ilgi un laimīgi (lai gan man nav ne jausmas, kas ir Liene, jo bērnu dārzā viņa simpātija ir Marta.). Un tad mēs ejam gulēt. Ja jūtos noguris, man negribas neko lasīt, mēs skatāmies dokumentālās filmas par klinšu kāpšanu, bet pasaka par taurenīti vienalga ir neatņemama rituāla sastāvdaļa.
Sods un miers
Es noteikti neesmu no tiem tēviem, kurš visu vienmēr izrunā lēnām un mierīgi. Varu būt uķi puķi, bet, ja puika gāž podus, tad arī pa dibenu no manis var dabūt. Turpretī meitenes vispār nedrīkst šādā veidā sodīt. Ar puikām ir citādi. Viņiem jābūt drusku pazemīgiem. Tajā pašā laikā māte dēlu nedrīkst sodīt. Vienīgi tēvs to var atļauties.
Bet, runājot par emocijām, manuprāt, tās bērns drīkst izpaust visā košumā. Viņš drīkst bēdāties, priecāties, raudāt un dusmoties. Taču mājās ir savi noteikumi un galvenie esam mēs ar mammu.
Bērnam ir atļauts gribēt (kaut vai ēst saldējumu vakarā). Bet, ja es saku nē, tad tas nozīmē, ka abi vecāki saka – nē. Ja nu tomēr bērns savu neapmierinātību ir nolēmis paspilgtināt ar bļaušanu, tad viņš to var darīt. Tas ir atļauts.
Man nepatīk, ja bērnus uzskata par maziem, neko nesaprotošiem cilvēkiem. Tāpēc ar dēlu sarunājos kā ar pieaugušu cilvēku. Viņš ir personība. Ja viņš ir vīrietis, tad viņam tā arī jādzīvo – jāpalīdz mammai, ja tas ir nepieciešams, jāsatīra aiz sevis. Uzskatu, ka par vīrieti nekļūst, izpildot dažas rituālas darbības. Tā drīzāk var sačakarēt smadzenes.
Šokolāde un desa
Reizēs, kad sastrīdamies ar dēlu, apzinos, ka esmu pieaudzis vīrietis, nevis puišelis. Taču man ir grūti pieiet Teodoram un pateikt – miers. Teodoram to izdarīt ir daudz vieglāk. Es to vēl mācos. Tāpat kopš dēla ienākšanas dzīvē cenšos būt iecietīgāks un apdomīgāks. Vēl pirms gada man šķita, ka nekad neatteikšos no saldumiem. Taču, tā kā dēlam saldumi bija brīvi pieejami, sekas bija atbilstošas – jau trīs gadu vecumā pāris reižu mums bija jāiet pie zobārsta. Līdz ar to nolēmu, ka pats vairs neēdīšu saldumus darba dienās. Proti, šādā veidā rādīju piemēru bērniem. Pēc dažiem mēnešiem Teodors man pievienojās, paziņojot, ka arī darba dienās saldumus neēd.
Atceros reizi, kad bijām ciemos. Viņam iedeva lielo Vāverītes konfekti. Es neiebildu, jo saldumus ēst nav liegts. Tās pašas nedēļas sestdienā Teodors mammai jautāja, lai iedod konču. Izrādās, viņš to bija nodevis glabāšanā, sakot, lai pataupa līdz brīvdienām.
Kopš piedzimšanas Teodoram nav bijusi izvēles iespēja ēst vai neēst gaļu. Viņš ir veģetārietis – tāpat kā es. Manuprāt, gaļa cilvēkam uzturā nav jālieto. Tajā pašā laikā, ja sāktos bads, es pats bez problēmām varētu apēst kaimiņu. Dēls savu izvēli varēs izdarīt brīdī, kad sāks iet skolā. Daži man neizpratnē jautā: «Kāpēc tu dēlu atturi no gaļas? Varbūt viņš to grib?» Labi, tikpat labi viņš ir gribējis skraidīt ar nazi pa pagalmu, iedzert logu šķidrumu vai mesties pāri ielai, neskatoties apkārt. Tas nenozīmē, ka man viņam viss ir jāļauj.
Iemācīt laimi
Šobrīd Teodors ir četrus gadus un divus mēnešus vecs. Un mums arvien vieglāk ir vienoties par darāmo. Piemēram, ja ilgi jābrauc mašīnā, norunājam, ka, tiklīdz būs benzīntanks, mēs piestāsim, lai paskraidītu. Viņš arī sāk saprast lietu būtību. Un zini, kas vēl mani pārsteidz? Viņš visai bieži dzied dziesmas, kuras neesmu pat dzirdējis. Būšu godīgs, neesmu sajūsmā par dziedātājiem. Man patīk vīrišķīgākas lietas, piemēram, cīņas sports, futbols.
Es esmu par iesvīšanu un izcīnīšanu. Bet puika dzied.
Un līdz ar to esmu sevi pieķēris pie domas, ka plānoju, kurā mūzikas skolā dēlu sūtīt. Tāpat man ir svarīgi, kādā skolā dēls iegūs izglītību, jo, būsim godīgi, – tu būsi tāds, kādi būs tavi apkārtējie. Gribu, lai dēls aug par cilvēku, kurš ir mācīts mācīties. Turpretī meitai, manuprāt, svarīgi ir baudīt mācības. Būs labi, ja viņa skolu pabeigs ar labām atzīmēm. Bet galvenais, lai viņa spēj saglabāt savu foršumu un tikt pie forša vīra. Bet džekam, lai viņš būtu foršs, sevi par tādu ir jāizveido.
Es nebūšu vīlies, ja dēls, neskatoties uz to, kur būšu viņu virzījis, nepilnveidosies. Vienīgais, kas mani patiešām baida, – fakts, ka Latvija viņam būs par mazu un viņš aizbrauks. Negribētu, lai tā notiek, jo, manuprāt, ārpusē laimes nav. Diemžēl cilvēki bieži vien nesaprot, kas ir laime un kā to meklēt. Ceru, ka būšu to Teodoram iemācījis.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada augustā.
