Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Jau pirms meitas pieteikšanās ar sievu Rutu spriedām: ja vēlēsimies bērnu, tad visas rūpes būs jāuzņemas līdzvērtīgi, arī bērna kopšanas atvaļinājums būs jādala. Tas man šķita absolūti pieņemami, jo ļoti vēlējos būt iesaistīts bērnkopībā, savukārt sieva nevēlējās ilgstoši būt ārpus profesionālās vides, bet manā darbā tas neko daudz nemainīja.
Neilgi pēc tam nāca gaidītais paziņojums par bērniņu, un īsi pēc meitas piedzimšanas sākām domāt, kurā brīdī būtu labāk mainīties – sievai atgriezties darbā, bet man būt mājās un rūpēties par meitu. Devāmies pie ģimenes psihologa, bet gaidītā atbalsta un iedrošinājuma vietā saņēmām tikai šaubas. Šis apmeklējums nepalīdzēja, taču mūsu apņemšanos nemainīja. Sākumā nolēmām, ka mainīsimies tad, kad meitai būs seši mēneši, taču dažādu apstākļu sakritības dēļ sieva darbā atgriezās pēc četrarpus mēnešiem, un par meitas primāro aprūpes personu kļuvu es. Sākotnēji man bija nelielas šaubas par to, vai ar visiem pienākumiem tikšu galā, taču Rutas beznosacījumu uzticība sniedza nepieciešamo pārliecību par sevi. Galā ar visu tiku, turklāt laiks paskrēja nemanot.
Protams, kopā pavadītajos mēnešos piedzīvoju dažādas emocijas: bija arī sliktās dienas, kad šķita, ka visu daru nepareizi, ka nekas neizdodas un nespēju meitu nolikt gulēt, bet labo dienu bija daudz vairāk, un tajās pārņēma patiess prieks par to, kā ir.
Daļa bērna kopšanas atvaļinājuma iekrita ziemā, kad ārā nevarējām pavadīt tik daudz laika, kā gribētos; korekcijas ieviesa arī pandēmija.
Apkārtējo reakcija uz mani – lielu, garu un bārdainu vīrieti ar mazuli rokās vai ratiņos – bija interesantas. Daudziem, ieraugot mani ar bērnu divatā, acis iepletās izbrīnā, savukārt jaunās māmiņas parasti mums plati uzsmaidīja. Bija daudz arī neizpratnes pilnu reakciju. Kad ar meitu devos uz rotaļu laukumu, vismaz darbadienās es tur biju vienīgais tētis.
Visvairāk mani fascinē tas, cik ātri meita ir izaugusi. Bērna kopšanas atvaļinājumu sāku ar pavisam mazu bērniņu, kurš tik tikko bija iemācījies velties, beidzu ar bērnu, kurš jau patstāvīgi staigā un rotaļājas. Mana bezizmēra pacietība un mierīgā daba ir kā radītas bērnkopībai. Meita ar mani jutās tik mierpilna, ka varēja man uz krūtīm un vēdera nogulēt diendusu divu stundu garumā. Un reizēm to dara joprojām.»
