Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Durvis kā izstāde
«Vecākiem jāsaprot, ka ir utopiski censties saglabāt pilnīgi visu,» ir pārliecināta organizēšanas konsultante Dana Gulbe, kas arī pati ir maza, radoša puikas mamma. Ja zīmējumu un citu mākslas darbu kaudzes vienkārši uzreiz tiek bijīgi noliktas glabāšanā, vecāki paši sev uzliek slogu – bērna darbiņi tiek stiepti līdzi no vienas dzīvesvietas uz nākamo, laiks iet, bet nekādi neizdodas pieķerties to šķirošanai.
«Bieži esmu redzējusi, ka tā notiek, tāpēc iesaku par risinājumu domāt jau laikus. Kā daru es? Kad bērns kaut ko rada, uzreiz jāsaprot, vai konkrētais zīmējums nav vienkārši treniņš, darba lapas, parastas švīkas, kas viņam pašam nešķiet nekas nozīmīgs. Tad viss skaidrs – treniņš beidzas, paldies, varam izmest laukā. Bet to, kas tiek veidots kā māksla, var pielikt pie sienas,» ierosina Dana. Labi, ja mājās tam var atvēlēt īstu sienu bērnistabā vai kur citur. Ja tas nav iespējams, labs risinājums ir bērnistabas durvis, kur mākslas darbus vienkārši piestiprina ar skoču. Netiek bojātas sienas, un ir skaidras robežas, kas neļaus bērnu mākslai izplūst pa visu māju. Ir ģimenes, kas bērnu zīmējumu izstādēm izmanto ledusskapja durvis vai sānus – arī labs variants.
«Ja zīmējumi tiek pielikti pie sienas vai ledusskapja, bērns iegūst sajūtu, ka viņa darbi ir pamanīti un novērtēti. Tātad mamma ir ieraudzījusi un pat pielikusi pie sienas! Īpaši jau pirmsskolas vecumā tas ir ļoti svarīgi,» uzskata Dana, kas pati ir strādājusi par audzinātāju bērnudārzā. Bet, kad tiek uzzīmēti vai no bērnudārza pārnesti nākamie darbi, arī pašam māksliniekam šķiet saprotami kaut ko no iepriekšējā repertuāra noņemt nost, jo vieta taču ir ierobežota.
Atvadu rituāls ar uguni
Tajā brīdī, kad ekspozīcija nomainās, ir daudz, daudz vieglāk veco izmest ārā un šķirties. «Tad nav sajūtas, ka bērna darbiņš nav dzīvojis savu dzīvi, jo savu labo darbu tas izdarījis, iedevis ģimenei pozitīvās emocijas, un nu varam mierīgu sirdi no tā atbrīvoties,» teic Dana. Bet šajā brīdī arī var izvēlēties glabāšanai to, kas ir tik īpaši mīļš, ka to pavisam noteikti gribas rādīt draugiem un vecmāmiņām, un pašam bērnam, kad viņš būs izaudzis. Un šo mazo kolekciju likt glabāšanā. Bet ne jau šā tā! Dana iesaka izmantot parastas dokumentu mapes, marķējot tās, piemēram, ar uzlīmīti Baibas zīmējumi. Vecumā no 3 līdz 4 gadiem. Tādas mapītes var salikt kādā īpašā plauktā, kur glabājas arī citas sentimentālas lietiņas – Dzemdību nama aprocīte, pirmās kurpītes – viss vienā vietā, skaistā kastē.
Pēc tam svarīgi reizi gadā šos sentimentālos priekšmetus, arī bērna zīmējumus, izskatīt – katram pieskarties un sev atkal pajautāt: vai es joprojām jūtu tās pozitīvās emocijas, kādēļ izvēlējos šo paturēt? Tas vajadzīgs, lai atgūtu kontroles sajūtu par to, kas atrodas tavās mājās. Un var pienākt brīdis – varbūt pēc gadiem 20, varbūt agrāk, varbūt vēlāk –, kad tu vairs nejūti spilgtas emocijas un esi gatava šo priekšmetu laist vaļā.
Kā tad palaist mīļas, sentimentālas lietas vaļā?
Viens no ceļiem ir uguns. To, kas darināts no papīra – zīmējumus, apsveikuma kartītes, vēstules –, var sadedzināt, un tas dos pabeigtību un rituāla izjūtu.
Atdošana liesmām noteikti nav tas pats, kas vienkārši aiznest atkritumu maisā uz zaļo konteineru un tad gaiņāt prom iztēles ainas, kā to ar lielo miskastes mašīnu aizvedīs un izgāzīs kopā ar pārtikas atkritumiem. Sadedzinot skaidrs, ka nekādas svešas acis šos zīmējumus vai kartītes vairs neredzēs. «Mana mamma pirms dažiem gadiem tā izšķiroja manus un māsas zīmējumus, kuriem bija pagājis pat 25 gadu termiņš!» stāsta Dana. «Laukos iekūra ugunskuru, izgāja visam cauri, atstāja kādus desmit zīmējumus un visu pārējo sadedzināja. Tas dod to noslēguma izjūtu. Viss, paldies, šis dzīves posms bija ar mani, bet tagad es no tā skaisti un pieklājīgi atvados.» Bet nebūs jau liela bēda arī tad, ja nevajadzīgo vienkārši tāpat izmetīsim laukā.
Un tamborētais ronītis?
Ar zīmējumiem ir vienkāršāk – tie ir plakani un viegli organizējami. Bet ir arī telpiski bērnu darbiņi. Es, piemēram, esmu saglabājusi savu meitu bērnībā tamborēto rozā roni ar pogu acīm, dzijas galu leļļukus, zivju glezniņu paštaisītā zaru rāmītī, māla bruņurupuci un koka dēlīti ar mājturības stundā iededzinātu apsveikumu. Kā tikt galā ar tādiem mākslas darbiem, kad tie pa vienam vien plūst no bērnudārza vai keramikas pulciņa?
«Princips līdzīgs – jārada bērnam sajūta, ka vecāki darbiņu ieraudzījuši un viņiem tas kaut ko nozīmē,» spriež kārtības eksperte. Svarīgi mājās atrast vietu, kur šos darbus izlikt – kaut uz pāris dienām –, lai tie neiejaucas uz mammas rakstāmgalda starp dokumentiem vai virtuvē starp karotēm un nažiem. Var nopirkt mazu paplāti vai apaļu paliktni, kuru noliek dzīvojamā istabā un kur novieto šos darbiņus. Kad pagājušas dažas dienas un vietā nāk kas jauns – laiks atbrīvoties!
Jā, atbrīvošanās ir sāpīgs process ar zemūdens akmeņiem, un Dana to iesaka paveikt, bērnam neredzot. Protams, arī pēc tam var pienākt mirklis, no kura mēs, mammas, baidāmies – ja nu bērns pajautā, kur palicis viņa gatavotais tualetes papīra ruļļu cilvēciņš?
«Tad var teikt: paldies, es novērtēju tavu darbiņu, tas bija skaists, bet diemžēl mēs nevaram saglabāt pilnīgi visu, tāpēc es šo lietu nodevu pārstrādei. Varbūt izklausās kā vārdu spēle, bet bērniem to pieņemt vieglāk nekā vārdu izmetu, kas asociējas ar miskasti un kaut ko nevajadzīgu. Es arī ar savu piemēru rādu, ka mēs neglabājam, piemēram, visas drēbes, ko jebkad dzīvē esam nopirkuši, pilnīgi visus žurnālus, grāmatas vai apavus. Katrai lietai ir savs dzīves cikls, tāpat arī šiem mākslas darbiem. Un bērni parasti ir saprotoši,» stāsta Dana, tomēr uzsver arī kādu viņai ļoti svarīgu atziņu: «Kārtība ir svarīga, bet attiecības ģimenē svarīgākas.»
Ja bērns ir īpaši jūtīgs, visu atceras un visu pamana un viņa pašapziņai ir svarīgi, ka mamma visu, visu saglabā, tad jāmeklē veids, kā apskatei izlikt vairāk, un varbūt būs vajadzīga nevis viena, bet, teiksim, trīs paplātes.
Taču noteikti nav jēgas glabāt visu bez šķirošanas. It kā sirdsapziņa nomierināta – mēs to neizmetām un glabājam. Bet – kāda jēga no tādas glabāšanas? Gandarījuma sajūtas, visticamāk, nebūs. Īpaši, ja viss salikts maisos, kur cita citai virsū uzņurcījušās tamborētas lietiņas, grāmatzīmītes un paštaisītas kartona kastītes. Tad labāk izšķirot un to, kas tiešām dārgs, sakārtot skaistā kastē, uzklāt zīdpapīru un pielikt zīmīti. Un bērna dzimšanas dienā katru gadu atvērt un vēlreiz apskatīt. Nevis iestumt visu, kas ir, maisā ar domu: es par to domāšu rīt! Jo kaut kad jau tas tik un tā būs jādara.
Lai lēmumus nepieņem priekšmets
Protams, ir lietas, kuras tiešām gribas turēt plauktā varbūt pat gadiem ilgi. Man tāda ir dzimšanas dienā meitas dāvināta papīra puķe, kur uz daudzām lapiņām sarakstīts, kāpēc es esmu vislabākā mamma. Ir tik iedvesmojoši to reizēm pārlasīt! Bet varbūt vienkārši esmu dīvaina un piekrauju māju ar liekām lietām? «Protams, ne. Mājām ir jābūt personiskām un mīļām, lai ko tas arī nenozīmētu,» smaida Dana. «Problēma rodas tad, ja cilvēki apjūk, vairs nezina, kā ar visu tikt galā, kad mantas kļūst par slogu un sāk tevi pārņemt savā varā. Kad tu vairs nejūties brīva savās mājās un nevari pieņemt lēmumu par priekšmetu, jo ir sajūta, ka lietas valda pār tevi un neļauj sevi izmest. Galvenais ir apzināties – tu esi tā, kas pieņem lēmumus.» Dana uzsver, ka nevienam priekšmetam nav nozīmes pašam par sevi – nē, mēs to piešķiram ar savu attieksmi un tieši tāpat varam to arī atņemt. Kad apzinies šo varu, tad vari iegūt mājas, kas tiešām dod brīvības sajūtu.
Pēc tam varbūt pienāks diena, kad šīs kartītes dāvinātās emocijas vairs nebūs tik spilgtas un būsi gatava no tās šķirties .
Mazās bērna mākslas galerijas gudrības
- Sākumā mākslas darbus vienmēr noliec redzamā vietā, lai bērns jūtas pamanīts un novērtēts.
- Pēc tam atstāj tikai izlasīti un to ieliec skaistā kastē pie citām savām sentimentālajām lietām. No pārējā – atbrīvojies! Vēlams, bērnam neredzot.
- Nepaslinko un zīmējumiem, kas tiek glabāti, otrā pusē uzraksti, kad tas tapis un kurš no bērniem to zīmējis. Varbūt tagad grūti noticēt, bet pēc daudziem gadiem sajūk arī tas.
- Vislabākos zīmējumus var ierāmēt un pārvērst par lielisku interjera elementu, bet bērna darinātās mīļlietiņas var integrēt ikdienā – kādu figūriņu pārvērst par atslēgu piekariņu, citu darinājumu izmantot kā grāmatzīmi grāmatai, kuru lasi. Mīļus zīmējumus vai kartītes var arī ielīmēt skapīša durvju iekšpusē vai atvilktnes dibenā. Un, atverot skapīti, lai paņemtu rīta kafijkrūzi, katru rītu ieraudzīsi tā durvīs ielīmēto Mammīt, tu esi vislabākā!.
