Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Inesei un Ziedonim ir četri lieli bērni no iepriekšējām attiecībām un pieci mazbērni. Abi kādu laiku bija izbaudījuši divvientulību, mierpilnu un sakārtotu dzīvi, līdz Inese sarunā ar bijušo klasesbiedreni uzzināja, ka viņa plāno adoptēt meitenīti. Inese atceras: «Bijusī klasesbiedrene bija zaudējusi dēliņu, un viņas aizbildniecībā bija meitenīte, kuru viņa plānoja adoptēt. Lai gan pēc izglītības esmu juriste, uzreiz nodomāju, ka adopcija ir ļoti sarežģīts un ilgs process. Pēc tam sāku meklēt informāciju par adopciju, sāku daudz par to lasīt, interesēties. Mums ar Ziedoni bija tik vienmuļa, sakārtota dzīve, viss bija tik paredzami.
Aizdomājos par to, ka mani izaudzināja vecāmāte un es taču arī varu palīdzēt izaugt kādam bērnam.
Mums ir divstāvu māja, vietas pietiek, vai tad vēl viena zupas bļodiņa neatradīsies? Jau biju izpētījusi, kā notiek adopcijas process, kādi ir šie bērni, kādas ir lielākās grūtības, aktīvi iesaistījusies diskusijās interneta forumos, taču baidījos Ziedonim par to stāstīt. Tad izdomāju viņam pastāstīt par savu klasesbiedreni. Stāstīju un raudāju, bet neteicu, ka mēs arī varētu adoptēt bērnu, tomēr pirmā sēkliņa tika iesēta…»
Šiva un zvaigznes
Kad pēc kāda laika Inese ieminējās vīram, ka arī viņi varētu padomāt par adopciju, Ziedoņa pirmā reakcija bija bažas par to, vai viņi savā vecumā spēs izaudzināt bērnu, kā arī satraukums par finansiālo pusi. Viņi daudz runāja un nopietni par to domāja, līdz bija gatavi pieņemt izšķirīgo lēmumu. Inese arī saprata, ka ir ļoti nogurusi būt par uzņēmēju. «Kādu rītu satiku ģimenes draugu, kas ir astrologs. Stāstīju viņam, ka bizness man vairs nesniedz nekādu baudu, pārdošu to, adoptēšu bērnu un atdošu sevi visu ģimenei. Viņš paskatījās uz mani šausmu pilnām acīm un teica, ka esmu traka. Tikai ne to, tu nedrīksti uzņemties svešu karmu! Uz laiku likos mierā, bet, ja esmu kaut ko ieņēmusi galvā, mani nevar tā vienkārši atrunāt. Tad iedomājos, ka jāaizbrauc uz Šivas centru un jāpajautā, ko viņi domā par adopciju. Ar Ziedoni jau visu bijām izrunājuši, pieņēmuši lēmumu, un man jau bija pieteikums par adopciju, ko gan vēl nebijām parakstījuši. Šivas centrā uzdevu jautājumu, vai mums adoptēt bērnu vai tomēr labāk ne. Speciālists izpētīja horoskopus, izmantoja kaut kādus akmentiņus, ilgi skatījās un klusēja. Tad sekoja spriedums – es pirmo reizi dzīvē redzu, ka zvaigznes sakrīt tā, ka jūs esat šajā dzīvē satikušies, lai adoptētu bērnu. Nespēju tam noticēt!
Mēs esam tas īpašais gadījums, kad adopcija nāks par labu gan mums, gan bērnam, jo parasti tas ir ļoti komplicēti.
Tajā pašā dienā bāriņtiesā iesniedzām pieteikumu adopcijai, lai gan jau pirms tam biju izlēmusi, ka to darīsim jebkurā gadījumā,» atceras Inese.
Tas bija 2013. gada 26. septembris, un jau pēc diviem mēnešiem bija bāriņtiesas sēde, kurā lēma, ka Inese un Ziedonis var kļūt par adoptētājiem. Vēl pēc mēneša viņi stājās Labklājības ministrijas adoptētāju rindā. «Mēs paši ļoti raiti kārtojām visus nepieciešamos dokumentus. Bija vajadzīgas izziņas no darbavietām par ienākumiem, dzīves apraksts, izziņas no ģimenes ārsta, psihiatra un narkologa, konsultācijas pie psihologa gan katram individuāli, gan abiem kopā, tika veikta arī apsekošana mūsu dzīvesvietā. Bijām atbilstoši visām prasībām un daudz kam sagatavoti, tādēļ pārbaudes laiks bija tik īss,» stāsta Inese.
Ziedonis atzīst, ka pirmsadopcijas process bijusi ļoti vērtīga pieredze: «Domāju, ka jaunajām ģimenēm būtu vērts veikt šādas pārbaudes pirms bērniņa nākšanas pasaulē, lai viņi būtu pārliecināti par to, ka ir gatavi ģimenes pieaugumam. Tas ir process, kura laikā tu izzini pats sevi un saproti, vai esi gatavs bērna ienākšanai ģimenē.»
Lēmums uz mūžu
Ziedonis atzīst, ka sākumā viņam bijis stereotipisks priekšstats par adopciju: bērni, kas dzīvojuši bērnunamā, noteikti ir traumēti, smagi slimi, ar dažādām komplikācijām; vai tur kas labs var iznākt, nav zināms. Bet Inese sistemātiski un neatlaidīgi deva lasīt informāciju par šiem bērniem, līdz pārliecināja Ziedoni, ka visi bērni nav neglābjami traumēti un slimi, tas var būt arī stāsts ar laimīgām beigām. «Adopcija nav nekāda rotaļāšanās, tas ir nopietns solis, jo ir jāuzņemas pilna atbildība par savu lēmumu. Tas ir uz mūžu.
Viennozīmīgi sapratām, ka ar savām dzīvēm varam rīkoties, kā vēlamies, bet ar bērna dzīvi, kuru adoptēsim, mēs nedrīkstam rotaļāties.
Bijām nolēmuši, ka vēlamies adoptēt bērnu vecumā no diviem līdz četrim gadiem. Nebijām gatavi uzņemties rūpes par zīdaini, jo tobrīd abi bijām aktīvi strādājoši cilvēki. Domājām, ka bērnudārza vecuma bērns mums būtu vispiemērotākais. Mana pārliecība ir, ka četri gadi ir vecums, kad bērns vēl ir audzināms un lokāms, cerot, ka šī sūrā pieredze viņā vēl nebūs tik dziļi iesēdusies, ka viņu vēl varēs atgriezt atpakaļ,» uzsver Ziedonis.
Gaidīsim nākamo
Informāciju par pirmo bērniņu Inesei un Ziedonim atsūtīja pēc trim mēnešiem, viņi aizbrauca pie audžuģimenes iepazīties ar puisīti. Inese atceras: «Viņam bija nepilni četri gadi. No audžumammas stāstītā sapratu, ka vairāki adoptētāji viņu jau ir apciemojuši, tomēr adoptēt atteikušies. Interneta forumos daudz biju lasījusi un diskutējusi par to, kā saprast, vai tas ir tavs īstais bērns, kādi ir kritēriji, kādām jābūt sajūtām, lai tu teiktu: jā, tas ir mans bērns. Savā ziņā tu jūties kā veikalā – šo bērnu es ņemšu, bet šo neņemšu! Pavadījām kopā ar puisīti visu dienu. Viņam bija ļoti smaga ģimenes vēsture, visas ģimenes sievietes bija garīgi neveselas. Man šķita, ka arī puikam nav īsti labi ar garīgo veselību. Biju daudz lasījusi par to, ka šo sāpināto bērnu attīstība var ļoti atpalikt, līdz ar to svārstījos – vai ar šo bērnu nav pietiekami strādāts vai tā tiešām ir neatgriezeniska slimība.
Abi ar Ziedoni runājām, ka nav sajūtas, ka tas ir mūsu bērns. Mēs gaidīsim nākamo. Es ļoti raudāju, sajūta bija briesmīga.
Bet vēl trakāk, ja šāda apjausma nāk pēc tam, kad saproti, ka nevari būt kopā ar šo bērnu.»
Mīlestība no pirmā acu skatiena
Reizi mēnesī visiem adoptētājiem izsūta sarakstu ar bērniem, kam ir grūtības atrast adoptētājus (brāļi un māsas, kas ir nešķirami, smagi slimi bērni un gados vecāki bērni). Lai gan neviens bērns neatbilda viņu gaidām, Inese ievēroja puisīti, par kuru bija ļoti pozitīvs apraksts, – viņam ir pieci gadi (septembrī būs seši), dzīvo audžuģimenē, iet bērnudārzā, ir atraktīvs, dzīvespriecīgs, spēlē teātri, mācās angļu valodu, dzied, apmeklē baseinu, praktiski vesels, abi vecāki bijuši bērnunama bērni. «Ziedonis man uzreiz paziņoja, ka tik lielu bērnu neņemsim, bet es teicu, lai padomā vēlreiz, jo ne par vienu adoptējamo bērnu neesmu lasījusi tik pozitīvu aprakstu, varbūt ir vērts vismaz iepazīties. Ieraudzīju puisēna bildi un sapratu, ka tas ir mūsu bērns. Es to uzreiz sajutu! Galu galā arī Ziedonis bija gatavs doties iepazīties,» stāsta Inese.
Pēc pāris dienām bija jāatbild, vai viņi vēlas iepazīties ar šo bērnu, bet izrādījās, ka nepieciešams cits lēmums no bāriņtiesas, jo viņi bija pieteikušies bērnam līdz četru gadu vecumam. Inese stāsta: «Vai tiešām kaut kādi dokumenti var būt starp mani un bērnu, ja es vēlos ar viņu iepazīties? Bet tā tas ir. Uzreiz uzrakstījām iesniegumu, bāriņtiesas pārstāvji bija ļoti pretimnākoši. Otrdien tika pieņemts lēmums, un piektdien jau braucām iepazīties ar puiku. Ar audžumammu vienojāmies, ka tiksimies kafejnīcā, bet nestāstīsim, ka vēlamies adoptēt puiku, lai viņu lieki netraumētu. Uz tikšanos posos kā uz randiņu, biju sapucējusies un visu ceļu iekšēji drebēju, domājot, vai es viņam patikšu. Satikāmies, aprunājāmies, uzēdām kopā saldējumu. Emīls bija ļoti atvērts, komunikabls un draudzīgs. Ļoti foršs puika. Pēc tikšanās braucot mājās, man bija bail Ziedonim prasīt, ko viņš par to domā, jo iepriekš viņš teica, ka negrib adoptēt tik lielu bērnu. Bet tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, abi tā jutāmies un no laimes sākām raudāt.»
Trīs nedēļas viņi brauca ciemos pie Emīla, lai lēnām satuvinātos. Jau otrajā tikšanās reizē Emīls nosauca Ziedoni par tēti! «Viņš mūs pieņēma uzreiz un teica: «Es jūs tik ilgi gaidīju! Kur jūs tik ilgi bijāt? Bija sajūta, ka viņš mūs bija gaidījis un mēs viņu!» atzīst Inese.
Kopā mājās
2014. gada 13. jūnijā Emīls devās uz savām jaunajām mājām. Ziedonis atceras: «Tas bija satraukumu pilns notikums. Visu bijām sagatavojuši, iekārtojuši istabu, sagādājuši visu nepieciešamo. Satraucāmies, kā Emīls jutīsies, kā to visu uztvers. Atkal mazliet bija sajūta, ka mēs spēlējamies ar cilvēku likteņiem. Vai tiešām viss būs tā, kā esam iedomājušies?» Inese atceras, ka Emīls visu ceļu esot dziedājis, laikam tā mazinot lielo satraukumu, un ik pa laikam jautājis: vai drīz? Vai drīz būsim klāt? «Viņš bija ļoti priecīgs un uzbudināts, nākamajā rītā pamodās jau piecos. Smējāmies – nez vai tā tagad būs katru dienu? Viņš iepazinās arī ar mūsu suņu meiteni Alisi, kas arī ir adoptēta, un sākumā mazliet sabijās, jo nekad nebija sastapis tik lielu suni.»
Vienīgais, kas Inesei radīja bažas, – kā tikt galā ar situācijām, kas viņus gaida. Bija skaidrs, ka viss nebūs tikai rožaini.
«Rožainas bija pirmās trīs dienas. Piektdien vakarā Emīlu atvedām mājās, bet pirmdien man jau bija jādodas uz darbu. Bāriņtiesas pārstāvji mums jau uzreiz teica – sāciet krāt naudu un atvaļinājumu. Atvaļinājumu gan iekrāt nevar, darba devējs to nesapratīs. Arī bērnudārza rindā nav iespējams iestāties, jo nezini, kad un kāda vecuma bērns būs. Vienojāmies, ka pirmo nedēļu ar Emīlu mājās paliks Ziedonis, bet es ar viņu būšu nākamās divas nedēļas, pēc tam skatīsimies, kas notiks.»
Jaunā dzīve
Pirmajā nedēļā viss bija labi, Emīls iejutās jaunajās mājās, un viņam bija labs kontakts ar tēti. Ziedonis atceras: «Bijām draudzīgi un kopā darījām visādas puišu lietas, mums nebija nekādu domstarpību. Ja kaut ko Emīlam aizrādīju, viņš to uztvēra objektīvi, viss bija kārtībā. Inese ir prasīgāka, disciplinētāka, tādēļ viņiem sākums bija grūtāks. Emīls uzreiz bija vērsts uz sadarbību, taču viņam vajadzēja pārbaudīt robežas, tajā pašā laikā viņš bija ieinteresēts būt kopā ar mums. Ļoti atvērts, draisks un delverīgs puika. Tāds viņš ir arī tagad, atbilstoši vārdam Emīls.»
Inese atzīst, ka jaunās dzīves sākums viņai esot bijis grūts, jo Emīls sāka pārbaudīt robežas. Inese: «Jā, esmu prasīgāka, bet sapratu, ka robežas jānosaka uzreiz. Sākumā man gāja traki. No otrā stāva lejā lidoja spilveni un segas. Es negulēšu! Es to nedarīšu! Tādu zupu neēdīšu! Pirmām kārtām jau tev pašai jāspēj saprast, kas notiek bērna galvā, lai adekvāti reaģētu, lai nesāktu dusmoties un kliegt. Atceros, ka bija pagājusi nedēļa, ko pavadīju ar Emīlu mājās. Stāvēju ar Ziedoni mājas pagalmā un teicu, ka ar mani ir traki, jo tas nav normāli, varbūt piesaiste mums nemaz neizveidosies, jo man ir sajūta – ja mājā būtu ugunsgrēks un man būtu izvēle glābt tikai vienu, es glābtu Ziedoni, nevis Emīlu. Tā es tobrīd jutos un to godīgi arī pateicu. Taču uz Emīla izdarībām reaģēju mierīgi. Neviens taču nav nomiris badā, ja nepaēdīs zupu!
Puika slēpās skapī, bet es mierīgi šķirstīju bērnu žurnālus, viņam taču arī interesēja, un viņš izlīda no skapja un sāka runāties.
Pamazām, pamazām visi konflikti izlīdzinājās. Daudz mīļojāmies, vakaros likām Emīlu segā un šūpojām kā mazulīti, dziedājām dziesmiņas, lasījām pasakas, spēlējām spēles, kas stiprināja acu kontaktu, paijājām, glāstījām. Lai Emīls piedzīvotu to, kā viņam nav bijis.»
Jau pēc trim nedēļām Emīls sāka iet bērnudārzā – tas viņam palīdzēja atgriezties ierastajā ritmā. Inese atzīst, ka sākums būtu bijis daudz grūtāks, ja šādas iespējas nebūtu, jo Emīlam bija ļoti nepieciešams kontakts ar bērniem, tas palīdzēja atgūt līdzsvaru.
Neslēpjam, ka viņš ir adoptēts
Mammu Emīls neatceras un nepazīst, jo mamma viņu pameta uzreiz pēc dzimšanas, dodoties strādāt uz ārzemēm un atstājot puiku tēva gādībā. Pie tēva Emīls dzīvoja līdz triju gadu vecumam. Viņš mēģināja rūpēties par dēlu, diemžēl alkohols bija stiprāks, trūka arī nepieciešamo iemaņu. Trīs mēnešus Emīls atradās aprūpes iestādē, divus gadus – audžuģimenē. Sākumā Emīls ļoti bieži pieminēja tēti, stāstīja par kopā piedzīvoto, prasīja, kāpēc tētis nebrauc viņam pakaļ. Emīlam bija ļoti sāpīgi, ka tētis bija apciemojis viņu audžuģimenē un bija solījis atbraukt vēl, tomēr tā arī to neizdarīja.
Inese uzsver, ka bāriņtiesā vairākkārt jautāja, vai viņi atklās bērnam adopcijas faktu vai to paturēs noslēpumā. «Uzskatu, ka bērns nav privātīpašums – ne bioloģiskais, ne adoptētais. Bērni mums ir doti uz laiku, lai mēs viņiem palīdzētu izaugt, pieaugt un kļūt par sabiedrības locekļiem. Lielāks bērns jau zina, ka viņš ir adoptēts, un šo faktu no viņa nenoslēpsi, var tikai runāt, strādāt ar viņu, gatavot tālākai dzīvei.
Emīls atceras savu pagātni, bet, ja viņš arī būtu mazāks, mēs noteikti izstāstītu, ka viņš ir adoptēts.
Ja dzīvē pienāks brīdis, kad uzradīsies Emīla bioloģiskie vecāki vai kad viņš pats sāks par viņiem interesēties, es to pieņemšu. Ja viņš vēlēsies, es palīdzēšu iegūt visu nepieciešamo informāciju un vecākus atrast. Un būšu priecīga, ka Emīlam būs divas mammas un divi tēti, jo tas, ko mēs dēlam dodam, nekur nepazudīs. Mani vecvecāki, kas mani izaudzināja, bija vistuvākie cilvēki un tādi manās atmiņās paliks vienmēr. Un domāju, ka Emīlam būs līdzīgi.»
Ir, ar ko lepoties
Emīls mācās Rīgas Katoļu ģimnāzijā, viņš ir aktīvs, dzīvespriecīgs un gudrs puika, viņam ļoti patīk būt uzmanības centrā un izcelties. Inese: «Neizvēlējāmies vietējo skolu, kur ir sešas pirmās klases un bērns šajā lielajā mašinērijā vienkārši pazūd. Ilgi meklējām un domājām, kur Emīlu skolot, līdz atradām Rīgas Katoļu ģimnāziju. Emīls ar lepnumu visiem paziņoja, ka ies nevis Babītes vidusskolā, bet Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Emīls pēc dabas ir līderis, viņam gribas būt pirmajam.» Ziedonis piebilst, ka Emīls vienmēr grib, lai nebūtu kā citiem (protams, ne vienmēr tas izdodas pozitīvā gultnē), tajā pašā laikā viņš spēj izšķirt, kas ir pareizi un kas ne. «Esam ļoti gandarīti par skolas izvēli, jo šeit ir ļoti draudzīga, ģimeniska vide,» stāsta Ziedonis. «Jau pēc diviem mēnešiem visa skola pazina Emīlu. Viņam patīk komunicēt ar citiem, arī ar vecāko klašu skolēniem. Mūsu skolā var aprunāties ar ikvienu skolotāju, visi ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Uzskatu, ka ļoti svarīgi bērnam šajā vecumā iedot garīgās vērtības, lai viņš pats spēj izvērtēt, kas ir labs, kas slikts, un lai izšķirīgā brīdī aizietu pareizajā virzienā.» Inese ir pārliecināta – vienalga, kāda būs Emīla profesija, galvenais, lai viņš ir labs cilvēks: «Domāju, ka viņš zinās, kas ir labas attiecības, kas ir ģimene, sirds siltums un mīlestība. Lai viņš ir izpalīdzīgs, cilvēcīgs un mīlestības pilns. Un nav vārdu, kā aprakstīt tās mazās ap kaklu apvītās rociņas vai no rīta uz galda atstāto zīmīti – Mammu, es tevi mīlu!
Inese un Ziedonis atzīst, ka Emīlu pilnībā izjūt kā savu bērnu, tikai trūkst atmiņu par zīdaiņu vecumu, un pie tā, ka Emīls ir adoptēts, ir ļoti jāpiedomā.
Ziedonis: «Ja cilvēki patiesi ir pieņēmuši lēmumu adoptēt bērnu, tad bērns jebkurā vecumā jutīs jūsu mīlestību, būs atsaucīgs, tikai jābūt patiesiem. Bērna vecumam nevajadzētu būt ierobežojumam.»
