Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Slimību var pat nepamanīt
Visbiežāk epilepsija izpaužas zīdaiņa vecumā, pirmsskolas vecumā un pusaudža gados. Pieaugušā vecumā tā visbiežāk ir kā simptoms citai nopietnai slimībai – audzējam, asinsrites traucējumiem, insultam u. c. Visā pasaulē ar epilepsiju slimo aptuveni 1% iedzīvotāju, un līdzīga statistika ir arī Latvijā. Katru gadu BKUS nonāk ap 200 bērnu, kam noteikta epilepsija.
Kā uzsver Jurģis Strautmanis, pareizāk būtu runāt nevis par vienu diagnozi, bet slimību grupu ar ļoti dažādiem paveidiem. «Epilepsijas lēkme var izpausties arī kā neilga sastingšana uz 15, 20 sekundēm. Pie speciālista šos bērnus atved ar uzvedības problēmām, jo skolā visi domā, ka bērns tīšuprāt ignorē skolotāja vai citu apkārtējo sacīto, nespēj koncentrēties. Un, tikai veicot encefalogrammu, atklājas, ka iemesls ir smadzeņu darbības traucējumi,» skaidro bērnu neirologs Jurģis Strautmanis.
Tāpat bērniem var būt labdabīgas epilepsijas paveids, kas izpaužas ar veģetatīviem simptomiem – sliktu dūšu, vemšanu, piesārtumu vai bālumu.
Krampji un raustīšanās nav pārāk izteikti, šāda lēkme var ilgt pat vairākas stundas, un to bieži sajauc ar gastroenterītu. Tas viss norāda tikai uz to, ka nevienu bērna sūdzību nevajag atstāt bez ievērības.
Labdabīga un ļaundabīga?
Lielākā daļa epilepsiju (50–60 %) ir labdabīgas, ar ļoti labām prognozēm uz izveseļošanos. Vēl 10–20% ir epilepsijas paveidi, kad, dzerot medikamentus, cilvēks visu atlikušo dzīvi var nodzīvot bez lēkmēm. Kā uzsver Jurģis Strautmanis, šādos gadījumos bērns var turpināt apmeklēt skolu, drīkst un pat ir ieteicams nodarboties ar sportu un citām aktivitātēm.
Ierobežojumi ir pat kaitnieciski, jo bērnam var veidoties slima cilvēka psiholoģija, kas var atstāt sliktāku ietekmi nekā trīs epilepsijas lēkmes visas dzīves laikā.
Tāpēc, ja kādā mācību iestādē bērnu negrib uzņemt epilepsijas dēļ, tam nav pamatojuma. Diemžēl atlikušie 20–30% ir smagas un ļaundabīgas epilepsijas gadījumi, kad lēkmes saglabājas arī tad, ja cilvēks ārstējas. Dažkārt elektriskā aktivitāte smadzenēs ir ļoti nepareiza arī lēkmju starplaikos – dezorganizēta, haotiska –, tāpēc bērnam rodas ļoti smagas pasaules uztveres un domāšanas problēmas.
Šādas epilepsijas dēļ bērniņš var zaudēt visas spējas, kas viņam līdz šim bijušas, pārstāt runāt, staigāt, pazīt apkārtni. Nereti arī ļaundabīgas epilepsijas gadījumā var palīdzēt ar medikamentiem lielās devās un dažādās kombinācijās. Pie ārstēšanas metodēm pieder arī ketogēnā jeb tauku diēta, kā arī ķirurģiska iejaukšanās, kad tiek izgriezts epilepsijas perēklis. Īpaši iepriecinoša ziņa – kopš pērnā gada sākuma šādas operācijas veic arī Latvijā, veiktas jau 12 šādas operācijas ar ļoti veiksmīgu rezultātu.
«Diemžēl to var izmantot tikai atsevišķos gadījumos, kad iespējams pavisam precīzi noteikt epilepsijas perēkļa vietu,» saka Jurģis Strautmanis. Ja to izdodas atrast, izredzes ir ļoti pozitīvas. «Mūsu pirmais pacients bija diezgan mazs bērns, kam bija bojājums smadzeņu centrā, kur attīstās valoda. Taču bērnam ir ļoti plastiskas smadzenes. Ja bērnam izoperējam vietu, kur jāveidojas valodai, tā var veidoties blakus vai otrā smadzeņu puslodē,» stāsta neirologs, atgādinot, ka mēs visi piedzimstam ar smadzeņu audu rezervi un puse smadzeņu šūnu pakāpeniski dažu gadu laikā noārdās, jo turpmākajos gados tik daudz šūnu vairs nav nepieciešams.
Taču šī smadzeņu rezerve nodrošina to, ka bērns pirmajos dzīves gados ir spējīgs tik daudz iemācīties un apgūt – velties, rāpot, staigāt, runāt, noturēt karoti, patstāvīgi ēst un daudz ko citu.
«Liels cilvēks nespēj iemācīties tik daudz, cik var mazs bērns, un tāpat arī bērna smadzenes spēj pielāgoties daudz vairāk nekā pieauguša cilvēka smadzenes,» saka Jurģis Strautmanis, uzsverot, cik svarīgi ārstēšanu sākt iespējami agrāk.
Epilepsijas iemesls – ģenētisks?
«Labdabīgām epilepsijām lielākoties ir ģenētiski iemesli, taču nav runa par vienu gēnu, bet gan daudzu gēnu summu. Tāpat epilepsijas gadījumā var būt runa par strukturālām pārmaiņām, piemēram, galvas traumu, audzēju, insultu vai sīkām iedzimtām attīstības anomālijām.
Starp citu, viens no epilepsijas iemesliem var būt arī kratītā bērna sindroms, kā dēļ radusies galvas smadzeņu trauma un asinsizplūdums, – diemžēl joprojām katru gadu vismaz viens bērns nonāk nodaļā ar kratītā bērna sindromu. Te gan uzreiz gribu paskaidrot, ka runa nav par vieglu pakratīšanu. Kratītā bērna sindroms izpaužas kā smaga trauma, kad bērnam ir krampji, viņš ir apātisks vai pat bezsamaņā,» saka ārsts.
Vecāki parasti baidās, ka tad, ja ir augsta temperatūra, var sākties arī krampji. «Gribu nomierināt, ka visbiežāk šie krampji ir labdabīgi un nekādas sekas neatstāj, taču apmēram 10% gadījumos var attīstīties epilepsija.
Tam gan visbiežāk ir ģenētiski priekšnoteikumi, lai gan viens un tas pats gēns katram ģimenes loceklim var izpausties dažādi – vienam ar krampjiem augstas temperatūras laikā, citam ar smagu epilepsiju,» skaidro Jurģis Strautmanis. Vai, laikus mazinot temperatūru un nenonākot līdz krampjiem, no epilepsijas var izvairīties tie bērni, kam ir šis 10% risks? «Nē. Pētījumi liecina, ka šādi krampji parasti rodas, ja temperatūra ceļas ļoti strauji un nespēj nostrādāt medikamenti pret temperatūru,» skaidro Jurģis Strautmanis.
Kādas ir epilepsijas pazīmes?
Epilepsija ir galvas smadzeņu darbības traucējumi, kas izraisa epileptiskas lēkmes. Epileptiska lēkme rodas galvas smadzeņu nervu šūnu īslaicīgu darbības traucējumu rezultātā (pārmērīgas elektriskas izlādes). Gan smagas, gan vieglas epilepsijas sākotnēji var izpausties vienādi.
Epilepsijas galvenā pazīme ir lēkmes, kas, kā jau minēts rakstā, var izpausties gan ar krampjiem, gan sastingšanu, gan sliktu dūšu, vemšanu, piesārtumu vai bālumu. Tātad jebkura pazīme vai simptoms, kas pēkšņi sākas, pēkšņi beidzas, notiek bez jebkādiem apkārtējās vides ierosinātājiem un tipiski ilgst no dažām sekundēm līdz dažām minūtēm, var būt epilepsijas pazīme. Īpaši bīstami ir tad, ja bērnam ir vērojami arī attīstības traucējumi.
