Sirds projekts — Neērtie bērni

Projekts Neērtie bērni ir Aritas izauklēts un īstenots, un nākamajā pavasarī pārtaps ceļojošā fotoizstādē, kuru varēs aplūkot vairākās Latvijas pilsētās un novados. Kad tiekos ar Aritu, viņa uzreiz teic, ka viņai nepatīk runāt par sevi, lai labāk runā viņas darbi. Piecu mēnešu laikā Arita ir radījusi fotogrāfiju ciklu ar 15 ģimenēm, kurās aug īpašie bērni. Īpaši mīlēti bērni… Bērni, kas atšķiras no saviem vienaudžiem, no saviem brāļiem un māsām, jo nestaigā (tādēļ fotogrāfijās tiek turēti vecāku gādīgajās rokās), jo neredz vai nedzird, jo nespēj parunāt. Viņu ikdiena ir grūtības, kas nemitīgi jāpārvar, cīņa par veselību, pilnvērtīgu dzīvi, prieks par labajām dienām un samierināšanās ar sliktajām. Bet fotogrāfijās daudzi smaida un visiem acīs mirdz mīlestība… Var tikai apbrīnot Aritas uzņēmību, entuziasmu un sirds siltumu. Aritai pašai ir divi bērni – Rasa (6) un Austrums (5) –, un jau četrus gadus viņa strādā par fotogrāfi. «22 gadu vecumā piedzima pirmais bērns, pavisam drīz arī otrs. Vēlējos pati savus bērnus kvalitatīvi safotografēt. Paldies vīram, kas bija gatavs pieskatīt mazos (dēliņam tad bija tikai četri mēneši), kamēr apmeklēju fotokursus. Apguvu fotografēšanas pamatus un pamazām sāku bildēt arī citus. Kāzas, ballītes, individuālās fotosesijas. Sākumā tas bija veids, kā piepelnīties, bet tagad fotografēšana jau ir mans pamatdarbs.»

Atsaucība bija ļoti liela

Lai neieslīgtu rutīnā un darītu kaut ko savam priekam, Arita pievēršas arī dažādiem nekomerciāliem projektiem, jo viņu vienmēr ir interesējis citādais. Arita stāsta: «Kad bildēju projektam Alternatīvās mammas, vienā ģimenē bija bērniņš ar Dauna sindromu. Šīs fotogrāfijas tika publicētas arī internetā. Toreiz saņēmu daudz pozitīvu komentāru un ieteikumu izveidot atsevišķu projektu. Kad pabeidzu darbu pie izstādes Neparastie latgalieši, sapratu, ka varētu kaut ko tādu pamēģināt.»

Citi lasa

Ziņu aģentūra LETA

Laikapstākļi

Latvijai tuvojas sniegputenis un stiprs vējš

Evija Kalnbērza

Stils

FOTO: Rajecka parāda, kādu skaistumu viņai uzdāvinājis mīļotais vīrs: Man ļoti patīk!

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Arita ielika sludinājumu savā Facebook lapā ar aicinājumu pieteikties fotosesijai mammas ar īpašajiem bērniņiem un jau divu dienu laikā bija saņēmusi 15 pieteikumu. «Mammas stāstīja par sevi, par to, kāds ir bērna veselības stāvoklis un diagnozes. Viņas bija gatavas uzticēt savus dzīvesstāstus gan man, gan plašākai auditorijai. Vēstules mammas sūta joprojām, lai gan sludinājumu jau sen esmu izņēmusi. Katrs stāsts bija atšķirīgs – dažādu dzimumu un vecumu bērniņi gan ar fiziskās, gan garīgās attīstības traucējumiem, gan retām slimībām. Katrai fotosesijai klāt ir arī stāsts par ģimeni, par viņu priekiem un bēdām, par lielajām cīņām un mazajām uzvarām. Atceros mammas Daigas pieteikuma vēstuli, kurā viņa rakstīja, ka, ja mācētu fotografēt, pati šādu projektu uztaisītu, tāpēc ka ļoti daudzas īpašo bērnu mammas ir skaistas kā modeles un arī bērniņi ir skaisti – katrs savā veidā. Viņai ir pilnīga taisnība, jo visas īpašo bērnu mammas ir ne vien pievilcīgas, bet arī ļoti mierpilnas un dzīvesgudras.»

Pēc projekta daudzas mammas atzina: ir ļoti patīkami, ka viņus kāds grib fotografēt un kāds beidzot pievērš uzmanību, jo viņas ir pieradušas, ka lielākā daļa sabiedrības mēģina norobežoties.

Vispatiesākā mīlestība

Arita atzīst, ka fotocikla nosaukums Neērtie bērni apzināti izvēlēts tik tiešs, jo tādi šie bērni diemžēl ir – neērti sabiedrībai, medicīnas nozarei un citur. «Pirmkārt, gribēju parādīt un pastāstīt, ka šādu bērnu mūsu sabiedrībā ir pietiekami daudz, lai gan publiski viņi redzami maz. Mammas ar īpašajiem bērniem neiet sabiedrībā, jo mūsu sabiedrība ir neiecietīga. Nemaz nevar salīdzināt mūsu problēmas ar grūtībām, ar kurām ik dienu sastopas vecāki, kam ir bērni ar īpašām vajadzībām. Tas prasa gan milzīgus emocionālos un fiziskos resursus, gan ļoti lielu finansiālo ieguldījumu, kas nepieciešams bērnu aprūpei, ārstēšanai un rehabilitācijai. Ikdienas rūpes ļoti norūda, šiem vecākiem nav laika čīkstēt, viņiem piemīt īsts superspēks. Varu mācīties no viņiem izturību un pacietību. To, ka mammas nesalūst, lai kādos apstākļos būtu, ka viņas turpina dzīvot un neatsakās no saviem bērniem, lai cik smags būtu viņu veselības stāvoklis, viņas cīnās un dara visu, lai viņiem palīdzētu.

Redzot šo ģimeņu ikdienu, varu novērtēt, cik mana dzīve ir laba un mierīga.

Esmu sapratusi, ka nevajag no bērna gaidīt milzu sasniegumus, jāpriecājas, ka viņš ir vesels, ka dabiski attīstās, ka visu spēj izdarīt pats saviem spēkiem. No īpašo bērnu mammām varam mācīties to, ka bērni ir jāmīl tādi, kādi viņi ir. To, ka šajās ģimenēs valda ļoti, ļoti liela mīlestība, var redzēt jau acu skatienā… Ja salīdzinu ar ģimenēm, kas nāk pie manis uz fotosesijām, reizēm aiz kadra notiek daudz kas – gan kliegšana, gan lamāšanās –, lai tikai būtu skaista bildīte, ko ielikt internetā. Tādēļ man gribējās fotografēt kaut ko īstu – īstas emocijas un cilvēkus. Parādīt, kādām vajadzētu būt attiecībām starp vecākiem un bērniem… Ar mīlestību, apskāvieniem, ar mīļuma pilnu skatienu. Un parādīt, ka ikvienu bērnu var nofotografēt skaisti, lai kāda būtu viņa diagnoze.»

Mammas atbalsts mammai

Kad jau bija notikušas vairākas fotosesijas, Arita projekta mammām Facebook izveidoja slēgtu diskusiju grupu, kurā mammas var apmainīties ar svarīgu informāciju (par ārstiem, rehabilitācijas iespējām utt.) vai vienkārši papļāpāt un izkratīt sirdi. Šajās sarunās var redzēt visas šo ģimeņu ikdienas problēmas (piemēram, cik grūti īpašajam bērnam atrast specializēto aukli, kas maksā 7–10 eiro stundā) un problēmas, kādas ir valstī un sociālajā sistēmā, medicīnas aprūpē.

Jau pēc pirmajām internetā publicētajām fotogrāfijām tika saņemts ļoti daudz pozitīvu komentāru. «Negaidījām, ka būs tik liela atsaucība un tik liela mediju interese. Ar projekta mammām esam piedalījušās dažādos raidījumus, sniegušas intervijas. Par mums ieinteresējās arī labdarības organizācija, kas palīdzēja vienai no ģimenēm saziedot 10 000 eiro. Ir iekustināta labo darbu ķēdīte, un es ļoti ceru, ka tā nepārtrūks. Cilvēki man ir vaicājuši, kāpēc to visu daru. Man šķiet dīvaini, ka citi nerīkojas tāpat. Ir forši kādam palīdzēt tāpat vien. Nevaru noziedot lielas naudas summas, bet varu uzdāvināt skaistas bildes, kas šīm ģimenēm būs mūžīgi. Gribētos, lai arī citi dara kaut ko ārpus ierastā, lai cilvēki būtu iecietīgāki pret šādām ģimenēm, novērtētu to, kas mums ir dots, un, ja ir iespēja, kādam palīdzētu!»