Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iemesli, kāpēc vecāki pārāk jūtīgi uztver bērnu ķildas
* Vecāku pašu bērnības pieredze liecina, ka strīdēties ir slikti, negatīvas jūtas izrādīt nedrīkst.
* Bailes, ka intensīva strīda laikā vecākais vai stiprākais bērns var nodarīt pāri jaunākajam vai vājākajam.
* Vecāku nogurums liek bērnu strīdus uztvert saasināti, un aizņemtība liedz viņiem mācīt bērniem strīdus risināt konstruktīvi un saprast katru no bērniem.
* Vecāku trauksme: «Vai es esmu pietiekami labs vecāks, ja mani bērni tik bieži strīdas?»
* Nevēlēšanās apkārtējiem izrādīt savas ģimenes problēmas.
Bērnu savstarpējo strīdu biežākie iemesli ir:
* dabiska bērna reakcija situācijā, kad otrs mazulis viņam kaut ko ir atņēmis, nav devis vai sajaucis;
* problēmas attiecībās ar vecākiem (uzmanības trūkums; vecāki ir pārāk aizņemti darbā vai ar savām problēmām; bērns jūtas vientuļš, atstumts, nespēj neko kontrolēt ģimenē; vecāki nesaprot bērna vēlmes un cenšas viņam nepārtraukti uzspiest savu viedokli);
* bērna emocionālais stāvoklis, nogurums (piemēram, bērnudārzā bijis kāds nepatīkams gadījums un mājās bērns no spriedzes atbrīvojas, ķīvējoties vai aizskarot mazāko brāli vai māsu);
* brāļu un māsu greizsirdība (viens bērns ģimenē ir mīlulis; piedzimstot mazākajam, vecākajam vienmēr liek piekāpties; pret mazāko bērnu vecāki izturas iecietīgāk, vecākajam izvirza augstākas prasības);
* robežu un disciplīnas trūkums ģimenē (vecāki nav izveidojuši konkrētas prasības, kas ir atļauts, ko nedrīkst darīt, nav skaidrojuši – kas ir labi, kas ir slikti);
* emociju impulsu kontroles grūtības (bērns neprot citādi pateikt «nē» un paust savu nostāju kā vien dusmojoties un strīdoties).
Ja mazie pārmaiņus gan kašķējas, gan draudzīgi spēlējas un citādi sadarbojas, vecāki var būt mierīgi – šādas attiecības ir veselīgas. Viela pārdomām ir tad, ja bērni nepārtraukti konfliktē un vispār atsakās kontaktēties cits ar citu. Daudzreiz vaina šādā situācijā nav meklējama bērnos, bet gan vecāku savstarpējās attiecībās. Ja bērns izmanto pat niecīgāko ieganstu, lai sāktu ķildu, tas ir nepārprotams lūgums vecākiem – «Mīliet mani nesavtīgi!» (nevis vairāk vai mazāk, bet gan patiesi), jo visvairāk mēdz strīdēties tieši tie mazuļi, kuri nejūtas pietiekami mīlēti.
Psihologi arī norāda, ka viņus uzmanīgus dara tie bērni, par kuriem vecāki mēdz teikt – ar viņu nav nekādu problēmu, kluss, nekad nestrīdas, pretī nerunā. Šīs pazīmes tikpat labi var liecināt, ka bērnam ir nosliece uz depresiju, tāpēc viņš ieraujas sevī, jūtas nedrošs.
Kad strīdos labāk nejaukties
Ja neviens bērns necieš fiziski vai morāli, pieaugušajiem strīdā iejaukties nevajadzētu. Ieteicams būt līdzās, bet izlikties, ka jūsu nav vai sarunā neklausāties. Protams, bērniem līdz trīs gadu vecumam biežāk būs nepieciešama vecāku palīdzība, taču arī situācijā, kad «attiecības skaidro» pusotru vai divus gadus veci bērni, nebūtu ieteicams uzreiz kļūt par šķīrējtiesnešiem. Ja ikreiz centīsities mazos cilvēciņus apklusināt, palīdzēt tam, kurš strīda laikā piekāpjas, nemanot pieradināsit, ka kāds vienmēr izlemj viņa vietā, un arī, pieaudzis būdams, šis cilvēks gaidīs, lai citi atrisina viņa problēmas. Jāatceras – jau no gada vecuma bērns saprot, ka vajag dalīties ar otru; no divu gadu vecuma bērns apjauš, ka ir otru sāpinājis, apzinās, ka rīkojas nepareizi.
Piecgadīgajiem ne tikai jāļauj strīdēties, bet arī jācenšas, lai viņi paši panāk mierizlīgumu. Vecāki dažreiz var būt vidutāji, kas uzklausa abu pušu ieteikumus par strīdīgās situācijas risinājumiem. Speciālisti atzīst, ka bērniem šajā vecumā mēdz rasties tik labas idejas par kompromisiem, ka pat psihologam esot jāpabrīnās. Vecākiem vienīgi jābūt gataviem uzklausīt un saprast.
Vecāku stratēģija bērnu strīda laikā
* Vēlams ļaut bērniem pašiem tikt galā.
* Ja strīda spriedze pieaug, var mēģināt novērst ķildnieku uzmanību, piedāvājot citu nodarbošanos.
* Ja strīds kļuvis nekontrolējams, agresīvs (kāds no strīdniekiem gatavojas sist, kost vai sāk aizskart otru ar vārdiem), jāiejaucas un bērni jāizšķir.
* Aicināt bērnus runāt par savām izjūtām saistībā ar notikušo un vaicāt pašiem strīdniekiem, kā varētu risināt šo problēmu.
Pēc strīda – saruna
Par jebkurām emocijām pēc strīda vajadzētu runāt konkrēti, piemēram: «Es redzēju, ka tu biji dusmīgs un tāpēc aiztiki brāli (māsu)», «Man šķiet, ka tu biji bēdīgs, jo māsa tev neļāva spēlēties ar vilcienu.» Jo vairāk vecāki ar bērniem runās par jūtām, jo labāk mazais apzināsies, kas ar viņu notiek, un spēs savas emocijas kontrolēt. Var pavaicāt, kādas nodarbes varētu mazo iepriecināt un aizdzīt dusmas. Mazais apjautīs, ka no negatīvām emocijām var atbrīvoties citādi, nevis strīdoties ar kādu. Tāpat jāpaskaidro, kā bērna uzvedība ietekmē citus: «Anniņa ir bēdīga, ka tu viņai atņēmi lelli.» Lai veidotu bērnos iejūtību pret pārējiem, jāstāsta, ka otram sāp, ja viņam sit. Jautājumi: «Kā tu justos, ja kāds tev tā izdarītu? Ko tu ieteiktu tagad darīt?» – rosinās mazo atvainoties par pārinodarījumu. Ja iesitis svešs mazulis, jācenšas sarunā ar savu bērnu noskaidrot strīda iemeslus un jānorāda, ka tā bijusi slikta rīcība.
Mazajiem jāapzinās, ka viņi drīkst dusmoties un strīdēties, bet nedrīkst fiziski vai morāli aizskart citus. Veselīgs dusmu izlādēšanas veids būs, piemēram, populārā sišana pa spilvenu, lēkāšana pa dīvānu, avīžu plēšana sīkās driskās, dusmu zīmēšana, braukšana ar divriteni. Bērniem vajadzētu paskaidrot, ka vislabākais strīda iznākums ir tāds, kad abas puses spēj vienoties, pat ja no kaut kā jāatsakās.
Ja jūtat, ka bērnu strīds radies jūsu uzmanības trūkuma dēļ, tad pēc tam noteikti atrodiet laiku mazulim, kurš strīda laikā bijis nesamierināmākais, un veltiet viņam nedalītu uzmanību – spēlējiet visu, ko bērns ierosina, kas viņam tajā brīdī liekas interesantākais. Izdevīgā brīdī pievelciet viņu klāt un rodiet acu kontaktu, lai mazais sajūt, ka var uz jums paļauties. Saņemiet mazās rociņas, lai bērniņs jūt jūsu roku siltumu – mazajam svarīga jūsu mīlestības pilnā attieksme. Ieteicams turpmāk vismaz reizi nedēļā atlicināt pusstundu šādai divvientulībai – tā labāk izpratīsit bērna rīcību, kļūstot par mazā sabiedrotajiem, nevis strīdu nogurdinātiem tuviniekiem.
Vecāku stratēģija pēc bērnu strīda
* Var izmantot nomierināšanās metodi, ļaujot katram strīdniekam aptuveni desmit minūtes padzīvot atsevišķā telpā vienam pašam.
* Ja vecāki nav bijuši klāt strīdā, nevajadzētu ieņemt neviena bērna pozīciju.
* Runāt ar bērniem par viņu jūtām un notikušo.
* Mēģināt izprast, ko bērns vēlas pateikt ar savu uzvedību.
Konsultē Kanādas mācību programmas vecākiem «Bērna emocionālā audzināšana» pasniedzēja psiholoģe LOLITA MUZIKANTE un mazo bērnu skoliņas «Knābis» pirmsskolas pedagoģe BAIBA ROŽKALNA.
Teksts: Zane Timpare
