Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
Par visu zinošo vecmāmiņu…
Stāsta Ričarda, Kārļa un Toma mamma Judīte: «Mūsu vecmāmiņa ikdienā ir liels palīgs un atbalsts, audzinot trīs dēlus. Taču viņas izpalīdzēšana no manis vienmēr prasa daudz nervu šūnu tikai tā viena iemesla dēļ, ka viņa visu zina labāk par mums! Tā tas turpinās arī tagad, kad auklēju jau trešo dēlu. Pēc vecmāmiņas domām, mājās jātop visam ēdienam, pelmeņus un makaronus ieskaitot.
Kad piedzima jaunākais dēls un reiz es iegādājos augļu biezeni burciņā, vīramāte pārmeta – vai tad grūti sablendēt banānu ar ābolu pašai? Protams, pārsvarā arī gatavoju pati, bet atkal redzot, ka ēdam tikai mājās gatavotu ēdienu, vecmāmiņa pārmetās uz otru fronti: «Kāpēc nevar beidzot sākt pirkt biezeņus burciņās? Būs garšīgāk.» Nekādas konsekvences padomu klāstā. «Un kāpēc nevelkat kurpītes bērnam, kas tikko sācis staigāt! Izveidosies greiza pēda! Un kas tās par neērtām biksēm? Kāpēc nevelkat tās, ko es uzdāvināju?» Brīžiem šķiet, ka viss, ko daru es, nav pareizi.»
Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: «Viss ir ļoti mainījies un ne visi paradumi, kas labi bijuši agrāk, šodien ir dzīvotspējīgi. Dzīve pati ievieš korekcijas, katrai ģimenei ir savs dzīvesstils, savs laika menedžments, un katram bērnam savas īpatnības. Nemainīgs palicis tikai viens – bērniņa mamma joprojām ir tā, kura vislabāk pazīst un jūt savu mazuli.
Šai stāstā vecmāmiņai pietrūkst spējas iekāpt laika vilcienā, pieņemt, ka šodien ir cits informācijas lauks un mamma joprojām ir tā, kura nosaka noteikumus savā ģimenē.
Ja vecmāmiņa ir no paaudzes, kam piemīt skepse pret šo laiku kopumā, tad ir grūtāk pieņemt arī jebkuras pārmaiņas ģimenē. Jūtams arī šīs sievietes dominējošais tēls – par katru cenu būt stiprai, gudrai un zinošai. Tā kā tas ienāk caur omītes lomu, tas izpelnās kritiku, jo varas pārdalīšana ģimenē starp vedeklām un vīramātēm notiek līdz ar mazbērnu piedzimšanu.
Kad no vīramātes esi tapusi par vecmāmiņu, gudri ir mazliet atkāpties perifērijā, jo centrā ir mamma. Būtu jauki, ja mamma kādā brīdī, kad vecmāmiņas padomu šķiet par daudz, varētu pateikt milzīgu paldies viņai par nenovērtējamo ieguldījumu, bet paskaidrot, ka nevēlas justies kritizēta vai tāda, kurai nevar uzticēt rūpēties par pašas bērnu. Brīžiem, kad omīte pieskata mazbērnu, ir labi uzrakstīt īsu bērna dienas režīma aprakstu, ko iedot vecmāmiņai, tā teikt – skaidrs režīms un skaidri noteikumi, lai vēlāk nerastos pārpratumi.
Ir labi reizēm atstāt arī vietu improvizācijai, lai vecmāmiņa var, piemēram, pagatavot biezeni, kā viņa to dara brīžos, kad mazbērnus pieskata. Jāpatur prātā, ka šīs vecmāmiņas nodomi ir labi, tikai to izpildījums neatbilst mammas vajadzībām un izjūtām. Visdrīzāk pati mamma vēlas būt autoritāte saviem bērniem, bet vecmāmiņas autoritāte traucē viņai uz šī pjedestāla uzkāpt.»
Raksta turpinājums:
