Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
Par vēso vecmāmiņu…
Stāsta Ernesta mamma Dace: «Skatos uz mūsu astoņus mēnešus veco dēliņu un nesaprotu, kā tādu mazu kamolīti vispār var nemīlēt. Par spīti tam, ka mūsu ome ir izglītota sieviete, uzaudzinājusi trīs bērnus un šis nav viņas pirmais mazbērns, viņa mūsu dēliņu ignorē. Reiz pat viņa izteicās, ka ienācēji visu kārtību izjaukuši! Cenšos viņu izprast, jo cienu sava vīra mammu. Tomēr arī viņas dēls (mans vīrs) saka, ka mammu šādu vairs nepazīst.
Pēdējā laikā, kad aizbraucam ciemos, viņa pat neiznāk no savas istabas sasveicināties. Viss ir savādāk tikai tad, ja viņas draugi ir klāt. Tad ome izturas jauki, pat paņem uz rokām un samīļo mazdēliņu. Esmu sarūgtināta, un man ir zudusi vēlme vest mazo ciemos pie viņas.»
Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: «Lai gan mamma stāsta, ka viņai sāp tas, ka omīte ignorē mazdēlu, patiesībā šis ir stāsts par vedeklas nepieņemšanu ģimenē. Bērns ir tikai kā ķīlnieks divu sieviešu attiecībās.
Varbūt vedekla neatbilst vīramātes priekšstatiem par to, kādai jābūt viņas dēla sievai.
Laiks grožus ņemt rokās dēlam! Viņš var parādīt savai mammai divas iespējas – pieņemt vedeklu un sava dēla ģimeni, lai dzīvotu visi saticīgi, vai arī nepieņemt, bet pamazām zaudēt arī viņu kā savu dēlu. Ir vērts sirsnīgā mātes un dēla sarunā uzdot jautājumu – tu man esi svarīga sieviete, bet kas tas ir par karu? Ja tu nespēj pārvarēt sevi, tad rēķinies, ka mēs kļūstam tikai svešāki.
Ja visi piekrīt, vērtīgi būtu doties pie ģimenes psihoterapeita, mēģinot tādā veidā savest kopā paaudzes, paust savus emocionālos uzkrājumus, noskaidrot, kas ir šīs nepieņemšanas īstais cēlonis. Diemžēl vecmāmiņa ar savu attieksmi mazbērnam nodod vēstījumu, ka mīlestība pasaulē nevalda kā radošs spēks. Paralēli tai ir arī graujošs vējš, kas atnāk un nopūš sveces.
Jo vairāk vedekla centīsies izdabāt un mēģināt izpatikt vīramātei, jo vairāk ticams, ka sevi nostādīs lūdzējas pozīcijā. Bērniņa mammai uz laiku jācenšas samierināties, atstāt starp šīm neesošajām attiecībām tukša telpa un jācer, ka kādreiz šeit arī izaugs zāle.»
