Par nevaļīgo vecmāmiņu…
Stāsta Artūra mamma Ieva: «Kad piedzima dēliņš, mana vīramāte strādāja ārzemēs. Pirmo reizi ar mazdēlu viņa satikās, kad puikam bija 6 mēneši. Protams, viņa priecājās par mazo un gribēja viņu paauklēt, bet vēlāk tikāmies diezgan reti, jo vecmāmiņa dzīvoja tālu no mums. Vienā no tikšanās reizēm lūdzu, vai vīramāte nevar iziet uz brītiņu ar mazo pastaigāties, kamēr es izdaru pāris neatliekamus darbus mājās, bet man strupi atbildēja, ka šobrīd staigāties negrib, un ar to saruna bija izbeigta.
Bija vēl daži mēģinājumi sarunāt vecmāmiņu, lai viņa pieskata mazo, bet, kā vienmēr, pēdējā brīdī viņai radās kādas problēmas – te galva sāp, te neatliekamas darīšanas. Arī tad, kad viņa pie mums ciemojas, ar mazo paspēlējas retu reizi, kad pašai gribas, taču, tikko mazais sāk čīkstēt, tā omīte paziņo, ka mūsu bērns ir izlutināts un neprot uzvesties.»
Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: «Tas ir mīts domāt, ka visas vecmāmiņas ģībst aiz laimes sava statusa dēļ. Dažas, iespējams, savulaik ir tā atēdušās mātes pienākumus, ka pret to jau radusies pretestība. Tādām omītēm mēdz būt grūtāk izprast, ka būt vecmāmiņai nav gluži tas pats, kas būt mammai.
Tāpat ne visas sievietes daba apveltījusi ar vienādi daudz mātišķuma, bet vai tāpēc metīsim viņām ar akmeni? Nē taču! Ļoti iespējams, arī šī vecmāmiņa aizvien ir aktīva sieviete, kura dzīvo sev, šis ir viņas laiks, un viņas ego ir tik pārlaimīgs, ka beidzot var nobaudīt visu, kas ir dzīves ēdienkartē.
To nevar pārmest, tikai omītei jārīkojas mazliet citādāk. Ieguvēji būtu visi, ja omīte pārējiem to mācētu cilvēciski paskaidrot.
Ja vien šis vecmāmiņas ego mazu brītiņu pieciestu diētu un tā vietā, lai atcirstu: «Negribu iet ar mazo pastaigāties!», viņa teiktu: «Īpaši negribas, bet ja tu man iedotu lietussargu, labprāt izietu.»
Protams, arī vedeklai ir savs ideālais priekšstats par to, kādai jābūt vecmāmiņai, un viņai arī ir sava daļa taisnības, bet reizēm svētīgi ir savus ideālus nolikt uz plauktiņa, neizdarot priekšlaicīgus secinājumus. Aprunājoties ar vīramāti, var izrādīties, ka viņa daudz labprātāk ar vedeklu veidotu draudzeņu attiecības, nevis mammas un omītes kā bērna pieskatītājas attiecības. Sarunā vedekla drīkst arī atzīties, ka kaut kā šajās attiecībās viņai pietrūkst.»
Raksta turpinājums: