«Piens dažādām sievietēm veidojas dažādi. Visbiežāk tas parādās 3. vai 4. dienā pēc dzemdībām. Sievietei, kurai jau bērni bijuši, tas var notikt ātrāk, bet pirmdzemdētājai – vēlāk. Dažkārt piens parādās negaidot, citos gadījumos pakāpeniski. Ja bērns ir novietots citā telpā, tad to atnesīs noteiktās stundās. Veselu, spēcīgu bērnu pēc tam, kad mātei parādīsies piens, nesīs katras četras stundas gan dienā, gan naktī (t. i., 6 reizes diennaktī),» tā minēts padomju laikā ļoti populārajā Bendžamina Spoka grāmatā.
Zīdīšana padomju laikā
Pēc piedzimšanas bērnu uzreiz nelika pie krūts. Dzemdību namā mamma un bērns atradās atsevišķās telpās, mazulīti atnesa tikai uz ēdienreizēm, ik pēc trim vai četrām stundām, šādu barošanas intervālu ieturēja arī turpmāk. Bērniem, kam it kā pietrūka mātes piena, deva atšķaidītu govs pienu. Piedāvāja arī citas mātes atslauktu pienu no pudelītes. Toreiz nebija topošo vecāku skolu, kas sagatavotu grūtnieces dzemdībām un bērna kopšanai, jaunās mātes zināšanas ieguva tikai no savām mātēm vai paziņām.
Ja sievietei radās sajūta, ka piens beidzas, – tā mēdz notikt ap bērna trešo nedēļu vai triju mēnešu vecumā –, padomju laikos ieteica dzert ķimeņu tēju ar pienu un Apilaka tabletes vai lietot rauga pastu, ko sievietes gatavoja mājās pašas. Barot bērnu tik un tā drīkstēja ne biežāk kā reizi trijās stundās. Naktīs zīdainīšus nebaroja jau no divu mēnešu vecuma. Tas izskaidro, kāpēc bieži sievietēm piens tik tiešām beidzās ap šo laiku.
Krūts barošanu ieteica līdz bērna gada vecumam, ne ilgāk. Valdīja arī uzskats, ka pēc katras ēdienreizes sievietei krūtis jāizslauc tukšas, kā dēļ sievietēm bieži veidojās mastīts.
Zīdaiņa aprūpē mazāk uzmanības pievērsa bērna personībai, bet vairāk uzsvēra higiēnu un kopšanu. Bija svarīgi, lai visi bērni padomju zemē ēd, aug un attīstās vienādi. Bērns bija nākamais darba cilvēks, kas jāizaudzina, jāuztur tīrībā un jāpabaro.
Kā notiek mūsdienās?
Ārsti iesaka barot zīdaini ar krūti tik ilgi, cik mamma pati uzskata par vajadzīgu. Tas var ilgt līdz pat diviem trim gadiem. Turklāt pārsvarā ievēro barošanu pēc pieprasījuma. Mazuli liek pie krūts uzreiz pēc dzimšanas. Mammas un tēti ir informēti par krūts barošanas priekšrocībām salīdzinājumā ar mākslīgo maisījumu. Pēc tā sauktajām piena krīzēm triju nedēļu un triju mēnešu vecumā visbiežāk piena daudzums sievietei atjaunojas, jo viņa zina, ka biežāka barošana palīdz veidoties vairāk pienam. Mūsdienās darbojas arī krūts barošanas atbalsta grupas un tās veicināšanas kabineti.
Piena sastrēgumu un mastīta problēmas mūsdienās ir atrisinātas, pateicoties biežai bērna ēdināšanai, proti, mazulis ir tas, kurš māmiņu no tām atbrīvo. Turklāt nu mēs zinām par sievietes hormonālo mehānismu – cik piena bērns patērē, tik saražojas vietā! Ja sieviete to papildus atslauks, tas veidosies vairāk un, neizzīsts līdz galam, var radīt piena sastrēgumu.