Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Nogaršot pasauli pa mazai kripatiņai
Galvenajam noteicējam jautājumā par pirmo piebarojumu vajadzētu būt pašam mazulim. Nav jāsatraucas, ja bērns it kā ilgi neizrāda interesi par ēdienu. Bēbītis jau mammas vēderā māk zīst, bet, lai viņš varētu ēst biezāku ēdienu, ir jāapgūst pilnīgi jauna mutes motorika. Tāpēc, ja mazulim pārāk agri piedāvā papildēdienu, iespējams, viņš fizioloģiski to vēl nespēj. Tāpēc – mieru, tikai mieru, ar piebarojumu neko nav iespējams nokavēt.
Ja mazulis pietiekamā daudzumā ēd mammas pienu, viņam visa ir gana. Tāpēc jau to sauc par piebarojumu, jo tas ir klāt pie pamatēdiena, kas ir mammas piens. Vēlot labāko, vecāki ēdināšanas jautājumā mēdz pārcensties. Pērk īpašus krēsliņus, karotītes, krūzītes, bļodiņas, priekšautiņus, pagatavo īpašu, tikai mazulim domātu ēdienu. Un, ja mazulis no tā atsakās, lai kā vecāki censtos būt iejūtīgi, ir vilšanās. Nu, kā tad tā?! Bet bērns vienkārši ir apjucis no visa šā jaunā raibuma un ņemšanās.
Visiem būtu mazāk stresa, ja bērns sēdētu mammai vai tētim klēpī, kad viņi ēd, un, kad mazajam rastos interese, drusciņ iebakstītu šķīvī ēdienu vai mazu kripatiņu ieliktu mutē.
Un tā pamazām, pamazām bērnam būtu savs šķīvis, uz kura viņam uzliktu to pašu, ko ēd visa ģimene. Īpaši sākumā, kad vēl nav skaidrs, vai mazulis to ēdīs vai izspaidīs, viņam droši var piedāvāt vienu karoti ēdiena. Ja to viņš arī izsmērēs pa galdu, skāde nav liela, bet ir noticis svarīgs izpētes process. Jo tā taču ir drošāk – izpētīt pirms likt mutē.
Pie garšām jāpierod
Bieži ēšanas problēmas rodas, jo vecāki ļoti cenšas sekot izlasītiem vai ārsta ieteiktiem priekšstatiem, ka bērnam noteiktā vecumā katru dienu ir jāapēd tik gramu dārzeņu, tik gaļas, tik piena produktu. Vecāki ir pārņemti ar šo normu izpildīšanu, un ir izmisumā, ja tas neizdodas. Bet pie katras garšas un ēdiena konsistences ir jāpierod.
Tāpēc nevajag piedāvāt daudz dažādu ēdienu, bet kaut ko vienu atkārtot, lai bērns to pagūst pieņemt.
Arī mums, pieaugušajiem, taču reizēm negaršo olīvas vai mango, un tad iegaršojas! Tāpēc, laikā, kamēr mazulis pierod pie ēdiena, nav vajadzīgs izpildīt nekādas normas un, ja kādu dienu viņam gribas brokoļus, bet citā viņš ēd tikai rīsu putriņu – ļoti labi.
Ēšana ir joma, kurā perfekti darbojas vecāku piemērs. Ja bērnam pasniedz brokoļus, ko paši neēd, tad visdrīzāk arī mazais tos negribēs. Bet, ja mēs paši ar prieku tos ēdīsim, tad viņš, atdarinot mammu un tēti, iespējams, darīs to pašu.
Arī emocionālajam klimatam pie galda, kur visa ģimene kopīgi ietur maltīti, ir milzīga nozīme, lai mazulim būtu vēlme piedalīties ēšanā. Tuviem cilvēkiem kopīgi izbaudot maltīti, viņu organismā pat paaugstinās mīlestības hormona oksitocīna līmenis. Ja ap ēšanu valda spriedze, tad prieks un izbaudīšana izpaliek, un gribas no šīs situācijas izvairīties.
Uzskata, ka produkts bērnam tiešām negaršo, ja tas ir piedāvāts 14 dienas pēc kārtas, un bērns no tā vienmēr atsakās.
Viņš tiešām neēd!
Ja bērns atsakās no ēdiena un ārsts vēl norāda, ka mazais neņemas svarā, kā norādīts grafikos, vecākiem ir milzīgs stress. Tad nereti vecāki bērnam uzbāžas ar karoti, mēģina piemānīt, novērst uzmanību, reizēm pat kļūst vardarbīgi, kad viens bērnu tur un otrs grūž ēdienu mutē. Bet vai tāpēc bērns sāks priecīgi ēst? Bērns piedzīvo reālu fizisku vardarbību, un viņam rodas priekšstats, ka ēst ir kaut kas šausmīgs.
Uzticieties savam bērnam! Vecāka atbildība ir piedāvāt veselīgu ēdienu maltīšu laikos. Un bērns var izvēlēties, vai viņš to apēdīs, tikai aplaizīs, vai izspaidīs ar pirkstiem.
Neviens vesels bērns, ja viņam ir pieejams ēdiens, badā nav nomiris.
Tas varētu izskatīties tā: mamma palīdz mazajam ēst ar karoti putru. Viņa to paceļ un saka: «Re, putra! To varēs ēst,», un tad gaida apstiprinājumu, lai bērns atver muti. Ja mazais pagriež galvu un tā pauž, ka viņš neēdīs gan, tad mamma var nosaukt to, ko redz: «Izskatās, ka tu negribi.» Nevajag izlikties, ka neredzam viņa noraidījumu.
Mēs nevaram ielīst bērna vēderā un zināt, vai tagad tas ir tukšs un izsalcis. Deviņu mēnešu vecumā bērnam kuņģis ir tik liels, ka tajā var ietilpt puse banāna, nevis vesels auglis, kā to bieži iztēlojas vecāki. Un viņa tiesības ir izlemt, cik daudz viņš ēdīs. Īpaši svarīgi ir atcerēties, ka pamatēdiens joprojām ir vissātīgākais ēdiens pasaulē – mammas piens. Viens no iemesliem, kāpēc bērni tam dod priekšroku – nelielā daudzumā mammas piena ir daudz reižu vairāk kaloriju nekā, piemēram, dārzeņu biezenī un zupā. Apēdot mazāk, bērnam mazāk jāpūlas un ilgāku laiku viņš jūtas paēdis.
Protams, ir bērni, kam ir nopietnākas ēšanas problēmas, bet mēs viņiem nekādā veidā nepalīdzēsim, ja draudēsim, manipulēsim, apbalvosim vai sodīsim par neēšanu.
Tad runa ir par sarežģītām attiecībām ar vecākiem un citiem blakus faktoriem, par kuriem labāk runāt pie speciālista.
Bet, ja bērns ir vesels un vienkārši lēnām iepazīst garšu pasauli, šajā vecumā galvenais ir neko nesasteigt. Jo iejūtīgāki vecāki būs, jo vairāk sekos tam, ko grib vai negrib bērns, jo veiksmīgāk viss notiks. Bet, ja mēs bērnu pārmocīsim un pārbiedēsim ar ēdienu, pēc tam šīs grūtības risināsim daudzus gadus. Svarīgi gan arī nepārvērst dienu par nemitīgu ēdiena piedāvāšanu maigā veidā.
