Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
36
-
0
-
1
-
34
-
0
-
2
-
1
-
AGNESE: Kopš ieraudzīju Prāta vētras jaunā albuma un koncertturnejas nosaukumu, kurā ir runa par skārda bungām, man visu laiku jādomā – vai tās skārda bungas saistītas ar Gintera Grasa romānu? Ar puisēnu, kas izlēma nepieaugt?
RENĀRS: Esmu lasījis šo romānu. Varbūt paradoksāli, bet manā izjūtā par dziesmu zēna loma ir mazliet citāda. Zēns, kas sit skārda bungas, man vairāk asociējas ar jaunu cilvēku, kurš stāv dzīves priekšā ar lielām gaidām, ilgām un cerībām. Tas, manuprāt, ir gan dziesmas, gan albuma, gan koncertturnejas mugurkauls – ka tu cerību pilns skaties uz šo pasauli. Visādas lietas notiek, bet tu kuru katru brīdi visu vari sākt… pat ne no jauna. Vienkārši no sevis, no tās vietas, kur esi. Jo «par to zēnu, kas sit skārda bungas, tu, ja vien vēlies, vari atkal kļūt». Man patīk ideālisms. Jā, latiņa reizēm ir tik augsta, ka nesasniedzama, bet tas tevi iedvesmo, palīdz rāpties zarā, kuru nevari aizsniegt. Bet ja nu ar pirkstu galiem izdodas tam pieskarties?
Ir kāds zars, kurā tu gribi uzrāpties?
Tas būtu briesmīgi, ja es viens pats tur augšējā zarā šūpotos (smejas)! Ir, protams, ir. Izaicinājums plus četrdesmitgadnieka krīze liek saprast: daudz ko esi sasniedzis, bet tas lielais tev vēl jāatrod. Runā, ka Ķīnā lieli meistari, kad sasnieguši pilnību vienā lietā, liek to malā un sāk kaut ko pilnīgi jaunu, no nulles. Tā ir milzīga drosme. Varētu jau teikt: vairs nav, kurp iet, viss ir sasniegts. Taču šis izaicinājums ir iekšējs. Jautājums, vai tas, ko dari, patiešām ir tavējais, vai tev joprojām patīk to darīt. Manā gadījumā – jā. Pēdējos gados pasākuma 1836 ietvaros esmu tik daudz interesantās vietās spēlējis! Mazā kultūras namiņā Latgalē, Poruka muzejā… Tas ir muzikanta aicinājums – spēlēt, būt kopā ar cilvēkiem, un nav pat svarīgi, cik liels ir šis pasākums. Manī nav stadiona izaicinājuma – pēc katra nākamā paziņot, ka sasniegts jauns rekords. Man patīk spēlēt arī stadionā, Mežaparkā, bet tas noteikti nav galvenais. Vai dieniņās, cik tas ir labi, ka var dziedāt!
Zini, kāpēc es to saku? Tikko bijām festivālā Dikaja mjata pārsimt kilometru no Maskavas. Kāpjam uz skatuves, dziedam, un otrajā dziesmā saprotu – kaut kas notiek ar balsi. Trešajā dziesmā tās kļūst arvien mazāk, un ceturtajā esmu vairs tikai sēcošs vecītis. Stāvu piecpadsmit tūkstošu cilvēku priekšā un saku: man nav balss, vienīgais, kā varam turpināt šo koncertu, – ja dziedat līdzi. Izpildījām Rudens versiju krievu valodā. Es spēlēju ģitāru, cilvēki dziesmu no pirmā līdz pēdējā pantam dzied paši. No vienas puses, fantastiskas izjūtas, no otras – galvā pilnīgs haoss. Vēl četrdesmit minūtes jāspēlē – kas tagad notiks?! Dziesmas laikā sapratu, ka jāmēģina balsi atkal dabūt. Ar īpašu tehniku, kas uzsvaru liek uz diafragmu, ar mazu glāzīti konjaka un vēl šādiem tādiem pasākumiem trīs četru dziesmu laikā tiku tam pāri. Tādā brīdī saproti, cik trausls un vārīgs ir cilvēks. Bet, kad tiec tam pāri, ir iekšēja uzvarētāja sajūta.
Pēc šādiem notikumiem saproti, ka dzīvošana vispār ir viena liela paļaušanās.
Tava sieva Agnese reiz teica, ka viņas paļaušanās, viņas baznīca ir ģimene. Bet tavējā?
Mana galvenā paļaušanās noteikti ir uz Dievu. Gribam vai ne, mēs ar viņu esam nemitīgā saskarsmē, satiksmē, tuvinājumā. Bet baznīcu tēlaini varētu nosaukt par garīgo trenažieru zāli, kuru svarīgi ik pa brīdim apmeklēt, dažas lietas atkārtot, sakārtot, nostabilizēt, atgādināt. Varam jau teikt: ai, uz trenažieru zāli varam neiet, mājās paši vingrosim ar hantelēm. Bet, tiklīdz gadās kāda problēma – kā man ar muguru, piemēram, – es nevaru mājās tikt galā. Man vajadzīgs skolotājs. Tad eju pie fizioterapeita, un viņš mani māca, skolo, kā jāvingro ikdienā, lai es nostiprinātu muguras muskuļus. Man šķiet, tieši tāpat ir garīgajā jomā. Mēs daudzi sakām: Dievs ir visur, viņš ir nepārtraukti klātesošs. Pēc idejas, man pat nav jāiet uz baznīcu lūgt Dievu. Un savā ziņā jau tā ir taisnība – līdz brīdim, kad jāatbild pašam sev: vai es lūdzu, vai es piedomāju par īpašajām attiecībām ar Dievu? Baznīca ir labs atgādinājums, kopā būšana arī emocionāli ir citāda. Man gribētos domāt, ka paļaušanās, sakārtotība ir harmoniska un līdzsvarota. Ka ir vieta baznīcai, vieta ģimenei, draugiem, mūzikai, dabai…
Ar laiku jau tu saproti, ka Dievs nedzīvo tikai konkrētās vietās vai neuzklausa konkrētās vietās.
Tiklīdz lūgšana ir patiesa, īsta, tā strādā ikvienā vietā, ikvienā brīdī. Cilvēks ir nepārtrauktā kontaktā ar Dievu.
Jā, bet tikai retais no mums ar tādu izjūtu staigā kopš dzimšanas. Visbiežāk jau sastapšanās ar Dievu notiek kāda iemesla dēļ.
Parasti tad, kad satiecies ar dzīves problēmām. Es nebiju izņēmums. Man bija trīsdesmit trīs gadi, veģetatīvā distonija un tikšanās ar Juri Rubeni. Juris mani uzaicināja uz grāmatas Ievads kristīgajā meditācijā prezentāciju, bet mūsu tikšanās pārauga regulārās sarunās. Lasot Jura grāmatu, vienā brīdī konstatēju, ka gribētu kristīties un kļūt par vienu no šīs kopienas locekļiem. Juris mani iedrošināja, es sekoju izjūtai, un nu jau ir gandrīz desmit gadu, kopš esmu Torņakalna draudzē. Kad tu jau esi uz ceļa… Protams, arī tas notiek viļnveidīgi. Ir garīgi aktīvāki posmi, kad tu ļoti izteikti jūti vajadzību doties uz baznīcu vai lasīt garīga rakstura grāmatas. Ir atkal brīži – parasti tas saistīts ar lielu aizņemtību –, kad griezies savā vāveres ritenī un tev nav īsti laika pievērsties baznīcai. Tad pieķer sevi pie domas: hei, neesmu gandrīz trīs mēnešus bijis baznīcā! Tad tu aizej, un liels atvieglojums tevī ieplūst. Cilvēks jau ir ļoti emocionāls, vadās pēc emocijām, intuīcijas, un arī tas ir ļoti labi.
Man atmiņā iespiedies viens spilgts Mahatmas Gandija citāts: visu, ko kādā konkrētā situācijā darījis, viņš esot darījis, uzticoties augstākajam Visuma likumam – savai intuīcijai jeb sirdsapziņai.
Nu, to jau diezgan viegli var nodeldēt. Neieklausies vienreiz, otrreiz, un sirdsapziņai balss vairs nav.
Laikam jau var. Bet labā ziņa ir tā, ka sirdsapziņa tur (uzliek roku krūtīm) vienmēr ir. Tā tur ir… Varbūt tā apaug ar kādu sūnu kārtiņu, bet ir kāds notikums – teātra izrāde, filma, mākslas darbs, glezna, dziesma… Tas kā smilšpapīrs pēkšņi notīra apbružājumu, tu izplūsti asarās, un kaut kas ar tevi notiek.
Melnumu ir pārpārēm, tie lien laukā. Vainas apziņa, piemēram. Tā var piemeklēt visnegaidītākajos brīžos. Par savām nepilnībām, par sīkumiem, par to, kas pateikts, par to, kas padomāts. Kaut kas vienkārši nostrādā kā smilšpapīrs, papulē dvēseli, un tad melnumi nāk laukā. Man tie parasti nāk kopā ar asarām. Un tad atkal seko paļāvība – nu, ko es varu darīt… Es esmu mazs cilvēciņš, piedod man… Es centīšos vairs tā nedarīt, bet es jau skaidri zinu, ka tas notiks atkal. Un man tik ļoti negribas, lai tā būtu, jo tagad ir tik labi – esmu tikko attīrījies. Bet to jau saka visi garīgie tēvi – Dievs zina par mūsu vājībām un tāpēc ir priecīgs par mūsu atklāsmēm, asarām un vājuma, patiesuma mirkļiem. Tādos brīžos atceros arī Māra Subača tekstu: «Esmu Dieva mīļākais bērns, pat ja neesmu viņa labākais bērns.» Tas ir līdzīgi kā tēva un dēla attiecības dzīvē. Tu taču savu maziņo mīli ikvienā situācijā, lai ko viņš būtu sastrādājis. Viņa atzīšanās brīdī atkal jāraud, tikai šoreiz jau no prieka. Prieka par to, kā mazā dvēselīte tīrās, veidojas. Domāju, tāpat Dievs jūtas attiecībā uz mums – vienmēr mīlošs, piedodošs.
Runājot par sirdsapziņu – daudzi to piesaukuši attiecībā uz tevi, uz citiem Prāta vētras puišiem. Ir cilvēki, kas uzskata – nav latvieša cienīgi uzstāties Krievijā ar tankiem fonā.
Mēs neesam uzstājušies ar tankiem fonā. Saprotu, ka runa ir par Nashe radio organizēto Našestvije festivālu, kurā spēlējām 2014. gadā, un tur blakus teritorijai patiešām bija militārās tehnikas izstāde. Bet tam nebija nekādas saistības ar koncertu vai koncerta saturu. Panorāmas sižetā patiešām varēja likties, ka uzstājamies kādā militārā parādē, bet uz vietas bija pilnīgi citādi – festivāls kā festivāls. Cilvēki priecīgi un bauda mūziku. Tādā ziņā par objektīvu informāciju es sauktu fotogrāfa Ulda Siliņa festivāla aprakstus, jo viņš vienīgais no Latvijas medijiem bija tur. Citi runāja par to, kas noticis uz Mēness, paši tur nemaz nebūdami. Bet labā ziņa ir tāda, ka šogad, pateicoties gan mūziķu, gan skatītāju spiedienam, šāda stūrīša festivālā Našestvije vairs nebūs, jo, protams, militārai tehnikai nav vietas mūzikas vai mākslas pasākumos.
Kā tev šķiet – sirdsapziņas lielums iedzimst vai tomēr to var paplašināt saviem spēkiem?
Man nāk prātā Akvīnas Toms, kas visu dzīvi veltīja Dievam, analizēja Bībeles tekstus, rakstīja darbus par to. Vecumā, trīs mēnešus pirms nāves, viņš piedzīvoja apskaidrību un apgaismību. Kā es saku, viņš tika aiz lielā dzīves aizkara, un viņam tika parādīts, kāda ir dzīve. Nevis dzīve pirms vai dzīve pēc, bet viens liels ritējums, kurā mēs dzīvojam. Atgriežoties no šā apskaidrības brīža, viņš atteicās rakstīt – nepabeidza vienu no kristietības vēsturē lielākajiem darbiem Summa theologica. Akvīnas Toms sacīja – viss, ko viņš ir rakstījis, ir salmi, salīdzinot ar to, kas viņam tika atklāts un parādīts. Un vēl viņš sacīja: viss ir citādi… Lasot daudz garīgu, ezoterisku grāmatu, esmu sapratis: viss, kas notiek, notiek ļoti mērķtiecīgi un pamatoti. Arī sirdsapziņu lielumi – viens negantāks, otrs līdzjūtīgāks – sirdsapziņu kopējā kontekstā līdzsvarojas un harmonizējas. Mēs cits citam esam skolotāji: līdzjūtīgos skolo negantie, bet negantos – līdzjūtīgie. Mana izjūta ir, ka visam ir vieta šai pasaulē, lai cik nepareizi tas reizēm izskatītos. Un tas savukārt liek man domāt par kritizēšanu, nosodīšanu, tiesāšanu – sāku no tā arvien vairāk atturēties, jo nezinu lielo bildi, kāpēc kaut kas notiek tā, kā notiek. Kaut gan tas tienesis jau katrā no mums mīt. Katrs zina, kā labāk vajag.
Kāds tu esi piedzimis – tas līdzjūtīgais vai ne tik ļoti?
Es taču esmu puika, manī ir arī nešpetnais gēns. Tā jau šķiet, ka tīri labestīgs (smaida). Redzi, es ticu biljarda bumbas efektam. Man ir teorija, ka dzīve ir viens liels biljarda laukums, bet mēs visi – biljarda bumbiņas. Mēs katrs neaptveramās kombinācijās cits citu pasitam, pagrūžam, iedrošinām. Savukārt šī bumba uzsit pa nākamo, tā atkal pa nākamo… To uzsitienu, kustību rada mūsu ikdienas lēmumi, pateiktie vārdi, izdarītais. Viens no lielākajiem komplimentiem man ir, ja kāds jaunais mūziķis pasaka – viņam bijusi svarīga kāda Prāta vētras dziesma vai albums, ka tas licis viņam uzdrošināties, uzsākt kaut ko pašiem. Tas ir tik skaisti!
Un kuras ir tās biljarda bumbas, kas dzinušas tevi?
Vecāki, vecvecāki, draugi, skolotāji… Man ir tik daudz biljarda bumbu pieskārienu! Daudz mīlestības ir saņemts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mana mamma bija bērnudārza muzikālā audzinātāja, tagad vadītāja. Bija klavieres, dziedāšana, bērnudārza muzikālais kolektīvs, kuram blakus vienmēr es. Stāvu, nodūris acis, tāds mazs zaķītis pa vidu, un man blakus katrā pusē ir trīs slaida auguma dāmas, un mēs visi kaut ko dziedam. Tad pirmā skatuve, koris, orķestris, mūzikas skola, Prāta vētra, Dziesmusvētki…
Emocionāli man spārnus devuši vecāki, vecvecāki, notikumi, ciemiņi. Dziesmas, pasākumi, kopābūšana – tajos visspilgtāk parādās cilvēku kopējais dzīvesprieks. Tiek dziedātas dziesmas, spēlēts akordeons vai ģitāra, onkuļi, kas paliek atmiņā kā superjautri cilvēki. Vasaras Bauskā pie vecmāmiņas, Dobelē pie krustmātes…
Tavi vecāki izšķīrās. Ko tas nodara biljarda bumbai, tās ripojumam?
Man bija seši septiņi gadi, kad mamma man pateica, ka viņa un tētis šķiras. Atceros, es stāvēju kartupeļu laukā un raudāju. (Renāra balss iegūst nazālu skaņu, un viņš, aizgriezis galvu, brīdi klusē.) Jā, tas ir sāpīgs brīdis, bet… Dzīve turpinās, un kaut kā jau tā brūce sadzīst. Rēta paliek. Bet tad, kad tu jau esi liels, tev ar pieauguša cilvēka sapratni jāpalīdz tā dziedēt. Manā gadījumā stāsts ir veiksmīgs, jo man ne tikai ar mammu, bet arī ar tēti ir labas attiecības. Cauri šķiršanās gadiem līdz pat pilngadībai viņš uzturēja varbūt ne pārāk biežas, bet regulāras attiecības ar mani. Vienmēr tikāmies dzimšanas dienā, un varbūt bija reizes, kad mums abiem bija neērti. Tētis nezina, kā runāt un ko, un es tāds apjucis. Skatoties uz garajiem gadiem – kas gan ir šīs dažas stundas kopā. Bet man tās bija svarīgas, un tās uzturēja mūsu attiecības. Tagad ir ļoti labas attiecības ar tēti, mammu, un arī viņiem savā starpā ir labas attiecības.
Dzīve ir dzīve, gadās visādi. Tad jāizvēlas – vai nu ar milzu rūgtumu dzīvot turpmāko dzīvi, vai pieņemt, piedot un iet tālāk. Godīgi sakot, mēs gan emocionālā līmenī neesam notikušo izrunājuši. Tētim bija cita mīlestība, un mammai tāpēc bija ļoti sāpīgi, jo nebija jau īpašas izvēles. Tomēr negribas ne sodīt, ne tiesāt. Mums visiem ir ļoti labas attiecības, un tas ir svarīgi. Galvenokārt nākamajai paaudzei – Edgaram, Emīlam, Āronam.
Viņi saprot, ka opītis un omīte ir izšķīrušies, taču mēs visi esam kopā, un viņiem tiek dota labākā ceļamaize, lai veidotu savu dzīvi.
Teici, ka tikšanās brīži ar tēti bija neveikli. Kurā brīdī tie kļuva…
… veikli (smejas)? Salīdzinoši veiklāki tie kļuva tad, kad ar Agnesi sākām patstāvīgu dzīvi. Kad piedzima puikas, padzīvojām pie mammas, tad uz vienu vasaru aizbraucām uz Liepāju. Pa šo vasaru atradu Rīgā dzīvokli, un tētis ļoti palīdzēja šā dzīvokļa remontdarbos, iekārtošanā. Tad kļuvām aizvien tuvāki un tuvāki. Tā ir tētu iespēja – palīdzēt ar praktiskiem darbiem un padomu! Mans tētis ir ar zelta rokām, viņam labi padodas gandrīz katrs darbs, kam ķeras klāt. Šobrīd gan ar mammu, gan tēti notiek regulāra sazvanīšanās, satikšanās. Mums pa visu klanu ir diezgan daudz dzimšanas dienu, vārdadienu un koncertu, kur jābūt un jāsatiekas.
Šorīt radio tieši klausījos Mesas dziesmu Vērtības, kas atgādina par ikdienas lietām, kas ir pašsaprotamas, un tad pienāk brīdis, kad pašsaprotams vairs nav nekas. Labā ziņa, ka to visu mēs paši varam vai nu uzlabot, vai izmainīt.
Tieši tāpēc man palikuši prātā vārdi, ko kādā sarunā bija teicis viens no taviem dēliem – vislielākais atbalsts viņam ir ģimene. Un vissvarīgākais, ka tu vienmēr esi blakus.
Carnival Youth dziesmā Never have enough ir vieta, kur ir vārdi My best friends are my family. Un tad es kļūstu ļoti emocionāls… Tā patiešām ir liela balva. Mums visiem ir cerība, ka mūsu bērni atradīs īsto ceļu dzīvē, ka darīs, ko grib un ko mīl, bet vienmēr ir arī bažas, vai ne? Bet tad pienāk brīdis, kad redzi – viņš ir uz ceļa, viņš dara to, kas sagādā prieku, un spēj vēl atspoguļot to mīlestību, ko mēs esam centušies dot.
Jo ir jau tā, kā Pāvils saka Bībelē vēstulē korintiešiem, – tu vari šķietami darīt mīlestības darbus, bet bez mīlestības, un tad tiem nav nekādas nozīmes. Mīlestībai, tikai tai ir nozīme.
Bet kā bērnus noturēt pie sevis? Kā panākt, lai pieaugot viņi emocionāli joprojām būtu tuvu?
Šķiet, mums daudzu gadu laikā izdevies izveidot labas, draudzīgas, īstas attiecības. Esam vienmēr atbalstījuši visu, ko puikas dara. Savulaik abi gāja mūzikas skolā. Tā gan netika pabeigta, līdzīgi kā tētim… Es piektajā klasē aizgāju no mūzikas skolas, jo gribēju spēlēt basketbolu, un puikām bija līdzīgi. Abi aizrāvās ar skeitbordu, un mēs arī neliedzām aiziet no mūzikas skolas. Kopš skeitborda laika viņiem ir daudz cilvēku, kas ne tikai ir viņu draugi, bet arī palīdz Carnival Youth veidot albuma dizainu, logo, organizēt turneju. Prieks, ka un kā puikas uztur draudzību.
Esmu laimīgs, ka dēli paši grib satikt mani un Agnesi, pastāstīt, kā gājis. Mums ir čatiņš, kurā katrs iemetam pa kādai jaunai bildei vai video. Puikas sūta mums pastkartes no daudzām pasaules vietām, kurp brauc. Mums pierasts, ka kopā aizejam paēst vakariņas, uzspēlējam spēles. Esam lieli spēļu mīļotāji un sevišķi Ziemassvētku laikā, kad esam vairākas dienas visi kopā, izspēlējam daudz galda spēļu. Edzis zina visas jaunākās un norāda, kādas mums obligāti jādabū.
Mums bijusi laba saikne, un tā turas arī tagad. Mans vienīgais padoms – vienkārši būt kopā. Un nepārsālīt. Puišiem ir meitenes, draugi, savi darbi, varbūt nevajag katru dienu viņiem zvanīt, lai noskaidrotu, kā iet un ko viņi dara.
Prieks, ka puikām ir labs kontakts ar omi, opi – viņi paši sazvanās, izdomā, ka aizbrauks pie omes uz dārzu, uzceps šašliku. Jauki, ka veidojas tilti arī starp šīm divām paaudzēm.
Dokumentālā filma par Prāta vētru parādīja, ka tava mūziķa dzīve bijusi diezgan vētraina – alkohols, šķietami nebeidzama ballīte. Zinot, kādas var būt mūziķa dzīves aizkulises, nebija bail, ka tavi dēli varētu iet tālāk par to, kā savulaik izklaidējās tavas paaudzes mūziķi? Daudzi uzsvēruši, ka alkohols nav bijusi lielākā problēma, ir bijuši tādi, kas miruši no narkotikām.
Jā, Vētras pirmsākumos daudz lustīgu brīžu bijis! Bet, paldies Dievam, neesam šajā posmā iesprūduši, un neesam arī nonākuši kādā vielu atkarībā. Šodiena ir daudz mērķtiecīgāka. Jauni cilvēki daudz skaidrāk zina, ko viņi grib sasniegt, un tikai jāpriecājas, ja bērnus kas aizrauj. Viņiem jāseko saviem sapņiem. Vecākiem atliek vien turēt par viņiem īkšķus. Un – galu galā – vai tad atkarības tikai mūziķus var piemeklēt? No tām var ciest gan automehāniķis, gan jurists.
Dvīņi piedzima, kad tev bija divdesmit gadu, Ārons – trīsdesmit sešos. Uztvēri viņu citādi nekā reiz lielos dēlus?
Atšķirība ir liela, kaut vai praktiskā ziņā. Vecākie dēli atnāca tikko pēc skolas beigšanas – tobrīd studēju universitātē un pats mazliet cīnījos par eksistenci. Un pēkšņi tev ir vēl divi maziņi, kuri par savu eksistenci nevar parūpēties. Bija ļoti daudz praktisku lietu jāpaveic – no dzīvokļa remonta līdz boilera, ledusskapja un vēl tūkstoš citu lietu pirkšanai, tāpat ļoti daudz strādāju: LNT, Radio SWH, Prāta vētrai bija daudz uzstāšanās.
Turklāt Vētrai tolaik neklājās viegli – uz koncertiem nenāca pārāk daudz cilvēku, un mēs paši parasti piemaksājām par koncertiem.
Tas bija cīniņš par izdzīvošanu, un bērniņi pa vidu… Agnesei pienākas lielākie lauri – ne tikai par dvīņu iznēsāšanu, bet arī par visu, kas pēc tam. Pirmais aizmieg, otrs mostas, tad atkal pamostas pirmais, tikmēr otrs jau atkal grib gulēt, bet nevar… Tas bija divdesmit četru stundu karuselis ar lielu negulēšanu, un Agnese to visu lielā mērā iznesa uz saviem pleciem.
Kad piedzima Ārons, paši bijām daudz pieredzējušāki, mierīgāki, arī finansiāli dzīve bija sakārtota. Bija iespēja baudīt bērniņa augšanu, pavērot viņa dažādos attīstības posmus. Turklāt, ja bērns piedzimst lielākā vecumā, viņš ir kā zelta oliņa, ko pasē.
Tu arī piedalījies Ārona piedzimšanā…
Toreiz, kad dzima puikas, nevarējām īsti saprast – sākušās dzemdības vai ne. Dzīvojām Jelgavā, mierīgi aizgājām līdz stacijai, ar vilcienu aizbraucām uz Rīgu. Tad ar tramvaju uz Dzemdību namu, un… Dvīņi savulaik piedzima ar neplānota ķeizargrieziena palīdzību, un es nedrīkstēju būt klāt. Savukārt Ārons piedzima Valmieras slimnīcā ūdenī – biju klāt no pirmā līdz pat pēdējam brīdim, un tā bija liela laime. Starp citu, kopš tā brīža viņu saucam par Ronīti, jo viņš šai pasaulē iznira no ūdens (smejas). Ar Āronu vispār ir tā interesanti – viņa vārdu nosapņoju, kad dēls vēl nemaz nebija pieteicies. Pamodos trīspadsmitā oktobra rītā, un man galvā bija vārds Ārons. Izstāstīju Agnesei un ierosināju: ja mums vēl būs dēls, sauksim viņu par Āronu. Viņa neteica nē, bet attieksme bija – nu jau tu tagad fantazē. Taču… Nākamā gada trīspadsmitajā jūlijā, tieši pēc deviņiem mēnešiem nāca pasaulē mūsu puisītis.
Viņš piedzima trešajā stāvā, trešajā palātā pulksten trijos nulle trijās.
Brīnišķīgi, ka mūsdienās tēvs var piedalīties dzemdībās un, jā, arī redzēt, kāds pārbaudījums tas ir sieviņai. Un tas bērna nākšanas pasaulē brīnums… tas ir kaut kas vienreizīgs, gandrīz neticams. Dieva brīnums.
Ārons mums bija ekstra dāvaniņa, ko ļoti novērtējam. Tā ir liela laime – sasaukt bērniņu.
Kopā ar savu Agnesi esi jau vairāk nekā divdesmit gadu. Ārēji viss šķiet tik skaisti un gludi. Kā ir patiesībā?
Bez krīzēm nekādi. Ir dienas, kad šķiet – ne dienu ilgāk ar šo cilvēku, un tad pēc pāris dienām tu no sirds vari teikt, cik ļoti šo cilvēku mīli. Abi ar Agnesi ik pa laikam šo izrunājam un par to pasmaidām. Cieņa. To mums vecmāmiņa Aleksandra novēlēja kāzās. Man šis vēlējums ļoti palicis atmiņā, jo tieši cieņa krīzes situācijās palīdz tomēr mēģināt saprast otru. Vai atrast sevī ekstra pacietību tikt pāri krīzes situācijai. Ik pa laikam notiek tā, ka šķiet – tūlīt tas vadzis lūzīs, nav variantu. Pat ne vadzis – pacietības mats! Bet tas iztur, un laiks ir kā palīgs. Pagājušas trīs dienas, un situācija sakārtojas, un vienkārši ir… tik labi. Arī lūgšanas ir ļoti spēcīgs palīgs.
Mūsu gadījumā ļoti labi, ka mums abiem ir vienpatības brīži. Zenta Mauriņa rakstīja, cik svarīgi to otram dot. Tā kā muzikants ir nedaudz ceļotājs, nedaudz jūrnieks, mums abiem sanāk pabūt vienatnē. Dienas, kad esmu prom, ļoti labi izkristalizē tavu pamatizjūtu, ka mīli šo cilvēku, ka tiecies pēc viņa un skumsti. Parasti, jau lidostā esot, ir mazs šņupis.
Apsūnošanu jeb aprūsēšanu ļoti labi slīpē mūsu katra radošā puse. Es piepildu sevi caur mūziku, Agnese – caur mākslu. Viņai šobrīd ir ļoti interesants, radošs laiks, sevis pierādīšana jaunā jomā. Agnese Mākslas akadēmijā beigusi scenogrāfiju, tagad mācās gleznošanu, un šobrīd viņai tiek piedāvāti ļoti interesanti darbi. Vairākos teātros Agnese veic darbus, kas saistīti gan ar scenogrāfiju, gan tērpiem.
Esi viens no Latvijas populārākajiem vīriešiem, un tas nozīmē, ka baudi, bet varbūt ciet no uzmanības pārpilnības. Vai šo gadu laikā esi vīrieša acīm paskatījies arī uz citām sievietēm?
Nav jau variantu – es uz visu skatos vīrieša acīm (smejas). Skaidrs, ka pļavā ziedu daudz un cits par citu skaistāki un kārdinošāki, bet laiks rāda, ka savu ziedu esmu atradis. Tā ir ļoti laba – nomierinoša un sildoša – izjūta, un to negribas zaudēt.
Sākumā runājām par puiku ar skārda bungām. Vai ir brīži, kad arī tam cerību pilnajam noplok dūša?
Ir, ir tādi brīži. Piemēram, uznāk tādas kosmiskas un lielas skumjas. Bet tajā nedrīkst ieslīgt, no skumjām jāmūk prom. Manā gadījumā palīdz cilvēki. Domāju, tas no manas bērnības, jo biju vienīgais bērns. Cilvēki man ļoti svarīgi – satikties, runāties. Pat nav svarīgi, par ko. Ja man būtu aste, es to luncinātu, esot kopā ar cilvēkiem (smejas).
Es diemžēl neatceros ne vārda, ne dzimšanas dienas, toties piedomāju par cilvēkiem. Tajā arī godīgi atzīstos. Tā mums bija ar Jāzeponkuli – manas vecmāmiņas brāli, mūsu dzimtas vecāko vīru, kuram ir pāri deviņdesmit. Kopā ar tēti darbojos pa māju, ieskatījos kalendārā – hei, šodien ir Jāzepi! Ar Jāzepu nebijām kādus divdesmit gadus runājuši, ierosināju piezvanīt un apsveikt. Jāzeponkulis bija tik priecīgs! Izrunājāmies un jau pēc kāda brīža braucām ciemos…
Tieši caur dzimtas koku ieslēdzās mana latviskā piederība. Pirms gadiem trim četriem mēs ar Agnesi sākām pētīt katrs savu ģimeni, zīmējām dzimtas koku. Padziļināti interesējoties, tu uzkāp uz viļņa un saproti – nu, nevar būt, ka esmu netīšam šeit, Latvijā, gadījies. Tas nav netīšām, ka mums ir sava valsts un valoda. Nākamais – tu saproti, ka gribētu savu tautastērpu, un tad tu esi pie Senās klēts meistarēm un saki: «Es uz to Alsungas bruslaku skatos.» Skatījos arī uz Latgales tērpiem, bet bruslaks mani uzrunāja vairāk. Interesanti, ka tautastērpu visvairāk izjūtu caur garajiem zābakiem – tie visvairāk iedod saimnieka izjūtu, taisno muguru. Un tieši tas jau mums, latviešiem, tik svarīgi.
