Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
«Pirms tam viņš bija pavisam citāds – pandēmijas laiks ar attālinātajām mācībām un nošķirtību no vienaudžiem manu 13 gadu veco dēlu ietekmēja ļoti strauji un smagi,» stāsta valmieriete Sanita. Dēlam vairs nav nekādas motivācijas kaut ko darīt, puika neiznāk no savas istabas, ēd tikai tad, ja mamma noliek priekšā ēdienu, piekodinot, lai šķīvis būtu tukšs. «Mums ir pilnībā zudis kontakts – lai kā cenšos, neko nevaru izdarīt. Visticamāk, dēlam ir depresija,» atklāj Sanita. Viņa viena audzina trīs bērnus – mazākais iet bērnudārzā, attālināto mācību dēļ ik dienu mājās paliek pirmklasnieks un pusaudzis, par kura emocionālo stāvokli mamma ir patiešām noraizējusies.
Visvairāk puikam pietrūkstot draugu – tikšanās ar viņiem šobrīd nav iespējama, turklāt pašreizējā emocionālajā stāvoklī zēns vairs pat arī īsti negribot nevienu satikt. Sanita pamanījusi, ka arī pusaudža klasesbiedri kļuvuši pasīvāki un savstarpēji attālinājušies. Tiešsaistes stundās viņi vairs neieslēdzot kameras. Kad skolotāja mudina tās tomēr ieslēgt, visi klusējot, vien kāds asprātis pajokojot, ka nav nomazgājis muti vai nav balta krekla.
«Tas man jau kļuvis par ieradumu – pamosties divos naktī un izslēgt sava dēla X-box – tajā viņš glābjas no realitātes,» saka Sanita.
Sekmes zēnam ir pasliktinājušās. Kad sākas tiešsaistes stunda, mamma pieskata, lai viņš ieslēdz datoru, un redz, ka dēls pat nepakustas, kad skolotāja liek paņemt burtnīcu. Nekādas sarunas neizdodas, puika tajās neiesaistās. «Uzmundrinu, saku, ka mīlu viņu, ka tiksim galā, aicinu līdzi uz veikalu, piesolot kādu našķi, – tā ir vienīgā iespēja viņu izvilināt ārā,» stāsta mamma. «Neticu skaistajām bildītēm sociālajos tīklos, kur rādīts, cik labi visi ar visu tiek galā. Es netieku un noteikti neesmu vienīgā, kam ir tik grūti. Daudzi vecāki klusē, vaino sevi, bet es neslēpju – esmu nogurusi, un man nav atbildes, ko darīt,» atzīst Sanita.
Gaismas tuneļa galā nav – attālinātās mācības turpinās.
Grūtības mācīties, depresija un uzmācīgas domas
«Izturēt pandēmijas ierobežojumus visgrūtāk ir pusaudžiem un jauniešiem. Pieaugušajiem ir dzīves pieredze, viņi jau māk risināt problēmas, bet jaunieši šajā krīzē pat īsti nesaprot, kas notiek, un baidās par nākotni. Visvairāk mums pietrūkst tusiņu – no sēdēšanas mājās daudzi gluži vai jūdzas nost,» pirms pāris mēnešiem teica mans dēls divdesmitgadnieks.
Tobrīd man šķita, ka viņš pārspīlē. Jaunieši taču jūtas tik ērti virtuālajā vidē – lai draudzējas un tusē tur! Dēla teikto atcerējos, ieraugot rezultātus Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra pētījumam Covid-19 pandēmijas ierobežojumu ietekme uz Latvijas pusaudžiem un jauniešiem.
2020. gada nogalē centrs internetā aptaujāja 1660 Latvijas pusaudžus un jauniešus vecumā no 12 līdz 19 gadiem, lai noteiktu, kā viņus ietekmējis Covid-19 otrais pandēmijas vilnis.
Pētījuma rezultāti rāda: jaunieši savu psiholoģisko labsajūtu vērtē kā kritisku. 63% aptaujāto Latvijas jauniešu atzīst, ka pandēmijas laikā tā ir pasliktinājusies. 72% jauniešu pēdējo divu nedēļu laikā ir saskārušies ar psiholoģiskās veselības problēmām. Visbiežāk pieminētās problēmas ir grūtības mācīties, nomāktība un depresija, uzmācīgas domas, jaunieši ir ātri aizkaitināmi un viegli uzsprāgst, problēmas rada arī datora spēlēšana vai sēdēšana soctīklos, nomoka bezmiegs, rodas problēmas ar ēšanu un svaru, ir trauksme, panikas lēkmes un pat domas par pašnāvību.
«Secinājumi ir ļoti bēdīgi,» par pētījuma rezultātiem saka Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs. Viņš uzskata – jau tagad valsts atbildīgajām iestādēm ir nopietni jāsāk plānot, kā palīdzēt jauniešiem stabilizēt un atgūt mentālo veselību pēc šīs krīzes: «Tā kļūs par vienu no prioritātēm skolās un ģimenēs, un jau šobrīd ir svarīgi domāt par to, kā iemācīt pusaudžiem un jauniešiem pašpalīdzību, spēju atpazīt un reaģēt uz savu vai savu draugu mentālās veselības pasliktināšanos.» Un tā ir problēma ne tikai Latvijā – arī citās valstīs arvien skaļāk tiek paustas bažas par to, kas Covid-19 pandēmijas dēļ notiek un notiks ar jauniešiem.
Stresa vairāk, iespēju to mazināt – mazāk
«Absolūtais vairākums vecāku, kas vēršas pēc palīdzības psihoterapijas centrā, sūdzas, ka pusaudzis ir kļuvis pilnībā nemotivēts – viņš negrib celties, mācīties, darīt,» Biznesa augstskolas Turība rīkotajā tiešsaistes lekcijā Dzīve tiešsaistē atzina Nils Konstantinovs. Varētu domāt – viss ir ļoti vienkārši: dodiet pusaudzim to, ko viņš grib, un cilvēks motivēsies! Patiesībā motivācijas sistēma ir daudz sarežģītāka. Tā ir cieši saistīta ar cilvēka mentālo veselību – to, kā cilvēks jūtas. Un pusaudži, kā liecina pētījums, pašlaik jūtas slikti. Riska grupā viņi ir tāpēc, ka līdz pat 20 gadu vecumam smadzenes vēl attīstās un ir īpaši jutīgas pret visām pārmaiņām. Turklāt tagad, kad stresa ir vairāk, diemžēl samazinājušās iespējas tikt ar to galā, un smadzenes saka: viss, mēs to nevaru izturēt, un tādēļ pieaug gan mentālās, gan fiziskās veselības problēmas.
«Katrā vecumā ir savi paņēmieni, kā tikt pāri grūtībām un mazināt stresu,» uzsver psihoterapeits. Mazs bērns skrien pie mammas, apsēžas klēpī un nomierinās. Savukārt pusaudzim vajadzīgs kas cits: draudzēšanās, sasniegumi un hobiji, vecāku atbalsts, fiziska slodze, būšana ārpus mājas, režīms un struktūra, kā arī nākotnes redzējums – pārliecība, ka tajā viņu gaida kaut kas labs. «Diemžēl pandēmija daudzas no šīm iespējām ir atņēmusi – sporta nodarbību ir mazāk, tikšanos ar draugiem nav vispār, ierastais režīms un laika struktūra izjaukti, nākotne neskaidra. Lai arī vecāku atbalsts turpinās, visticamāk, arī tas vairs nešķiet tik drošs kā pirms tam, jo arī vecāki piedzīvo stresu,» saka Nils Sakss Konstantinovs.
Draudzēsimies datorā? Nekas nesanāks!
«Pusaudzībā cilvēks nobriestot novēršas no vecākiem un sāk skatīties uz pasauli ārpus savas ģimenes un mājām – draudzējoties tiek veidotas attiecības un mazināts stress,» uzsver psihoterapeits.
Atceries Ķirsēnu no Džanni Rodāri grāmatiņas Sīpoliņa piedzīvojumi? Ķirsēnam neļāva tikties un spēlēties ar vienaudžiem, un viņš, nabaga zēns, bija kļuvis pavisam švaks. Mājinieki raizējās, ka zēnam kāda smaga kaite, bet dakteris Ķirsēnam noteica diagnozi: draugu trūkums smagi jūtams, citas vainas zēnam nav. Cik trāpīgi un arī mūsdienām atbilstoši!
Kopš Sīpoliņa piedzīvojumu laikiem pasaule ir mainījusies – draudzēties un tikties it kā ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk. Izmantojot modernās tehnoloģijas, var redzēt savus draugus viedierīces ekrānā, tāpēc varētu domāt – draudzēšanos vairs neapgrūtina ne vieta, ne laiks, bet… izrādās, ka tas ne der, ne palīdz.
«Kontaktēšanās tiešsaistē nevar aizstāt tikšanos reālajā dzīvē,» ir pārliecināts psihoterapeits. Smadzeņu darbības īpatnību dēļ sarunas tiešsaistē ir pavisam kas cits nekā tikšanās klātienē, jo smadzenes reaģē atšķirīgi – katrā vidē darbojas citi smadzeņu reģioni, turklāt klātienē to reakcija ir daudz izteiktāka.
Lūk, daži iemesli, kādēļ smadzenes tiešsaistē apjūk. Piemēram, tām ir svarīgi ne vien tas, ko dzirdam, bet arī – kā dzirdam, taču dzirdētais tiešsaistē un reālajā dzīvē atšķiras. Klātienes sarunās smadzenēm viss ir skaidrs: skaņa plūst no turienes, kur atrodas cilvēks, – viens tālāk, otrs tuvāk; viens pa labi, otrs pa kreisi vai aiz muguras. Tiešsaistē saruna smadzenēm sūta daudz grūtāk saprotamus impulsus, jo dažādu cilvēku teiktais nāk no viena avota – skaļruņa, un smadzenes apjūk: kas te notiek! «Tādēļ cilvēki tiešsaistes sarunās nogurst daudz ātrāk, nekā tiekoties klātienē,» skaidro psihoterapeits.
Tiešsaistē nav neverbālās komunikācijas, nevar pieskarties, just smaržu, nevar pamanīt sīkus, bet zīmīgus žestus.
Apjukumu smadzenēm rada arī nobīde – lai arī minimāla – laikā starp attēlu un skaņu, video ceļo ātrāk, skaņa izskan vēlāk. Stresu papildina skatīšanās uz sevi ekrānā kā spogulī – cilvēks sāk uztraukties par to, kā viņu redz citi, – meklē labāku leņķi, līdz galu galā sociālās trauksmes dēļ var pat sākt izvairīties ieslēgt kameru.
Ir vēl kāds būtisks tiešsaistes sarunas trūkums. To vari tūliņ pat pārbaudīt. Piezvani kādam un ieskatieties viens otram acīs! Pamēģināji? Redz, tiešsaistē izveidot acu kontaktu nemaz nevar, jo kamera atrodas augstāk nekā ekrāns. «Draudzīgi sarunājoties un skatoties acīs, smadzenēs iedarbojas noteikti centri, notiek apmēram tas pats, kas – mammai turot rokās zīdaini: smadzenes sinhronizējas, cilvēki sāk justies līdzīgi, kā saka, nonāk uz viena viļņa,» skaidro psihoterapeits. Tiešsaistē tas nav iespējams.
Nepadariet viņa dzīvi vēl smagāku!
ANDA SAUĻŪNA, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktores vietniece.
«Zvanot Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunim 11611, var saņemt gan tūlītēju psiholoģisko palīdzību un atbalstu, gan informāciju, ko darīt tālāk. Taču noteikti jānoskaidro problēmas cēlonis un raksturs. Agrāk pusaudži vairāk runāja par savām problēmām ar vienaudžiem, bet tagad – par attiecībām ar vecākiem. Ir pieaugusi emocionālā vardarbība. Pusaudži un jaunieši jūtas izolēti, vientuļi, viņu stāstītajā izskan patiesas ilgas pēc draugiem – kontakts ar vienaudžiem ir neizvietojams. Viņiem gribas būt savā vidē, justies savējam starp savējiem. Jaunieši bieži saka: draugi mani saprastu daudz labāk… Pieaugušajiem daudzas jauniešu problēmas šķiet nieks, viņi pat neieklausās un saka: ai, kas tad tur, liecies mierā, tu pārspīlē!
Tādas tikšanās ar draugiem kā agrāk pašreizējā epidemioloģiskajā situācijā, protams, nav iespējamas, bet tikšanās tiešsaistē tās īsti nespēj aizvietot. Tādēļ vecākiem īpaši rūpīgi jāvēro, kā jūtas bērni, – vai kaut kas nesāk mainīties? Varbūt viņi ar draugiem vairs nesazinās arī virtuālajā vidē? Jāapjautājas bērnam: kas tev šobrīd ir visgrūtāk, un ko es varētu darīt, lai kompensētu to, kas patlaban nav iespējams?
Vissmagāk klājas bērniem, kuru vecākiem ir tieksme pēc perfekcionisma. Bērns cenšas, dara, bet vecāki to pat nepamana vai nenovērtē. Bērns sāk vainot sevi – domāt, ka viņš ir slikts un nekam nederīgs. Uzticības tālruņa konsultanti zina, cik smagi ir šādi zvanītāju stāsti. Patiesībā tie ir lieliski bērni, bet viņos ir tik bezcerīgs tukšums…»
7 padomi, kā palīdzēt pusaudzim
Iesaka GUNITA KLEINBERGA, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite, triju bērnu mamma.
- Netēlo, ka tev viss kārtībā, – pieņem un atzīsti, ka grūti ir gan tev, gan pusaudzim. Vari atļauties arī nolamāties, izmantojot tādus pašus vārdus kā pusaudzis: šī faking stulbā situācija mani ir TĀ izbesījusi!
- Gādā, lai pusaudzis labi izguļas, ir veselīgi paēdis un katru dienu izkustas. Ja pusaudzis dodas gulēt pēc pusnakts, nav nekāds brīnums, ka viņš no rīta nespēj pamosties un negrib mācīties. Aicini iziet ārā un pakustēties. Pat ja pusaudzis rūc pretī – nekas. Nepiedāvā stundu garu pastaigu, bet tikai piecas minūtes vai tikai divus apļus ap māju.
- Neprasi no pusaudža maksimālo, bet vienlaikus māci trenēt gribu – ja kaut kas minimālais ir jāizdara, tad tas IR jāizdara. Noskaidro, kas pusaudzim palīdz sevi piespiest paveikt to, ko ļoti negribas. Piedāvā savu vai kāda cita palīdzību.
- Izaicini kopīgām sacensībām. Piemēram, ierosini basām kājām pa sniegu aiziet līdz celiņam un atpakaļ. Pieļauj, ka varbūt tu to nevarēsi, bet gribi pamēģināt un pamēģini.
- Meklējiet jautrību! Nebaidies paķēmoties arī tu! Piemēram, padomāt, kādus video tu varētu nofilmēt Tiktokam, izdejot pusaudžiem aktuālus deju soļus.
- Interesējies par viņa interesēm. Ja pusaudzis spēlē kādu datorspēli, palūdz, lai pamāca arī tevi. Ja skatās seriālu, paskaties arī tu un nesaki: fui, kāds mēsls! Uzslavē, uzzinot, ka bērns spēlē datorspēles nevis ar anonīmiem svešiniekiem, bet ar saviem klasesbiedriem vai draugiem, kas tādi ir reālajā dzīvē: kur Kristaps ir Kristaps, Ritvars ir Ritvars un Līna ir Līna.
- Atrodi iespēju redzēt vienaudžus klātienē, ievērojot visus noteikumus. Piemēram, painteresējies par iespēju piedalīties āra treniņos, rezervē biļetes uz kādu slēpošanas kalnu. Ik pa laikam atgādini, lai pusaudzis draugiem vismaz piezvana.
Rokasgrāmata Pirmā psiholoģiskā palīdzība
Tā atrodama Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra mājaslapā www.pusaudzis.lv. Rokasgrāmata ir patiešām asprātīga, aizraujoša un noderīga. Tajā ieteikts brīnišķīgs līdzeklis Sarunax, kura lietošanas instrukcija ir: sarunājies! Rokasgrāmatā ir gan gan Emometrs, gan Plaukstas likums, gan 3N riska pazīmes (Nogurums, Nomāktība, Neticība), parādītas vairākas mentālās tehnikas, kā ātri mazināt stresu.
- Turpat atrodami arī padomi videoformātā.
Kur meklēt atbalstu
- Sazinies ar skolas psihologu.
- Piezvani pašvaldības sociālajam dienestam un apjautājies par iespēju saņemt psihologa konsultāciju.
- Ieskaties Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas jaunajā mājaslapā www.uzticibastalrunis.lv. Tajā var izvēlies ērtāko saziņas veidu, lai saņemtu palīdzību: zvani uzticības tālrunim 116111, raksti savu bēdu čatā vai e-pastā.
- Zvani krīžu un konsultāciju centra Skalbes diennakts konsultatīvajam tālrunim 67222922 vai Pusaudžu resursu centram 29164747.
