Pusaudzis dara sev pāri. Kā reaģēt?

Konsultē:

KARĪNA BEINERTE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste, bērnu psihiatre

Pusaudža gadi nav viegli nevienam – emocijas, kas valda, ir tik pārņemošas, plosošas un pretrunīgas, ka mēs meklējam dažādus veidus, kā sevi nomierināt un pašregulēties. Kādreiz jaunieši šim nolūkam biežāk lietoja alkoholu, tagad viņi iegriež sev ar zīmuļa asināmā nazīti… Taču, kā atzīst psihiatre Karīna Beinerte, paškaitēšanās nav nekas jauns – jaunieši arī iepriekš sirdssāpes dziedēja, darot sev pāri. Lielākoties meitenes, bet arī puiši, sākot ar 11–12 gadu vecumu, bet visvairāk – no 14 līdz 16 gadiem. Starp citu, paškaitējumu sev nodara arī pieauguši vīrieši un sievietes. Reizēm šie cilvēki ir paškaitējušies pusaudžu vecumā un turpina to arī pieaugot, kāds to uzsāk pieaugušo vecumā, jo gadās grūti panesami pārdzīvojumi un cilvēki meklē veidu, kā sevi atkal dabūt uz strīpas. Ja nav izveidojušies citi veselīgi pašregulācijas ieradumi, piemēram, sportošana, labs miegs, arī pieaugušais var ķerties pie paškaitējuma nodarīšanas.

Mierina sevi ar fiziskām sāpēm

«Paškaitējums ir veids, kā pusaudzis mēģina sevi emocionāli regulēt. Katrs paškaitējas nedaudz atšķirīgu iemeslu dēļ, bet lielākoties visi to dara, lai sevi nomierinātu. Lai atkal iekāptu laivā, jo jūtas no tās izkrituši. Emocijas ir tik spēcīgas, ka pusaudzis netiek ar tām galā, tāpēc dara sev fiziski pāri.

Kāds skaidros, ka to dara tādēļ, ka ikdienā nejūt neko. Ka jūtas gandrīz vai tā, ka vispār neeksistētu, un caur iegriešanu sajūtas dzīvs. Cits jaunietis teiks, ka iekšēji ir satraukts un satricināts, jo viņu kāds nepieņēma vai atraidīja, vai arī ir sajūta, ka viņš nevienam nepatīk, ka nav smuks, nav gudrs, – kas nu kuram uz sirsniņas. Parasti sev dara pāri tad, kad emocijas bijušas tik intensīvas, tik ilgu laiku, ka jaunietis vai nu vispār nejūt neko, vai arī sajūtas ir ļoti atsvešinātas. Jaunietis saka: man ir vienalga! Viņam ir tik slikti, ka viss vienalga. Mani neinteresē! Kopumā šī sajūta ir nepanesama, bet iegriežot tā mazinās, un uz mirkli, caur fiziskām sāpēm vai ieraugot asinis, uzreiz iestājas atvieglojums. Pēc tam nepatīkamā sajūta, iespējams, atgriežas, bet uz mirkli ir labi,» skaidro Karīna Beinerte.

Pašdestruktīvajai rīcībai diemžēl mēdz būt tieksme kāpināties, kļūt nopietnākai, un jaunietis var sākt griezt arvien dziļāk.

«Tad mūsu kā psihiskās veselības speciālistu uzdevums ir ierādīt viņam veidus, kā sevi regulēt veselīgāk, bez emocionālām un fiziskām rētām. Bet tas nav viegli, jo paškaitējums ir nopietns ieradums. Ir pētījumi, kas apliecina, ka, nodarot sev fiziskas sāpes un ievainojot sevi, izdalās iekšējie opioīdi. Tie ir dabīgie opioīdi, kas sniedz atsāpinošu efektu. Brīdī, kad jaunietis sev iegriež, pirmkārt, ķermenis dabīgi grib aizsargāties, lai tik ļoti nesāp. Otrkārt, dabīgie opioīdi ne tikai atvieglo sāpi un brūci, bet arī kopumā liek justies labāk. Un no tā var rasties tāda kā atkarība – gribas griezties vēl un vēl. Tā arī reizēm jaunietis saka – viņš pat vairs nejūtas tik slikti, bet izveidojusies atkarība, līdzīgi kā nagu graušana. Tāpēc vēlāk tas varbūt notiek ne tik daudz emociju, kā ieraduma dēļ.»

Visbiežāk – graizīšana

Aptuveni 80% jauniešu, kas paškaitējas, dara to, veicot ļoti virspusējus iegriezumus ādā. Parasti griež rokas, apakšdelmus, ļoti bieži arī kāju augšdaļas, augšstilbu augšdaļas pie cirkšņiem. Parasti griež vietās, kuras ir apslēptas zem drēbēm, tāpēc vecāki par to var ilgstoši neuzzināt. Lielākoties griež ar žileti, jo tā ir pieejamāka. Ja vecāki pamana un atņem žileti, izmanto zīmuļu asināmo asmenīti. Jaunietis, kas to vēlas darīt, atradīs jebko – šķēres, nazi, citu instrumentu.

Samērā izplatīta ir arī durstīšana, sevis sišana. Aiz dusmām vai kad jūtas ārkārtīgi saviļņots, jaunietis sit sev. Kāds var sev uzsist pa seju, pa kājām, cits var dauzīt sevi tik ļoti, līdz uzsit zilumu. Var arī sev kost, skrāpēt, dauzīt galvu pret sienu. Ir jaunieši, kuri sevi dedzina – biežāk ar smēķēšanas aparāta degošo daļu, vismaz tie jaunieši, kas smēķē. Cits ar šķiltavām, cits pie plīts, cits ar dezodoranta baloniņu, bet retāk. Daļa jauniešu sev skrāpē, kniebj, rauj matus un ķermeņa apmatojumu, ir tādi, kas šai nodarbei pieiet radoši un atrod dažādus veidus, kā darīt sev pāri.  

Viens no paškaitējuma veidiem ir arī medikamentu pārdozēšana, tad profesionāļu uzdevums ir atšķetināt, vai jaunietis vēlējās sev darīt galu vai paškaitēties. Kā zina teikt Karīna Beinerte, daļa jauniešu pārdozē medikamentus, jo, kā paši stāsta, nav varējuši aizmigt, nav normāli gulējuši nez cik ilgi un gribējuši vienkārši izgulēties. Cits vēlējies, lai viņam nesāp. Tas nav tieši saistīts ar nevēlēšanos dzīvot, bet ar vēlmi, lai saspīlējums vai grūtības, kas ir neizturamas, vienkārši beidzas. Tas ir neapzināts process, un jaunietis tā bieži rīkojas, neprotot ielikt vārdos, kas ar viņu notiek un ko viņš jūt patiesībā. 

Kāpēc tieši viņš?

«Vecākiem patīk uzsvērt (kabinetā ļoti bieži dzirdu) – mans jaunietis ir jūtīgs vai emocionāls. Kad to saka, vienmēr vaicāju – kā jūs to saprotat? Kā jūs to redzat? Tad parādās dažādas atbildes – ka ir ļoti ietiepīgs, ātri aizsvilstas, viņu ļoti aizkustina apkārtējo satraukumi, viņš vienmēr pamana, kā citi jūtas. Aiz tā var slēpties jebkas, tāpēc svarīgi, ko tieši vecāki ar to saprot. Taču no pieredzes zinu – paškaitējas ļoti dažādi un atšķirīgi jaunieši. Ir jauni cilvēki ar lielāku tendenci uz eksternalizējošu uzvedību, kad jūtas vai domas, kuras sevī nevar paciest, tiek projicētas otrā, jo tad nešķiet tik traucējošas, – viņi iesitīs citam vai pateiks kaut ko riebīgu, varbūt nolamāsies vai lietos vielas. Citi jaunieši vairāk vērsīsies pret sevi, savu iekšējo pasauli nerādīs uz āru, un apkārtējie pat nekad neuzzina, ka viņam bijusi kāda problēma. Tie, kas problēmas biežāk risina iekšēji, vairāk tendēti uz depresiju – jā, viņi biežāk paškaitējas. Bet to mēdz darīt arī jaunieši, kam piemīt abu tipu pazīmes, tāpēc grūti pateikt, kuri paškaitējas biežāk. Savukārt tie, kas ļoti satraucas par sevi un savu veselību, pāri sev šādi nedara.

Daļai pieaugušo šķiet, ka jaunietis sāk darīt sev pāri modes pēc, jo ierauga to sociālajos tīklos. Teikšu tā: pavilkt bērnu, kuram nav iekšēja satricinājuma vai pārdzīvojuma, ir ļoti grūti. Jo jaunietis, kuru internetā interesēs šie video, visticamāk, jau meklē šādu saturu vai arī mēģina atrast kādu ar līdzīgu pieredzi. Kādu, kas var palīdzēt normalizēt to, cik slikti viņš jūtas. Un, ja kāds paškaitējas, varbūt jaunietis to pamēģina, lai gan iepriekš nekad tā nav darījis. Tādā ziņā to var saukt par sociālo lipīgumu. Bet pielipināt šādu uzvedību pusaudzim, kam nav grūtību vai kam tās nav lielas, tomēr nevarēs,» uzsver psihiatre.

Vecāku loma – gan liela, gan maza

Kad pusaudzis dara sev pāri, daļa vecāku jūtas vainīgi: ko mēs palaidām garām? Ko izdarījām ne tā? Karīna Beinerte atzīst: «Tā diemžēl ir – vecāki jūtas vainīgi par ļoti daudz ko, arī par niekiem, kas pēc mēneša vai gada šķitīs sīkums. Protams, ja bērns graizās, vecāki domā, ko ir palaiduši garām. Taču saistība var būt un var arī nebūt. Piemēram, vecāki nekādi nevar ietekmēt ģenētisko kodu. Ja vecāki paši ir vairāk depresīvi, iespējams, arī bērns mēģinās pie visa vainot sevi un situāciju risināt ar paškaitēšanos. Ja ģenētiskajā kodā ielikta lielāka iespējamība pašregulēties neveselīgi, vecāki maz ko var darīt.

Bet, protams, ir daudz ārēju apstākļu, kas ietekmē un veicina paškaitēšanos, – saspīlējums mājās, skolā, ar draugiem. Piemēram, skolā svarīgi mazināt iespēju apcelt un apsaukāt vienam otru. Varbūt vecāki varētu mazāk strīdēties un varētu nešķirties. Mana ziņa vecākiem ir šāda: vecāku loma bērna dzīvē ir ļoti liela un ļoti maza vienlaikus. To, ko mēs varam darīt labāk vai citādi, vienmēr jāmēģina uzlabot, piemēram, veidot un uzturēt ar savu jaunieti pozitīvāku saikni pat tad, ja mājās ir daudz strīdu, ja bērns ne sevišķi labi mācās. Jo vecāku noteikumi ir vajadzīgi, bet nedrīkst aizmirst arī pozitīvo. Pat ja pusaudzis saka, ka neko negrib, jāatrod kaut kas, ko viņš tomēr grib.

Vēl bieži vecākos redzu bailes. Viņiem ir panika: kāpēc mans bērns dara sev pāri?

Dariet vienalga ko, bet lai viņš to izbeidz! Tad stāstu, ka dažkārt to nevar pārtraukt ātri, ka vajadzīgs laiks, kamēr uztrenē citas pašregulācijas metodes. Saprotu arī, ka mammai var būt bail, ka jaunietis sevi vienreiz nogalinās. Lai gan mēs nodalām domas par pašnāvību no paškaitējuma, tas iet roku rokā: ja jaunietis paškaitējas, ir lielāka iespēja, ka viņš veiks pašnāvības mēģinājumu, tomēr tā nav likumsakarība. Daudzi vecāki arī salīdzinās, jo, redziet, draugu bērns to nedara. Taču salīdzināšana ar citiem var būt strīdu iemesls ar pusaudzi, un šādu strīdu tulkojumā var pazust patiesā problēma. Jāatmet viss, ko citi varētu domāt, un jāfokusējas tikai uz savu bērnu. Labi, citiem nav šādu problēmu, mums ir, tad domājam, ko varam darīt un kā varam palīdzēt. Un pirmais solis ir savam jaunietim atzīt: «Tu mani bieži kaitini, bet es tevi arī ļoti mīlu.» Nodibināt kontaktu, izprast problēmu un risināt ģimenes iekšienē, nevis pārmest jaunietim.»

Esi kā stāvlampa – vienmēr tuvumā

Vairākums jauniešu vismaz sākumā negrib, lai kāds uzzina par paškaitējumu. Viņš to slēpj, un tas vairāk ir intīms un personīgs pasākums. Tāpēc vecākiem var būt grūti pamanīt, ka bērns dara sev pāri. Parasti pirmās ierauga rētas, kad jaunietis noģērbj kādu apģērba gabalu. Reizēm jaunietis pats pastāsta, ka to dara, patiesībā diezgan daudzi pastāsta. Prasīt, lai parāda rokas vai kājas, nebūtu pareizi – daudz labāka būs vienkārši cilvēciska saruna par to, kā viņš jūtas.

«Man patika kāda grāmata, kurā pusaudžu vecākus salīdzināja ar stāvlampu mājās – ka vecākam visu laiku jābūt tur, bet ne pārāk uzmācīgam. Lai tad, kad jaunietim uznāk tas mirklis, mīļums, vēlme parunāties, vecāks ir līdzās. Ka vecāks gaida mirkli, kad bērns atvērsies un būs gatavs vienkāršai cilvēciskai sarunai, kurā viņš varbūt arī izstāstīs, ka mēdz darīt sev pāri. Tāpat bērniem un pusaudžiem daudz nozīmē, ja vecāki padalās ar savām grūtībām, kādas piedzīvojuši pusaudžu vecumā, un kā tikuši galā. Pat ja bērns nepastāsta par paškaitējumu, saruna var palīdzēt viņam no tā atbrīvoties, pat ja vecāki par to vispār neuzzina. Nevajag koncentrēties uz paškaitējumu, bet gan uz emocionālās saites izveidošanu un noturēšanu. Ja vien ir iespēja, parunājieties ar savu dadzīti, kurš varbūt lielāko daļu laika ir atraidošs.»

Kad un kur meklēt palīdzību?

Ja jaunietis sev retu reizi mazliet ieskrāpē, mazliet iegriež, panikai uzreiz nav iemesla, viņš tūlīt nav jāved pie ārsta vai psihologa. Reizēm pietiek ar tuvāku attiecību atjaunošanu. Ja vecāki sadzird sāpi, kāpēc jaunietis nejūtas labi, un ierosina izmēģināt citus nomierināšanās veidus, tas var būt pietiekami, un jaunietis pārstāj darīt sev pāri pat bez speciālista iesaistīšanās. Patiesībā to ļoti daudzi arī izdara, vecākiem pat nezinot. Ja tas ieilgst (runa ir aptuveni par gadu), ieteicams apmeklēt psihologu. Arī tad, ja jaunietis griež dziļi, skaidrs, ka viņam vajag palīdzību.

Vienlaikus mājās var izmēģināt variantus, kas var palīdzēt, par pamatu ņemot jaunieša intereses. Reti ir jaunieši, kurus nekas neinteresē, vairākumam kaut kas patīk – spēlēt ģitāru, staigāt ar draugiem, dejot, sportot. Jebkāda veida fiziska izlāde palīdz mazināt stresu un uzlabot garastāvokli. Pats galvenais ir pamatlietu sakārtošana – regulārs miega režīms un daudzums, laba diēta ar normālām trim ēdienreizēm dienā, vēl uzkodu pa vidu un fiziskās aktivitātes. Ja ievēro šīs trīs tik vienkāršās lietas, bieži nav jāķeras pie citām metodēm, jo šīs palīdz.

Karīna Beinerte jauniešiem, kas bijuši pie viņas uz sarunu, iedod materiālu par alternatīviem veidiem paškaitējumam, un, ja ir kaut mazliet motivācijas to pārtraukt, tas notiek. Reizēm jau pēc mēneša vai diviem. Ja paškaitēšanās jau kļuvusi par ieradumu, nereti jāstrādā ilgāk, lai vairotu pozitīvos regulācijas veidus.

Tiem, kas nopietni paškaitējas, Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrā pieejama kognitīvi biheiviorālā terapija, kas balstās uz labāku sevis izprašanu un labāku komunikācijas prasmju izveidošanu.

Arī pašvaldībās ir pieejama psiholoģiskā palīdzība un mentori, kas var sniegt atbalstu. Ģimenes ārsts var nosūtīt uz desmit seansiem pie psihologa.

Auksta duša un citas alternatīvas

Alternatīvas paškaitējumam ir konkrētas aktivitātes, kas palīdzējušas jauniešiem no tā atbrīvoties. Katram palīdz savas. «Ja sajūtas ir intensīvas, pretī vajag likt kaut ko tikpat intensīvu. Piemēram, kad gribas darīt sev pāri, iet superaukstā dušā – tas ļoti palīdz nokļūt šeit un tagad. Ja šādas iespējas nav, var apslacīt seju vai rokas ar visaukstāko krāna ūdeni – aukstums atgriež šajā mirklī. Ja mājās vai skolā ir trepes, satricinājuma brīdī var skriet augšā, lejā. Var iziet ārā un paskriet, palēkāt uz vietas. Vienam palīdz intensīvāka mūzika, citam mierīgāka. Viens zvana draugiem, cits paskatās TikTok, vēl kāds uzspēlē spēlīti – vienkāršas lietas, ko darām, kad jūtamies slikti. Taču nedrīkst būt tikai viena alternatīva – ja palīdz telefons, tad visu laiku skatos tajā. Jābūt groziņam ar metodēm, ko jaunietis lieto, kad jūtas slikti, un apzināti piedomā, kas viņam palīdzēja pagājušajā reizē, kas palīdzēja draudzenei vai ko redzēja internetā. Tā jaunietis savāc savu arsenālu, pie kā ķeras grūtā brīdī. Ja ar to nepietiek, iespējams, groziņš būs jāaudzē lielāks,» rezumē Karīna Beinerte.

Ko vecākiem NEDARĪT?

Sociālajos tīklos atrodami arī ieteikumi, ko vecākiem noteikti nedarīt, ja pusaudzis paškaitējas. Tos komentē Karīna Beinerte.

* Nepārmest, nekaunināt, nevainot. «Jā, bet tajā pašā laikā, ja vecāks cieņpilni, bet stingri var pateikt, ka paškaitēties nevajag, un parāda citus veidus, kā nomierināties, tas nav slikti. Arī absolūti pieņemoša attieksme nebūs pareizā pieeja. Turpretī, ja vecākiem ir ļoti kritiska attieksme, mēs tomēr gribētu, lai viņi to maina un pieņem, ka bērnam ir grūti, nevis saka: «Saņemies, kas tās par muļķībām!» Savukārt, ja vecāki ļoti, ļoti uztraucas un izrāda pārspīlētu sapratni, viņi it kā netieši atbalsta paškaitēšanos. Ir jātiecas uz pozitīvāku pašregulāciju, piemēram, sportošanu vai citu hobiju.»

* Atņemt un mājās pēc iespējas mazāk turēt asus priekšmetus: nažus, žiletes. «Ja pusaudzis hroniski un bieži graizās, tā būtu jādara. Parasti saku tā: iedomājieties, pusaudzis, kas paškaitējas, ieiet telpā, kurā ir naži, žiletes, citi asi priekšmeti, un ieiet telpā, kurā tādu nav. Abos gadījumos jūtas slikti, bet kurā telpā viņš paškaitēsies un kurā meklēs alternatīvu? Protams, ka telpā, kurā nekā nav! Tāpēc jādomā par to, kā samazināt šo priekšmetu pieejamību un radīt vidi, kurā viņš meklēs ko citu, piemēram, ieies vēsā dušā. Bet, skaidrs, ka visu noslēpt nevar.»

* Atklāti izrādīt negatīvās emocijas, piemēram, riebumu. «Ja vecāki regulāri atklāti izrāda intensīvas negatīvas emocijas, tas bērnam tikai palielina distresu un iekšējo satricinājumu. Ja mamma vai tētis visu laiku atgādina vai norāda uz paškaitējumu, jaunietim tas nepalīdz, tikai ielej eļļu ugunī. Nu kā var atjaunot, uzlabot vai vispār izveidot emocionālo saikni, ja viens visu laiku spļauj akā? Tāpēc sirsnīgas un cieņpilnas attiecības, kad viens otrā ieklausās, būs daudz vērtīgākas. Protams, vecākiem savus uztraukumus vajag pārrunāt savā starpā vai ar kādu uzticamības personu, bet jaunietis nedrīkst būt tas, uz kuru izgāž savas neapstrādātās emocijas. Kad vecāki ir izrunājušies, var jaunietim arī atzīt – mani ļoti nobiedēja tas, ko es redzēju. Tā ir emocionāli regulēta pieaugušā reakcija.»