Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
44
-
2
-
0
-
9
-
0
-
5
-
0
-
– Piesakot mūsu sarunas tēmu, jūs uzreiz iebildāt, ka disciplīna vajadzīga armijā vai citās militārās organizācijās, bet ne bērnu audzināšanā.
– Vārds disciplīna uzreiz liek domāt, ka ir kaut kas jāierobežo, jāsavalda vai jāieliek kastītē. Piekrītu, ka robežas bērniem ir vajadzīgas, tikai jautājums – kādas, jo bieži redzu, ka par patoloģiju tiek uztverta bērna dabiska attīstība. Kad zīdainis raud, visi saprot, ka tas ir normāli, jo viņam var būt vēdergraizes, varbūt gribas ēst vai ir pilnas autiņbiksītes, bet, kad bērns divu triju gadu vecumā sāk protestēt, to nereti uzskata par ļaunprātīgu niķošanos, lai gan arī šī opozicionārā fāze, kad bērns pārbauda robežas, ir tikpat normāla kā zīdaiņa raudāšana.
Un, ja tajā brīdī vecāks izdomā bērnu disciplinēt par to, ka viņš aug un attīstās, tad atkarībā no bērna iedzimtā temperamenta un smadzeņu darbības viņš vai nu to uztvers kā signālu, ka robežas testēt nevajag, vai arī pieņems, ka tie, kas iebilst, ir jādisciplinē. Pirmajā gadījumā šie bērni arī pieaugušā vecumā nevienam neiebildīs, jo mazotnē centieni iebilst un testēt robežas nozīmēja, ka vecāki soda, piemēram, norāj vai kaunina. Viņiem var būt grūtības pašizpausties, un viņi par sevi necīnīsies un par visu jutīsies vainīgi.
Citi lasa
Otrajā variantā, ja bērns nedrīkstēs nostāties opozīcijā saviem vecākiem, viņš atradīs citu variantu, kā to izdarīt, – pret brālīti vai māsiņu, mājdzīvnieku, skolā, uz ielas, bārā, nākamajās attiecībās. Patinot 20, 30 gadus uz priekšu, var prognozēt, ka tie ļoti bieži būs cilvēki, kas paši sitīs savus bērnus, vīrus un sievas. Iekaustīs kādu kolēģi, gan ar vārdiem, gan fiziski, jo tas bija veids, kā vecāki tika galā ar viņiem. Tāpēc es teiktu, ka vajadzētu palīdzēt vecākiem tikt galā pašiem ar savām izjūtām un izprast savu bērnu, nevis mācīt viņiem disciplinēt bērnus. Diemžēl cilvēki ļoti bieži vēl nav sapratuši, kā viņi paši jūtas šajā pasaulē, bet jau uztaisa divus bērnus.
Sākumā vēl nekas, bet, jo bērns aug lielāks, jo vairāk bērns viņus apgrūtina, jo viņš sāk kļūt neērts. Līdz divu gadu vecumam bērnu ļoti ātri un viegli var saģērbt drēbēs, kādas patīk pašiem vecākiem, bet trijos gados viņš pēkšņi grib ģērbties pats un visu velk šķībi un greizi. Līdz noteiktam vecumam bērns ēd visu, ko viņam dod, bet kādā brīdī sāk izvēlēties.
Un tad dažiem vecākiem rodas jautājums: «Kāpēc tu esi sagandējis manu dzīvi? Kāpēc tu neesi tāds, kādu es tevi gribētu redzēt?»
Kaut gan, ja bērns grib uzvilkt zaļu kreklu un rozā bikses, lai viņš velk! Nu, varbūt nevajag ļaut saģērbties tā, lai būtu par aukstu vai karstu, tad gan jāsaka: «Sorry, es saprotu, tev nepatīk, ka jāvelk šī jaka, taču bez tās ārā nevar iet.» To pašu var attiecināt uz visu pārējo – gulēšanu, ēšanu.
– Ja bērnam šajā vecumā ļaus izvēlēties, vienīgais, ko viņš gribēs ēst, būs frī ar kečupu.
– Viņš nezinās, kas ir frī, ja nekad nebūs tos ēdis.
– Vai, piemēram, makaronus!
– Ļoti svarīgi, kā barošana ir notikusi zīdaiņa vecumā – vai, jau barojot bērnu ar krūti, mamma bijusi mierīga un harmoniska – un kā tika uzsākta piebarošana. Ja mamma pati ir uzvilkta un nervoza, bērns to jūt, viņam jau no pirmsākumiem ēšana saistās ar stresu un kaut ko nepatīkamu. Tas ir līdzīgi kā tad, ja vienu reizi iekož suns, nākamreiz tu pret suņiem izturies piesardzīgi.
Bet, atgriežoties pie makaroniem, manuprāt, mammai jāgatavo dažādi ēdieni, bet, ja bērns kādā vakarā saka: «Es neēdīšu šo, gribu makaronus!» – mamma mierīgi var pateikt: «Es saprotu, ka tu gribi makaronus, bet šodien mums būs šis. Rīt vai parīt varam pagatavot makaronus.» Nevis: «Tu ēdīsi, jo es tā saku!» Grūtākais visās situācijās, vai tas būtu pie galda vai veikalā, ir viens un tas pats – noturēt robežas un izturēt, kad bērns dusmojas un skaļi to izrāda.
– Viena no tipiskākajām situācijām, kas nāk prātā – skaļi kliedzošs bērns lielveikalā.
– Sākums šai situācijai ir jau pirms veikala, proti, bērns nav mācīts pieņemt to, ka kaut ko nevar. Veikals ir tikai vēl viena jauna robeža. Saprotams, ka, ieraugot lielveikala plauktus, bērns var gribēt visas končas un šokolādes, un, kad vecāks viņam pasaka, ka visas nevar, ir normāli un dabiski, ka bērns dusmojas un var pat sākt raudāt. Arī pieaugušie šādā situācijā justos bēdīgi. Iedomājieties, vīrs piektdienas vakarā aiziet uz veikalu, paņem aliņu, sieru, čipsus, saldumus, pienāk sieva un pasaka: «Mīļais, nebūs!» Un aiziet. Skaidrs, ka vīrs justos neapmierināts un strīds būtu garantēts.
Tas, ko vecākam tobrīd vajadzētu darīt, – nenorāt bērnu vai nepamest vienu: «Pastāvi un padomā, kā tu tagad uzvedies!», bet palikt kopā ar viņu un atspoguļot notiekošo: «Es saprotu, ka tu gribi visas, es zinu, ka te ir ļoti daudz, bet būs tikai viena.» Atspoguļot šajā gadījumā nozīmē pieņemt to, ka bērns grib, ka tas viss ir kārdinoši un vilinoši. «Es zinu, bet – nē.»
– Vai skaidrot, kāpēc nē? Piemēram, ka nav naudas, ka tik daudz saldumu nav veselīgi…
– Tajā brīdī bērns to tāpat nedzirdēs. Nav jēgas slīkstošam cilvēkam, kad viņš slīkst, lasīt lekciju par drošību ūdenī. Vispirms slīcējs jāizvelk krastā, jānožāvē un jāsasilda, un pēc tam var runāt par drošību. Labāk izturēt šo brīdi un samīļot bērnu, lai izraudas un izdusmojas, bet vēlāk mājās var stāstīt: «Atceries, mēs veikalā nenopirkām to un to, un tu kļuvi dusmīgs(-a) par to; mēs tā darījām, jo tādas končas ir neveselīgas.» Arī šajā situācijā jāņem vērā, ka bērns tāpat to var nesaprast vai nepiekrist, bet tas nekas, viņam vismaz ir dots skaidrojums.
Ja bērns nepiekrīt, atkal svarīgi ir to izturēt. «Nu, tā tas diemžēl ir.»
Jāsaprot, ka bērnam pašam šajā opozicionāra vecumā ir ļoti grūti. Viņš nesaprot, kāpēc pasaule pēkšņi mainās. Līdz šim viss bija forši. Man deva krūti, ēdienu, ko es gribēju, visu laiku nēsāja uz rokām, varēju gulēt blakus vecākiem, mani nekad nestūma prom, dzīve bija perfekta, un pēkšņi viss sagrūst. Iedomājieties, kā justos mēs, pieaugušie, ja kādā dienā pēkšņi sabruktu visa pasaule, pie kuras esam pieraduši.
– Jā, divgadnieka un trīsgadnieka vecums ir ļoti grūts posms gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo robežas tiek pārbaudītas ik uz soļa.
– Un vecākiem jāļauj tās testēt un izmēģināt! Protams, saprāta robežās! Ja bērns skrien uz lielceļa pusi, viņš jānoķer un jāsaka: «Piedod, nē.» Bet, ja viņš, pētot mantiņas, kādu aizmet pa gaisu, lai viņš to dara! Viņš pārbauda, kā strādā šī pasaule. Ja šajā vecumā bērnu visu laiku liek vecākiem ērtā kastītē, viņa smadzenes neiemācās, kā no šīs kastītes iziet ārā.
Savukārt otra galējība, ja bērnam mīļā miera labad atļauj pilnīgi visu. «Ņem visu, ko gribi, tikai nekliedz!» Tad smadzenes neiemācās pārstrādāt šādu informāciju un nezina, kā rīkoties, ja kaut ko nedabū vai nevar sasniegt kādu baudu.
Ir dusmas, neapmierinājums, bet nav iemaņu, ko ar to darīt. Tāpēc vecākiem jau no zīdaiņa vecuma ir jākāpina bērna spēja paciesties un izturēt. Piemēram, kad mazs bērniņš ieraudas, mammai nav uzreiz pie viņa jāskrien, bet var pateikt: «Jā, es dzirdu, ka raudi, un tūlīt nākšu pie tevis.» Ar katru reizi šis gaidīšanas laiks var būt mazliet ilgāks, lai, kad viņš paaugas, var iet arvien tālāk un tālāk no vecākiem. Kad bērnam vienu reizi neiedod konču vai mantiņu, viņš mācās, kā tas ir, kad tu kaut ko nedabū. Tāpēc gadījumi, kad piecgadīgam bērnam veikalā neiedod čupačupu un viņš tāpēc ārdās un spiedz, nozīmē tikai to, ka līdz šim pretestība nav trenēta. Tajā brīdī bērnam sabrūk visa viņa pasaule un nav iemaņu, ko šādā situācijā darīt.
– Jo šādā vecumā bērns jau ir spējīgs samierināties, bet vecāki savu mājas darbu nav izpildījuši.
– Jā, šajā vecumā viņš, protams, arī var būt neapmierināts, bet tas, kā viņš reaģētu, – nopūstos, padusmotos, varbūt pateiktu: «Stulbi!», bet jau pēc brīža būtu aizmirsis par to un ietu tālāk.
Vēl, protams, ir gadījumi, ka vecāki šādās situācijās, kad bērns dusmojas vai dara kaut ko, kas vecākiem liek justies neērti, visu laiku viņu strostē – ka šis ir nepareizi, tas ir nepareizi. «Nekliedz, neārdies, uzvedies smuki!»
– Un tad bērns sāk baidīties gribēt…
– Jā. Bet tad man ir jautājums: kā viņš jums citādi pateiks, ka ir nepamierināts? Turklāt bieži veidojas pretruna, ka, kliedzot uz bērnu, vecāki viņam saka: «Nekliedz!» Apzinātā līmenī bērns to varbūt nesaprot, bet neapzinātā līmenī viņš to jūt.
– Vai, piemēram, sitot pasaka bērnam: Nesit! Sist nav labi!
– Jā! Noper un pasaka: «Sist citiem ir slikti.» Interesanti!
– Par nopēršanu vai cita veida fizisku iespaidošanu runājot, man šķiet, liela problēma ir tā, ka daudzi no mums bērnībā ir audzināti ar šo stingro disciplīnu.
– Jā, bet laiki ir mainījušies un mūsdienās ir zināmi arī citi veidi. Tiem, kas uzskata, ka pēršana ir pieņemama, jo mani taču arī pēra, mēdzu piedāvāt absurdu piemēru: «Vai jūs savu sievu (vīru) arī sitat?» Nē, nu šur tur jau sit, bet vispār to uzskata par šausmīgu vardarbību. Un, ja kāds saka, bet bērni taču to uztver citādi, manuprāt, bērniem tas ir vēl šausmīgāk, jo pieaugušie tomēr par saviem lēmumiem atbild paši. Tā ir viņu pašu izvēles brīvība – būt attiecībās ar cilvēku, kurš ir varmācīgs, bērnam šādas izvēles nav.
Visticamāk, tie, kas sit, ir piedzīvojuši nopietnu vardarbību arī paši un tagad to nodod tālāk saviem bērniem, ar savu rīcību parādot, ka sišana ir OK.
– Es pati ilgu laiku biju pārliecināta, ka uz saviem bērniem nekad nekliegšu, līdz attapos situācijā, kad to darīju… Ja vecākam dusmās gadījies nesavaldīties – sakliegt, iekniebt, uzšaut –, kāda ir labākā reakcija pēc tam?
– Runāt un atzīt savu kļūdu. Nevis pateikt – tā gadījās. Nekas negadījās! Ir godīgi jāpasaka bērnam, ka mamma vai tētis nesavaldījās. «Tas nav par tevi. Es izdarīju nepareizi. Es netiku galā ar kaut ko. Piedod.» Jo vecāki bieži noveļ vainu uz pašiem bērniem: «Tu mani izvedi no pacietības.» Bet pagaidi! Tev ir 30, un bērnam – trīs. Kurš te ir pieaugušais?
Pie manis psihoterapijā arī vecāki reizēm caur asarām mēdz atzīt savu vainu par to, ka nav kādā situācijā novaldījušies. Tad es jautāju: «Vai jūs to gribat darīt joprojām? Ja ne, tad mēs kopīgi varam to mainīt!» Un, pat ja pagājis laiks un bērns jau, iespējams, šo situāciju aizmirsis vai izstūmis to no atmiņas, vecāks var atvainoties, sakot: «Atceries, bija tāda reize…»
– Mēs runājām par to, ka vecākiem ir svarīgi noteikt un noturēt robežas, bet, manuprāt, vecāki bieži maldīgi domā, ka viņi ir labi vecāki, ja bērnam atļauj kaut ko vairāk. Piemēram, atļauj šovakar neizmazgāt zobus, jo bērns ir noguris. Ir vecāki, kas reizi mēnesī atļauj bērnam neiet uz skolu un pavada šo dienu kopā. Vai šādi izņēmumi bērnam nāk par labu?
– Nevaru viennozīmīgi atbildēt, tas ir labi vai slikti. Labākajā scenārijā bērns to uztvers kā jauku žestu no vecāku puses un forši pavadītu dienu kopā. Bet ir jābūt diezgan ideāliem priekšnosacījumiem un audzināšanai jau pirms tam, lai bērns to tā savilktu kopā. Drošāk un stabilāk tomēr, ja sistēma nemainās, un robežas, ko nosaka sākumā, vēlams turēt. Tāpēc piemērā par zobu mazgāšanu bērnam var teikt: «Es zinu, ka tu negribi, bet tas prasīs tikai īsu brīdi.» Un vislabāk ir iet un tīrīt kopā, nevis – tu ej, bet es pie televizora ēdīšu bulciņas. Tad jau tas kļūst kā rituāls, ka es tagad ar tēti vai mammu eju tīrīt zobus. Viņam tas iestrādājas kā mehānisms, ka bērns nezina, ka var arī citādi.
– To droši vien var attiecināt arī uz citām lietām, jo vecāki itin bieži saka, ka mans bērns ir slinks. Viņš to nedara un to nedara. Visticamāk, te arī izpalicis posms, kad mēs darām kopā.
– Jā, tas ir viens, bet otrs – jau kādu laiku vairs nelietoju vārdu slinkums, jo tas nepasaka neko. Svarīgi saprast, kas ar to domāts. Ja ar slinkumu saprot, ka tu sēdi, nekur neej un neko nedari, tad man jājautā: kas tevi attur? Vai tev par kaut ko ir kauns un jūties neērti, vai tu baidies? Esi skaudīgs, dusmīgs, greizsirdīgs, vientuļš? Aiz šī vārda vienmēr kaut kas slēpjas.
Biežākais scenārijs, ko es redzu, – ka bērni ir slinki tad, kad vecāki ir ļoti kontrolējoši. Viņi nevis nenosaka robežas, bet nosaka visur.
Un bērni zina, ka viņu vietā visu izdarīs un visu noteiks. Vecāki pateiks, kur iet, kā iet, ar ko draudzēties, ar ko nedraudzēties. Viņa smadzenes neirofizioloģiskā līmenī ir iemācījušās, ka viņām nav jāsintezē jauna informācija un jāpārvar barjera, lai kaut ko izdarītu. Un, ja to jāsāk darīt tikai 15 gados, tad jau ir daudz grūtāk. Tāpat kā iemācīties braukt ar velosipēdu ir vieglāk piecos, nevis 30 vai 40 gados.
Tas, protams, ir iespējams, bet prasa daudz vairāk laika. Un, ja bērns visu laiku ir apturēts vai bremzēts, nevar gaidīt, ka viņš pēkšņi sāks to darīt. Vēl dziļāk slinkumā un psihosomatikās izpausmēs viņu dzen tas, ja vecāki sāk presingot. Tā ir žanra klasika, ka pie mani atnāk vecāki, kam bērns mācās devītajā klasē, un grib saraut, lai gan tur ir ielaists jau 14, 15 gadu pirms tam. To var mainīt, bet tas prasīs daudz vairāk laika un ir jāsadarbojas visiem. Bet vecākiem parasti ir fantāzija, ka viņi atvedīs bērnu pie manis un es viņu izmainīšu. Taču, kamēr viņi paši mājās neko nemainīs savā robežu attieksmē, nekas arī nemainīsies.
– Ir vecāki, kas visu dara savu bērnu vietā, piemēram, novāc un nomazgā viņa traukus, ar saukli: «Lai bērns var izbaudīt bērnību!»
– Jautājums, vai vecāki to dara, uzskatot, ka tāpēc bērnam būs labāka bērnība, vai arī uzskata, ka bērns ir neveikls vai tizls, nemāk labi nomazgāt šķīvi un kaut ko vēl saplēsīs. Pēc būtības vecāki nereti to kontrolē tikai tāpēc, lai izvairītos no savām izjūtām, jo viņiem grūti izturēt, ka bērns kaut ko izdarīs ne tik labi. Protams, sākumā bērns kārtos šķībi, kaut ko nenomazgās kārtīgi, taču viņš būs mēģinājis un iesaistījies. Bet, ja mamma visu laiku aizrāda, ka dakšiņa nav labi nomazgāta un nolikta šķībi, bērnam rodas iekšēja trauksme, ka visam jābūt pareizi.
Protams, kontrole var pārklāties ar visatļautību – izdarīšu tavā vietā, bet tu ej un dari to, kas tev patīk! Tikai nevajag iedomāties, ka vecāki visu darīs bērna vietā un, kad viņam būs 15, viņš pēkšņi pats sāks mazgāt traukus, jo būs redzējis, kā tie trauki ir jāmazgā. Tā nenotiek. Svarīgi, lai bērns iesaistās tajā ģimenes kārtībā, kāda ir jūsu ģimenē. Un, kad bērns trijos gados grib palīdzēt mazgāt traukus, mammai nav jāsaka: «Nē, nē, es pati!», bet jāpaceļ bērns un jāļauj to darīt. Viņam tāpat kādā brīdī apniks, taču viņš jutīsies noderīgs, novērtēts un arī turpmāk ar prieku iesaistīties mājas darbos.
