Psihoterapeite Diāna Zande, kas Rīgas Stradiņa universitātē docē kursu Attīstības psiholoģija, ir iepazinusies ar tā dēvēto Mīlestības pedagoģijas metodi, un atgādina – pirms kāda pieeja darbā ar bērniem kļūst par metodi, tā tiek skrupulozi pārbaudīta. «Tas ir ilgstošs un sarežģīts process, kura laikā jāpierāda metodes efektivitāte,» saka viņa.
Zande uzsver – daudzi notic skaistam aprakstam iestādes mājaslapā, neiedziļinoties tur pārstāvēto speciālistu kompetencē.
«Šie cilvēki piedāvā izglītības programmas, to skaitā bērniem ar jauktiem un garīgās attīstības traucējumiem. Kādas kompetences ir šiem cilvēkiem, lai palīdzētu īpašiem bērniem? Viņi nevar īstenot piesolīto.
Mājaslapā ir tikai cukurs un medus, kas neiet kopā ar to, ka tur bērnam smērē uz mēles sinepes. Ideja, ka bērniem vajag mīlestību un disciplīnu, ir normāla.
Tomēr veids, kā tas tiek realizēts šajā iestādē, neatbilst bērnu interesēm un audzināšanas standartiem 21. gadsimtā. Visbiežāk alternatīvas metodes ir cilvēku mēģinājumi darīt kaut ko citādi, un tas bērnu nostāda eksperimenta trusīša lomā,» secina Zande.
Vairāk lasi jaunākajā Privātās Dzīves numurā!