Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Proporcija starp tiesībām un pienākumiem tiešām ir augusi, aizvirzoties pārāk daudz tiesību virzienā. Vienlaikus jāatzīst, ka visos laikos ir bijuši vecāki, kas ieradīsies un pieprasīs reizēm pat utopiskas lietas. Prasības un vēlmes ir tieši tik pat dažādas, cik dažādi ir cilvēki.
Darbs ar vecākiem aizņem tik pat daudz laika, cik darbs ar viņu atvasēm, jo katrs ir personība, un katram savs bērns ir pats dārgākais. Pedagogu uzdevums ir respektēt to un būt empātiskiem, tāpat arī vecākiem ir jāciena un jānovērtē pedagogu darbs un rūpes par viņu atvasēm ikdienā.
Arī darba ņēmēji mēdz būt kā izlutināti bērni, kuriem iemācītas tiesības, bet nav iemācīti pienākumi – prasot no citiem, bet pretī neko nedodot un paskaidrojot savas darbības ar “jo es tā gribu”, bez dziļākas argumentācijas. Arvien biežāk pārrunās gadās sastapt “padsmitniekus”, kuri vēlas saņemt ilggadēju vadītāju algu.
Tādēļ ir svarīgi, ka vadītājs zina, kādus darbiniekus grib redzēt savā komandā – pārrunās jāprot uzdot pareizos kontroles jautājumus, pēc kuriem var saprast, vai tas ir tavs cilvēks.
Ir jābūt izvirzītiem kritērijiem – katram cilvēkam ir sava īstā niša, kur viņš iederas. Ir bijis, ka uz vakanci no vairākiem kandidātiem pieņemu cilvēku ar vismazāko pieredzi, jo redzu, ka tas ir īstais BeBe darbinieks. Iespējams, tieši tāpēc, ka zinu, kādam ir jābūt mūsu pedagogam, kādai ir jābūt auklei, nevaru sūdzēties par sastāva trūkumu.
Kāds vadītājs – tāda komanda
Ir tāds labs teiciens, kurā ir ļoti daudz patiesības ‘’Īsts vadītājs ir nevis boss, bet līderis’’. Tieši tā cenšos strādāt ikdienā, lai gan robežas ievērot brīžiem ir grūti. Katrs darbinieks ir citādāks, jāspēj sekot līdzi tam, lai kāds nav noslogots ar darbiem, bet lai nav arī pārāk maz darbu. Un galvenais – pašam vadītājam ir jābūt piemēram un paraugam – ir jābūt līderim!
Pedagogu trūkumu nesaistu ar it kā pieaugošajām prasībām. Domāju, ka nekādu Ameriku neatklāšu, pasakot, ka tas, kāpēc cilvēks strādā uzņēmumā A vai uzņēmumā B, noteikti ir atkarīgs no atalgojuma, taču tajā pašā laikā – lojalitāti nopirkt nevar. Nozīmīgi ir arī attieksmes, darba mikroklimata un citi jautājumi. Un nav svarīgi, vai tas ir pašvaldības vai privātais bērnudārzs – viss ir atkarīgs no vadītāja. Tieši vadītājs ir tas, kas veido komandu pēc saviem principiem.
Ja vadītājs ir kretīns, tad arī apkārt būs vairāk vai mazāk līdzīgi cilvēki un otrādi.
Ir vadītāji, kuri kategoriski atsakās pavadīt laiku neformālā gaisotnē kopā ar pedagogiem vai auklītēm. Tie ir dažādi izbraukumi, svētku pasākumi, teātra vai kino apmeklējumi. Un tieši šādās iestādēs darbinieku trūkums ir vislielākais. Kāpēc? Tāpēc, ka vadītāji izvēlas bosa, nevis līdera pozīciju. Protams, ir jābūt cieņai un subordinācijai, taču kolektīvu veidoju tā, ka neviens neuzrunā priekšniekus uz Jūs.
Tāpat no vadītāja ir atkarīgs, ko viņi spēj izcīnīt no pašvaldības, kādas iespējas izmanto. Ir vadītāji, kas iet un saka – mums vajag remontu, nepieciešams piesaistīt līdzekļus, nepieciešama tāda un tāda infrastruktūra. Saņem tas, kurš aiziet un pasaka “MAN VAJAG.” Ja esi parādā trīs cilvēkiem, ir taču skaidrs, ka pirmajam atdosi tam, kurš visvairāk kliegs, nevis tam, kurš klusē. Tā dzīvē notiek visās jomās.
Ar rūpēm par kolēģiem
Ir svarīgi rūpēties par savu komandu, veltīt daudz laiku tam, lai pedagogi varētu strādāt, lai ir labi metodiķi, kas var palīdzēt, atbalstīt, dot padomus. Cilvēki, kas rūpējas par to, lai darba vide būtu patīkama un lai nebūtu tā, ka vienam jādara viss un viņam nav nekāda atbalsta. Arī jaunatklātajā BeBe filiālē Ziepniekkalnā mēs nodrošinām aizvietotāj-aukli un aizvietotāj-pedagogu. Tas atrisina ļoti sasāpējušos jautājumu par slimošanu – ja viens darbinieks saslimst, tad pārējie zina, ka nepaliks strādāt vieni paši, izņemot retus gadījumus, kad saslimst vairāki reizē. Tas arī samazina izdegšanas riskus – nav, piemēram, mēnesi no vietas jāstrādā pārmērīgi intensīvi, pēc kā skaidrs, ka arī šim darbiniekam nepieciešama atpūta, palielinās saslimšanas riski.
Tāpat aizvietotāji dod iespēju paņemt atvaļinājumus tad, kad tas nepieciešams, nevis tad, kad var. Viens no obligātiem nosacījumiem, strādājot pie mums, ir vienas nedēļas atvaļinājums pusgadā.
Jo cilvēks bieži pats nejūt, ka izdeg un ka slodze ir pārāk liela, īpaši pirmajā pusgadā kopš darba uzsākšanas.
Nedēļu garš atvaļinājums ļauj katram pedagogam atpūsties, aizmirst par problēmām darbā un pēc tam atgriezties ar jaunu sparu.
Organizējam arī darba pasākumus, sporta spēles, sievišķīgus pasākumus, kas nav vienkārši pasēdēšana, bet ir ar mērķi un pievienoto vērtību, kas ikdienu padara kaut mazliet interesantāku vai iemāca ko jaunu. Bieži vien vadītāji pārāk zemu novērtē “team building” jeb komandas veidošanas aktivitātes, taču tā ir neatņemama darba sastāvdaļa.
Vienmēr saku – kad strādājam, tad strādājam, kad atpūšamies – tad mēs atpūšamies! Pēc šiem pasākumiem vienmēr var just, ka darbinieki ir pacilātāki, ir prieks strādāt.
Regulāri arī piedalāmies Erasmus un Nordplus programmu konkursos, caur kuriem esam bijuši pieredzes apmaiņā Norvēģijā, Islandē, Spānijā. Uz tiem tiek, piemēram, tie, kas visilgāk strādā – neskatoties uz to vai tas ir pedagogs, aukle vai vadītājs. Arī tas ir labs veids kā novērtēt darbiniekus, izmantojot dotās iespējas.
Tāpat jebkuram uzņēmējam būtu jāsaprot, ka viņa bizness lielā mērā ir atkarīgs no darbinieka, ja tā ir pakalpojuma sfēra.
Mūsu interesēs ir tas, lai personāls ar prieku nāk uz darbu. Tikko jūtam, ka kādam entuziasms ir apdzisis, reaģējam – rīki un metodes ir daudz. Ir svarīgs katra darbinieka emocionālais un fiziskais stāvoklis. Tāpēc nu jau vairākus gadus katram darbiniekam ir piešķirta veselības apdrošināšana. Tā ir plaša pakalpojuma apdrošināšana, kurā ir iekļautas pat psihologa konsultācijas. Novērojam, ka darbinieki ļoti novērtē to un arī aktīvi izmanto.
Iespējas visiem ir vienādas
Protams, ka ir jābūt resursiem – gan cilvēku, gan finansiālā ziņā, lai varētu nodrošināt lielāku vai mazāku atbalstu personālam, lai varētu piedāvāt kādas izaugsmes iespējas. Taču tas atmaksājas un ir svarīgi tam pievērst uzmanību – izvirzot par prioritāti. Lielākā daļa šajā nozarē strādājošie ar lielu apņēmību lēnām virzās uz priekšu un attīstās. Arī mēs esam gājuši soli pa solim, neviens mums nav iedevis uzreiz “lielo naudu”.
Taču iespējas visiem ir vienādas – kā privātajiem, tā pašvaldību iestādēm. Tiesa, nianses dažādās pašvaldībās atšķiras – kādas joprojām ir ļoti birokrātiskas un tie veicamie soļi ir vairāk.
Labs piemērs ir ar bērnu pieteikšanu PII – Rīgā to var izdarīt elektroniski, ievadot sistēmā, kur viss notiek automātiski. Tikmēr citā pašvaldībā viena bērna dēļ tiek organizēta atsevišķa domes sēde, kurā tiek lemts vai Jānim piešķirt finansējumu vai ne un pēc tam slēdz trīspusēju līgumu starp pašvaldību, iestādi un bērnu, nevis tikai pašvaldību un iestādi.
Ir pašvaldības, kur katru mēnesi liek vecākiem parakstīt apmeklējumu. Par šīm lietām nerunā, lai gan tas ir nevajadzīgi birokrātiski, apgrūtinot darbu, kas nozīmē arī lielākas izmaksas. Taču redzams, ka lielākā daļa iestādes mazina birokrātiskos šķēršļus, atvieglojot darbu visiem, tai skaitā sev pašiem.
