Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Situācija: Bērns lielveikalā netiek pie kārotās rotaļlietas, krīt zemē un skaļi raud.
Ko darīt?
Svarīgākais ir noturēt robežu un nepiekāpties pat tad, ja apkārtējie skatās nosodoši. Var teikt: «Es saprotu, ka tu to vēlies, bet šoreiz es tev nepirkšu šo lietu. Tu drīksti par to dusmoties!» Jo vecākam veiksmīgāk izdosies saglabāt iekšējo stabilitāti, jo bērns ātrāk iemācīsies saprast, ka ar šādu rīcību neko nevar panākt.
Ieteicams jau pirms veikala apmeklējuma vienoties par noteikumiem, piemēram, bērns veikalā drīkstēs izvēlēties vienu lietu vai gardumu, un svarīgi pie šī noteikuma turēties. Ja vecāki piekāpsies bērna vēlmēm, bērns iemācīsies, ka viņš šajā spēlē var uzvarēt. Nākamreiz viņš savu vajadzību izteiks, pieprasīs vēl skaļāk, jo atcerēsies, ka vecāki kādā brīdī neizturēja un gan jau atkal piekāpsies, jo tā jau reiz bijis.
Situācija: Pēc vairākkārtējiem lūgumiem bērnam sakārtot savas mantas nekas nav izdarīts. Tā vietā bērns sadusmojas un sāk savas mantas mest pa gaisu.
Ko darīt?
Vispirms jāsaprot, kāds ir bērna vecums, spēja un izpratne par rotaļlietu un savas istabas sakārtošanu. Visiedarbīgāk ir tad, ja kārtojam lietas kopā un izvēršam to kā spēli. Bieži vien bērnam patīk justies kā noteikumu izvirzītājam, tad varam sacīt: «Es nākšu tev palīgā sakārtot, bet tu parādi, kuras lietas jākārto man, kuras kārtosi tu pats!» Te atkal ir jāskatās, kā jūsu ģimenē notiek ikdienā, – vai jau kopš agras bērnības esat mācījuši bērnu pie kārtības (piemēram, paņēmām vienu lietu un pēc spēlēšanās nolikām to atpakaļ), vai tā rīkojamies arī paši, jo atceramies – bērns mācās atdarinot!
Situācija: Bērns rotaļu laukumā pagrūž svešu bērnu.
Ko darīt?
Jo jaunāks bērns, jo biežāk pat neliela konfliktsituācija tiek risināta, izmantojot spēku. Vēl ir svarīgi, kas notika, pirms bērns otru pagrūda, iespējams, tā bija atbildes reakcija uz svešā bērna rīcību. Jebkurā gadījumā ir svarīgi bērnam mācīt, ka viņš drīkst nerotaļāties ar tiem, kas viņam dara pāri vai nepatīk, ka viņš drīkst iet prom, ja jūtas slikti, un drīkst lūgt palīdzību pieaugušajiem, lai risinātu konfliktu. Svarīgi ir pasaukt bērnu malā un pārrunāt situāciju, nekādā gadījumā nekaunināt un nerāt publiski. Izrunāt, censties saprast un ieteikt, kā rīkoties, vai, ja bērns jau ir lielāks, pajautāt: «Kā tu gribētu, lai būtu bijis, ko varētu darīt citādi?» Ja vecāki būs pieņemoši, bērns iemācīsies, ka drīkst jautāt padomu, nebaidoties no soda, drīkst padalīties ar notikušo arī tad, ja pats bijis vainīgs. Ir situācijas, kad varam ļaut bērniem pašiem tikt galā, un ir situācijas, kurās pieaugušajiem noteikti ir jāiesaistās. Bērni līdz ar konfliktiem un to risināšanu mācās dzīvi.
Situācija: Manam bērnam iesitis cits bērns.
Ko darīt?
Atkal svarīgs ir vecumposms, situācija un nodarījums. Pirms iesišanas noteikti bija vēl kaut kas, tāpēc svarīgi to izanalizēt un pārrunāt ar bērnu. Ir arī svarīgi, vai tas notiek regulāri vai tā ir vienreizēja situācija. Tad, kad to zinām, varam bērnam mācīt šo situāciju risināt. Visa pamatā ir saruna ar bērnu un situācijas noskaidrošana. Ja tas notiek bērnudārzā, varam runāt ar audzinātāju vai aprunāties ar iesaistītā bērna vecākiem, taču nevis uzbrūkošā tonī, bet ar domu – ko varētu darīt, lai šādas situācijas neatkārtotos.
Situācija: Bērns dara pāri savai mazajai māsai un brālim.
Ko darīt?
Vispirms censties saprast, kādu savu vajadzību bērns šādi cenšas apmierināt, jo ne jau darīt pāri māsai vai brālim ir bērna patiesā vēlme. Iespējams, lielākais ir greizsirdīgs, dusmīgs uz mazāko, jo līdz ar viņa ienākšanu ģimenē ir mainījusies lielākā bērna ikdiena, statuss, parādījušies vairāki ierobežojumi. Jo ātrāk vecākiem izdosies saprast bērna vajadzību, jo ātrāk izdosies mainīt viņa rīcību. Vērojam, analizējam, runājam – no šiem trim vārdiem sanāk viens mazs vārdiņš – VAR! Un tik tiešām vienmēr var mainīt attieksmi, izturēšanos, rīcību, tikai jāsāk ar apzināšanos, jo tad, kad apzināmies, kas un kāpēc, varam to mainīt.
Būtiski atcerēties, ka jebkurā konfliktsituācijā bērni var arī kaut ko iemācīties. Ja vecāki paši būs kā piemērs un bērns redzēs, ka situācijās, kur kādam ir nodarīts pāri, vecāki atvainojas, bērns šo pieredzi pārņems, un, ja jutīsies vainīgs, dabiski rīkosies tāpat.
