Rīga +15°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Būs grūti! Nē – viegli!
Viena mamma pasmaida, sak, skolas sākums jau nav problēma, bet otra satraucas, ka tagad visa dzīve noteikti mainīsies… Kas atšķir šīs sievietes?
Atbild Dace Bērziņa: «Ļoti bieži vecākiem, kas nesatraucas, šis jau ir otrais vai trešais bērns ģimenē, kas dodas uz skolu. Pārliecību par to, ka viss būs labi, gūstam arī paša pieredzē, savā bērnībā, ka ar visu var tikt galā, un nododam to tālāk arī savam bērnam. Taču, ja mamma ir augusi ar negatīvu pieredzi, kad bērnībā vienmēr kāds par viņu baiļojās, vai gluži pretēji – nosodīja, tad pieaugušā vecumā šīs izjūtas neapzināti var tikt pārnestas uz bērnu. Ir teiciens – tās vecāku kļūdas, kuras apzināmies, mēs labojam; tās, kurās neapzināmies, atkārtojam. Bieži vien, ja bērns sāk rīkoties tāpat kā tu pati rīkojies bērnībā, tas ir vēstījums sev, ka patiesībā dari to pašu, ko tavi vecāki.»
Pamani, cik maz vajag palīdzēt
Gandrīz katrai mammai liekas, ka viņas bez piecām minūtēm pirmklasnieks joprojām ir mazs bērniņš – un tas ir saprotams, ja vien neizpaužas pāraprūpē. Vai pāris dienu pirms skolas sākuma mamma var mainīt sevi un paspēt pārgriezt nabassaiti ar savu bērnu? Diez vai. Taču, to neizdarot laikus – ap bērna divu trīs gadu vecumu –, mamma turpina nodot vēstījumu, ka viņa visu laiku baiļojas. Bērns mammas pāraprūpi traktē kā viņas neticību viņa spējām.
Var būt arī pretēja situācija – reizēm vecāki grib, lai viņš patstāvīgi tiek galā ar visu, neredzot, ka bērns tomēr vēl ir maziņš, turklāt, ja seko neveiksme pēc neveiksmes, un bērns vēl piedevām saņem pārmetumus no vecākiem, var pieaugt trauksme un neticība sev.
Tāpēc mammas uzdevums ir emocionāli palaist bērnu vaļā, vienlaikus būt kā lokatoram – vērot un tikai tad, kad bērns netiek galā, sūtīt viņam palīdzības signālu. Svarīgi ir pamanīt, cik patiesībā maz bērnam ir nepieciešama mūsu palīdzība. Reizēm mamma uzskata, ka laba ir tikai tad, ja bērnam no ceļa novāc visas grūtības, pat vismazākos gruzīšus. Bet īstenībā pietiek, ja vecāki paprasa – vai tev vajag manu palīdzību? Citreiz bērns saka – nevajag! Nevajag organizēt bērna dzīvi, ja viņš pats nav palūdzis. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai bērns zinātu – ja viņam vajadzēs padomu, viņš var to prasīt. Vecāki var mudināt bērnu precizēt, kāda palīdzība ir nepieciešama.
Sniedz drošības sajūtu
Ja līdz šim mamma visu satraukumu ir turējusi sevī, tad pirmajā skolas dienā, redzot bērnu aizskrienam ar vienaudžiem, viņai var rasties sajūta, ka vairs nav vajadzīga. Savukārt, ja mamma līdz 1. septembrim ir paspējusi iedvest, ka bez viņas bērns noteikti netiks galā, tad viņš pat neatlaiž mammas roku. Ir īstais laiks izvērtēt, ko mēs kā vecāki esam darījuši līdz šim, – vai bērns tic sev, ka ir spējīgs un varošs, vai arī baidās un ir nepārliecināts par sevi.
Lai gan audzināšanai ir liela nozīme, nevajadzētu ignorēt arī bērna iedzimto psihisko īpašību kopumu.
Iespējams, bērns ir pietiekami pārliecināts par sevi, bet jaunā vidē iejūtas lēni, lielā barā var apjukt un cieši turas pie mammas tāpēc, ka vēl nav gatavs skriet kopā ar pārējiem.
Bērniem atšķiras uztveres un reakcijas ātrums, un bieži vien ir tā, ka bērns labi jūtas, emocionāli ir klātesošs, lai gan fiziski vēl turas maliņā. Galvenais, pazīstot savu bērnu, ir nesteidzināt viņu, sniegt viņam drošības izjūtu, pārliecību, ka tētis un mamma vienmēr palīdzēs, taču bez prasīšanas neko nerisinās viņa vietā. Ir bērni, kuri jaunā kompānijā nonāk eiforiskā uzbudinājumā, par visu ir sajūsmā un vairs nedzird, ko viņiem saka. Ļoti svarīga vecāku prasme ir spēja skatīties uz savu bērnu tāpat kā uz citiem bērniem. Ir labi, ja mamma spēj novērtēt savu bērnu klases kontekstā, bet nesalīdzina, kāpēc mans bērns nav tik ātrs, kāpēc nav tik komunikabls, kāpēc aizmirst, pazaudē…
Mazini trauksmi, sniedzot informāciju
Ja zinām, ka bērns jaunā vietā mēdz samulst vai nobīties, vecākiem vajadzētu paspēt vēl pirms 1. septembra bērnu iepazīstināt ar skolu, varbūt arī ar skolotāju, izstaigāt telpas, paskatīties, kur atrodas klase, tualete, jo tā viņš jutīsies daudz mierīgāk. Ir gadījumi, kad bērns neaiziet uz tualeti un visu dienu ciešas tikai tāpēc, ka nezina, kur tā atrodas. Visbiežāk trauksmi un spriedzi rada informācijas trūkums. Noteikti vajag paskaidrot par skolas kārtību un noteikumiem, neslēpt, ka bērna ikdiena, salīdzinot ar bērnudārzu, mazliet mainīsies un ka te būs jāspēlē pēc skolas noteikumiem, citādi šī spēle neizdosies.
Vecākiem vajadzētu iemācīt bērnam, ka viņš vienmēr var prasīt palīdzību – klasesbiedram, skolotājai, ja ar kaut ko netiek galā.
Iemāci risināt konfliktus
Skolā turpinās cīņa par līderību… Ir svarīgi iemācīt bērnam risināt konfliktus, neļaujot darīt sev pāri, taču vienlaikus arī pašam nekļūstot par pāridarītāju. Mājās pie spoguļa var izmēģināt savu lomu kā teātrī – apgūt tehniku, kā runāt pārliecinoši, bet mierīgi un līdzsvaroti, nevis uzbrūkoši. Kad bērns pasūdzas vecākiem par klasesbiedru, kas dara pāri, viņš negaida, ka vecāki atrotīs piedurknes un dosies sist otra bērna vecākus, bet gan lūdz atbalstu un drošības sajūtu, palīdzību saprast, kā viņam pašam būtu jārīkojas līdzīgās situācijās. Ja vecāki vienmēr uztraucas, dramatizē notiekošo vai pat pārmet, bērns kādā brīdī var pat pārstāt stāstīt un uzticēties, jo katra situācija, kad vecāks sāk enerģiski risināt sava bērna dzīves situācijas, atkal ir vēstījums: «Tu netiksi bez manis pats galā!»
Labāk uzdod jautājumus, nevis pati iesaisties
Dodoties uz skolu, bērnam vajadzētu atpazīt personīgās lietas un iemācīties pašam tās organizēt – bet kā panākt, lai bērns pats to prastu darīt? Ļoti bieži mēs bērnam stāstām, kas un kā jādara, un viņš garlaikoti atbild: «Jā, jā, sapratu!» Jāpārliecinās, ko viņš ir sapratis.
Bērns apzināti iemācās domāt tikai tad, ja uzdodam jautājumus un viņam ir jāatrod atbilde.
Turklāt bērns bieži vien zina atbildi. Piemēram, kādas rītdien ir stundas? Ja viņš neatceras, tad jautājums – kā to varētu noskaidrot? Lai bērns domā! Nevis mamma zvana skolotājai, skatās e-klasē, bet bērns pats mācās atrast risinājumu, kā var patstāvīgi sev palīdzēt. Varbūt viņam iešausies prātā doma, ka var piezvanīt klasesbiedram vai tomēr paskatīties e-klasē.
Bērns var darīt to, kas sanāk
Bieži vien bērns nevar noturēt uzmanību, viņam galvā ir mazs haoss, simts un viena ideja, ir grūtības fokusēties uz to, kas jādara. Vecāki vakarā prasa, ko bērns izmācījies. Viņš atbild: «Neko! Es nezinu, ko vajadzēja mācīties…» Iespējams, nesaprot uzdevumu. Vecāki sāk pārmest, taču vērtīgāk būtu iemācīt bērnam izlaist to, kas īsti nesanāk, un iet pie nākamā jautājuma. Mudināt darīt to, ko viņš var izdarīt, un, ja kaut ko nevar, tad vakarā iet pie mammas vai tēta pēc palīdzības. Un tikai tad kopā darīt! Turklāt neteikt priekšā, bet uzdot uzvedinošus jautājumus – jo tas rosina bērnā iztēli. Bērns ir jāpieradina meklēt izeju no situācijas.
Paslavē!
Bērns ar veselīgu pašapziņu nekrīt panikā, ja viņam kaut kas neizdodas. Stenēdams viņš atkārtos vienu un to pašu, kritīs un celsies, jo ir pārliecināts, ka vienreiz sanāks. Bērns gūst ticību saviem spēkiem, ja vecāki atbalsta, uzsverot – tu vari! Turklāt pēc tam izrādot prieku, ja bērnam sanācis. Ja neizdodas, iedrošināt pamēģināt vēlreiz, jo varbūt nākamreiz izdosies. Kādreiz der pateikt – man arī ar pirmo reizi nesanāca! Bērns, kurš šaubās par sevi, ieciklējas uz to, ko nevar, aizmirstot, ka viņam daudzas lietas izdodas. Tāpēc vajag atgādināt situācijas, kad viņam sanāca.
Gadžeti – jā vai nē?
«Mūsdienu bērnam ir vērts iemācīt rīkoties ar datoru, mobilo telefonu un viedpulksteni, taču viņam jāizstāsta, ka lietojam šīs ierīces, lai iegūtu vai nodotu otram nepieciešamo informāciju. Bērnam 1. klasē var dot līdzi telefonu vai viedpulksteni, kas vecākiem palīdz redzēt bērna atrašanās vietu un nepieciešamības gadījumā sazvanīties,» norāda Dace Bērziņa. «Taču pieredzi, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, bērns iemācās tikai tiešā, nevis virtuālā kontaktā!»
Vai pagarinātā grupa ir piemērota?
Ja bērns ir haotisks un impulsīvs ar nenoturīgu uzmanību, pagarinātā grupa var nākt par labu, jo tur viss notiek organizēti, un skolotājs palīdz strukturēt laiku, atgādinot, ka jāmācās. Savukārt bērniem, kas paši māk strādāt organizēti, pagarinātā grupa nav nepieciešama, bet sevī vērstajiem introvertajiem bērniem pat nav ieteicama, jo dienā uzņemto informāciju cilvēks var pārstrādāt tikai vienatnē, un šādiem bērniem ir lielāka vajadzība pēc vienatnes, turklāt tādā veidā viņi var arī daudz vairāk izdarīt.
Mammas pieredze
Sava laika man praktiski nav!
Stāsta Ilze Zālīte, 2. klases skolnieka mamma:
«Pēc pieredzes varu teikt, ka pirmais gads bija pielīdzināšanās un pierašanas laiks, tādēļ pirmklasnieka vecākam jāieklausās savā bērnā un jāpielāgojas individuālajai situācijai. Kāds ir tik patstāvīgs, ka jau pēc pirmā pusgada iet uz skolu viens pats, kādam iet grūtāk ar mācībām un vecākam ir jāvelta vairāk laika, lai viņam palīdzētu. Kāds bērns ir emocionālāks un nespēj skolā izturēt ilgāk par pusdienas laiku. Mūsu pirmklasnieka komforta formula bija centība, labas sekmes, patstāvīgs darbs stundās ar skolotājiem, bet vakarā – atteikšanās mājas darbus pildīt vienatnē.
Teikšu godīgi – ne es šādu formulu gribēju, ne apzināti ieviesu, bet mans pirmklasnieks uzstāja, ka mācībās grib manu aizmuguri.
Ļoti labi apzinos, ka tā ir sava veida nepārliecinātība par saviem spēkiem, bet es viņam to neliedzu. Līdz ar to man tam ir jāvelta daudz laika. Pirmklasnieka vecākiem laiks kūst starp pirkstiem. Pašai savu darba dienu man nākas sākt sešos no rīta, lai astoņos aizvestu bērnu uz skolu, bet jau trijos būtu viņam pakaļ un atlikušo dienu veltītu viņa vajadzībām. Standarta diena – četros esam ārpusskolas pulciņa nodarbībā (keramika, peldēšana, vieglatlētika). Tad piecos esam mājās, paēdam un no sešiem līdz astoņiem mācāmies. Katru dienu vismaz divas stundas. Ja ir angļu valoda (jo bērns mācās angļu novirziena skolā), tad trīs stundas. Varu apliecināt, ka bērna vietā nevienu mājas darbu nekad neesmu pildījusi, taču visi dzejolīši man ir jāatprasa, visi angļu valodas vārdiņi man ir jāpārbauda, visi dabaszinību eksperimenti ir jāizskaidro. Bieži šajās diskusijās aizpeldam arī ārpus mācību grāmatu satura, tādēļ atsevišķas lietas dēls jau tagad zina gan par fizikas likumiem, gan par ģeometrijas pamatiem un pasaules ģeogrāfiju. Tajā nav īpaša mana nopelna – es tikai ieklausos bērnā un dodu, cik viņš ir spējīgs un vēlas ņemt pretim.
Mans kā pirmklasnieka mammas galvenais pārsteigums – cik daudz bērniem kopumā ir jāmācās un cik augstā līmenī mūsdienās ir angļu valodas gramatikas apguve.
Nē, es nekurnu. Akceptēju, ka izglītošanās prasa laiku un ka vecākiem tajā ir jāiesaistās. Atalgojums – abos semestros dēls ir bijis labākais klasē. Cena – pašai sava laika man praktiski nav. Esmu nesalīdzināmi noslogotāka nekā tad, kad dēls vēl gāja bērnudārzā. Tomēr ceru, ka, augot dēla pārliecībai par saviem spēkiem un zināšanām, mana iesaiste mājasdarbu procesā mazināsies.»
GPS pukstenis. «Svarīgākais gadžets, ko nopirkām jau pirmajā skolas dienā, ir GPS rokas pulkstenītis, ko dēls katru dienu valkā uz skolu. Tā kā ģimenē esam izvēlējušies stratēģiju līdz deviņu gadu vecumam nedot bērnam nekādas viedierīces, tad šis pulkstenītis ir lielisks veids, kā saglabāt sirdsmieru par to, kur bērns atrodas. Vajadzības gadījumā viņš no šīs ierīces var sazvanīt kādu no pieciem ieprogrammētiem numuriem, savukārt mēs varam savos telefonos redzēt bērna atrašanās vietu.»
E-klase. «Otrs neatsverams palīgs ir e-klases sekmju reitings, ko nekad neesmu rādījusi dēlam. Tas man pašai ļauj vismaz aptuveni saprast klases vidējo līmeni un to, kuriem priekšmetiem ir jāvelta vairāk laika.»
Dēls izrādījās ļoti patstāvīgs
Stāsta Liene Kozlovska, 4. klases skolnieka mamma:
«Man bija svarīgi, lai skolotāja nav pārāk maiga būtne, taču dresūra arī nebūtu pieļaujama, tāpēc vēl pirms 1. septembra satikāmies, lai saprastu, vai esam uz viena viļņa. Jāatzīst, ļoti uztraucos par to, kā bērnam ies skolā, jo iepriekš viņš gāja ļoti labā privātajā bērnudārzā ar personīgu attieksmi – uz pieciem bērniem bija viena audzinātāja. Izvēloties skolu, mums ar vīru bija svarīga tās atrašanās vieta – tuvu mūsu darbavietām. Izlēmām, ka 1. klasē dēls nepaliks pagarinātajā grupā. Es negribēju, turklāt mums ar vīru bija iespēja viņu izņemt no skolas. Izpētījām pulciņus skolā un skolas tuvumā, kurus dēls varētu apmeklēt, un izvēlējāmies laist dēlu futbola skolā.
Uzsākot skolas gaitas, mans bērns prata lasīt un runāt trīs valodās, tāpēc par mācībām satraukuma nebija, taču mani mulsināja citi jautājumi – vai viņš paēdīs, vai viņam nedarīs pāri, vai viņš labi jutīsies?
Taču dēls parādīja, ka viņš var būt patstāvīgs – pats pierakstījās vairākos pulciņos. Piemēram, tikai pēc mēneša uzzināju, ka viņš spēlē šahu, – redzēju, cik bērns bija priecīgs, un viņš redzēja, cik priecīga un laimīga biju es! Novēlu vienmēr ticēt savam bērnam, uzklausīt, pārbaudīt un piedalīties bērna dzīvē, kā arī runāt ar skolotāju par notiekošo. Protams, jārēķinās, ka tiks pazaudētas cepures, grāmatas, klades, taču iesaku par to neuztraukties un jau laikus samierināties!»
Svarīgākie gadžeti
Telefons un pulkstenis. «Nopirkām dēlam telefonu, kas gan stundu laikā parasti atrodas kastītē – telefonu viesnīcā, kā arī pulksteni. Interesanti, ka, piezvanot uz to, ir iespējams mazu brītiņu dzirdēt, kas notiek apkārt. Man bija svarīgi pārliecināties, ka ar viņu viss ir kārtībā, – tas mani ļoti nomierināja. Pulkstenim ir arī SOS podziņas, kuras uzspiežot bērns var piezvanīt vecākiem.»
Sagatavoties skolai palīdz
Istabas iekārtošana.
Ergonomiska galda un krēsla iegāde.
Skaistas kancelejas preces.
Viegla ergonomiska soma.
+ «Mēs nopirkām dēlam arī skaistu modinātāju, kuru viņš pats uzlika, un no rīta modināja mūs, kā arī kameru, lai viņš varētu komunicēt ar jauniem draugiem un varētu iejusties puišu vidū. Vēlāk, kovida laikos, tā ļoti noderēja.»
«Noteikti iesaku bērnam no galvas iemācīties mammas un tēta telefona numuru – gadījumam, ja pazūd telefons.»
