Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
0
-
Visām tautām ir savi pēcdzemdību rituāli, jo visā pasaulē sievietes dzemdē bērnus un viņu fizioloģiskās vajadzības pēc dzemdībām ir vienādas. Mūsdienu medicīnas zināšanas par ķermeni un tur notiekošo apstiprina, ka daudzas tradīcijas nav vis tikai māņi un neloģiskas darbošanās, tās ir zinātniski izskaidrojamas un pamatojamas. Galu galā tas, ko senās pirtnieces, bērnu ķērājas un dziednieces tikko dzimušajai māmiņai vēlēja, – lai viņa pēc dzemdībām ātrāk atkoptos un ar ķermeni veiktās darbības un rituāli pēc iespējas labvēlīgi iespaidotu sievietes turpmāko veselību.
Tikko dzimušie ir jāsargā
Dūla Dace Miezīte klausījusies viedās sievās, kas pārzina gan slāvu tradīcijas, gan citu tautu rituālus šaipus un otrpus ekvatoram. «Daudzviet uzskatīja, ka dzemdību laikā māmiņa pietuvojas tai robežai, kas šķir dzīvību no nāves, šo pasauli no viņsaules. Pēc piedzimšanas vajadzīgs kāds laiks, lai bērniņš un māmiņa pilnībā atgrieztos šīs pasaules drošībā. Šajā laikā māmiņu pat vārdā nesauca un nekad neatstāja vienu pašu, ar jauno māmiņu un mazuli bija jāpaliek vismaz kaķim. Iemesls tam bija dažādu mošķu un garu snaikstīšanās ap tikko dzimušo bērnu un māti, viņi abi bija jāsargā,» stāsta Dace.
Mūsdienās tās ir pirmās divas trīs dienas, ko jaunie vecāki parasti pavada slimnīcā, kur pēc dzemdībām dzīvo ārstu uzraudzībā.
Piesardzība bija aktuāla līdz kristībām vai krustabām, kad saņemta attiecīgi Dieva vai dzimtas aizsardzība – kā kurā tradīcijā. Dace Miezīte stāsta, ka pirmais, kas visbiežāk darīts seno tautu rituālos, ir jaunās mammas sasildīšana. Pie mums un citās ziemeļu tautās jauno māmiņu sasildīja pirtī un ar siltu tēju, bet zemēs, kur saules vairāk, pietika ar sasegšanu, lakatiem, bet, piemēram, Korejā sievieti gulda uz pīteņa, zem kura pastumj pannu ar karstām oglēm. Jā, sieviete divus mēnešus (!) guļ virs oglēm, lai būtu siltumā. Kāpēc tas vajadzīgs? Pirmām kārtām, lai pēc tik smaga, enerģiju un spēku prasoša darba, kāds ir dzemdēšana, sievietei nebūtu jātērē papildu spēki ķermeņa sildīšanai, viņu sasilda no ārpuses.
Likt mierā mammu
Senajās tradīcijās sievietes pēc dzemdībām neskrēja uz ballītēm vai lielveikaliem, bet gan palika mājās ar bērnu un pašām tuvākajām atbalsta personām. Parasti kopā ar tiem, ar ko bijusi arī dzemdībās. Cik ilgi? Indijā, pēc Daces Miezītas teiktā, jaunās mātes dzīvo ļoti izolēti, un pie viņām gandrīz mēnesi drīkst ienākt tikai tuvākās sievietes. Viņas mazgā, eļļo jauno māmiņu un skaita mantras, bet iziet cilvēkos viņa drīkst tikai pēc attīrošo mantru dienas. «Kādā Āfrikas ciltī pēc šī miera perioda sievietei noskuj matus un uzliek galvā kroni,» stāsta Dace. «Šādi kronēta sieviete kopā ar savu mazo bērnu iziet ielās, un apkārtējie viņu pavada ar aplausiem, tā padarot šo sievieti īpašu. Jo sieviete vairs nav tāda, kāda bija iepriekš. Šāds rituāls tiek piedzīvots pēc katrām dzemdībām, jo katrās dzemdībās mirst sieviete un dzimst jauna māte – zīdītāja.» Jo tuvāk ekvatoram, jo atjaunošanās periods ir īsāks, pie mums tās ir 6–8 nedēļas, slāviem – 40 dienu. Tas ir laiks, kad jāiepazīstas ar bērnu un jānoregulē zīdīšana.
Ķermeņa savilkšana un aizslēgšana
Daudzviet pasaulē pieņemts pēc dzemdībām nofiksēt sievietes vēderu, izmantojot garus drānas gabalus. Krievijā tos sauc par svivaļņikiem, un katrai meitai tādi bija pašai jāsarūpē, pūru darinot. Meksikā ķermeņa savilkšanu veic ar rebozo lakatiem, Indijā – ar sari. Arī latviešu tradīciju aprakstos minēts, ka sieviete pēc dzemdībām tikusi aptīta ar gariem linu dvieļiem, lai savilktu vēderu.
Mūsdienās vēdera ietīšana ir gaumes lieta – ir vecmātes, kas uzskata, ka vēders nav jāsavelk no ārpuses, jo tas tikai traucē dziļajiem muskuļiem atjaunoties. Bet senajām tautām šis paņēmiens ir bijis.
Daudzviet pasaulē noteiktu laiku pēc dzemdībām veic rituālu, kura laikā tiek savilkts viss ķermenis, gan fiziski, gan simboliski pilnībā aizverot dzemdību procesu un aizslēdzot ķermeni. Ja dzemdi (īpaši pēc traumatiskām dzemdībām vai ķeizargrieziena operācijas) neaizver, enerģētiskā līmenī no tās plūst ārā viss labais. Latvijā dūlas ir apguvušas un piedāvā sievietēm savilkt ķermeni ar rebozo lakatiem, kā arī uzlikt atslēgas pēc slāvu tradīcijām. Šiem rituāliem ir daudz līdzības. Sievietes ķermenis tiek ietīts un savilkts, atbrīvojot saspringumu, kas sakrājies grūtniecības un dzemdību laikā, un pieaicinot dzimtas sieviešu dvēseles. Notiek tāda kā iniciācija jaunajā mātes lomā. Par to, ka dzemdības nav aizslēgtas, kā nākas, piemēram, liecina arī vecmammu un mammu šausmu stāsti un baidīšana. Šādos gadījumos šis rituāls ieteicams arī sievietēm, kam dzemdības bijušas kaut pirms 20 gadiem, it īpaši, ja tās bijušas smagas un glabā emocionālu satraukumu, jo tādējādi sievietes zaudē enerģiju nekurienē. Vai arī, lai gan bērni jau ir lieli, ir neadekvāti cieša saikne ar viņiem, it kā nabassaite vēl nebūtu līdz galam pārgriezta, – arī tad šāda dzemdību aizvēršana var līdzēt, harmonizējot savstarpējās attiecības.
