Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Valsts Policija saņēmusi ekspertu atzinumu par bezvēsts pazudušās Annas Jansones zīdaiņa nāves iemeslu. 2023. gadā dzimusī Luīze Evertovska tika atrasta automašīnā pagājušā gada 2. novembrī bez dzīvības pazīmēm, bet viņas māte – 1989. gadā dzimusī Anna diemžēl aizvien nav atrasta. Tagad konstatēts, ka bērns miris jau 1. novembrī no zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma. Policijas rīcībā nav informācijas, ka nāve būtu iestājusies jau mājās.
Kādi ir iemesli ir šādai pēkšņai bērniņa nāvei? Pērn žurnālam «Mans Mazais» komentāru par zīdaiņa pēkšņās nāves sindromu sniedza neonataloģe, BKUS Neonatoloģijas klīnikas vadītāja Dace Sniedze.
Kāpēc tā var notikt?
«Dažādu iemeslu dēļ var notikt tā, ka bērniņš aiziet gulēt un vairs nepamostas. Līdz gada vecumam dažkārt ir neiespējami pamanīt, ka bērns patiesībā ir ļoti, ļoti slims. Tā var būt kāda smaga infekcijas slimība (piemēram, meningīts), sirdskaite, trombs, sapīšanās un nosmakšana, var būt arī kādi reti ģenētiski iemesli (piemēram, taukskābju vielmaiņas traucējumi). Ja, visu rūpīgi izpētot, speciālisti neatrod un nespēj noteikt nekādu skaidri saprotamu nāves iemeslu, tad izmanto terminu zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms.
Parasti ar šo sindromu zīdainītis mirst mājās, miegā, visbiežāk laikā no plkst. 24.00 līdz 6.00, lielākoties šādi gadījumi ir vecumā no diviem līdz četriem mēnešiem.
Pētījumi un statistika liecina, ka riski saglabājas līdz gada vecumam, bet vēlākā vecumā uztraukumam vairs nav pamata.
Iemesls, kādēļ pēkšņi pārtrūkst mazuļa dzīvība, ir cieši saistīts ar elpošanu. Ir situācija, kad bērniņš pārveļas no muguras uz vēdera un ierušinās tā, ka viņam piekļūst mazāk skābekļa un sliktāk izvadās ogļskābā gāze. Absolūti lielākā daļa bērnu intuitīvi spēj saprast, ka nav kaut kas labi: sāk miegā knosīties, elpot dziļāk un ātrāk, pamostas, sāk raudāt, un bērniņam nekas slikts nenotiek. Taču ir mazuļi, kas nezināmu iemeslu dēļ instinktīvi nespēj aptvert draudīgo situāciju, viņiem nenostrādā iekšējie autoregulācijas mehānismi – ogļskābā gāze sakrājas, bērniņš ieslīgst vēl dziļākā miegā, tad samaņas traucējumos un vairs nespēj pats pagrozīties un sev palīdzēt. Tātad dažiem bērniem nezināmu iemeslu dēļ nenostrādā tas, kas citiem tādos pašos apstākļos iekšēji nostrādā. Pavisam cita situācija ir tad, kad bērns tiešām ir sapinies kādā apģērba gabalā, uzvilcis sev kaut ko virsū uz galvas un nav varējis no tā atbrīvoties. Tad iemesls ir skaidri nosakāms, un tas nav zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms,» skaidro neonatoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikas vadītāja Dace Sniedze, atzīstot, ka medicīnā pašlaik visu vēl nav iespējams izskaidrot. «Jā, šobrīd zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms (ZPNS) šķiet neizskaidrojams, bet varbūt pēc gadiem desmit tiks atklāts, ka ir kāds gēns, kas lielākajai daļai bērnu ir, bet dažiem nav vai otrādi. Šobrīd ir zināmi tikai riska faktori, kurus novēršot un ikdienā ievērojot visas rekomendācijas bērnam risks nomirt ar ZPNS krietni mazinās.
Kad Amerikas Pediatru asociācija bija izstrādājusi šīs rekomendācijas un stingri ieteica vecākiem tās ievērot, zīdaiņu mirstība ar šo sindromu samazinājās uz pusi.
Ir veikti pētījumi arī citās valstīs, un statistikas dati ir pārliecinoši,» uzsver neonatoloģe.
Ieteikumi riska mazināšanai
Pats svarīgākais – parūpēties par drošu vidi mazuļa gulēšanai! Lai tiešām būtu droši, ir jāievēro visi ieteikumi kopumā. Svarīgi, lai arī citi pieaugušie, kas palīdz vecākiem bērna aprūpē, ievēro visu, kas nepieciešams drošas gulēšanas vides nodrošināšanai.
- Pirmkārt, bēbītis jebkurā miedziņā (arī īsā diendusā) vienmēr jāliek gulēt uz muguras, nevis sāniem vai vēdera. Poza uz vēdera ir saistīta ar lielāku ZPNS risku, vēl jo vairāk tad, ja bērniņš parasti guļ uz muguras, bet te kādu reizi ir nolikts gulēt uz vēdera. Ja mazais jau ir iemācījies velties no muguras uz vēdera un atpakaļ, tad miega vidū, ja viņš kaut kam uzgulsies, kaut kas sāks spiest vai deguntiņš kaut kam piespiedīsies, tiks galā un mācēs pagrozīties.
- Matracim ir jābūt pacietam. To var novērtēt, paskatoties, cik dziļi tajā iegrimst bērna galviņa. Tie var būt vien pāris milimetru! Tātad matracim jābūt stingram un pilnīgi līdzenam – bez jebkādiem pacēlumiem, maliņām, apmalītēm, jo gaisam gultiņā ir jācirkulē brīvi. Tam ir ļoti labi jāiegulst gultiņā pēc izmēriem, lai nav nekādu spraugu starp matraci un gultas malām. Matracim ir jābūt ūdensizturīgam, lai nesavairojas baktērijas, jo infekcija arī ir riska faktors pēkšņai nāvei. Ir matrači, kas bērnu par dažiem grādiem piepaceļ. Tādu arī nevajadzētu lietot, jo bērniņš grozoties var novelties no tā, apkrist uz vēdera, un tādējādi paaugstinās ZPNS risks.
- Ieteicams, lai gultiņā nav nekādu mantu. Lietas, uz kurām bērniņš var uzvelties, ierušināt savu deguntiņu, uzvilkt sev kaut ko virsū, – tas viss ir nedroši. Vislabāk bēbīti ir nevis apsegt ar segu, bet likt zīdaiņu maisā ar pogājamām lencītēm. Arī spilveni pakaviņi, ko nereti lieto zīdaiņa pozicionēšanai, miega laikā no gultiņas ir jāizņem. Tie ir labi zīdīšanai, bet ne gulēšanai. Spilvenu neiesaka lietot līdz pat bērna gada vecumam.
- Viens no ZPNS riska faktoriem ir bērna pārkaršana. Temperatūrai istabā vajadzētu būt 18–20 grādiem. Svarīgi, lai bērnam guļot nav pārāk karsti, lai viņš nenosvīst. Kā vislabāk ģērbt mazuli uz nakti? Parasti iesaka uzvilkt tik daudz kārtu, cik komfortabli ir pieaugušam cilvēkam, plus vēl vienu. Piemēram, ja pieaugušais pa nakti labi jūtas T kreklā, bēbītim būs komfortabli krekliņā un rāpulītī. Siltāk ģērbt nevajag.
- Bērnam ir jāguļ vienā istabā ar vecākiem, bet ne vienā gultā. Naktī speciāli celties pārbaudīt guļošo mazuli nevajag, jo tāpat ir jāceļas bērniņu pabarot un tad pie viena var apraudzīt. Mazuļi, kurus mammas baro ar krūti, ir nedaudz vairāk pasargāti no ZPNS. Mēdz būt tā, ka mamma naktī zīda bērniņu lielajā gultā, bet jāatceras, ka pēc tam mazais noteikti ir jāpārceļ atpakaļ uz savu gultiņu. Vissliktāk ir, ja bērns paliek gulēt starp diviem pieaugušajiem ar lielām segām, spilveniem un mīkstā matracī.
- Autokrēsliņi un dažādi šūpuļkrēsliņi ir jālieto pareizi. Autokrēsliņš ir domāts drošībai uz ceļa, un tikai tur to vajadzētu lietot. Mazuļi, braucot automašīnā, bieži vien iemieg. Tad ir jāpieskata, lai bērna zodiņš guļot nenoslīd pie krūškurvja, jo var rasties elpošanas grūtības. Ja pieaugušais braukšanas laikā ir blakus un seko līdzi bērna pozai, braukšanas laikā aizmidzis bērns nav jāmodina. Tas, ko nedrīkst darīt, – ienest bērnu autokrēsliņā mājās, nolikt kaut kur stūrī un atstāt nepieskatītu guļam. Bērns ir jāizņem no krēsliņa ārā un jānogulda uz muguras savā gultiņā.
- Arī nēsājot bērnu slingā, ir jāievēro drošības noteikumi. Jāvēro, lai bērniņa zods nav noslīdējis pie krūškurvja, jāseko līdzi, lai elpceļi ir brīvi, lai mazais nav sakņupušā pozā. Uzsiešanas augstumam jābūt tādam, lai bērniņu viegli iespējams sabučot. Jāseko līdzi, lai mazajam nav par karstu, jo bērns slingā ir gan satīts, gan nāk papildu siltums no mammas vai tēta. Tāpat jāizvēlas laikapstākļiem atbilstoša biezuma slings.
- Vecāki nereti ir ļoti noguruši un meklē iespējas, kā nodrošināt, lai bēbītis jūtas labi un guļ mierīgi. Bērniņa ciešāka ietīšana vai pozicionēšana, kad viņš jūt, ka apkārt ir robežas līdzīgi kā mammas puncī, rada drošības sajūtu, un mazulis arī guļ labāk. Bērniņu var ietīt plānā, vieglā kokvilnas vai flaneļa audumā, ne pārāk cieši, jo nedrīkst aizmirst arī par bērna gūžām, lai neveidojas locītavu traucējumi. Tinot jāatceras mērķis – nepārkarsēt bērnu! Mazuļa ietīšanu var izmantot pirmajos pāris mēnešos. Ja zīdainim ietin rociņas, tad, tiklīdz sāk parādīties pazīmes, ka mazais tūlīt sāks velties, ietīšana ir jāpārtrauc. Jābūt piesardzīgiem, jo daži mazuļi sāk velties jau divu mēnešu vecumā. Ja bērniņš, ietīts autiņā, apvelsies uz vēdera, tad atpakaļ uz muguras netiks, un ZPNS riski stipri pieaugs. Ja mazuli pirmajos dzīves mēnešos liek kokonā, arī tad jāseko līdzi ķermeņa temperatūrai, lai viņš nepārkarstu.
Dažādas vides un situācijas
Neonatoloģe Dace Sniedze uzsver, ka ir svarīgi nošķirt slimnīcas vidi no mājas vides, piebilstot, ka īpaša pieeja ir nepieciešama gan priekšlaikus dzimušiem bērniem, gan zīdaiņiem ar kādām īpašām slimībām. «Medicīnisku iemeslu dēļ zīdaiņu guldīšana var atšķirties, piemēram, Pjēra Robina sindroma gadījumā, kad ir izteikti mazs žoklis, bērniņš līdz pat sešu mēnešu vecumam visu diennakti pavada uz vēdera, jo tā viņam ir viegli elpot.
Ja zīdainis guļ nestandarta veidā, slimnīcā viņš pastāvīgi ir pieslēgts pie kādām ierīcēm, un ārsti nemitīgi seko līdzi, kāda ir mazuļa elpošanas efektivitāte, sirdsdarbība utt.
Ja kaut kas notiktu, mediķi spētu reaģēt uzreiz. Slimnīcā priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem gultiņā ir pieļaujams likt tamborētos astoņkājīšus, bet tiem vairs nav jāatrodas gultiņā, kad bērniņš ir mājās. Mājās monitoru, kas uzrauga bērnu, nav, un gultiņā nav jābūt nekam liekam, lai kaut kas netiktu priekšā mazuļa deguntiņam.»
Vecākiem jābūt informētiem
Bērnu slimnīcas mājaslapā (bkus.lv sadaļā Informatīvie materiāli / Normāls miegs dažādos vecumos) ir pieejami visi iepriekš minētie ieteikumi par drošu gulēšanas vidi zīdaiņiem. «Šīs rekomendācijas ir izveidotas, lai visiem bērnu aprūpē iesaistītajiem speciālistiem būtu iespēja sniegt vecākiem vienotu redzējumu un ieteikumus ZPNS riska mazināšanai. No pieredzes varu teikt – kā vecākiem ierāda veikt bērna aprūpi slimnīcā, tā viņi turpina praktizēt arī mājās. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai jau pašā sākumā vecākiem, kam ir veseli, laikā dzimuši bērniņi, sniedz pareizas rekomendācijas, kuras visa pasaule ir atzinusi par ZPNS risku mazinošām. Šobrīd riska faktori ir zināmi, un šie ieteikumi visiem vienoti ir jāiedzīvina ikdienā,» uzsver Dace Sniedze
