Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zināji?
Parazīti tiek plaši pētīti, un ar to nodarbojas atsevišķa nozare – parazitoloģija. Kā stāsta pats nosaukums, parazītam ir vajadzīgs kāds objekts, ko izmantot, jeb saimnieks. No saimnieka parazīts barojas, aug un vairojas. Turklāt, kā jau parazīts, tas saimniekam neko labu nedod.
Biežāk sastopamie parazīti
- Visbiežāk sastopamie parazīti bērniem ir spalīši (Enterobius vermicularis) – mazi (2–15 mm gari), balti tārpiņi. Spalīšus ir iespējams ieraudzīt arī ar aci, piemēram, bērna podiņā pēc vēdera izejas. Ir izpētīts, ka 40% bērnu līdz 10 gadu vecumam ir sastapušies ar spalīšiem vismaz vienreiz mūžā. Šie tārpiņi ne tikai barojas no mūsu ēdiena, bet arī rada niezi, īpaši vēlu vakaros un naktīs. Šajā laikā spalīšu mātītes no zarnu trakta pa anālo atveri izlien ārā un dēj oliņas anālās atveres tuvumā esošajās ādas krociņās, tā radot niezi. Bērni tādēļ kļūst nemierīgāki, sliktāk guļ. Nereti bērns atbilstošās vietas pakasa, sagrābjot izdētās oliņas sev aiz nagiem. Oliņas izplatās arī gultasveļā. Tad tās caur rokām, retāk – ieelpoto gaisu, kustinot veļu, atkal nonāk mutē, tiek norītas, un zarnās atkal var veidoties jauni tārpiņi. Spalīšu oliņu dzīvotspēja ilgst līdz trim nedēļām, kas ir pietiekami ilgs laiks, lai šie parazīti bērna vēderā vairotos nebeidzami uz riņķi.
- Otri biežāk sastopamie tārpi vēderā ir cērmes (Ascaris lumbricoides). Tās ir sārti iedzeltenā krāsā un var izaugt līdz pat 40 cm garumam. Tāpat kā spalīšus, arī cērmju oliņas var iegūt no apkārtējās vides, tās vienkārši apēdot. Cērmju oliņas zarnu traktā izdala kāpurus, kas migrē caur zarnu sieniņu limfātiskajā un asinsrites sistēmā līdz plaušām, tad no plaušu alveolām līdz rīklei, kur atkārtoti tiek norīti, līdz atgriežas atpakaļ zarnu traktā, kur no tiem attīstās paši tārpi. Tā kā cērmes ir lielākas, tās sagādā arī lielākas raizes. Simptomi, kas var parādīties, ir vēdersāpes, var būt aizcietējumi, vēdera pūšanās, līdz pat zarnu aizsprostojumiem (zarnu obstrukcija). Cērmju klātbūtne var izraisīt arī vemšanu un caureju. Cērmēm un arī spalīšiem patīk iemitināties aklās zarnas piedēklī. Cērmes dažkārt nosprosto žults izvadkanālu, aizkuņģa dziedzera izvadkanālu. Cērmju klātbūtne sākumā var būt pavisam nemanāma, simptomu var nebūt vispār vai tie ir vispārēji, nespecifiski. Bieži vien diagnozes noteikšana var būt īsts izaicinājums, taču, mērķtiecīgi meklējot, tā ir atrodama!
- Biežāk sastopamie parazīti, ar kuriem var inficēties, arī lietojot jēlu vai pietiekami neapstrādātu gaļu un zivi, ir plakantārpi – cūkas lentenis (Taenia solium), vērša lentenis (Taenia saginata), zivs lentenis (Diphyllobothrium latum). Inficēšanās notiek, apēdot ar parazīta kāpuriem inficētu gaļu vai zivi, tajā skaitā kaltētu, sālītu. Lentenis attīstoties veido posmus, un katrs tā jaunais posms palielina iespēju saražot simtiem jaunu pēcnācēju, kas līdz ar fēcēm atkal izdalās apkārtējā vidē. Lentenis (arī citi parazīti) barojas no bērna uzņemtās pārtikas, īpaši uzņem B12 vitamīnu, pie smagas invāzijas var pat apstāties bērna augšana, attīstīties anēmija. Vērojami gastrointestināli simptomi (jeb simptomi kuņģa un zarnu traktā), kā arī, kāpuriem nonākot muskuļos, aknās, nervu sistēmā, var tikt novērota sistēmiska (visā ķermenī jūtama) iekaisuma reakcija, galvassāpes un citi simptomi.
- Trihinellas (Trichinella) dzīves ciklu uztur mājdzīvnieki un savvaļas zvēri, kas barojas ar inficētu gaļu, un vēlāk arī mēs varam to apēst. Tādējādi pastāv liels risks, uzturā lietojot nepārbaudītu medījumu gaļu. Parazīta klātbūtni organismā gan parasti sajūt jau divu triju dienu laikā (līdz nedēļai) pēc inficētās gaļas lietošanas – parādās simptomi kuņģa un zarnu traktā. Tad paaugstinās temperatūra, sākas muskuļu sāpes, parādās citi simptomi. Tādēļ ļoti svarīgi ir jebkura veida gaļu un zivis apstrādāt termiski.
- Nākamie ļoti nepatīkamie parazīti ir tie, kuri par saimnieku ir izvēlējušies mūsu mājas mīluļus – suņus un kaķus, trušus, peles un citus dzīvniekus. Tās ir toksokaras (Toxocara canis/cati). Turklāt nav svarīgi, vai mīluļi ir jums pašiem mājās, pilnīgi pietiek arī ar tiem, kas kopumā pārvietojas apkārtējā vidē, tādējādi atstājot parazītu oliņas dažnedažādās vietās. Pat ja dzīvnieki tiek regulāri attārpoti, risks ar tām inficēties ir gana liels, jo dzīvnieks ar tām var saskarties atkal nākamajā dienā pēc attārpošanas procedūras veikšanas. Ja toksokaras nonāk bērna organismā, visbiežāk cieš aknas un plaušas. Parādās drudzis, bērnam var rasties svara zudums, parādīties astmatisks klepus, arī izsitumi. Var gadīties, ka toksokaras iemitinās arī acī (parasti vienā), veidojot iekaisīgas reakcijas, kā arī traucējot redzes funkciju. Tā kā mājdzīvniekus mēs gan bučojam, gan mīļojam, ir ļoti svarīgi attārpot dzīvniekus profilaktiskos nolūkus reizi, divas reizes gadā, lai mazinātu risku inficēties ar mūsu mīluļu parazītiem.
- Ļoti nepatīkams parazīts ir ehinokoks, bet tas sastopams retāk. Tas izraisa vēl smagākas slimības, kas saistās ar iekšējiem orgāniem, parasti aknām. Arī ehinokoka oliņas nonāk mūsu organismā no apkārtējās vides, tās norijot. Inficējoties ar ehinokoku, bērnam samazinās apetīte, parādās sāpes vēderā vai labajā paribē, kur atrodas aknas, var būt arī citi simptomi, kas bieži ir gana neskaidri. Pēc citu slimības ierosinātāju izslēgšanas ārsts var nosūtīt veikt vēdera dobuma USG, pārliecināties, vai tur neveidojas ehinokokam raksturīgie cistiskie bojājumi.
Parazītu ir ļoti daudz. Ne tikai mājas mīluļiem – kaķiem un suņiem, bet arī citiem mājdzīvniekiem. Četrkājainie draugi lielākoties ir parazītu saimnieki, bet mājputni, piemēram, biežāk ir starpsaimnieki, kas pārnes parazītu oliņas no vienas vietas uz citu. Jebkurš dzīvnieks var būt starpsaimnieks un arī pārnēsātājs gan pārvietošanās spēju dēļ, gan tāpēc, ka dabā viss ir savstarpēji cikliski saistīts.
Simptomi
Lai arī katram parazītu veidam ir sava specifiska simptomātika, raksturīgākie simptomi ir saistīti ar kuņģa un zarnu traktu – tās ir vēdera izejas izmaiņas (caureja vai aizcietējumi), vēdersāpes. Ja bērns nevar pateikt, ka viņam sāp, vai izstāstīt, ka niez anālās atveres apvidū, viņš to demonstrēs ar savu uzvedību – varēs novērot nemierīgumu, raudulīgumu, neparastāku niķošanos, iespējams, kājiņu vilkšanu sev klāt. Var parādīties arī paaugstināta temperatūra, muskuļu sāpes, nogurums, galvassāpes, arī nieze un klepus. Jā, bieži vien, ja ir neskaidrs klepus, viens no iemesliem pēc bronhiālās astmas vai citas plaušu infekcijas izslēgšanas, ko meklē un izslēdz, ir parazīti.
Ne vienmēr klepus būs rādītājs tam, ka parazīti reāli dzīvo plaušās, bet tas var būt kā organisma vispārēja reakcija uz parazītu esamību organismā.
Organisms, cenšoties atbrīvoties, izvadīt laukā to, kas ķermenī ir iemājojis, var alerģiski reaģēt arī ar niezi un izsitumiem.
Terapija
Diemžēl parazītus ar labām domām vai nogaidīšanu ārā no organisma izvadīt nevar, ir jālieto medikamenti. Mūsdienās ir dažādas iespējas. Recepšu medikamenti iedarbojas uz visiem parazītiem, kas iekļuvuši mūsu organismā mūsu platuma grādos. To iedarbības veids ir parazītu nogalināšana, un tad tie tiek izvadīti ārā.
Ja skaidri zina, ka bērnam ir spalīši vai cērmes, var iztikt arī ar bezrecepšu medikamentiem, tie ir pieejami arī suspensijas veidā un paredzēti pavisam maziem bērniņiem. Šo medikamentu iedarbības veids ir spastiska paralīze (tie nespēj piefiksēties pie zarnu sieniņas), līdz tie izvadās ārā no organisma.
Tā kā spalīšu un arī citu tārpu oliņu dzīvildze ir aptuveni trīs nedēļas, tas ir iemesls atkārtotai medikamentu lietošanai vēl pēc trim nedēļām.
Mēs nezinām, kurā brīdī atkal esam apēduši kādu parazīta oliņu, tādēļ, lai būtu pārliecība, ka terapija ir efektīva, zāles lieto otrreiz.
Kad uzsāk pretparazītu terapiju, ļoti strikti jāpiedomā pie apkārtējās vides tīrības. Īpaši rūpīgi jānotīra virsmas, daudz rūpīgāk un biežāk ikdienā jāmazgā rokas, jāizmazgā un jāizgludina gultasveļa, drēbes. Terapijas laikā trīs nedēļas uzkopšanu un higiēnu veic pastiprināti, lai samazinātu iespēju no apkārtējās vides atkal kaut ko apēst un iekrist nebeidzamā stāstā.
Diemžēl alternatīvas metodes parazītu iznīdēšanai nav.
Ne ķiploku, ne kurkumas uzlējumi, ne ķiploku klizmas nav pierādītas metodes, kā ar tiem cīnīties.
Piemēram, ķiploki, ir arī ļoti kairinoši, un ar to lietošanu koncentrētā veidā bērnam var nodarīt pāri.
Ikdienas profilakse
Tā kā lielākās inficēšanās iespējas ir no apkārtējās vides, nekas labāks par regulāru roku mazgāšanu nav ieteicams. Tā joprojām ir pietiekami nenovērtēta profilakses metode. Mazgājot rokas, mēs pasargājam sevi ne tikai no parazītiem, bet arī dažādiem vīrusiem un citām slimībām.
Svarīgi ir bērnam iemācīt nomazgāt rokas pēc tualetes apmeklējuma, kā arī pirms ēšanas. Otrs – vienmēr termiski apstrādāt produktus, kur tas nepieciešams (gaļa, zivis), un strikti ievērot produktu mazgāšanas taktiku. Rūpīga produktu mazgāšana (2–3 minūtes zem tekoša ūdens, pievēršot uzmanību arī visām krokām u. tml.) attiecas arī uz mazdārziņa labumiem vai dārza veltēm lielākā saimniecībā. Ir lieliska sajūta apēst tikko no koka nokritušu ābolu vai no dobes izvilktu burkānu, bet pat tad, ja pašiem nav mājdzīvnieku, dārzu noteikti pārstaigā citi zvēri, pārlido putni, aizskrien kāda žurka vai cits grauzējs, paviesojas arī lapsa vai zaķis. Tādēļ ne par vienu dārzeni vai augli pirms tā mazgāšanas mēs nevaram būt droši.
Rūpīga mazgāšana attiecas arī uz veikala produktiem, arī tiem, kas ir iepakoti.
Mēs nezinām, kas tiem ir pieskāries un ko kāds neviļus no savām rokām uz tiem ir atstājis, kas nogājis garām un uzšķaudījis utt.
Uzmanīgi izvērtējam arī mājražotāju tirdziņu vai stendu vēlīgo žestu iedot kaut ko pirms iegādes nogaršot (ābolu, zemeni u. c.).
Īpaša un neatņemama mazo bērnu dzīves sastāvdaļa ir smilškastes. Ja tās ir noslēdzamas vai pārklājamas, raižu ir mazāk. Ja tās atrodas publiskā vietā, pēc smilškastes rokas noteikti jāmazgā. Neviens nezina, kad un kāds kaķis vai suns tai ir gājis pāri. Var uzreiz pēc smilškastes apmeklējuma lietot mitrās salvetes, bet jāuzmanās ar antibakteriālu vai dezinficējošu līdzekļu lietošanu, tie var radīt alerģiskas reakcijas. Var arī vest vai nest līdzi ūdeni, ko uzliet uz rokām, pēc tam tās rūpīgi nosusināt. Faktiski tas būtu jādara pēc būšanas jebkurā publiskā vietā, arī pēc rotaļu laukumu apmeklējuma u.c.
Vai ir jāiet pie ārsta?
Ja ir skaidri zināms, ka bērnam ir spalīši vai cērmes, droši var iet uz aptieku iegādāties bezrecepšu medikamentus un tos atbilstoši lietot.
Ja ir aizdomas vai īsti nav skaidrības, kas ir pie vainas, būtu jādodas pie ārsta. Mediķa uzraudzībā tiks izvēlētas un lietotas atbilstošākās diagnostikas metodes. Pirmā, ko parasti veic, ir fēču analīzes – ar tām var gan novērtēt zarnu trakta vispārējo stāvokli, gan mikroskopā iespējams atrast parazītu oliņas. Ar fēču analīzēm var arī nepietikt, iespējams, būs nepieciešamas asins analīzes – tajās var noteikt iekaisīgo reakciju; ir arī specifiskas analīzes specifiskiem parazītiem.
Pie ārsta noteikti ir jādodas, jo parazīti paši no sevis nepazudīs.
Ir ģimenes, kas vienu divas reizes gadā profilaktiski lieto prettārpu zāles, bet no tā būtu jāatturas. Medikaments ir medikaments, un to lieto tad, ja ir konkrētas sūdzības. Ja nav nekādu simptomu, nav arī nekāda iemesla lietot zāles. Profilaktiskos nolūkos būtu jāievēro higiēna un jāveic mīluļu attārpošana. Pašiem vai bērniem zāles ir jālieto tad, ja ir nopietnas, pamatotas aizdomas vai ir apstiprināta diagnoze.
Ņem vērā!
- Mazuļi divu triju gadu vecumā var sūdzēties, ka viņiem niez dibens. Tas uzreiz nenozīmē, ka bērnam ir spalīši. Niezes sajūta var būt saistīta ar to, ka bērnam šajā reizē gadījusies cietāka vēdera izeja. Aprakstot savas sajūtas, bērns to jauc ar to, ka viņam īstenībā gribas iet uz podiņa. Šajā brīdī viņš neprot citādi aprakstīt sava ķermeņa sajūtas. Pirms skrien uz aptieku, ieteicams pavērot, vai šādas situācijas vēl atkārtojas.
- Neparastā kārtā zarnu traktā pārstrādāti griķi podiņā izskatās pēc mazām baltām oliņām. Pirms krītam panikā, ka bērnam ir pilns vēders ar tārpiem, apdomāsim, vai nesen ēdienkartē nav bijuši griķi!
Zelta Spalva ir izdevniecības Žurnāls Santa apbalvojums labākajiem materiāliem, kas publicēti izdevniecības izdevumos profesionālās žūrijas un lasītāju vērtējumā.
