Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Tas gan nav stāsts tikai par bērnu, kurš dara kādam pāri. Šajās situācijās tikpat liela loma ir arī visiem pārējiem – vecākiem, pedagogiem, pārējiem bērniem un viņu vecākiem, kā arī videi. Kāpēc bērni reizēm dara pāri citiem? Konsultē Daina Dziļuma, psiholoģe centrā Dardedze.
Dažādos vecumposmos bērnam jāiziet cauri ne vienai vien krīzei, lai mazā personība augtu un veidotos. Mazi bērni tikai mācās apzināt un regulēt gan savas emocijas, gan uzvedību.
Bērnudārza vecumā raksturīgi, ka mazie vairāk iespītējas un vēlas, lai lietas notiek pēc viņu prāta, vēlas arī rīkoties pretēji pieaugušā teiktajam.
No vienas puses, pieaugušajiem vienmēr jāapzinās, cik daudz spēj mazs bērns un ko no viņa var prasīt, no otras puses, nedrīkst uzvedības problēmas neņemt vērā, piedēvējot tās tikai izaugsmes krīzēm. Jebkurā gadījumā pieaugušajiem jāpalīdz bērniem tikt galā ar situācijām, kurās ir grūti regulēt emocijas un uzvedību, konflikta situācijās atbilstoši reaģējot un neļaujot, ka tiek pārkāptas kāda cita bērna robežas.
Dārziņā bērni pavada ļoti daudz laika, tāpēc konflikti ir neizbēgami. Tomēr konflikti ir normāla ikdienas sastāvdaļa, un nebūtu jādomā, ka tie pēc būtības ir kas slikts. Problēmas rodas tad, ja konflikts netiek risināts, tas ieilgst un ja pieaugušie nepalīdz bērniem ar to veiksmīgi tikt galā.
Dusmas vai agresija?
Agresiju visbiežāk saista ar dusmām, tomēr svarīgi saprast, ka tas nav viens un tas pats. Dusmas ir viena no cilvēka emocijām, kas katrā no mums ir jau kopš zīdaiņa vecuma un palīdz saskatīt, ka konkrētās situācijās nejūtamies labi, netiek ievērotas mūsu vajadzības un robežas. Ja kāds pārkāpj mūsu robežas, izjūtam dusmas, varam par sevi pastāvēt un sevi aizstāvēt, kādā situācijā aizstāvēt arī citus.
Spēja dusmas regulēt bērnos attīstās ļoti pakāpeniski, un to iespējams izdarīt tikai ar pieaugušā atbalstu un palīdzību.
Savukārt agresija ir destruktīva, sev un citiem kaitējoša uzvedība. Mazi bērni pauž agresīvo uzvedību vairāk impulsīvi. Tā kā viņiem vēl nav attīstīta spēja plānot, viņu uzvedība vairumā gadījumu nav tik mērķtiecīga. Tiklīdz tiek pamanītas pirmās agresīvas uzvedības pazīmes, jānosaka skaidras robežas un jāmāca bērnam, ka tā darīt nedrīkst, jo tas sāpina citus. Kost, ņemt nost mantas, grūstīt, sist, apsaukāt – tā nav pieņemama uzvedība! Cēloņi šādai uzvedībai var būt ļoti daudzi, un to ietekmē gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan sociāli faktori. Tomēr skaidrs ir viens: tāpat vien bērns tā nerīkojas – viņam vai nu kaut kā trūkst (uzmanības, vecāku laika, rūpju, sapratnes), vai arī viņš nezina citus veidus, kā paust savas emocijas, jo pieaugušie to nav iemācījuši.
Sākums – vecāki un rūpes
Viens no būtiskiem faktoriem, kas lielā mērā ietekmē bērna uzvedību un reakciju dažādās situācijās, ir tā dēvētā piesaiste jeb īpaša attiecību saikne, kas veidojas pirmajās tuvajās attiecībās ar pieaugušajiem (visbiežāk mammu un tēti). Piesaiste var būt droša un mazāk droša. Ja pieaugušie pret bērnu ir iejūtīgi, pieejami, spēj viņu saprast un mierināt, bērns visdrīzāk aug ar pozitīvām domām gan par sevi, gan par apkārtējo pasauli. Tieši domām ir liela nozīme tajā, kā cilvēki uztver situācijas. Arī tādēļ cilvēku reakcija vienā un tajā pašā situācijā var būt tik atšķirīga: kāds konkrēto situāciju var uztvert neitrāli, bet cits – jau kā tādu, kurā viņam ir jāaizstāvas vai pat jāuzbrūk, lai aizstāvētos. Tas attiecināms gan uz bērniem, gan pieaugušajiem. Bērnudārzā to var labi novērot, piemēram, kad bērni ģērbjas, lai dotos ārā, – daļa ir saģērbušies un gaida pārējos, kļūst garlaicīgi, un kāds kādam uzgrūžas virsū. Bērns, kuram ir drošāka piesaiste, neapzināti sekundes simtdaļās apstrādājot informāciju, šo gadījumu izjutīs kā nejauši notikušu. Viņam pat neienāks prātā doma, ka kāds grūdies virsū tīšām. Citam bērnam var likties, ka grūdiens bijis ar mērķi viņam izdarīt kaut ko sliktu, un tas mudinās otram mesties virsū, lai sevi aizstāvētu. Tādēļ ir būtiski veidot šo drošo piesaisti ar rūpēm, sapratni un pieņemšanu. Svarīgi, lai vecāki ir arī paredzami, lai nav tā, ka vienu dienu mammai vai tētim ir labs noskaņojums un bērnam tiek ļauts viss, noteikumu nav, bet citā dienā ir slikts noskaņojums un netiek atļauts nekas. Mazam bērnam tādās reizēs nav skaidrs, kas ir labi, kas ir slikti, ko īsti drīkst darīt un kad par konkrēto rīcību būs sekas.
Svarīgi attīstīt sociālās prasmes
Konflikta situācijās dažādās lomās (gan pāridarītāja, gan tajā, kam dara pāri) biežāk iekļūst bērni, kam ir vājākas sociālās prasmes. Bērniem ne vienmēr uzreiz ir skaidrs, ka viņu darbība citu var sāpināt. Rotaļlaukums mazajiem ir īsta mācību vieta, kurā norit sociālo prasmju apgūšana. Smilškastē bieži vien kāds bērns atņem citam mantiņu, un tad vecākiem jāskaidro, kā otrs bērns jūtas…
Pieaugušie māca arī dažādas konflikta risināšanas prasmes – ko darīt, ja abiem gribas spēlēties ar vienu mašīnu, kā lai to sadala, lai abiem būtu labi. Tā tiek apgūta arī prasme vienoties.
Agrā vecumā apgūtas, šīs spējas ir ļoti svarīgas, veidojot savstarpējās attiecības, bērniem paaugoties un uzsākot bērnudārza gaitas. Lai ar citiem labi saprastos, svarīgi apzināties pašam savas emocijas, līdz ar to labāk saprast arī citu izjūtas. Šo spēju attīsta pieaugušais, kurš ikdienā izjūtas nosauc vārdā. Emocijas kā tādas mazs bērniņš izjūt ķermeniski – viņš jūt, ka ar viņu kaut kas notiek, bet tam nav vārda, un, ja tam nav vārda, tad to ir grūti saprast un vēlāk grūti arī par to runāt. Jo īpaši dusmu lēkmēs ir labi, ja pieaugušais pasaka: «Es redzu, ka tu jūties dusmīgs!» Reizēm situāciju atvieglo jau tas vien, ka bērns sajūt, ka mamma vai tētis ir pamanījuši, kā viņš jūtas, un ir blakus viņam nenosodot.
Labi pazīt savu bērnu
Ir labi, ja vecāki zina, kādas temperamenta iezīmes bērnam piemīt. Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, ka vecāki pielāgojas viņa temperamentam un ņem to vērā, – tas ļoti būtiski var mazināt esošas vai pat atvairīt iespējamas uzvedības problēmas. Viens bērns ir aktīvāks, cits mierīgāks, kāds, notiekot kaut kam labam vai sliktam, reaģēs intensīvi un pamanāmi, bet cits reaģēs tik mēreni, ka vecākiem jābūt vērīgiem, lai pamanītu, kā bērns jūtas. Ja bērns ātri un ar sparu metas iekšā jaunos notikumos un situācijās, tad vecākiem īpaši jāpiedomā par drošību un jāparūpējas par aktivitātēm, kurās iespējams izlādēt enerģiju. Savukārt, ja bērns ir ļoti piesardzīgs, tad jādomā, kā viņu pakāpeniski iesaistīt jaunā vidē un attiecībās, lai tas nenotiktu par strauju.
Temperaments nenosaka to, vai bērns darīs kādam pāri vai nedarīs. Aplam domāt, ka aktīvie un enerģiskie bērni biežāk būs pāridarītāji. Reizēm mierīgam bērnam kāds notikums var būt kā pēdējais piliens, lai mainītu savu uzvedību, bet ļoti aktīvs bērns ar labām sociālajām prasmēm un labu spēju redzēt un sajust citu emocijas nevienam tīši pāri nedarīs. Galvenais nav temperaments, bet gan tas, kā vecāki tam pielāgojas.
Mācām empātiju
Empātija jeb spēja iejusties otra ādā ir viena no svarīgākajām īpašībām, kas bērnā jāattīsta, lai viņš nedarītu otram pāri. Ar šo spēju neviens nepiedzimst – empātija ir īpašība, kas tiek apgūta un iemācīta. Bērns pirmo reizi sastopas ar empātiju, vēl esot zīdaiņa vecumā, kad aprūpes laikā vecāki viņu vēro un spoguļo emocijas, – ja bēbītis rāda skumīgu vaigu, mamma vai tētis nedaudz atdarina šo sejas izteiksmi, maigā intonācijā pasaka kaut ko uzmundrinošu, tā parādot, ka viņi jūt līdzi mazulītim un saprot viņa tā brīža emocijas. Bērniņam augot, empātiju mācās ikdienā, stāstot un skaidrojot, kā tajā vai citā situācijā jūtamies paši vai otrs cilvēks, saucot piedzīvotās emocijās vārdos. Ap divu gadu vecumu un arī ātrāk mazie, ja grūtos brīžos saņēmuši no pieaugušajiem rūpes un mīļumu, sāk izrādīt empātiju – viņi iejūtas otra ādā, mierina, paijā, ja redz, ka cits bērns raud. Līdzi jušana un spēja sajust otra sāpi nāk ar pieredzi – ja bērna emocionālās vajadzības tiek nodrošinātas, ja par viņu rūpējas, viņu saprot un atbalsta, bērns visdrīzāk tā arī reaģēs un izturēsies pret apkārtējiem.
Pieņemt atšķirīgo
Mācīt pieņemt atšķirīgo jāsāk jau no ļoti agra vecuma, lai bērns augtu ar pārliecību, ka dažādība ir dabiska un arī interesanta. Tas taču būtu tik garlaicīgi, ja mēs visi būtu vienādi! Protams, to mācīt nekad nav par vēlu, galu galā arī pieaugušie visu dzīvi mācās pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Tomēr, jo ātrāk mācāmies, jo labāk. Diemžēl pētījumu dati liecina, ka biežākais iemesls, kura dēļ kāds var nonākt upura lomā, ir tieši izskata pazīmes. Tāpēc ir ļoti svarīgi bērnam stāstīt un skaidrot, ka mēs visi esam atšķirīgi un ne apaļīgums, ne brilles, ne ādas krāsa vai citas fiziskas īpašības neietekmē to, kāds cilvēks ir būtībā. Te gan atkal ļoti liela nozīme ir videi un tajā pieņemtajām normām. Piemēram, bērnudārza grupiņā, kurā vide ir sakārtota un labvēlīga, bērni ir draudzīgi, mazais ar brillēm var būt pozitīvs līderis, ar labu statusu un attiecībām. Savukārt citā vidē, piemēram, pulciņā, kurā netiek pieņemts atšķirīgais, šo pašu bērnu var izsmiet. Vides iekšējās normas un noteikumi ir jārada un jākontrolē pieaugušajiem, skaidri norādot, ka mēs visi esam kā komanda, atbalstām cits citu un par citiem bērniem šeit smieties nedrīkst.
Krīzes iespaido uzvedību
Reizēm pieaugušie ļoti vēlas iedalīt lietas konkrētās kategorijās, jo tā ir ātri un ērti. Tostarp ģimenes – labajās un sliktajās. Ja kāds bērns nav uzvedies mums pieņemami vai ja esam novērojuši, ka mamma vai tētis reaģē mums nepieņemami, ģimene automātiski nonāk slikto sarakstā.
Protams, nav iespējams pārzināt katras ģimenes situāciju, bet jāpatur prātā, ka apstākļi var būt ļoti dažādi, un ģimenei nebūtu uzreiz jāpiedēvē konkrēts statuss, ja bērns ir agresīvs vai mamma viņu kādu reizi skaļāk sarājusi.
Pilnīgi iespējams, ka ģimene šajā brīdī izdzīvo kādu ļoti grūtu periodu – zaudējumu, slimību vai lielas pārmaiņas. Situācijas var būt ļoti dažādas, un neviens nav pasargāts no tā, ka ģimenei kādā brīdī jāpiedzīvo grūtāks periods.
Krīzei var būt arī pozitīva ievirze, piemēram, māsiņas vai brālīša ienākšana ģimenē, bet tas tik un tā ir pārmaiņu laiks, kas prasa visu ģimenes locekļu pielāgošanos jaunajiem apstākļiem. Šādi krīzes brīži var būt par iemeslu arī bērna agresīvai uzvedībai, kas visbiežāk ir pārejoša. Tā var rasties tādēļ, ka ģimene fokusējas uz konkrēto situāciju un risina problēmas, un tas ir arī pareizi. Tomēr visdrīzāk ar visu centību vecākiem varbūt ir mazāk laika, pacietības, un bērns var izjust, ka vecāki viņa emocionālās vajadzības šajā laikā tik labi nespēj nodrošināt. Līdz ar to mazais vairāk var izjust aizkaitinājumu, kā arī, jūtot vecāku emocionālo pārdzīvojumu, būt ar viņiem tādās pašās emocijās. Bērns var kļūt jūtīgāks un kādās konkrētās situācijās rīkoties vairāk impulsīvi. Labajā versijā ģimene pārvar krīzi un arī bērna agresīvās uzvedības izpausmes pāriet. Tomēr ir situācijas, kad krīze ieilgst un resursu pietrūkst, tad gan vecāku, gan bērnu grūtības var turpināties ilgāku laiku. Šādā gadījumā noteikti ieteicams vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa.
Neuzspiest zīmogu
Dažiem pieaugušajiem vairāk patīk aktīvi un atvērti bērni, un ar viņiem arī labi izdodas tikt galā, taču kādam ar šādu bērnu ir grūti un labāk saskan ar mierīgo un nosvērto. Protams, ir labi, ja pieaugušais to apzinās, tomēr vēl svarīgāk ir regulēt savu attieksmi un saskatīt pozitīvo arī bērnos, kurus intuitīvi izjūti kā sev ne tik tuvus.
Ja grupiņā kādam bērnam ir uzvedības traucējumi, ir ļoti svarīgi, lai viņam tāpēc neuzliktu zīmogu un kopumā neuzskatītu viņu par sliktu bērnu, bet gan nodalītu viņa problemātisko uzvedību no viņa paša un neatņemtu iespēju parādīt savas labās puses.
Ja audzinātāja uzliek šādu zīmogu, arī pārējie bērni to ļoti ātri uztver, un visi tad fokusējas tikai uz šo vienu bērnu, automātiski piešujot viņam problemātiskā bērna zīmīti.
Līdz ar to arī bērnam, kam tiek piedēvēta šāda loma, ir grūti no tās izkļūt, jo viņš vairs nevar tik viegli mainīt apkārtējo uzskatus, ja pārējie saskata viņā slikto, it īpaši, ja tie ir pieaugušie. Lai bērni nedarītu cits citam pāri, ir ļoti svarīgi, lai grupiņā katrs var justies iederīgs un piederīgs, lai spētu savā veidā izpausties un justos novērtēts.
Liela loma apkārtējiem
Bieži vien pāri darīšanas epizodi var apturēt bērni paši, ja vien pieaugušie ar viņiem par to ir runājuši. Brīdī, kad kāds pasmejas par otru, sakot, ka viņam šodien ir nesmukas bikses, ir ļoti svarīgi, kā reaģēs pārējie. Ja visi smejas līdzi, tas, kurš piezīmi izteicis, uzreiz iegūst uzmanību, paaugstina savu statusu pārējo grupas biedru acīs un jūtas ļoti labi. Ja visi nesmejas līdzi, tad smējējs neiegūst pozitīvo pastiprinājumu un ir daudz mazāka iespējamība, ka šī uzvedība nostiprināsies un atkārtosies. Bērniem var smieties līdzi tikai joka pēc, tādēļ pieaugušajiem momentāni ir jānosaka robežas, paskaidrojot, ka par citiem bērniem vai viņu drēbēm grupiņā smieties nedrīkst, jo tas otru sāpina un apbēdina.
Gan ar maziem, gan lielākiem bērniem ir jārunā par to, kas ir joks. Ja viens raud un pārējie smejas, vai tas ir joks?
Mobings ietekmē visus, arī tos bērnus, kuri it kā nav tieši iesaistīti, bet vēro no malas. Vērotāji var kļūt nedroši, sākt baidīties, ka arī pret viņiem tā varētu izturēties, un šo baiļu dēļ atbalstīt pāridarītāju. Tāpēc arī tad, ja paša bērns it kā nav ne pāridarītājs, ne cietušais, ar viņu par šo tēmu ir jārunā un, ja vien personiskās īpašības ļauj, jāiedrošina arī aizstāvēt citus vai vismaz neiesaistīties un nesmieties līdzi.
Paraugs – vecāki
Stāstīt ir viens, bet rādīt ar savu piemēru – pavisam kas cits. Ļoti liela nozīme ir tam, kā bērns redz savus tuvākos pieaugušos reaģējam konfliktsituācijās. Pavērojiet sevi dažādās situācijās – kā jūs reaģējat, ja, vadot auto, kāds piebrauc priekšā? Cik iecietīgi un saprotoši esat saspringtākā situācijā veikalā? Kā veidojat attiecības ar tuviniekiem?
Kad bērns dārziņā kādam ir nodarījis pāri, protams, vecākiem ir svarīgi iesaistīties. Tomēr ar prātu. Vispirms – neuzlikt pāridarītājam sliktā bērna zīmogu un neuzturēt šādu uzskatu saziņā ar savu bērnu. Vecāki spēj bērnu attiecībās ienest daudz laba, diemžēl nereti notiek pretējais – vecāki padziļina konfliktu, kas ir jau gandrīz atrisināts. Noteikti jāizvairās no situācijām, kad vecāki izveido karojošās puses un vēršas cits pret citu vai pret bērnu, kurš nodarījis pāri.
Ja abu konfliktā iesaistīto bērnu vecāki spēj pieiet situācijai bez liekām emocijām, ļoti labi, ja katra puse pārrunā ar bērnu situāciju savās mājās un vēlāk sazinās, kā katram veicies.
Vecākiem jābūt labajam piemēram, kuri modelē situāciju un rāda, kā var labi saprasties. Labākas attiecības bērniem ir tajās grupiņās, kur vecākiem ir kopīgi pasākumi, ekskursijas, talkas, kur bērni redz, ka arī vecāki savā starpā ir draudzīgi un labi saprotas.
Signāli, kas brīdina, ka bērns var kļūt par pāridarītāju
- Bērns priecājas par situācijām, kurās viņš kādam ir nodarījis pāri
- Pozitīva attieksme pret vardarbību (fiziska spēka lietošana, sišana, grūšana, reti izjūt bailes vai nedrošību)
- Bērns nerespektē noteikumus
- Asi reaģē pret atšķirīgiem cilvēkiem
- Izteikti bieži pauž savu pārākumu un varu
- Smejas par citiem, arī situācijās, kurās kādam ir sāpīgi
- Bērnam piemīt pārlieka augstprātība
Kā rīkoties, ja mans bērns dara pāri citiem?
- Runājiet ar bērnu par notikušo. Mierīgā brīdī bez dusmām pastāstiet, kāda situācija jūs uztrauc un ko bērns, jūsuprāt, darīja nepareizi. Pavaicājiet, vai viņš atceras, kā tobrīd jutās un kāpēc gribēja otram nodarīt pāri. Paskaidrojiet, kā jutās otrs cilvēks. Paņemiet rotaļlietas un kopīgi izspēlējiet citus scenārijus, kā bērns šajā situācijā varēja rīkoties. Pievērsiet uzmanību sadzīviskām situācijām, kurās bērns demonstrē iejūtību un draudzīgumu, un paslavējiet viņu. Vēlāk vēlreiz pārrunājiet to, ko tieši bērns darīja labi.
- Pārrunājiet bērna uzvedību ar audzinātāju un noskaidrojiet, kā viņa vērtē bērna uzvedību bērnudārzā. Ja mazais regulāri nonāk pāridarītāja vai upura lomā, arī dārziņā būtu nepieciešams pievērst lielāku uzmanību emociju apgūšanas spēlēm, rotaļām ar savstarpēju palīdzēšanu un komandas darbiem, kas neveicina sāncensību.
- Ja neizdodas tikt galā pašu spēkiem un uzvedība nemainās, vērsieties pēc palīdzības pie psihologa.
Populārākie raksti
