Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
34
-
0
-
1
-
3
-
1
-
0
-
0
-
Grupas noteikumiem ir jābūt!
Daudzos bērnudārzos un skolu klasēs ir populāri izveidot vecāku čata grupas – parasti to izdara kāds no vecākiem, pievienojot pārējos. Tālāk katrs var rīkoties pēc ieskatiem – palikt grupā vai atstāt to –, bet lielākoties jau neviens uzreiz neatvadās, jo vēlas būt informēts par to, kas šajā čatā notiks. «Vai šādas čata grupas ir vajadzīgas? Domāju, ka jā, bet ar savstarpēju vienošanos vecāku starpā, proti, ko mēs šeit rakstīsim, ko ne, un kādi noteikumi jāievēro, lai čats atvieglotu, nevis apgrūtinātu dzīvi,» uzskata psiholoģe Jolanta Ūsiņa.
Tie vecāki, kuri ir šādās grupās, jau saprata, par ko runa, vai ne? Kaut vai šāds nevainīgs piemērs – pēc būtības tas nav nekas slikts, drīzāk labs, un tomēr kaitinoši, kad pēc kādas mammas ieraksta par saiti uz klases ekskursijas fotogaleriju, seko daudzi paldies dažādās intonācijās, vismaz trīsdesmit… Tas, protams, ir nieks, jo var taču izslēgt paziņojumu skaņu uz visu dienu! Un tomēr – kurš pateiks, kur ir robežas? Piemēram, ja kāda mamma vakarā pulksten deviņos ieraksta jautājumu: «Cikos bērni rīt iet uz muzeju?», bet pretim uzreiz saņem aizvainotu atbildi no citas mammas: «Vai Jums nešķiet, ka ir nepieklājīgi tik vēlu rakstīt?»
Tāpēc jau sākumā jāvienojas, ko un kad čata grupā pieņemts rakstīt.
Piemēram, ja ir noruna publicēt tikai lietišķu informāciju par mācībām, tad to arī vajadzētu ievērot, emocijas atstājot vai nu klātienes sapulcēm, vai risinot kā citādi.
Bet kas tev deva! Atliek vienai mammai grupā ierakstīt kaut ko ne par tēmu, teiksim: «Manējais šodien skolā novērojis, ka skolotājai netīrs džemperis un nemazgāti mati. Kā jums šķiet – tas ir ok?!» – kad maisam gals vaļā. Vecāki sāk šūmēties, viens kaunina rakstītāju, otrs skolotāju, trešais mēģina iejaukties, ka tas ir pret grupas noteikumiem… Un konflikts ir sācies!
Uzrakstīt vieglāk, nekā pateikt?
Sēžot vecāku sapulcē klātienē, var itin labi redzēt, ka daudzas mammas un tēti nemaz tik bieži savu viedokli nepauž. Kāds ieņem novērotāja pozīciju tāpēc, ka nevēlas diskutēt un aizstāvēt savu viedokli, cits savukārt neko nesaka, lai nevajadzētu uzņemties kādu papildu pienākumu, piemēram, organizēt svētku egles iegādi vai vākt naudu kādam mērķim.
Savukārt vecāku čata grupā nereti pārņem sajūta, ka tie ir gluži citi cilvēki!
Tā mamma, kura sapulcēs nekad nerunā, izrādās ļoti praktiska un saprātīga, bet tas tētis, kurš vienmēr izskatās dusmīgs un nīgrs, čatā izrādās komunikabls, raksta jauki un ar smaidiņiem…
Kāpēc klātienes sapulcēs vecāki izvēlas klusēt? «Jo tā ir drošāk. Katram savi iemesli un rakstura iezīmes, bet kopumā izvēli nerunāt ietekmē aizsardzības mehānismi. Piemēram, kādam vecākam ir no vairākuma atšķirīgs viedoklis, bet viņš to patur pie sevis, jo vai nu nav runātājs, vai negrib izcelties kā īgņa, varbūt vienkārši nevēlas strīdēties,» komentē Jolanta Ūsiņa.
«Turpretim rakstīt čatā – tas ir kas cits. Bieži mēs kaut ko uzrakstām emociju uzplūdā un tikai pēc tam domājam. No vienas puses, šādā komunikācijā ir vairāk spontanitātes un skaidrāk redzams, kas kuram rūp vai satrauc, no otras, sarakstē ievijas gana daudz nevajadzīgu pārpratumu, jo pat ar emocijzīmēm nepietiek, lai pārējiem čata dalībniekiem rastos pareizais priekšstats par rakstītāja noskaņojumu. Tādējādi arī biežāk izceļas konflikti.»
Vai tad savam bērnam žēl?!
Pieredzē dalās Ilona, bērnudārznieces mamma:
«Mana meita iet bērnudārzā vecākajā grupiņā, un mūsu vecāku čata grupā biežākie strīdi ir par naudu. Esmu novērojusi, ka liela daļa vecāku noklusē savu viedokli. Piemēram, nesen kāda mamma ierosināja savākt naudu audzinātājas sveikšanai Ziemassvētkos, minot diezgan lielu summu, ko vajadzētu šim nolūkam samest.
Prieks, ka tādās reizēs uzrodas kāda cita gana drosmīga mamma, kurai pašai varbūt arī nav grūtību samaksāt ierosināto summu, bet kura loģiski argumentē, ka tas ir vienkārši par daudz. Kāpēc es saku – drosmīga? Jo tā mamma pēc tam dabū trūkties no citiem vecākiem! «Vai tad tiešām ir žēl savam bērnam?», «Nu, mūsu grupiņā jau neizskatās, ka kāds nevarētu šo summu samaksāt…» vai «Paskatoties, kādas mantas bērni ņem līdzi uz dārziņu, nevar iedomāties, ka vecākiem ir naudas grūtības!», «Man gan audzinātājām nekā nav žēl!» – šie saukļi ir tādi, ar kuriem grūti kaut ko iesākt, uz tiem nevar normāli atbildēt, jo ir ļoti gari jāskaidrojas un jāsarakstās…
Es pati esmu izvēlējusies vairs neiesaistīties šādās diskusijās. Jo savulaik ļoti ņēmos un iesaistījos, bet tas atņēma daudz enerģijas, un nevar teikt, ka būtu bijusi kāda jēga.
Arī citas mammas ik pa laikam neiztur, ir pat bijuši tādi dramatiski teksti kā «Es izdzēšos no šīs grupas, jo nevaru izturēt citu viedokļu neiecietību!»
Interesantas lietas atklājās, kad kāda no uzņēmīgajām mammām sarīkoja anonīmu aptauju – par ko un tieši cik katrs vecāks ir gatavs maksāt? Atklājās, ka tikai trīs vecāki piekrita summai, lai arī iepriekš čatā vismaz puse bija tādu, kuri rakstīja tekstus no sērijas «vai tad žēl, vai tad nevar atļauties…» Kā to vispār saprast?! Ka cilvēki vienkārši blēj kā aitas līdzi aitu baram? Baidās pateikt, ka tas ir par dārgu?
Vēl viena mamma izdomāja labu ideju – atvēra kontu, kurā katrs vecāks anonīmi pēc saviem ieskatiem un iespējām varēja piedalīties ar ziedojumu skolotājas sveikšanai. Un tā summa, ko saziedoja kopumā, bija ļoti pieklājīga, lai neteiktu vairāk. Tātad ir maksātspējīgi vecāki, kas samaksā arī par tiem, kuriem nav pietiekami daudz līdzekļu.
Ja jautātu man – jā, nesaprotu, kāpēc bērnudārza audzinātājai Ziemassvētkos jādāvina 300 eiro vērta dāvanu karte… Citugad mums bija atkal tāds gadījums: viena mamma ierosināja, ka varētu uzaicināt uz Ziemassvētku pasākumu Ģedmorozu un Sņeguročku, kas runājot latviski… Un čatā klusums, visi laikam šokā. Nākamajā dienā joprojām klusums, es saņemos un uzrakstu, ka varbūt tomēr paliekam pie tradicionālā vecīša utt. Un pēkšņi visi citi spiež paceltus īkšķīšus manai atbildei! Liekas – ja nebūtu uzrakstījusi, nevienam tā arī nebūtu viedokļa, un svētkos atnāktu latviskā Sņeguročka?!»
Psihologa komentārs:
«Bērnudārza vecāku čats ir vispopulārākais, jo bērni vēl mazi, vecāki viņus visur vadā un par visu arī lemj. Šajos čatos viss tiek apspriests līdz sīkumiem – kādas konfektes pirks, kur lētāki mandarīni, vai uz svētkiem jāvelk īsās vai pusgarās zeķītes…
Par konkrētajiem piemēriem ar naudu varu teikt tā: teikumi no sērijas «Vai tad savam bērnam žēl?» ir tādi ne visai godīgi.
Te parādās arī paša vecāka vēlme būt labam, pareizam un devīgam, kas bieži vien neveiklā situācijā nostāda audzinātāju. Jo, uzdāvinot dārgu dāvanu vai naudu, audzinātājai tiek uzlikts tāds kā slogs: man jābūt labai, nē – ideālai! Tāpēc, komentējot šo pieredzi, es rezumētu: cik labi, ka atrodas kāda drosmīga mamma, kas pasaka – tas ir par daudz! Uzteicama ir arī minētā anonīmā aptauja, kas parāda patieso ainu.»
Bērni apsaukājas, vecāki iejaucas
Pieredzē dalās Andris, otrklasnieka tētis:
«Kādu vakaru klases vecāku kopējā čatā ieraudzīju šādu ziņu, adresētu man: «Sveiki, vai te ir Pētera vecāki? Pieprasu, lai jūs šovakar pat apgaismojiet savu dēlu par geju jautājumu! Ja to neizdarīsiet, tas būs jādara man, aiziešu uz skolu, un Pēterītim paskaidrošu… Tātad ceru, ka sapratāt – ja vēl kādu reizi dzirdēšu, ka jūsējais vēlreiz apvainojis manējo ar vārdu pediņš, būs nopietnas pārrunas.»
Rakstītāja bija Raiena mamma Agnese, ļoti aktīva sieviete ar viedokli, biju viņu jau ievērojis vecāku sapulcēs klātienē.
Bet, kamēr niknojos par šādu ziņu, kas atsūtīta nevis privāti, bet kopējā čatā, un saucu sievu, lai nāk, citi vecāki jau reaģēja.
Viena mamma izbrīnīta jautāja, vai šādas lietas tiešām jārisina publiskā čatā, uz ko tā zēna mamma atbildēja: «Bez šaubām! Un kā Jums liekas? Citādi jau sāksies nezin kas!»
Iejaucās vēl viena mamma: «Esmu šīs grupas administratore un gribu pateikt, ka, uzrunājot Pētera vecākus, Jūs, Agnese, netieši uzrunājat visu grupu. Bet mūsu sākotnēji izrunātie noteikumi grupā ir tādi, atgādinu: ja lieta neattiecas uz visiem, lūdzu, rakstiet cits citam privāti!»
Un vēl viena mamma: «Ārprāts! Kaut kas neticams! Jums noteikti jārunā ar klases audzinātāju un sociālo pedagogu, Pētera vecāki! Tas ir nepieļaujami, ka vecāki sāk uzbrukt vecākiem un draud parunāt ar viņu bērnu!» – uz ko niknā mamma Agnese atbild šādi: «Man te nevajag nekādus padomus! Labāk audziniet SAVUS bērnus!» Nu, tas bija par traku, un laikam tā domāju ne tikai es, jo komentāru skaits auga: «Ok, tad nevajadzēja rakstīt kopējā čatā!», «Atvainojiet, kas te notiek? Starp citu, Raiena mamma, ja Jūs zinātu, kādus vārdus pats Raiens sper ārā, domāju, ka Jūs būtu šokā. Bet atturēšos no turpmākās diskusijas šeit, publiskā čatā, ja vēlaties – varu informēt personīgi!»
Un tā tālāk… Diskusija turpinājās trīs dienas, turklāt mūs ar sievu izsauca arī uz skolu. Mūsu dēls reizes piecas bija pie sociālā pedagoga, mēs ar viņu arī runājām, bet… beigu beigās pametu šo čata grupu, jo tas man aizņēma pusi darba laika! Un vispār. Pirmkārt, neuzskatu šādu gadījumu par ārkārtēju, jo puikas vēl diezgan mazi, proti, izpratnes par lietām un jēdzieniem īsti nav, toties dūša liela. Otrkārt, konkrētā mamma, manuprāt, ir bez izpratnes. Tas vienkārši bija prasti un nepieklājīgi – tāda reakcija, it kā es viņu būtu personīgi apvainojis.»
Psihologa komentārs:
«Protams, mammai nevajadzēja rakstīt šādu ziņu publiskā čatā. Un aizstāvēt savu bērnu, uzbrūkot citam bērnam, – tas nav pieļaujami! Turklāt – nezinot, kas tieši noticis, jo aizvainotā mamma taču dzirdējusi tikai vienu notikušā versiju (no sava dēla) un tādējādi nevar objektīvi novērtēt situāciju. Jebkurā gadījumā – ja vecāks aiziet uz skolu un piedraud citam bērnam, tas var pavērsties ļoti nepatīkamā virzienā, pat līdz tiesu darbiem.
Vēl te parādās, ka vecāks par savu bērnu, iespējams, ir pārāk labās domās, un uz to vedina arī Edija mammas komentārs – ka viņa zinot, kādiem vārdiem runā pats Raiens. Mana pieredze liecina, ka vecāki bieži nezina, ka bērns skolā ir citāds nekā mājās (īpaši vienīgais bērns ģimenē).»
Klasesbiedri sabojā telefonu
Pieredzē dalās Anda, trešklasnieces Annas mamma:
«Mums nupat bija gadījums skolā, kad kāds vai kādi bērni no meitas klases starpbrīdī, kamēr Anna aizgājusi launagā, bija sabojājuši viņas mobilā telefona vāciņu un sašvīkājuši ekrānu. Mēs par šo vakarā ielikām informāciju mūsu klases skolēnu vecāku čatā – ar domu, ka varbūt vecākiem izdodas parunāt ar bērniem mājās, jo skolā neviens nodarījumā neatzinās.
No citiem vecākiem bija dažādi komentāri, piemēram, «Jāsauc policija!», «Tas nav normāli…», «Ārprāts, huligānisms jau sākumskolā!», «Galvenais – tikai nesākt brukt virsū saviem bērniem, to visu vajag skaidrot tikai un vienīgi ar skolotājām un skolas psihologu!» Atbildēju, ka šā ieraksta mērķis bija domāts informatīvs, un, ja gadījumā kāds kaut ko tomēr uzzina no sava bērna, tad man ir lūgums nodot šo informāciju skolotājai, nevis rakstīt šeit. Bet vecāki nerimās – vēl visu nākamo dienu telefons bija teju karsts no biežās saziņas. Beigās situācija noskaidrojās, un es atkal ierakstīju apmēram šādu ziņu: «Sveiki, situācija ir noskaidrota, vainīgais bija bērns no klases. Sīkāku informāciju neuzskatu par vajadzīgu šeit rakstīt, lai neraisītu turpmākās diskusijas un pārsteidzīgus spriedumus.»
Psihologa komentārs:
«Mamma rīkojusies visnotaļ pareizi, īpaši jau beigās – ierakstot, ka viss noskaidrojies, bet neminot vainīgā bērna vārdu. Vispār šādos gadījumos sarunas ar bērniem ir ļoti būtiskas. Izmeklēt, atklāt un sodīt – ar to būs par maz. Gan vecākiem, gan pedagogiem jāuzmanās, lai savu varu neizrādītu par daudz. Uzteicami rīkojās arī vecāki, iesakot vērsties pie skolā pieejamā speciālista.
Arī tas jādara gudri – bērnus nevajadzētu sūtīt pie sociālā pedagoga kā pie soģa.
Savukārt vecākiem nevajag iedomāties, ka sociālais pedagogs visu atrisinās – diemžēl bez aktīvas ģimenes iesaistīšanās tas lielākoties nenotiek. Un vēl šajā situācijā saskatu arī tādu kā mobingu pret skolu («Kas tur notiek, ārprāts!»). Vecākiem vēsu prātu vajadzētu padomāt, ka ģimene un skola ir divas dažādas sistēmas, tās nevajag jaukt kopā. Skolā primārā ir mācīšanās, bet audzināšana pieder ģimenes funkcijām.»
Citāds viedoklis
Izvēlos nebūt čata grupās
Pieredzē dalās Elīna, skolnieka un bērnudārznieka mamma:
«No visām vecāku čata grupām izvairos. Jo tur bieži ir tādas mātes, kurām nav, ko darīt, un tad viņas tur izpaužas. Es vispār nečatoju ar svešiem cilvēkiem, un tās visas mātes man ir svešas. Ja kāda kļūst tuvāka, iedraudzējos un tad arī sarunājos čatā viens pret vienu.
WhatsApp, manuprāt, normāli ir lietojams tikai privātiem kontrolētiem čatiem, nevis grupām. Ko man tagad, dienas beigās, tīt atpakaļ divsimt ziņas un visu lasīt? Es esmu par strukturētu, konkrētu informācijas apmaiņu e-pastos (bērnudārzniekiem) un e-klasē skolēniem.
Neredzu jēgu no tiem čatiem, ja vien cilvēkam nav vēlmes dikti sadraudzēties un klausīties pārējo viedoklī.
Es to negribu. Esmu loģisks un praktisks cilvēks, tāpat gana aizņemts, un viss, ko man no skolas un bērnudārza vajag, ir oficiālā informācija. Un vēl es uzskatu – ja audzinātāja un direktore ir labas, tad es zinu, ka maksimāli visas problēmas (tās, kas patiešām ir problēmas!) tiek arī risinātas, bet pārējais, par ko tur čatos ņemas, nav būtiski. Un maniem bērniem arī nekādu problēmu nav.
Tāpat klātienes sapulcēs es ne ar vienu nekašķējos. Sapulcēs grūti spriest par citiem, bet mans subjektīvais viedoklis par to, ko redzu apkārt, ir tāds – vecāki gaida no skolas pārāk daudz, paši nejēdz vai negrib (vai – nav laika!) audzināt bērnus, bet nesaprot, ka skola ir tikai izglītības iestāde. Man pat ir teorija, ka tāpēc arī plaukst un zeļ alternatīvās skolas, jo tās, redz, māca bērniem to, ko normāli būtu jāmāca vecākiem (piemēram, darboties kopā, stādīt puķes, izklaidēties sportiski aktīvi utt.), un uz kā rēķina laiku zaudē akadēmiskā izglītība. Bet man skolā ir būtiska tieši akadēmiskā izglītība, jo ar bērnu audzināšanu es pati tieku galā. Un visas tās skolu reformas tāpēc arī notiek, ka lielam skaitam vecāku šķiet, ka skolai ir jādara VISS. Diemžēl ne. Un, ja vecāki tā domā, būs sāpīga mācība – agri vai vēlu.»
