Par ko liecina skatīšanās mobilajā telefonā vecāku sapulcē

Mūsdienās dzīvojam ar gandrīz vai tramīgu sajūtu, ka nepārtraukti ir jābūt sazvanāmam un sasniedzamam sociālajos tīklos. Mobilais telefons kļuvis gandrīz vai par trešo roku, tiesa gan, roku, kas itin bieži, nevis palīdz, bet pat traucē. Piemēram, ar vienu roku mainām autiņbiksītes, ar otru – runājam pa telefonu… Vai arī ļoti ierasta situācija vecāku sapulcē: visi vecāki ienāk telpā un noliek uz galda telefonus, kur ik pēc maza brīža ieskatās, dažkārt pat atbild kādam zvanītājam. «Bet tā taču ir vecāku sapulce! Arī mūsdienās uz telefonu var skatīties kā senākos laikos – ja neceļu, tātad manis nav mājās, citiem vārdiem – nevaru runāt. Var būt situācija, ka telefons ir uz galda, jo bērns var zvanīt, bet lielākoties mobilais telefons uz galda ir kļuvis par ieradumu. Un tas ir jautājums arī par prioritātēm. Kas ir mana prioritāte – tas, ko skolotājs stāsta par manu bērnu, vai tas, ka draudzene feisbukā dalījusies ar jaunu bildīti,» saka klīniskā psiholoģe Baiba Martinsone.

Vai, piemēram, spiežu man patīk smukām bērnu bildītēm, bet pašas bērns tikmēr izmisīgi gaida, lai es uz viņu paskatītos.

Arī rotaļu laukumos reizēm var novērot situāciju, ka vecāki nevis skatās uz bērniem, bet lūkojas telefonos vai žurnālos, avīzēs, bet bērnam ir svarīgi, lai vecāks ik pa laikam paskatās arī uz viņu un novērtē: «O, šis tev labi sanāca! Re, kā tu jau proti!», un tad atkal var atgriezties pie sava telefona. Svarīgi, lai mobilā ierīce netraucē redzēt un just savu bērnu un sevi pašu. Ikdienas dzīves temps ir kļuvis tik ātrs, ka arvien grūtāk ir pabūt mierā un pasēdēt desmit minūtes. «Visos vecumos ir svarīgi padomāt, kā es jūtos šeit un tagad. Apzināties un būt kontaktā ar sevi. Pamēģināt uz brīdi nolikt malā visas ierīces un sajust, kā tu elpo, ko tu redzi. Paņem kafejnīcā kafiju un paskaties nevis telefonā, bet uz cilvēkiem apkārt. Un, ja ar kādu saskaties, pasmaidi viņam, ievēro to, kas ir tev apkārt,» mudina Baiba Martinsone.