Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ģimenes tiesību speciālisti ik pa laikam pieredz gadījumus, kad bērniem negaidīti uzrodas gadu gadiem pazudušais tēvs un prasa saskarsmes tiesības vai grib piedalīties bērnu audzināšanā. Vispirms vēsu prātu pavērtēsim šo situāciju no juridiskā skatpunkta. Ja bērnam dzimšanas apliecībā ierakstīta gan mamma, gan tētis, viņi abi ir vecāki ar vienādiem pienākumiem un tiesībām.
Teorētiski tētim, lai kurā brīdī viņš gribētu atgriezties, ir saskarsmes tiesības ar savu bērnu.
Ja bērna mamma tam liek šķēršļus, tēvs var meklēt palīdzību gan bāriņtiesā, gan tiesā.
Tēvu atgriešanās iemesli ir visdažādākie. Biežāk par saskarsmes tiesībām viņi sāk uzstāt tad, kad sieviete no tēva prasa bērnam uzturlīdzekļus. Vēl kāda tipiska situācija – vīrietis par savu bērnu ilgstoši nav licies ne zinis, bet par viņu sāk interesēties, kad mamma atradusi darbu ārzemēs un kopā ar bērnu dzīvo tur. Vīrietis tā labi padomā un uzstāj, lai sieviete ved bērnu atpakaļ uz Latviju, un pēc tam pat pieprasa uzturlīdzekļus no viņas.
Salīdzinājumā ar padomju laikiem, mūsdienās situācija ir nesalīdzināmi labāka – vīrieši ļoti rūpējas par savu ģimeni un bērniem.
Gadās arī, ka vīrietis par saskarsmes tiesībām ar bērnu cīnās tikai principa pēc: kad tiesvedība beidzas, tētis pazūd no skatuves kā labs aktieris – viņam vajadzēja nevis satikties ar bērnu, bet pabojāt nervus sievietei, parādot viņai: nu, redzēji, kā es tevi! «Dažkārt izskatās, ka pieauguši cilvēki neprot paši atrisināt savas attiecību problēmas – vecāki mēdz uzvesties kā mazi bērni un izvirza viens otram gluži neiedomājamus nosacījumus, cenšoties atrast vainīgo un pierādīt, kurš ir sliktais.
Turklāt, lai situācija nebūtu jārisina pašiem, viņi to dara, iesaistot visdažādākās institūcijas. Var tikai brīnīties – izglītoti cilvēki, bet kādas metodes izmanto! Kādas summas tiek maksātas juristiem un advokātiem! Dažkārt šķiet: ja cilvēkiem būtu mazāk naudas, paši savā starpā daudz ko atrisinātu,» stāsta Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Rudīte Krūmiņa. Bet nevelsim visus pārmetumu akmeņus tikai vīriešu lauciņā. Ak, cik riebīgi uzvesties mēdz arī sievietes!
Tomēr ir arī situācijas, kad vīrietim nav nekādu negantu nodomu – viņš tiešām, tiešām ir pārdomājis dzīvi un nu grib veidot vai atjaunot attiecības ar savulaik pamesto bērnu, bet sieviete ir pret. Par to arī parunāsim.
Iemeslu katrs pāris zina pats
«Nekādā gadījumā negribu noniecināt vīriešus kopumā! Salīdzinājumā ar padomju laikiem, mūsdienās situācija ir nesalīdzināmi labāka – vīrieši ļoti rūpējas par savu ģimeni un bērniem – cepuri nost!» uzsver ārste psihoterapeite Diāna Lapsa.
Un piebilst, ka iemesli, kāpēc tēvs savulaik ir pametis sievieti un bērnu, var būt ļoti dažādi: «Neviens no malas nespēj noteikt, kas ir noticis un notiek starp diviem cilvēkiem, tāpēc nevaram vērtēt ne draudzeņu, ne kaimiņu, ne kolēģu attiecības: «Nu tie nu gan labi sadzīvo – kā divi balodīši!» vai «Ā, tie caurām dienām plēšas, reti nesaderīgs pāris!» Mēs nevaram zināt, kāpēc kāds pāris nav noturējies kopā – varam tikai izdomāt variantus A, B un C,» saka psihoterapeite.
Piemēram, iespējams, vīrietis aizgājis no ģimenes, jo jaunā māmiņa bijusi patoloģiski tuvās attiecībās ar savu mammu, tā veidojot savdabīgu mīlas trīsstūri, ko vīrietis nespēja izturēt. Citi tikmēr varētu teikt: «Nu tik normāla sieviete, no labas ģimenes, labi audzināta, un mamma arī viņai tāda forša, cienījama kundze… Bet, redzi, pameta viņu tas vīrietis, muļķis tāds, pat par bērnu neliekas ne zinis!»
Varbūt mazulis pieteicies gados ļoti jaunam pārim, kas vēl nebija nobrieduši būt par vecākiem.
Varbūt mazulis pieteicies gados ļoti jaunam pārim, kas vēl nebija nobrieduši būt par vecākiem. Daba ir iekārtojusi, ka sieviete, gaidot mazuli, mātes lomai nobriest daudz ātrāk nekā vīrietis tēva lomai. Kamēr viņa jau ir mamma, viņš joprojām var būt puika neatkarīgi no gadu skaita: gan septiņpadsmit, gan četrdesmit gados un pat vēlāk.
«Kļūstot par vecākiem, gan sievietes, gan vīrieša sociālās lomas mainās, un ieiešana tajās ir ļoti svarīgs psiholoģisks process. Bērna piedzimšana ir katra cilvēka un katra pāra lielākais notikums dzīvē. Tās nav tikai smukas drēbītes un krāsainas rotaļlietas – tā ir vienlaikus lietusgāze un salūts, virpuļviesulis un varavīksne. Bērna pirmajā dzīves gadā sievietei ir pilnībā jāpārkārto sava dzīve, un lielā mērā tas jāizdara arī vīrietim. Bet vīrietis puika nav spējīgs uzņemties savu jauno sociālo lomu – viņš nespēj atzīt bērnu par prioritāti, nespēj būt tēvs, tāpēc labāk laižas lapās,» saka Diāna Lapsa. Var gadīties, ka pēc gadiem šis vīrietis tomēr pieaug, apzinās savu tēva lomu un meklē kontaktu ar bērnu.
Vēl cits variants. Var gadīties, ka vīrietis ir ar psihoemocionāliem traucējumiem – viņš vienkārši nesaprot un tobrīd neapzinās, kas ir bērns.
Ne vienmēr tie, kas spēj uzņemties atbildību profesionālā jomā, spēj tāpat rīkoties arī ģimenē. Cilvēka personība aug un attīstās tikai tuvās attiecībās ar citiem, bet, kamēr vīrietis nespēj ļauties nobriešanai, viņš nespēj veidot attiecības arī ar savu bērnu. Bet tas var notikt vēlāk.
Var būt arī vēl cita situācija: bērns vīrietim ir piedzimis nevis laulībā, bet paralēlajās attiecībās – doma par skaistu romānu, lai izklaidētos un jauki pavadītu laiku, ir beigusies pavisam neplānoti: sieviete paliek stāvoklī – vīrietis šādu notikumu attīstības gaitu nav paredzējis, bet nu tas ir noticis… Un atkal – šodien viņš bērnam saka nē, bet pēc gadiem saprot savu kļūdu un grib to labot.
Bet varbūt viss reiz bijis pavisam citādi – varbūt savulaik aizgājusi sieviete. Varbūt viņa bērnu izmantojusi kā ieroci: labi, ej arī, bet tad rēķinies, ka bērnu tev neredzēt! Varbūt viņa teica: un viss, nerādies vairs manā dzīvē! Savukārt vīrietis tobrīd necīnījās, jo kāda iemesla dēļ pats bija novājināts – varbūt viņam nebija darba un naudas, pašam bija krīze. Varbūt sieviete tobrīd gribējusi pierādīt – tu man neesi vajadzīgs, es pati tikšu galā –, un vīrietis piekāpās. Šādu piemērus varam izdomāt vēl un vēl, un vēl.
Kling klang, esmu klāt!
Kas bijis – bijis. To varam tikai nojaust. Bet ir šodiena, un šodien vīrietis grib atjaunot savu tēva lomu – viņš klauvē pie bērna mammas namdurvīm. Nevar teikt, ka tēva vēlme atjaunot attiecības ar savu bērnu ir kaut kas nosodāms. Tieši otrādi – katram ir tiesības kaut ko pārdomāt un vērst par labu. Patiesībā svarīgākais ir tas, cik emocionāli inteliģenti šī atgriešanās notiek – ar pietāti, izpratni un pacietību vai savu tiesību uzsvēršanu un tūlītēju mīlestības pieprasīšanu.
Gadiem viņš par savu bērnu nav rūpējies, bet grib, lai tagad un tūlīt – jau šajā sestdienā un svētdienā – dēls vai meita brauc padzīvoties pie papucīša.
Var gadīties, ka sieviete savulaik ģimeni pametušo vīrieti sagaida atsaucīgi un piedodoši – gluži kā gājputnu pavasarī. Kas zina, varbūt viņa sava bērna tēvu ir pacietīgi gaidījusi, stāstot puikam, ka tētis devies garā jūras braucienā – gluži kā pirāts no pasaku filmas. «Varbūt mīlestība tomēr nav nodzisusi, varbūt sieviete gadiem ir bijusi viena, cerējusi, un vīrieša atnākšana būs kā lietus izslāpušai zemei,» saka psihoterapeite. Lai viņi mēģina, lai veido ģimeni vai vismaz bērna un abu vecāku attiecības!
Savukārt pavisam cita situācija veidojas, ja sieviete nevēlas šā vīrieša ienākšanu viņas un bērna dzīvē. Nevēlas, un punkts! Ir tēvi, kas nokrīt kā brīnums no debesīm un nav gatavi gaidīt ne mirkli – gadu gadiem viņš par savu bērnu nav rūpējies, bet grib, lai tagad un tūlīt – jau šajā sestdienā un svētdienā – dēls vai meita brauc padzīvoties pie papucīša.
Toties tad, ja bērns tikties negrib, vīrietis steidz vainot sievieti: ja reiz esmu atradies, tad bērnam tūliņ jāķeras man ap kaklu un jāsauc par tēti, bet tā vecene tikai traucē, sastāstīdama bērnam briesmu lietas! Sieviete, protams, ir aizvainota un dusmīga: tad, kad vajadzēja, tevis nebija, bet tagad, kad mana un bērna dzīve ir sakārtojusies, tu esi klāt! Nē, nekādu bērnu tu nedabūsi!
«Lai kāds bijis attiecību iziršanas iemesls, vīrieša uzrašanās pēc daudziem gadiem, lai tūlīt un tagad uzstājīgi veidotu attiecības ar savu bērnu, manuprāt, jebkurā gadījumā ir egoisms.»
«Šādā rīcībā ir ieraugāmas vīrieša rūpes un bažas nevis par bērnu, bet vienīgi pašam par sevi. Tieši tāpat, kā savulaik šis vīrietis rīkojās bezatbildīgi, pametot savu bērnu, nu viņš otrreiz rīkojas bezatbildīgi, gribēdams ar varu pie šā bērna atgriezties. Šādā situācijā var saprast arī sievieti, kas dara visu, lai liegtu bioloģiskajam tēvam satikties ar savu bērnu.
Protams, juridiski tēvam šādas tiesības ir, tomēr likums un emocijas ir divas dažādas lietas. Sievietei, pat zinot likumus, var rasties instinkts sargāt savu bērnu, liedzot viņam tikties ar svešo onkuli. Mātes mīlestība nav iegrožojama ar likumiem vai noteikumiem,» uzsver psihoterapeite.
«Pastāstīšu jums kādu gadījumu iz dzīves. Reiz kādas mammas acu priekšā viņas bērnam pie ezera uzripoja slīpumā atstāta mašīna. Mamma pieskrēja un nostūma mašīnu nost. Viena pati. Lūk, kāds var būt mātes spēks! Var tikai apbrīnot, kā afekta stāvoklī var rīkoties sieviete, lai glābtu savu bērnu! Ne vien fiziskais spēks, bet arī emocijas var būt neiedomājamas.
Ir tikai saprotami, ja sievietei svarīgāks ir viņas bērns, nevis tas vīrietis, no kura viņa pirms vairākiem gadiem palika stāvoklī un kurš aizlaidās, un par savu bērnu gadiem nav licies ne zinis,» saka psihoterapeite. Tomēr vīrieti, kas ir atcerējies savu bērnu, vajadzētu nevis ignorēt, bet mēģināt ar viņu runāt un censties saprātīgi vienoties par to, kāds varētu būt abiem pieņemamākais risinājums, paturot prātā pašu, pašu galveno: kas un kā būs labāk bērnam? Varbūt ir vērts pagaidīt, lai bērns paaugas? Varbūt var atrast kādu veidu, kā tēvs var pamazām iesaistīties bērna aprūpē? Varbūt vispirms viņam jāizlīgst ar bērna mammu, un tikai tad būs iespējama saruna par bērnu?
Ja ierastajā ģimenes ritmā, kur bērnam jau ir tētis, parādās onkulis, kurš apgalvo, ka viņš ir īstais tētis, bērna pasaule tiek savandīta kājām gaisā.
Mans tētis un mans vēl viens tētis
Jo sarežģītāka situācija veidojas tad, ja bioloģiskā tēva prombūtnes laikā sievietei ir izveidojušās citas attiecības un rūpes par bērnu ir uzņēmies viņas jaunais partneris, kļūdams par bērna faktisko tēvu.
«Var diskutēt par to, kas ir īstais tēvs – vīrietis, kas apaugļojis sievieti, vai vīrietis, kas par bērnu rūpējies un viņu audzinājis. Nevar teikt, ka nekādas ietekmes nav bioloģiskajam tēvam, lai arī viņš savu bērnu nekad nav pat saticis. Bioloģiskajiem faktoriem bez šaubām ir milzīga nozīme, un zinātnieki joprojām lauž šķēpus, kam cilvēka personības izveidē ir lielāks svars: iedzimtībai vai psihodinamiskajiem faktoriem – tam, kādā vidē un apstākļos bērns ir uzaudzis, cik viņš bijis mīlēts, kā ir gādāts par viņa fiziskajām un emocionālajām vajadzībām,» saka Diāna Lapsa.
Šajā situācijā visiem pieaugušajiem rūpīgi jāpārdomā, kā rīkoties, lai labāk būtu nevis viņiem vai kādam no viņiem, bet tieši bērnam. Viens tētis viņam jau ir, bet tagad uzrodas vēl viens…
«Vīrietis, kurš uzstājīgi un neiejūtīgi pieprasa attiecības ar bērnu, būtībā laužas svešā ģimenē. Ikvienam bērnam ir svarīgi izaugt vidē ar drošiem pamatiem, rituāliem, rutīnu un paredzamību. Ja ierastajā ģimenes ritmā, kur bērnam jau ir tētis, parādās onkulis, kurš apgalvo, ka viņš ir īstais tētis, bērna pasaule tiek savandīta kājām gaisā – viņa drošā bērnība tiek izjaukta pat tad, ja likums tēvam paredz zināmas tiesības. Tādēļ tēvam, kurš grib atgriezties, būtu jāpadomā nevis tikai par likumu, bet arī par cilvēcību,» uzskata psihoterapeite.
Sievietes olšūna ir daudz vērtīgāka nekā vīrieša spermatozoīds, un, iespējams, arī tas ietekmē to, ka mātes instinkts un tēva instinkts nepavisam nav viens un tas pats.
Kāpēc viņi pameta bērnus?
Rēķinot proporcionāli, bērnus daudz biežāk novārtā atstāj vīrieši, nevis sievietes. Spilgts apliecinājums tam ir dati, cik daudz bērniem uzturlīdzekļus tēvu vietā maksā valsts. Kādēļ tēva instinkts tomēr nav tikpat izteikts kā mātes instinkts? «Iespējams, daba tā iekārtojusi,» spriež Diāna Lapsa. «Atceros sava histoloģijas pasniedzēja stāstu par sievietes un vīrieša fizioloģiju.
Sievietei ir viena olšūna – stabila randiņa partnere. Tā ierodas katru mēnesi noteiktā laikā ne saukta, ne aicināta – gribi vai negribi, lietus līst vai saule spīd, esi Āfrikā vai Ziemeļpolā. Ar olšūnu var vienmēr rēķināties. Savukārt vīrieša spermatozoīdiem ir pavisam citāds dzīvesstils: te es esmu, te manis nav, gribu – nāku katru dienu, negribu – vispār nenāku.
Turklāt sievietei olšūnu skaits ir noteikts, bet vīrietis spēj radīt daudzkārt daudz vairāk pēcnācēju. Un sievietes auglīgums ir stipri ierobežots arī saistībā ar viņas vecumu: te sākas mēnešreizes, un te jau klāt ir menopauze, savukārt vīrieša auglīgais vecums ir krietni ilgstošāks – cik nav dzirdēts par kungiem, kam piedzimst bērniņš arī sirmā vecumā! Daba tā ir iekārtojusi, ka sievietes olšūna ir daudz vērtīgāka nekā vīrieša spermatozoīds, un, iespējams, arī šis stāsts ietekmē to, ka mātes instinkts un tēva instinkts nepavisam nav viens un tas pats,» saka psihoterapeite.
Ja pieaugušie spētu izšķirties mierīgi, lielākie ieguvēji būtu bērni.
Jāprot izšķirties ar labu
«Iespējams, no daudzām attiecību problēmām nākotnē varētu izvairīties, ja brīdī, kad cilvēki šķiras, viņi to izdarītu nevis ar naidu, bet ar mieru,» saka Diāna Lapsa. «Jāsaprot, ka šķiroties neviens nav ieguvējs – katrs kaut ko zaudē, katram tā vai cita iemesla dēļ sirdī paliek kāds smagums. Tomēr cilvēkiem, kas ir viens otru mīlējuši, bet vairs nemīl, būtu jāizšķiras tā, lai pēc tam viņi viens pret otru izturētos tikpat neitrāli kā pret ikvienu cilvēku, kā pret kaimiņu – jā, nekādu jūtu mums vienam pret otru vairs nav, bet mēs tāpat spējam sadzīvot.
Diemžēl vīri un sievas bieži vien šķiras ar drausmīgu naidu un arī vēl pēc šķiršanās domā, kā viens otram varētu ieriebt.
Zinu, cik bieži ir tā: pāris ir šķīries, sieviete brīvdienās aizved pirmsskolas vecuma bērnus padzīvoties pie viņu tēva, bet pat neieiet mājoklī, kur viņas bijušais vīrs dzīvo kopā ar citu sievieti. Mani pārsteidz, ka šīs sievietes savā starpā nekad nav tikušās! Brīnos: kā var atstāt savus mazos bērnus pie sievietes, kuru tu pat neesi satikusi?! Šī sieviete taču būs spiesta iesaistīties bērnu pieskatīšanā – degunu noslaucīt, pabarot vai apsegt, kad ir nospārdījis segu. Atvedot savus bērnus pie tēva, kuram ir citas attiecības, mammai noteikti būtu jāatnāk un jāapskatās, kur mana meitiņa gulēs, jāizstāsta, ka viņai patīk, ja mazā lampiņa pa nakti paliek ieslēgta. Ir jābūt sarunai, jābūt neitrālām attiecībām, un tieši bērnu labā!»
