Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Akceptēt realitāti
Saspringtais gads kovida nokrāsās daudzus vecākus izspiedis kā citronus. Tā bija dubulta slodze, tāpēc šobrīd ir labākais laiks bateriju uzpildei. Šī vēlme var būt pat ļoti stipra. Kā par to justies? Kāpēc piekūstam paši no saviem bērniem? Un kā tad galu galā jēdzīgi atpūsties, sevišķi, ja bieži vien reālo iespēju fiziski atdalīties nemaz nav tik daudz?
«Jautājums par vecāku atpūtu no pašu bērniem psihoterapeita praksē ir bijis aktuāls vienmēr, bet šobrīd vēl biežāk. Visas mūsu izjūtas ir vērā ņemamas – arī vēlme uz kādu laiku izolēties no bērniem. Tas nav ne labi, ne slikti – tā es vienkārši šobrīd jūtos. Ja vecāki ir noguruši un mēģina sev iestāstīt pretējo, noliedz notiekošo – tā gan ir melošana sev. Tā vecāks var tikai ieslēgt sevī iekšējo kritiķi, vainas apziņu, bet veselīgā pieeja būtu akceptēt situāciju un atzīt savas izjūtas. Un tad tālāk domāt, ko ar to darīt,» skaidro psihoterapeite Gunta Jakovela. «Pandēmijas sākumā varēja vērot arī pozitīvas iezīmes, būšana mājās daudzus nomierināja – kā bērnus, tā pieaugušos. Pazuda dažādi simptomi, par ko iepriekš bija sūdzības.
Diemžēl šis process ieilga, un ilgākā laika sprīdī spēka rezerves tiešām var izsīkt. Piemēram, ne visi vecāki bija gatavi tā pēkšņi kļūt vēl arī par skolotājiem.
Viņiem nav šo prasmju, un kāpēc arī lai tās visiem būtu bijušas? Arī pirms tam daudzi sūdzējās par pārstrādāšanos pamatdarbā, cilvēki teica – viss, vairs nevaru, bet tagad nāk klāt vēl šie papildu faktori.»
Tāpēc vecāki ne vien drīkst domāt, bet pat ir atbildīgi par savu atpūtu – un šobrīd vēl vairāk nekā iepriekš. Protams, noguruma pakāpe ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem – cik bērnu ir ģimenē, kādā vecumā viņi ir, vai tos audzina abi vecāki vai viens, kādas ir vecāku rakstura īpašības. «Var būt daudz dažādu kombināciju. Var būt noguris viens vecāks vairāk nekā otrs, var būt izsīkuši abi. Vairāk saguruši ir tie, kam pandēmijas laikā pietrūka aktīvākas sociālās dzīves. Arī videi ir nozīme, piemēram, ir atšķirība, vai ģimene mīt mājā ar dārzu vai mazā dzīvoklītī deviņstāvenē. Tam vecākam deviņstāvenē citādi būtu kapacitāte izturēt daudz ko, bet kovids cilvēku ielika konkrētā situācijā. Un daudz neirotiskākam cilvēkam, kurš dzīvo mājā ar dārzu, kur ir miers un bērniem ir, kur izdauzīties, baterija neizdega tik ātri.»
KO DARĪT
- Godīga saruna ar sevi.
Cik ļoti esmu nogurusi? Kā tieši es to jūtu? «Tas var būt ļoti atšķirīgi – no sajūtas, ka būtu vēlams tā kā mazliet atdalīties, līdz tam, ka es varbūt šobrīd pat vispār negribu redzēt savus bērnus. Svarīgi, ka es apzinos, ko man šobrīd vajag. Var būt, ka objektīvi ir uzkrāts nogurums, bet ir ieslēdzies iekšējais kritiķis, moralizētājs, kas saka – tā nav labi, mamma tā nedrīkst justies, tie taču ir tavi bērni! Tomēr es jau nedomāju atteikties no viņiem. Tā ir šābrīža izjūta, ko vēlos apmierināt, lai atkal varētu būt laba mamma (tāpat arī labs tētis) saviem bērniem. Ja šīs izjūtas ignorē, tās iznāk ārā pasīvā agresijā – sieviete kļūst neiecietīgāka, dusmojas uz bērniem, jo vienkārši jūtas kā iedzīta slazdā. Liekas, ka nevaru neko risināt, un tad to visu izgāžu uz citiem. Apmierinot savas vajadzības, kļūstu veselīgāka un pieejamāka saviem bērniem.»
- Varbūt tā jau ir depresija?
Varbūt tas nav tikai ieildzis nogurums, bet gan jau depresīvs stāvoklis. Tad bērnu aizsūtīšana uz nometni vai pie vecvecākiem nepalīdzēs, arī divu nedēļu atvaļinājums ne. «Nelabsajūta ilgtermiņā mūs tuvina depresīvam stāvoklim. Svarīgi saprast diskomforta ilgumu – esi nogurusi, jo šobrīd neesi apmierināta ar apstākļiem, vai arī šis stāvoklis jau ir ievilcies, varbūt iestartējis jau sarežģītākus procesus?» skaidro psihoterapeite. Ja lietas, kas agrāk sniedza vajadzīgo devu enerģijas, šobrīd vairs to nesniedz, iespējams, tas nav tikai pēcpandēmijas nogurums. Kādreiz var likties – bērni paņem lielāko daļu spēka. Tad viņi aizbrauc, it kā var atpūsties, taču gaidītais restarts neseko, jo patiesībā jau ir vajadzīga profesionāla palīdzība.
- Atceries – tev ir bērni!
Jā, tieši tā. Viņi ir, un ar viņiem ir jārēķinās, lai cik esi iztukšota. Jo mazāks bērns, jo vairāk viņam ir vajadzīgi savējie un vienaldzīgākas tavas problēmas. «Tā kā esam laiduši pasaulē bērnus, esam atbildīgi par viņu vajadzībām. Tā ir pieaugušo gudrība – šīs vajadzības sabalansēt. Bērniem ir vajadzīgi veselīgi, funkcionējoši vecāki un vecākiem sava atpūta, bet vienlaikus arī jāpadomā, kas katram no maniem bērniem šajā manā atpūtā, prombūtnē būs vai nebūs izturams. Mazākajiem tās var būt tikai dažas dienas, pat ja viņš būs pie mīļās omītes. Lai nesanāk tā, ka vecāki atgriežas ar uzpildījušies, bet priekšā – jauna krīze.»
- Saruna ar bērniem.
Savstarpējā cieņa jebkurā gadījumā prasa sarunu ar bērnu, izskaidrošanu – iespēju robežās. Saruna jāveido atkarībā no tā, cik vecas ir atvases. Ja bērns jau pazīst kalendāru, parādi: te mēs ar tēti aizbrauksim, bet te – atgriezīsimies. Šīs dienas tu būsi tur un tur. Viņam pret to var būt iebildumi, bet vismaz būs skaidrība. Sarežģītāk, ja tas ir lielāks bērns, jau tīnis. Tad kļūst svarīgs jautājums – vai es braucu prom vai sūtu projām bērnu? «Vari paskaidrot, ka vienkārši plāno uz laiku attālināties, taču pavisam kas cits ir, ja tu paziņo pusaudzim, ka nu viņam būs jābrauc uz laukiem, jo tu gribi atpūsties. Viņš, iespējams, teiks – kāda viņam ar to saistība? Vecāki var pieprasīt bērniem mācīties, pildīt mājasdarbus, bet vai var pieprasīt doties kaut kur, kur viņš negrib? Tas var būt ļoti aizskaroši,» skaidro psihoterapeite. Ja varat vienoties – labi, ja attiecības ir konfliktējošas – būs grūti. Tad ir jādiskutē, jo varbūt ir kādi noteikumi, ar kādiem pusaudzis būtu ar mieru iesaistīties. Iespējams, pats tīnis nāk klajā ar domu, kas tev pašai nemaz nav ienākusi prātā.
- Mēnešiem ilgi uz laukiem – nē.
Daudzi bērnu vecāki paši savulaik uzauga pēc shēmas – visa vasara laukos. Tolaik vecāki tā organizēja arī paši savu atpūtu. Psihoterapeite uzsver – pat ja arī mūsdienās vecākiem ir tāda iespēja, tas nav labākais plāns. «Šie tā laika bērni terapijā stāsta tā: «Mani tur aizgrūda, un viss. Nē, man tur gāja ļoti labi, bet tā sajūta ir – mani aizgrūda.» Tāpēc Gunta Jakovela iesaka bērnus vismaz regulāri apciemot. «Jā, pēc tam bērni var būt sakreņķējušies. Tomēr tas pārdzīvojums par to, ka esmu pamests, ir lielāks. Tāpēc bērnus vajag apciemot, apmīļot, izskaidrot, ka tad un tad es atkal atbraukšu.»
- Ja atdalīties nav iespējams.
Var gadīties, ka nav iespēju kaut uz nelielu brīdi atdalīties un atpūta jāorganizē visiem kopīga. Tā ir sarežģīta situācija. «Cilvēki ir paguruši cits no cita. Vides maiņa, kāds kopīgs ceļojums var tikai nedaudz palīdzēt. Ja ir konfliktējošas attiecības, ja jūs jau kaitināt cits citu, tikai vides maiņa vien nepalīdzēs. Spriedze turpināsies. Izeja ir pamainīt dalībnieku kombinācijas, piemēram, tētis ar vienu atvasi dodas uz vienā virzienā, bet mamma ar otru bērnu – citur.»
- Meklē mazos prieciņus.
Ja bērnus audzini viena, pieejamā palīdzība ir izsmelta, tā ir vissarežģītākā situācija. Te Gunta Jakovela iesaka vēl vairāk vērsties pie tā, kas vienmēr ir bijis tavs spēka, enerģijas resurss, – mazās lietas, kas uzlādē. «Ja patīk ūdens – vairāk peldēt, ja sarunas – paplašināt komunikāciju ar draudzenēm utt. Dažkārt ir jāpamaina domāšana, jo cilvēks ieciklējas. Ja liekas, ka vairs nav neviena, kas varētu palīdzēt, – aprunājies ar kaimiņiem, ar kolēģiem darbā, jo cilvēki parasti dalās: es toreiz darīju tā, bet toreiz – šitā… Bezizejā ir jāmeklē izeja, ir jākomunicē – tā rodas nestandarta risinājumi, kaut kādreiz tas tiešām ir ļoti grūti.»
Kad liekas, ka bērni pat mirkšķina par skaļu
LĪGA BĒRZIŅA, resursa Uzvediba.lv vadītāja, triju bērnu mamma:
«Veselīgi vecāki spēj reģistrēt pirmās sava noguruma pazīmes – tu kļūsti ciniska, neiecietīga, kašķīga, sāc kritizēt savus bērnus. Tas var signalizēt par nogurumu, izdegšanu un milzīgu stresa līmeni. Ja mājās viss kļūst par skaļu, kad bērni pārāk skaļi plēšas, runā un pārāk skaļi mirkšķina acis – parasti tas nav stāsts par bērniem, bet tevi pašu. Šādu reakciju izraisa augsts noguruma līmenis. Atpūta no bērniem ne vienmēr nozīmē došanos prom tālu un ilgi. Atpūta sākas no mazajām lietām – jo kvalitatīvāk tu spēsi uz dažām minūtēm atdalīties ikdienā, jo mazāk tev vēlāk būs vajadzība atdalīties uz lielāku laiku, doties atsevišķā atpūtā, restartā.
Mammas bieži vien ciešas līdz pēdējam brīdim un neprot veselīgi atdalīties pat uz dažām minūtēm – lai apdarītu savas lietas, aizietu līdz veikalam, pagatavotu vakariņas, atrastu laiku draudzenēm.
Tas viss krājas. Šādā gadījumā pēkšņs mammas paziņojums par nogurumu un došanās prom bērnam var būt traumatisks. Pēc mammas atgriešanās bērns mammu turēs klāt vēl vairāk, un mamma izdegs vēl ātrāk. Tā vecāki ieiet vēl trakākā vāveres ritenī, rodas sajūta, ka bērns burtiski sūc ārā dzīvības sulu. Ja bērns ir radināts atdalīties, vecāki laiku pa laikam kaut kur dodas – bērna reakcija uz tavu atsevišķo atpūtu būs veselīgāka.»
Ar ko sākt?
- Pasaki skaļi sev: esmu pārgurusi – un sāc savu nogurumu vērot. Atzīsties sev, ka robeža ir sasniegta. Tajā brīdī ķermenī notiek kaut kas interesants. Sākot savu nogurumu vērot, tas nedaudz sāks mazināties gan fiziskajā, gan psiholoģiskajā līmenī, jo gan savai, gan bērnu drošībai ir svarīgi, lai vecāki nereaģē uz savu nogurumu emocionāli. Mazāk emociju – vairāk spēka.
- Izstāsti par savu nogurumu bērniem – viss, vairs nevaru. Ja bērni ir kašķīgi, daudz no tevis prasa, tad lielākoties šajā sarunā kaut kas mainās. Viņi pagriež enerģijas ratu otrādi – nevis sūc no tevis, bet pavaicā – kā tev palīdzēt? Nogurumā mēs diskonektējamies, psiholoģiski attālināmies no bērniem, un bērns to jūt – mainās tavs runasveids, acu skatiens. Tādā brīdī bērniem sāk ļoti paaugstināties trauksmes līmenis, viņi redz, ka fiziski tavs ķermenis ir šeit, bet tu neesi te. Tāpēc viņi sāk skandalēt un vismaz tā pievērš tavu uzmanību, jo viņi jūt, ka tevi zaudē. Tāpēc būs labāk, ja atzīsies nespēkā pati. Tu neesi supercilvēks.
- Atdalies fiziski. Skan skaisti, bet apmēram trešdaļai vecāku vienkārši nav tādas iespējas, jo nav vecvecāku, nav radinieku laukos, nav palīgu. Tāpēc atdalies apstākļos, kas tev ir. Vissvarīgāk ir iemācīties atdalīties konfliktsituācijās. Ja esi milzīgi pārgurusi, bērni tevi ir uzvilkuši un jūti, ka vari kļūt vardarbīga, tā arī pasaki: «Man šobrīd gribas tevi nopērt, bet es to nedarīšu. Es aiziešu uz blakus istabu dažas minūtes atpūsties un tad nākšu atpakaļ.» Neatstāj bērnu vienu ilgāk, nekādā gadījumā arī neej kaut kur prom bez brīdinājuma.
- Nepieņem spontānus lēmumus aizbraukt. Lai cik ļoti vēlies atpūsties, nevajag atpūtu organizēt pēkšņi un spontāni nozust. Mazāks bērns var palikt ar sajūtu, ka vecāki vienkārši izgaisuši no viņa dzīves. Jo neveselīgāk vecāki organizēs savu atpūtu, jo arvien grūtāk būs nākamajās reizēs kaut kur doties, atjaunoties. Sagatavošanās doties atpūsties, saruna ar bērniem ir tikpat svarīga kā pati atpūta.
- Atpūties, jo tevi vajadzēs ilgi. Vecākiem ir ne tikai tiesības distancēties, kaut kur aizdoties, rehabilitēties, bet tas ir viņu pienākums! Kad esam pārguruši, velkam dienu pēc dienas, nedomājam tālāk par nedēļu vai mēnesi – mēs ļoti nodarām pāri savam ķermenim un daļu nastas uzliekam saviem bērniem. Bet mēs viņiem būsim vajadzīgi arī pēc četrdesmit gadiem! Tāpēc spēja atrast līdzsvaru, atpūsties no bērniem šodien – tas ir mūsu pienākums.
