Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Matemātika ietver sevī daudzveidīgas matemātiskās darbības: ne tikai saskaitīšanu, bet arī sensoro attīstību, lielumu apguvi, mērīšanu u. c. Tas, ka bērns ir apguvis skaitīšanu, ir tikai pirmais solis plašajā zinību pasaulē. Lai sekmīgi izdotos visu izprast, būtiski ir bērnā attīstīt loģisko domāšanu, sakarību veidošanu un praktisku darbošanos. Lieliski, ja mācīšanās procesu var papildināt ar radošiem uzdevumiem, izmantojot dažādus dabas materiālus,» skaidro pirmsskolas skolotāja Daiga Alde. «Ikdienas darbā ar bērniem esam novērojušas – pateicoties aktivitātēm, kas bērnos raisa pozitīvas emocijas, mācīšanās notiek daudz raitāk un dabiskāk, un mazajiem ir arī daudz lielāka motivācija iemācīties kaut ko jaunu. Pavisam lieliski, ja šo emocijām bagāto mācīšanos izdodas apvienot ar «netiešo» mācīšanos, – bērns mācās jaunas prasmes, nemaz nenojaušot, ka notiek matemātisko priekšstatu apgūšana,» stāsta pirmsskolas pedagoģe Karīna Biksāne.
Dažkārt var rasties jautājums – ko gan bērnam sniedz matemātikas prasmju attīstīšana? Matemātika ikviena cilvēka dzīvē ir svarīgs un daudzpusīgs pamats. Tās izpratne veicina bērnos prasmi analizēt, argumentēti spriest, iztēloties, izdomāt kaut ko jaunu, rast risinājumu jebkurai situācijai, kā arī izdomāt darbības uz priekšu.
Pirkstiņrotaļas mazulim
Pirmos matemātiskos priekšstatus bērnam varam sākt mācīt jau pirmā dzīves gada laikā. No sešu mēnešu vecuma, rādot mazulim rotaļlietas, varam stāstīt: «Skaties, zaķītim ir viens deguns un divas austiņas!» Te labi noderēs arī dažādi skaitāmpantiņi un pirkstiņrotaļas. Piemēram, zaķēna rotaļa. Skaitot pantiņu «Mazs zaķēns sēž zem krūma un ausis kustina; viens, divi, viens, divi, ausis kustina», mamma vai tētis iztaisno divus pirkstus kā zaķa ausis un, ritmiski skandējot tekstu, pirkstus saliec un iztaisno. Pakāpeniski, līdz ar šādiem spēles elementiem, bērns sāk ieklausīties vārdos: viens, divi. Šie jēdzieni nostiprinās līdz divu gadu vecumam.
Pirmsskolas skolotāja Karīna Biksāne skaidro, ka ir svarīgi jauno prasmi apgūt pakāpeniski. «Sākumā mācāmies dažādas lietas saskaitīt. Kad bērns jau saprot, kas ir daudz, kas ir maz, spēj skaitīt viens, divi, trīs, četri utt., tikai tad laiks mācīties skaitļu simbolus – ciparus. Visgrūtāk ir sasaistīt kopā ciparu ar daudzumu, tāpēc to apgūst tikai tad, kad viss iepriekš minētais jau izdodas. Aptuveni divu triju gadu vecumā bērni ir apguvuši prasmi nosaukt skaitļu rindu: 1, 2, 3, 4 utt. Tomēr tā ir mehāniska atkārtošana bez skaitļa nozīmes izpratnes. Skaitļu rindu šajā vecumā daudzi bērni mēdz saukt ne tikai dzimtajā valodā, bet arī kādā no svešvalodām, jo tas viņiem šķiet īpaši aizraujoši.»
Iepazīst ar tausti
Apmēram triju gadu vecumā bērns ir gatavs sākt iepazīt skaitļu simbolus. «Lai mazajam palīdzētu iegaumēt cipara izskatu, ļoti svarīgi ir ļaut iztaustīt tā veidolu, jo darbošanās ar pirkstiņiem ir cieši saistīta ar abu smadzeņu pusložu aktivizēšanu. Piemēram, ciparus var izgriezt no smilšpapīra un uzlīmēt uz finiera pamatnes (var izmantot jau gatavu veikalos nopērkamu Montesori materiālu «Smilšpapīra cipari»). Kad bērns tos ir apguvis, varam aicināt aizvērtām acīm pēc taustes nosaukt, kas tas ir par ciparu. Tikpat aizraujoši būs, ja aicināsim bērnu ar pirkstiņu smilšu vai sāls mīklā vai mitrās jūrmalas smiltiņās ievilkt ciparu kontūru. Pēc tam tieši to pašu var paveikt ar dabas veltēm, no kastaņiem vai akmentiņiem izveidojot skaitļa atveidu,» iesaka pedagoģe Daiga Alde.
Ciparu apguvei var palīdzēt arī pašu izdomātas pasakas, kurās, piemēram, divi tiek salīdzināts ar gulbi, astoņi ar kliņģeri, četri ar krēslu u. c. «Kad jūtam, ka bērnam ir izveidojusies izpratne par skaitļiem un daudzumu, varam viņam sākt piedāvāt arī matemātiskās darbības: sākumā 1–5 apjomā, aptuveni piecu gadu vecumā – pirmā desmita apjomā, sešu gadu vecumā – jau 1–20 apjomā un vairāk. Skaitļa nozīmi bērnam var palīdzēt izprast dažādas praktiskas spēles, piemēram, izvēlamies vienu rotaļu auto un pieliekam klāt ciparu viens, diviem auto pieliekam klāt ciparu divi utt. Mazajam var teikt: «Lūk, viens rotaļu auto, un tas ir cipariņš viens!» Kad bērns to jau ir apguvis, mainām spēles noteikumus. «Te ir cipars divi – kā tu domā, cik mašīnu tev man ir jāiedod?» Vecāki var lūgt bērnam atnest divas mašīnas un trīs klučus un pēc tam kopīgi mēģināt rotaļlietas saskaitīt.
Praktiskie darbiņi
Domino spēle
Visiem tik labi zināmie domino kauliņi ir izmantojami arī matemātiskām darbībām. Mazāki bērni var likt domino kauliņus atsevišķās kaudzītēs. Vienā kaudzītē – viens kauliņš, otrā kaudzē – divi kauliņi, trešajā – trīs utt. (nepievēršot uzmanību tam, kādi cipari ir uz kauliņa).
Skaitīšanas apguvei domino kauliņus var sākt izmantot aptuveni no četru gadu vecuma. Piemēram, paņemam dažādas spēļu automašīnas, uz tām uzrakstām virsū ciparu un aicinām bērnu katrā kravas kastē ielikt domino kauliņus ar noteiktu punktu skaitu. Piemēram, domino kauliņu, uz kura ir attēlots 1:1, ielikt kravas kastē ar ciparu 2.
Lielākiem bērniem domino kauliņus jau var izmantot matemātisku darbību apgūšanai, piemēram, bērns paņem kauliņu, vecāks lūdz nosaukt, kādus ciparus bērns uz tā redz. Piemēram, 2:6. Pēc tam aicinām bērnu uzrakstīt matemātisko darbību (2+6) un aprēķināt rezultātu.
Aktivitātes ar lego klucīšiem
Daudzās ģimenēs iemīļota rotaļlieta ir daudzkrāsainie lego klucīši. Pavisam mazus bērnus varam aicināt lego klucīšus likt kaudzītēs: vienā – vienu klucīti, otrā – divus, trešā – trīs… Tik daudz, cik bērns jau ir apguvis skaitīt. Vēl ar lego klucīšiem pēc noteikta krāsu parauga var būvēt figūras. Uzliekam divus sarkanus klucīšus, divus zaļus un mazajam pajautājam: «Kā tu domā, cik klucīšu ir kopā?» Bērnu ap četru gadu vecumu jau var aicināt no klucīšiem uzbūvēt cipara siluetu (iedvesmu šai nodarbei var smelties «Pinterest»).
Mērīšana ar priekšmetiem
Lai paveiktu šo uzdevumu, būs nepieciešami vairāki vienāda izmēra (garuma) zīmuļi. Jau četrgadīgam bērnam varam lūgt noskaidrot, cik zīmuļu garš, piemēram, ir viņa galds. Kā to izdarīt? Liekam zīmuli pie zīmuļa un mērām, cik zīmuļa garumu ir izvēlētajam priekšmetam. Kā mērvienību var izmantot jebko – gan kociņu, gan striķīti u. c.
Bēršana no viena trauka citā
Īpašu aizrautību bērnos rada darbošanās ar beramām vielām, piemēram, rīsiem, griķiem, pupiņām vai citiem produktiem pēc vecāku izvēles. Pavisam mazi bērni var pārbērt tos no viena trauka citā ar karotēm un kausiņiem. Četru piecu gadu vecumā varam bērnu aicināt dažādu tilpumu traukos iebērt noteiktu skaitu kausiņu, piemēram, vienā traukā iebērt septiņas karotes rīsu, bet otrā – divas. Un pēc tam salīdzināt, kurā traukā vairāk rīsu, kurā – mazāk.
Monētu spēle
Šai aktivitātei var izmantot lielveikalu preču katalogus, ko mēdzam saņemt pastkastītē. No preču kataloga izgriežam vairāku produktu attēlus, piemēram, sieru, augļus, pienu. Katrai precei pieliekam klāt lapiņu, uz kuras uzrakstīta cena. Paņemam īstas monētas. Lai veicinātu bērna izpratni par kopējās summas dažādo izveidi, aktivitātes sākumā piedāvājam tikai 1 centa monētas. Tā bērns varēs apgūt, ka cipars 5 sastāv no šādas kopsummas: 1 + 1 + 1 + 1 + 1. Pēc tam piedāvājam 1 un 2 centu monētas. Tad bērns sapratīs – lai izveidotu 5, var izvēlēties arī šādu kopsummu: 1 + 2 + 2. Šādi praktiski darbojoties, bērnam būs vienkāršāk apgūt skaitļu sastāvu.
Rotaļas pastaigu laikā
Pedagoģe Karīna Biksāne aicina vecākus arī pastaigu laikā būt radošiem, jo ar matemātiku varam sastapties ik uz soļa. «Ir tik daudz dažādu iespēju, piemēram, var saskaitīt rudens lapas, garām braucošas automašīnas, uz ielas sastaptos suņus. Aizraujoši būs saskaitīt ēkas stāvus no lejas uz augšu, spertos soļus vai peļķes pagalmā lietainā dienā utt. Savukārt ciparu apguvi var nostiprināt, nosaucot gan uz mājas redzamo numuru, gan uz dažādiem transporta līdzekļiem redzamās numura zīmes, kā arī kalendārā aplūkojot datumus. Arī kāpjot pa kāpnēm, bērnu var rosināt saskaitīt pakāpienus.»
Jautājumu spēle
Tā kā matemātika ir cieši saistīta ar loģikas un domāšanas attīstību, ļoti svarīgi bērnam uzdot arī dažādus āķīgus jautājumus. Ar sev piemītošo gudrību un asprātību bērni parasti ar tiem spēj itin viegli tikt galā. Šeit ir jāņem talkā iztēle un fantāzija. Piemēram, pa ielu brauc divas automašīnas, tad bērnam var pavaicāt, cik abiem transportlīdzekļiem kopā ir riepu. Vai arī šāds uzdevums: pretī nāk divi cilvēki, pasaki, lūdzu, cik viņiem kopā ir acu vai degunu! Vai – pļavā ganās divas govis, cik kopā abām ir kāju? Lielākiem bērniem var uzdot vēl āķīgākus uzdevumus, piemēram, rudenī ābelē bija daudz ābolu, cik ābolu palika ābelē pēc trim mēnešiem, vai divas mašīnas aizbrauca pa labi, trīs – taisni, cik mašīnu kopā aizbrauca?
Darbošanās ikdienā
Arī mājās ikdienas dzīvē varam rosināt bērnu mācīties skaitīt. Piemēram, mamma no trauku mazgājamās mašīnas lūdz bērnam izņemt dakšiņas un saskaitīt, cik to ir. Vai arī varam aicināt bērnu salikt uz galda tik šķīvju, cik ciemiņu ir atnākuši. Var pat piedāvāt veikt aptuvenus aprēķinus: «Cik zupas kausiņu var saliet šajā bļodiņā, lai tā būtu pilna? Pamēģināsi saskaitīt? Kas notiktu, ja tev būtu lielāks kausiņš?» Svarīgi, lai bērns pēc paveiktā darbiņa prot izdarīt arī secinājumus.
Skaitļu grāmatas
Grāmatu veikalos tik vilinošas šķiet daudzās košās grāmatiņas, ar kuru palīdzību var apgūt skaitļus. Pirmsskolas skolotāja Daiga Alde gan uzsver, ka grāmatās ir par maz radošuma. «Jā, tas ir šķietami ērti vecākiem, bet jāņem vērā, ka bērnus diezgan ātri nogurdina vienveidīgums. Tieši tāpēc svarīgi ir mainīt darbošanās veidu. Vienu dienu bērnam piedāvājam grāmatas un uzdevumu burtnīcu, otrā dienā veidojam ciparus no plastilīna, nākamajā dienā – no akmentiņiem. Bērniem rutīnas darbībām ir grūtāk koncentrēties – atšķirībā no pieauguša cilvēka, kam tas izdodas pavisam viegli. Protams, to nevar apgalvot par visiem bērniem – varbūt kādam šķitīs aizraujoši atkārtoti rakstīt vienu un to pašu ciparu.»
Mācīties ar prieku
«Apgūstot jaunas prasmes, ne vienmēr viss izdosies uzreiz. Piemēram, šķiet, ka bērns ir labi apguvis skaitīšanu līdz desmit, bet kādu dienu skaitot viņš kļūdās. Biežāk gan tā gadās maziem bērniem, jo skaitīšanas prasmi viņi apgūst mehāniski, bez loģiskas izpratnes. Ja tā gadās, ieteicams neaizrādīt bērnam, ka viņš ir kļūdījies, bet turpināt vingrināties. Varam sacīt: «Tagad pamēģināsim skaitīt no jauna… Šajā reizē skaitīsim kopā!» Var darīt arī tā, ka pieaugušais sāk skaitīt (viens, divi) un bērns turpina (trīs, četri), tad atkal turpina pieaugušais, un tā uz maiņām,» iesaka Daiga Alde. «Noteikti nevajadzētu kaut ko uzspiest, jo matemātikā ir svarīgi darīt visu pakāpeniski, vecumam un interesēm atbilstoši, lai bērnam būtu prieks no darbošanās.»
Pedagoģe Karīna Biksāne piebilst: «Vēlams atcerēties, ka katram bērnam ir savs mācīšanās un uztveres ātrums, tādēļ nav iespējams noteikti apgalvot, ka bērns skaitīšanu apgūs kādā konkrētā vecumā. Esmu novērojusi, ka ir bērni, kas pazīst un nosauc ciparus no 1 līdz 10 jau triju gadu vecumā, bet ir bērni, kam tas sagādā grūtības arī sešu gadu vecumā.»
Pēkšņa nevēlēšanās apgūt jaunas prasmes varētu būt divu iemeslu dēļ, proti, ja bērnam uzdevumi ir par vieglu vai grūtu. Bet par to vecāki var spriest paši, jo zina sava bērna matemātisko priekšstatu apguves tempu. Situācijās, kad mazajam uznāk kreņķis, bērns ir jānomierina un jāturpina darboties, piedāvājot dažādas aktivitātes un vingrinājumus. Iespējams, citā dienā veiksies labāk, jo bērniem ir izteikti attīstīta zinātkāre, gribasspēks un vēlme iemācīties ko jaunu.
