Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
3
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Viena no lekcijām, ko vadījāt Rīgā, bija par to, kā sadraudzēties ar dzemdību sāpēm. Vai tas maz ir iespējams?
Svetlana: – Bieži dzirdu sievietes sakām: «Man ļoti bail no sāpēm dzemdībās, es nespēšu tās izturēt.» Tās ir normālas un dabiskas izjūtas, taču jāsaprot, ka dzemdību sāpes atšķiras no tām, ko piedzīvojam ikdienā. Par ilgstošām zobu sāpēm nevar iegūt tik vērtīgu balvu kā bērns. Bet dzemdību sāpes mūs ved uz brīnumainu satikšanos ar mūsu mazulīti. Līdztekus mūsu ķermenī ļoti spēcīgi darbojas bioloģiskā pretsāpju sistēma – organisms izstrādā pretsāpju hormonus. Lai arī teju katrai sievietei dzemdībās pienāk brīdis, kad viņa saka: es vairs nevaru izturēt! – ir svarīgi apzināties, ka no dzemdību sāpēm nemirst.
Nīderlandē ir skaists teiciens, ka dzemdību sāpes atver sievietes sirdi beznosacījumu mīlestībai, kuras dēļ spējam mīlēt savu mazulīti tikai tāpēc, ka viņš mums ir!
Negribu teikt, ka sieviete, kurai dzemdībās bijusi atsāpināšana, nav šā dabiskā mātes instinkta un viņa būs slikta mamma, tā nedrīkstētu vienkāršot. Mēs zinām, ka arī adoptētu bērniņu var iemīlēt kā savu. Taču ir veikti pētījumi ar kazām, aļņiem, zirgiem un citiem dzīvniekiem – ja, piemēram, kazai dzemdībās izmanto pretsāpju līdzekļus, pēc dzemdībām viņa nerūpējas par savu mazuli, nesilda viņu, nelaiza un nebaro.
Tas liek domāt, ka dzemdību sāpēm ir sava jēga. Un, jo vairāk sāp, jo lielāks ir dzemdes atvērums un tuvāka mūsu satikšanās ar bērniņu. Vājas kontrakcijas dzemdes kakliņu atvērt nevar. Sāpes ir kā dzemdību pavadones, kas norāda virzienu, kurp doties, tikai jāiemācās tās saprast un tulkot. Piemēram, ja sāp arī starp kontrakcijām, visticamāk, vajag vairāk atslābināties, jāpamaina poza, elpošana.
Svarīgi apzināties, ka no dzemdību sāpēm nemirst.
Dažkārt sieviete ir tik ļoti pārņemta ar sāpēm, ka nepamana neko citu. Taču kontrakciju starplaikos var sajust bērniņa kustības, ievērot, kā aiz loga pil lietus lāses, cik uzmanīgi un saudzīgi vīrs pieskāries sāpošajai mugurai vai pienesis ūdens glāzi. Ja to izdodas pamanīt, dzemdības kļūst ne tikai par sāpju, bet arī daudzu citu emociju piesātinātu pārdzīvojumu. Man ļoti patīk teiciens: sāpes dzemdībās ir neizbēgamas, bet ciešanas – pēc izvēles. No sāpēm nav jācieš, ar tām jāsadarbojas.
– Saka arī, ka sieviete dzemdē tā, kā dzīvo.
Svetlana: – Varu tam piekrist, jo nez kāpēc dažām sievietēm ir ilūzija, ka dzemdībās viņa būs kaut kāda īpaša, ne tāda kā parasti. Nespēs vairs skaidri domāt, aptumšosies prāts. Tā nav! Dzemdības ir apzināts process. Un, ja ikdienā sieviete ir apdomīga un iekšēji sakārtota, tādas būs arī dzemdības. Pirms nedēļas piedalījos kādas sievietes piektajās dzemdībās. Tās bija mājdzemdības, un viņai vēl vajadzēja palaist uz skolu un bērnudārzu vecākos bērnus.
Biju lieciniece, kā viņa runāja ar saviem bērniem: «Āron, uzvelc uz skolu cepuri, būs auksti,» tad uz brīdi novērsās, pārelpoja kontrakciju un pēc tam atkal turpināja sarunu: «Labi, ja negribi tagad vilkt cepuri, ieliec somā un paņem līdzi uz skolu, vēlāk var noderēt.» Tas ir stāsts par iekšēji sakārtotas sievietes dzemdībām. Viņa pati ir vecmāte, medicīnas zinātņu kandidāte, viņas dzīvē viss ir sakārtots un strukturēts, un arī dzemdības notika tieši tā – strukturēti.
Populārākie raksti
– Saprotu, ka jūs esat mājdzemdību atbalstītāji.
Svetlana: – Palīdzu sievietēm gan mājdzemdībās, gan stacionārā, varu sniegt savu atbalstu gan kā dūla, gan vecmāte, gan arī psihologs, un man ir sertifikāts, lai vadītu dzemdību sagatavošanās nodarbības. Taču man pašai bijušas trīs mājdzemdības, pirmās no tām – pirms 24 gadiem.
– Pirms 24 gadiem tas droši vien bija ekstrēms lēmums… Svetlana:
– Kā to uztver. Toreiz situācija Maskavas dzemdību namos stipri atšķīrās no tā, kā ir tagad. Uzreiz pēc dzemdībām sieviete palika viena. Vīram blakus neļāva palikt un arī bērniņu nesa prom. Slimnīcā bija jāpavada piecas dienas, un visu šo laiku mamma un bērns bija šķirti. Manuprāt, tas ir ekstrēmi un ļoti stipri atšķīrās no tā, ko es gribēju piedzīvot savās dzemdībās.
Nejauši biju satikusi mājdzemdību vecmāti, kas mani iedvesmoja un ļāva sajust sevī lielu spēku. Iespējams, tāpēc, ka bērnībā esmu daudz slimojusi un ļoti daudz laika pavadījusi slimnīcā, es nevēlējos piedzīvot dzemdības slimnīcas atmosfērā. Un man bija grūti iedomāties, kā es varētu sagaidīt mūsu dēla piedzimšanu šķirti no vīra. Taisnību sakot, tieši tā sākās arī mans ceļš uz vecmātes profesiju. Gadu pēc vecākā dēla piedzimšanas arī pati sāku braukt uz mājdzemdībām un sniegt sievietēm savu atbalstu, tikai pēc dažiem gadiem ieguvu arī vecmātes izglītību.
– Bet vai tas nav pārāk liels risks – pieņemt mājdzemdības bez piemērotas izglītības?
Svetlana: – Tam laikam tas šķita dabiski, jo citu cilvēku, kas varētu palīdzēt sievietēm mājdzemdībās, vienkārši nebija. Ārsti un stacionāra vecmātes to nedarīja, bet bija sievietes, kas jebkurā gadījumā būtu dzemdējušas mājās – neatkarīgi no tā, vai viņām ir profesionāls atbalsts vai nav. Un tajā brīdī jau dzemdējušas sievietes atbalsts ir labāk nekā nekas.
Situācija bija pilnīgi atšķirīga, tolaik uz dzemdību sagatavošanās grupām nāca tikai vecāki, kas vēlējās dzemdēt mājās.
Tagad situācija ir mainījusies, lielākā daļa no tiem, kas apmeklē pirmsdzemdību sagatavošanās kursus, dzemdē stacionārā, un tikai daži no šiem pāriem izvēlas dzemdēt mājās.
– Bet mājdzemdības Krievijā joprojām ir nelegālas? Nesen intervēju kādu pāri no Krievijas, kas tieši tāpēc brauca dzemdēt uz Latviju.
Svetlana: – Jā, diemžēl mājdzemdības Krievijā ir nelegālas, un nav pat likumprojekta, lai to mainītu. Taču reālajā dzīvē sievietei ir tiesības dzemdēt mājās un dzemdēt jebkurā vietā – uz lauka, liftā, mežā –, taču saskaņā ar esošo likumu viņai nedrīkst palīdzēt cilvēks ar medicīnisko izglītību. Medicīnas darbiniekam ir tiesības pieņemt dzemdības tikai tad, ja viņš pirms tam izsaucis neatliekamo medicīnisko palīdzību. Taču Krievija šai ziņā nav unikāla, daudzas valstis 20. gadsimtā ir gājušas šo ceļu – vispirms visas dzemdības pārcelt uz dzemdību namiem un pēc tam saprast, ka sievietei drīkst būt izvēle.
Jo vairāk sāp, jo lielāks ir dzemdes atvērums un tuvāka mūsu satikšanās ar bērniņu. Vājas kontrakcijas dzemdes kakliņu atvērt nevar.
– Vai tagad Krievijas slimnīcas ir dzemdētājām draudzīgākas?
Svetlana: – Ir parādījušās slimnīcas, kur sievietes var atvieglot sāpes vannā, ir palātas, kur var klausīties mūziku vai samazināt apgaismojumu. Ir ārsti, kas neiebilst homeopātijas izmantošanai dzemdībās, dažviet ir iespēja, ka stacionāra dzemdībās piedalās mājdzemdību vecmāte. Drīkst piedalīties arī tētis vai cita pavadošā persona, piemēram, dūla. Tiesa gan, ja dzemdībās piedalās kāds, kurš nav bērna tēvs, par to ir jāmaksā un nebūt ne maza nauda. Sākot no 2000 eiro un dažos elitāros dzemdību namos pat 7000 un 8000 eiro!
Daudzviet pēc dzemdībām bērniņu liek mammai uz krūtīm, lai gan ir arī standarta pieeja – kad bērniņu uzliek uz piecām minūtēm un uzreiz pēc tam aiznes. Taču, ja pirms dzemdībām ar ārstu un vecmāti to pārrunā, ir lielāka iespēja, ka pirmās minūtes pēc mazuļa piedzimšanas būs iespēja palikt ar bērniņu kopā arī pusstundu, pat stundu. Esmu tādas dzemdības redzējusi.
Dmitrijs: – Mums ir ļoti dažādi dzemdību nami un ļoti dažādas iespējas. Ir iespējams, ka uz vienas ielas ir divi dzemdību nami ar pilnīgi atšķirīgiem noteikumiem. Viens ir ģimenei draudzīgs, bet otrā mediķi saka, ka viņiem nevajag visādus jaunizdomājumus, tāpat klientu pietiek. Krievijas specifika ir tāda, ka par to, lai tavās dzemdībās neviens neiejauktos, ir jāmaksā liela nauda.
Viņš tā uztraucās par to, kas notiks dzemdībās, ka tiešā tekstā pateica: «Es nositīšu visus ārstus!»
Svetlana: – Bet pozitīvi, ka arvien vairāk ārstu piekrīt pieņemt dabiskas dzemdības pēc ķeizargrieziena. Manā praksē bijusi sieviete, kas veiksmīgi dzemdējusi pati pēc diviem ķeizargriezieniem. Vēl pirms dažiem gadiem tas būtu bijis kas neiedomājams. Pamazām mainās attieksme arī pret dzemdībām tūpļa guļā. Es redzu, ka parādās drosme ne vienmēr šādos gadījumos sievieti operēt. Diemžēl ļoti plaši pirmā bērniņa dzemdībās izmanto epidurālo analgēziju. Un tas ir skumji, jo tad, ja tiek izmantota epidurālā analgēzija, ļoti bieži nepieciešama arī stimulēšana un cita veida medicīniskā iejaukšanās. Nereti slimnīcās ir pat tāds noteikums, ka pirmajās dzemdībās jālieto epidurālā analgēzija.
– Kāpēc?
Dmitrijs: – Iemesli noteikti ir vairāki, bet viens no tiem varētu būt ekonomiskais izdevīgums – ietaupījums uz gultas vietas izmaksām –, jo epidurālā analgēzija ne vien mazina sāpes, bet arī paātrina dzemdību norisi.
– Mums Latvijā ir atbalsta grupa tēviem, bet saprotu, ka Dmitrijs vada pirmsdzemdību atbalsta grupu tētiem?
Dmitrijs: – No savas pieredzes varu godīgi atzīties, ka nepiedzimu ar vēlmi piedalīties dzemdībās. Es pat teiktu – otrādi, man gribējās no tām izvairīties. Bet, ko darīt, ja sieviete saka: gribu, lai tu piedalies manās dzemdībās! Ko vīrietim ar to darīt? Vairāku gadu laikā esam sapratuši, ka vislabāk, ja vīrietis par to var parunāt ar citu vīrieti, turklāt nevis ar mediķi, bet ar citu – parastu – vīrieti, kurš pats ir piedalījies dzemdībās un kuram ir pieredze.
Uz manu atbalsta grupu nāk ļoti dažādi vīrieši – ārsti, zinātņu kandidāti, arī tādi, kas dzīvē redzējuši ļoti daudz, piemēram, glābēji vai karavīri, un viņi tā arī saka: «Esmu redzējis daudz asiņu, zinu, kas ir dzīve, kas ir nāve, esmu skatījis nāvi vaigā, bet no dzemdībām vēlos būt pēc iespējas tālāk.» Viņam nav bail no nāves kara laukā, bet ir bail no dzemdībām, jo vīrietim ir īpaša attieksme pret saviem pēcnācējiem. Sieviete un vīrietis dažādi uztver dzemdībās redzamo.
Sieviete redz jaundzimušo bērniņu, kuram uz galvas ir trīs asinspilītes. Bet vīrietim šīs trīs pilītes uz sava pēcnācēja var šķist kaut kas briesmīgs, ka viņa bērns mirst.
Vai varbūt tās ir sievietes asinis, un viņa tagad mirst? Viņš neizprot notiekošo. Viņam ir vieglāk neredzēt. Taču, ja sieviete vēlas, lai vīrietis piedalās, un vīrietis tam piekrīt, mēs mācām, kā būt līdzās un atbalstīt, bet, lai tas nebūtu bīstami vīrieša psihei. Ir vīrieši, kas paliek ar sievu kontrakciju laikā, bet neiet uz dzemdību zāli. Taču arī dzemdību zālē var nostāties dažādi, nav obligāti jāstāv blakus ārstam. Nav tur daudz, ko redzēt, visi bērni dzimst aptuveni vienādi, vīrieša uzdevums ir atbalstīt sievu, un mēs skaidrojam, kā to praktiski izdarīt. Pārrunājam visus iespējamos scenārijus un kā rīkoties katrā no šīm situācijām, iedodam tādu kā instrukciju, un viņi par to ļoti priecājas. Tas viņus nomierina.
Svetlana: – Sievietei būtiskāk ir ļauties izjūtām, bet vīrietim svarīgi zināt jau iepriekš, kas tagad jādara, – ka tagad jāelpo šādi un pēc tam būs jāelpo citādi. Taču gribu uzsvērt, ka nav viena uzvedības modeļa, kas būtu piemērots visiem laulātajiem. Ir pāri, kam vēl nav uzkrāta kopīgo pārdzīvojumu pieredze. Piemēram, abi satikās, apprecējās un uzreiz pieteicās bērniņš.
Viņi vēl ir iepazīšanās fāzē un, iespējams, nav gatavi būt tik atvērti un atkailināti, lai piedalītos dzemdībās kopā. Cits stāsts, ja bērna vecāki kopā ir jau ilgi un viņiem ir kopēja pieredze ar dažāda veida pārdzīvojumiem – gan priecīgiem, gan bēdīgiem. Un šajā gadījumā viņi ļoti labi saprot un tieši tā arī saka, ka tad, ja manam mīļotajam cilvēkam šajās stundās būs tiešām grūti un sāpīgi, kāpēc man izlikties, ka uz mani tas neattiecas, un kāpēc man jārunā par to, kas ir grūti man? Es taču varu būt tev blakus, kad tev to vajag.
Sāpes dzemdībās ir neizbēgamas, bet ciešanas – pēc izvēles. No sāpēm nav jācieš, ar tām jāsadarbojas.
Un ir ģimenes, kurās sieviete pati saka, ka labāk vēlas būt viena. Man reiz bija viens pāris, kurā tētis bija ķirurgs, viņš tā uztraucās par to, kas notiks dzemdībās, ka tiešā tekstā pateica: «Es nositīšu visus ārstus!» Vīrietī bija ļoti daudz agresivitātes, bet sieva bija harmoniska un pašpietiekama. Viņa izvēlējās dzemdēt viena, jo kāpēc viņai dzemdībās vēl uztraukties arī par ārstiem, ko vīrs solījis nogalināt. Bet, ja sievietei šādā situācijā ir nepieciešams atbalsts, var paaicināt dūlu, psihologu un rūpīgi izvēlēties vecmāti, ar kuru ir labs kontakts.
– Svetlana, jūsu pirmsdzemdību nodarbību programmā ir arī dzemdību deja un dzemdību teātris, pastāstiet, lūdzu, ko šajās nodarbībās dara?
Svetlana: – Praktiskajās pirmsdzemdību nodarbībās parasti mācās pareizi elpot, izmēģina dzemdību pozas, masāžu. Katru no šīm metodēm atsevišķi, bet tas neveido kopumu. Nodarbībā, ko esmu aizguvusi no deju un kustību terapijas, sieviete mācās sajust, kā kustas viņas ķermenis un elpa kopumā, vienā veselumā.
Var izpētīt dažādu kustību pieredzi un ļauties spontānai improvizācijai, kad mēģinām savienot elpošanu, skaņu, kustības un emocionālu dzemdību pārdzīvojumu. Sajust, ka ķermenis ir dzīvs, kā gurnu kustība pāriet plecu kustībā, kas savukārt atbrīvo mugurkaulu un kaklu. Spontanitāte ir ļoti svarīgs vārds. Jo mērķis ir, lai sieviete dzemdībās neuzvedas kā dresēts dzīvnieks, bet kustas dabiski – seko savai elpai un atbrīvo ķermeni, līdzīgi kā tas notiek intīmu attiecību laikā.
– Un dzemdību teātris?
Svetlana: – Parasti pirmsdzemdību kursos apspriež ļoti pareizas lietas – dzemdību periodus un kas jāņem līdzi, bet ļoti bieži dzīve ievieš savas korekcijas. Piemēram, Maskavā ir milzīgi sastrēgumi. Un var taču gadīties, ka, braucot uz dzemdībām, sieviete iekļūst sastrēgumā, un ir skaidrs, ka tas ir uz ilgu laiku. Pirms dažiem gadiem daudzviet Maskavā pazuda elektrība uz vairākām stundām, un kāds tajā brīdī dzemdēja savu bērniņu.
Vai nebūt ne neiespējama situācija – esat vienojušies ar ārstu, bet viņš dzemdību dienā ir saslimis un jūs nokļūstat pie cita ārsta, un viss, ko līdz šim esat apsprieduši par savām dzemdībām, vairs nav no svara. Šis ārsts negrib, lai vīrs piedalās dzemdībās, viņš nav ar mieru uzreiz pēc dzemdībām jums uz vēdera uzlikt bērniņu, un viņam nepatīk ideja, ka mamma grib palikt kopā ar bērniņu. Ko darīt jums?
Dzemdību teātra nodarbībā mēs strādājam tieši ar šādām negaidītām situācijām, ko esmu sarakstījusi uz lapiņām un lieku izspēlēt mazās grupiņās pēc īsas sagatavošanās. Uzdevums katrā no šīm ainām pabeigt procesu un piedzemdēt bērniņu.
No vienas puses, tā ir kā jautra spēle, kas rada priecīgas atmiņas, tāpēc parasti to darām pēdējā nodarbībā. No otras puses, tas, kā spēles dalībnieki uzvedas šajās piecās, desmit minūtēs, ļoti precīzi parāda, kam viņi tiešām ir un kam nav gatavi. Dažkārt redzi sievieti, kas tēlo dzemdības, un saproti, ka tieši šādi viņa arī dzemdēs. Pēc katras no šīm ainiņām es uzdodu jautājumus – kā tu juties šajā lomā?
Kā tu juties kā dzemdētāja? Kā tu juties kā dzemdētājas vīrs? Kā tu sajuti sevi, kad biji ārsts? Un kā tu juties vīramātes lomā, kas negaidīti atnākusi uz dzīvokli, kurā notiek dzemdības, un tevi neviens par to nav brīdinājis. Cilvēki stāsta par savām jūtām, un tas parasti ir ļoti precīzs trāpījums tam, kā šādā situācijā jūtas cilvēki. Tā ir iespēja visiem mācīties labāk saprasties, kā arī sniegt atgriezenisko saiti par to, ko līdz dzemdībām vēl iespējams mainīt. Piemēram, pateikt vīrietim: «Tu ļoti aktīvi reaģēji uz ārstu teikto, bet tikmēr neredzēji, kā dzemdē tava sieva, tevis īsti nebija viņai blakus, mazliet pietrūka kopējas sadarbošanās.» Vai arī paslavēt par to, kas izdevies: «Tevi negribēja ielaist dzemdību namā, taču tu, ne ar vienu nestrīdoties un necīnoties, bet tomēr tur nokļuvi. Tev izdevās! Malacis!»
