Iebiedēšana. Kā tas notiek?
Vecāki bērnus biedē ar dusmīgo tanti vai onkuli, kurš atnāks un aizvedīs prom tos, kas slikti uzvedas. Personāži, ar kuriem bērns tiek biedēts, bieži vien ir arī policisti (kas ieliks cietumā!) un dakteris (kas iedurs šļirci!). Vēl vecāki mēdz paziņot: Es eju prom, bet tu te vari palikt viens pats! Ja tu tā uzvedīsies, atdošu tevi svešai tantei! Lielākus bērnus nereti biedē ar vārdiem: Atnāks mājās tētis, tad gan tu dabūsi!
Mazais var sākt baidīties no svešiem cilvēkiem, vienatnes vai tumsas, tā var būt visdažādāko baiļu buķete, kas šķietami nav saistīta ar vecāku stāstiņiem par dusmīgo tanti.
Kur ir problēma?
Ja bērns ir nobijies, tad visbiežāk pārstāj slikti uzvesties, bet tikai tādēļ, ka bailes patiešām spēj paralizēt cilvēku. Nedarot to, ko nedrīkst, bērns nav spējīgs izdarīt arī to, ko vajadzētu. Un pavisam noteikti šādā situācijā viņš nav spējīgs pats kontrolēt savu uzvedību. Rezultātā mazais rīkojas tā, kā vajag (vai kā to prasa vecāki), – bet ne jau tādēļ, ka saprot, ka tā ir labi, bet gan tādēļ, ka baidās. Bērnam tas ir traumējoši. Mazais var sākt baidīties no svešiem cilvēkiem, vienatnes vai tumsas, tā var būt visdažādāko baiļu buķete, kas šķietami nav saistīta ar vecāku stāstiņiem par dusmīgo tanti. Nerunājot par to, ka bērni, kurus regulāri biedē ar policistiem un dakteriem, neuzticas šo profesiju pārstāvjiem.