Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Esmu zīdaiņu dabiskās higiēnas metodes piekritēja. Tā izpaužas kā dabisks un nepiespiests process, kurā vecāki jau kopš mazuļa dzīves pirmajiem mēnešiem mācās uztvert viņa signālus par vēlmi nokārtot dabiskās vajadzības un attiecīgajā brīdī piedāvā to izdarīt ārpus autiņbiksītēm.
Mūsu sabiedrības autiņbiksīšu kultūras ietekmē daudziem vecākiem vairs pat prātā neienāk, ka mazulim varētu piedāvāt nokārtoties arī kaut kur citur, ne tikai autiņbiksītēs, – piemēram, uz paladziņa vai virs izlietnes, līdzīgi kā to bērniem piedāvāja mūsu vecmāmiņas, kad vienreizlietojamās autiņbiksītes vēl nebija izgudrotas. Likumsakarīgi, ka tolaik bērni arī čurāt podiņā iemācījās ātrāk. Savukārt tagad mēs vispirms iemācām bērnu čurāt autiņbiksītēs un tam nepievērst uzmanību, un pēc tam uztraucamies, ka bērns jāpārmāca darīt citādi.
Zīdaiņu dabiskās higiēnas metodes trīs stūrakmeņi ir – ķermeņa apzināšanās, saziņa un attiecības. Īsumā pastāstīšu par katru no tiem.
Pirmais stūrakmens. Podiņmācība nav tikai jautājums par to, kur bērns nokārto savas dabiskās vajadzības, – tas ir jautājums par ķermeņa apzināšanos kopumā. Vai bērns vispār pamana un zina, kas notiek viņa ķermenī, kādas sajūtas pavada visas šīs norises? Vai bērns apzinās, kāda ir sajūta, kad viņš grib čurāt un kāda – kad tikko pačurājis? Un vai viņš redz, kāds ir šo sajūtu rezultāts?
Kad bērns to ir sapratis, tad var jau sākt izvēlēties, kur savas vajadzības nokārtot, sevi nenosmulējot, – uz mazā podiņa, uz vecāku lielā poda vai, piemēram, ārā zālītē.
Jo patiesībā neviens zīdītāju mazulis, kārtojot dabiskās vajadzības, nevēlas sevi nošmulēt! Tāpēc bēbīši čurā, tiklīdz mamma ir viņiem noņēmusi autiņbiksītes.
Šīs metodes pamatā ir prasmes, ka vecāki uztver bērna signālus, nevis otrādi – sēdina bērnu uz podiņa tad, kad viņiem liekas, ka vajag, vai kad atceras, ka vajag to darīt. Vecākiem jāvēro, kā bērns rāda, kad viņam vajag nokārtoties, kāda tajā brīdī ir viņa ķermeņa valoda. Un – jo ātrāk to sāk darīt, jo labāk! Jo tieši zīdaiņi visizteiktāk un redzamāk signalizē par to, kas ar viņiem notiek, tā kā visas sajūtas viņiem ir jaunas.
Kad vecāki šos signālus atpazīst, tas ir jāparāda arī bērnam, piemēram, ar skaņu csssss vai cis cis. Tādā veidā izveidojas saziņa par šīm lietām, un vēlāk bērns pats sāk šīs skaņas lietot brīžos, kad jūt, ka tūlīt, tūlīt vajadzēs čurāt. Lai šīs pazīmes varētu pamanīt, jāatvēl laiks, kad bērniņš dzīvojas bez autiņbiksītēm vai ar caurlaidīgām biksītēm, kad uzreiz ir redzams, ka mazulis pačurājis.
Tikai pēc tam, kad vecākiem ir izveidojies priekšstats par bērna ritmu, var sākt vedināt izmantot podiņu un censties panākt, ka bērns uz tā pavada pietiekami ilgu laiku, lai paspētu atslābināt savus muskulīšus. Vienam tā būs minūte, citam – divas.
Bērna uzmanības noturēšanai var izmantot pirkstiņrotaļas, podiņdziesmiņas, podiņgrāmatiņu un citus līdzekļus, taču nepārvēršot to par izklaidi.
Podiņlietas ir svarīga daļa attiecībās ar bērnu. Un tā noteikti nebūtu lieta, kuru iekļaut kādos teorijas rāmjos vai sasteigt noteiktā termiņā – vai tas būtu bērnudārza apmeklējums vai bērna dzimšanas dienas datums. Jo tas, kā vecāki attiecas pret bērna podiņlietām, ļoti ietekmē to, kā bērns uztver savu ķermeni un sevi pašu. Tas ietekmē arī to, cik veselīga būs bērna seksualitāte pieaugušā vecumā. Tai pamatu mēs ieliekam tieši tajos brīžos, kad rūpējamies par bērna podiņlietām un ķermeņa orgāniem, kas iesaistīti arī seksualitātē.
Lai gan ātrāka patstāvības iegūšana podiņa lietošanā nav šīs dabiskās higiēnas metodes tiešais mērķis, tomēr tas bieži ir patīkams blakusefekts, jo pāreja uz patstāvīgu nokārtošanos podiņā bērniem, kuru aprūpē jau agrīni tiek izmantota dabiskās higiēnas metode, parasti norit vieglāk nekā bērniem, kas raduši nokārtoties tikai autiņbiksītēs. Jo daudz vieglāk bērnam iemācīt nokārtoties virs podiņa vai izlietnes pat astoņu vai deviņu mēnešu vecumā, kamēr nav zaudēta instinktīvā vēlme nenošmulēties un kad bērns pats tam vēl pievērš uzmanību un nav iemācījies šos signālus ignorēt.
Bērni ir dažādi – vieni grib paši ātrāk tikt ārā no autiņbiksītēm, kaut gan vecākiem tas vēl nav aktuāli, savukārt citi šīm lietām vispār nepievērš uzmanību. Tomēr pazīstamā ungāru pediatre Emmija Piklere izpētījusi: ja vecāki pilnīgi neko bērnam nav mācījuši saistībā ar podiņu un nav izdarījuši nekādu spiedienu, bērns tik un tā ap trīs gadu vecumu sāks izmantot podiņu pats pēc savas iniciatīvas.
Runājot par vecāku mājasdarbu – paspēt ātri iemācīt podiņlietas pirms bērnudārza… Gribu aicināt vecākus iejusties bērna ādā un sev godīgi atbildēt: vai jūs labprāt nokārtojaties neierastos apstākļos vai vidē, kura ir sveša un kurā nejūtaties droši? Arī bērnam pilnīgi jaunā vidē tik tikko apgūto podiņmācību turpināt varētu būt grūti. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka labuma no izpildītā mājasdarba var arī nebūt.
Lai izmantotu šo dabiskās higiēnas metodi, nevajag gudras grāmatas! Mūsu vecmāmiņu zināšanas un pieredze ir brīnišķīgs resurss, kuru es aicinu izmantot un saglabāt, kamēr tāds vēl ir! Pajautājiet viņām – kā bērni izauga bez autiņbiksītēm, kā varēja saprast, kad bērns būs jāčurina? Tas vienkārši ir jāsāk darīt! Te noder vienkāršais vecmāmiņu padoms – pirmajā dienā jānoķer viena čuriņa, otrajā – divas, un tad podiņmācība notiek jau kopš dzimšanas.
