Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmajā dzīves gadā mammas daudz runā un raizējas par bērna fizisko labsajūtu. Mammām un ārstiem ļoti gribas, lai bērns atbilst dažādām shēmām un tabulām – par cik gramiem jāpieņemas mēneša laikā, cik stundas vajadzētu gulēt utt. Bet bērns grāmatas nav lasījis un nezina formulas, kā būtu pareizi un kā viņam vajadzētu darīt. Piemēram, viņš nezina, ka ir jānoguļ 13 stundas diennaktī.
Ir bērni, kam jau piedzimstot mutē ir piena zobs, bet citiem līdz pirmajam zobam jāgaida vairāk nekā pusgads! Ir mazuļi, kas ceļas kājās un sāk staigāt jau deviņu desmit mēnešu vecumā, bet citi tikai pusotrā gadā. Un tas ir normāli!
Ja bērns ir vesels, viņš vienkārši aug un dzīvo tā, kā viņam vajag, un tā, kā ir labi un dabiski viņam.
Zīdainis nemēdz nodarīt sev pāri pārēdoties vai nepaguļot. Kad viņam nāk miegs, viņa ķermenis ziņo par to. Ja mammai ir laiks un iespēja uztvert mazuļa signālus, ne tikai caur raudāšanu, bet arī ķermeņa kustībām, mīmiku, žestiem un dažādām skaņām, tad mamma ar laiku iemācās ātri un precīzi noteikt, kad bērniņš ir noguris, kad vēlas, lai viņu samīļo vai ar viņu parotaļājas.
Ja ikdiena norit vairāk vai mazāk strauji un mamma nepavada pietiekami daudz laika kopā ar mazuli, tad šo signālu uztveršana un izpratne par tiem var būt apgrūtināta.
Piemēram, dažkārt noguruša bērna čīkstēšana aplami tiek iztulkota kā garlaikotība un tā vietā, lai nodrošinātu veiksmīgus apstākļus viņa iemigšanai, pieaugušie sāk bērnu izklaidēt, vicinot grabuļus, smīdinot un kutinot. Tā mazulis tiek pārstimulēts un parasti sāk ļoti intensīvi raudāt. Šajā brīdī būs nepieciešams krietni lielāks pieaugušo atbalsts bērniņa iemigšanā, tas prasīs vairāk laika un vairāk mammas vai tēta pacietības.
Bērns rāda signālus, viņš cer un tic, ka pieaugušie tos pamanīs, sapratīs un adekvāti reaģēs.
Bērni (protams, atkarībā no temperamenta un dažādām rakstura iezīmēm) pie visa kā mēdz pierast. Ja vecāki sistemātiski un ilgstoši nereaģē uz mazuļa paustajiem signāliem, viņi drīz vien pielāgojas šādai dzīvei un, iespējams, jau zīdaiņa vecumā iemācās uzvesties tā, kā mums – pieaugušajiem ir ērtāk. Gulēt, ēst, netrokšņot, nepievērst sev uzmanību. Un tas ne vienmēr nozīmē, ka viņi turpina sekot savām dabiskajām vajadzībām. Varētu domāt, kas gan tur slikts?
Gudrība ir tajā, ka tad, ja mēs savu bērnu neizdresējam, bet sekojam viņa vajadzībām, atbalstām viņa augšanu un attīstību tādā ritmā, kā viņam to vajag, nekrītam panikā par to, kāpēc draudzenes bērns sešos mēnešos jau sēž, bet man – ne, tad mēs ļaujam viņam piedzīvot dabisku augšanu. Un tad mūsu bērns dabiski izaug par patstāvīgu, domājošu, nobriedušu cilvēku, kas zina, ko viņš grib, kad pēc vidusskolas beigšanas mēs viņam vaicājam: «Ko tu gribi savā dzīvē darīt»? Ļoti bieži bērni to nezina, un tad ir jāpavada gari gadi sevis meklējumos. Jaundzimušie ir pie sevis un ar sevi, un viņi ir pelnījuši tādi būt.
