Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nensija Maknaba (Nancy McNabb) – Montessori privātskolas dibinātāja un vadītāja ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi Montesori pedagoģijā, strādājot ar bērniem vecuma grupā no 3 mēnešiem līdz 12 gadiem. Viņa ir biedrību Pan American Montessori un American Montessori sertificēta skolotāja un trenere. Savas darbības ietvaros Maknabas kundze lasa lekcijas par prenatālo izglītību, mazuļu attīstību un bērna smadzeņu attīstību (Right Brain Education) dažādās ASV pilsētās. Nensija Maknaba konsultē vecākus mazuļu izglītības jautājumos saskaņā ar Montessori sistēmu, kā arī vada nodarbību ciklus vecākiem ar bērniem dažādās vecuma grupās.
– Kā izpaužas Montesori pieeja grūtniecības laikā?
– Jā, Marija Montesori uz jautājumu, kad sākas izglītība, atbildēja tieši tā: deviņus mēnešus pirms dzimšanas. Viņasprāt, izglītība nozīmē palīdzēt bērnam dzīvot, un šī palīdzība nepieciešama jau no tā brīža, kad vecāki uzzina par gaidāmo mazuli. Sākot ar šo mirkli, vecāki sagatavo bērna attīstībai atbilstošu vidi. Protams, grūtniecības laikā mazulim visdrošākā vide ir mamma, tāpēc ir svarīgi nodrošināt grūtnieces emocionālo mieru un labsajūtu. Tikpat svarīgas ir topošās māmiņas jūtas, tas, ko viņa jūt pret gaidāmo bērnu, – tā ir mīlestība un pieņemšana vai bailes un neziņa. Ja māte nevēlas šo bērnu, mazulis cieš un izjūt dziļas sāpes.
Marija Montesori mums mācījusi vērot dzīvību un darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai kalpotu mazās dzīvības vajadzībām.
Tas nozīmē, ka gaidību laikā sievietei jāizvairās no piesārņota, piesmēķēta gaisa, kā arī alkohola, nikotīna, narkotisko vielu lietošanas. Vidē, kurā gaida un pasaulē laiž mazuli, mammai jājūtas laimīgai, lai vairotu pozitīvo enerģiju, piemēram, jāklausās mūzika, kas viņai patīk. Tas viss ir svarīgi, jo mazulis uzņem to enerģiju, kas ir viņa ģimenē. Jā, atzīšos – es ticu, ka dvēsele izvēlas ģimeni, kurā vēlas turpmāk dzīvot, tāpēc vecākiem jābūt pateicīgiem par to, ka viņi izvēlēti. Atbilstoši Montesori sistēmai tas nozīmē dot bērnam labāko, ko spējam. Protams, mēs nevaram būt perfekti, bet varam tiekties pēc skaistuma un labestības ar pārliecību, ka ikviens bērns ir piedzimis labs, tāpēc ir pelnījis pašu labāko arī no mums – vecākiem un skolotājiem.
Praktiski tas nozīmē, ka bērns grūtniecības laikā jūt savas mātes noskaņojumu, dzird un atpazīst abu vecāku balsis un, pat ja nedzird, sajūt vibrācijas un enerģiju.
Dzemdībām būtu jābūt mierīgām un pēc iespējas bez medikamentu iejaukšanās, jo mātes sāpes un traumatiska pieredze, protams, ietekmē arī bērnu. Vēlams, lai telpā, kurā dzimst bērns, nebūtu spilgtas gaismas. Svarīgi atcerēties, ka arī tad, ja medicīnisku apsvērumu dēļ nepieciešama iejaukšanās, māmiņai un tētim būtu jāmēģina saglabāt emocionālais miers, daudzām ģimenēm to palīdz uzturēt tēva klātbūtne. Nezinu, kāda ir prakse Latvijā, bet amerikāņu tēvi labprāt palīdz savai sievai un ir blakus, kad dzimst mazulis. Ne velti Marija Montesori dzemdības dēvēja par dzimšanas krīzi, jo bērns gūst pirmo traumatisko pieredzi, kad no drošas vides mātes miesās, kur mātes sirdspuksti un citi trokšņi viņam jau bija tik ierasti un mierinoši, viņš nonāk svešā vidē. Šī spriedze bērnam jāizraud, jāizdzīvo pārmaiņu un adaptācijas laiks. Lieliski, ja šajā traumatiskajā mirklī bērns uzreiz pēc piedzimšanas var nokļūt mātes rokās, ja blakus ir tēvs, kas pārgriež nabassaiti, un visi trīs viņi var būt kopā šajā nozīmīgajā un bērnam grūtajā mirklī.
– Cik ilgs ir šis adaptācijas periods?
– Arī pēc piedzimšanas mazulis dzird mātes sirdspukstus, labi jūt viņas smaržu un atšķir pieskārienus – tā ir viņa pirmā saskarsme ar ārpasauli, tāpēc tik svarīgi mazulim saglabāt tuvību ar māti. Tieši šī tuvība pirmajās dzīves stundās un dienās veido pamatus emocionāli drošai piesaistei – kāda būs bērna emocionālā uztvere un pasaule, kad viņš izaugs.
Montesori pieeja uzsver 40 pirmās dzīves dienas – simbiotisko periodu, kas bērnam jāpavada ciešā savienībā ar māti. Tas ir laiks, kad abiem – gan mammai, gan bērnam – vienam otru vajag.
Visatbilstošākā vide bērnam šajā periodā ir pēc iespējas tuvāk mammai – mammas rokās un krūts tuvumā –, tas ir viss, ko bērniņam vajag, lai izdzīvotu. Māte spēj nodrošināt visu – siltumu, uzturu un emocionālu drošību –, lai bērns augtu un veidotos par veselu cilvēku. Montesori uzskata, ka ikvienam bērnam ir iedzimta spēja kļūt par lielisku cilvēku, taču to, vai šis potenciāls tiks izmantots, ietekmē vide, kas bērniņu sagaida ģimenē, kurā viņš ienācis. Tas nozīmē, ka, ja vide ir mierīga un labvēlīga, bērnam pielāgoties šai pasaulei būs vieglāk.
Šajās 40 dienās mātes pienākums ir rūpes par bērnu, bet tēva – nodrošināt abu tuvību un īpašās attiecības. Praktiski tas būtu neaicināt, bet drīzāk atturēt ciemiņus, kas vēlas apciemot mazuli, nedoties uz sabiedriskiem, skaļiem pasākumiem, rūpīgi izvēlēties to, ko dzird un redz mazulis, lai pēc iespējas saglabātu mierīgu un skaistu vidi. Vēlams šajā periodā mazuli nēsāt rokās vai iesietu lakatā, jebkurā brīdī nodrošinot viņam mammas pienu.
Protams, arī tēvs sāk veidot savas attiecības ar bērnu – aprunājoties un vannojot mazuli. Attiecības ar tēvu būs pamats mazā cilvēka psihes attīstībai.
Mātes un tēva klātbūtne un miers dzīves pirmajās nedēļās ieliek bērna emocionālās un psiholoģiskās veselības pamatus visai turpmākajai dzīvei.
Mātes seja ir pirmā glezna, ko bērns vēro un kas māca šīs pasaules skaistumu.
– Kas notiek pēc šīm 40 dienām?
– Bērns ir gatavs redzēt vairāk. Viņš sadzird automašīnas troksni, citu tuvinieku balsis, redz, kā aizlido muša. Palēnām bērns nonāk nākamajā attīstības un dzīves izpētes stadijā, ko sauc par normalizāciju. Šajā posmā bērns pielāgojas videi, no mazkustīga ķermenīša kļūstot par cilvēciņu, kas spēj kontrolēt savas rokas, galvu, skatienu un kustības. Vēlāk iemācās aizrāpot un pēc tam – aiziet prom no mammas. Tas nav domāts tikai fiziski, jo šis posms ilgst līdz pat triju gadu vecumam.
Jāatceras, ka Marija Montessori runā par absorbējošu prātu, kas spēj uzsūkt visu informāciju kā sūklis ūdeni. Lūk, šajā vecumā bērna prāts ir kā sūklis, kas viegli un bez piepūles uzsūc visu, ko tam dod, un gluži tāpat kā sūklis nešķiro, vai tas ir tīrs vai netīrs, karsts vai auksts ūdens.
Bērns informāciju neprot atlasīt un izvērtēt, tā vienkārši tiek uzņemta. Šis arī ir iemesls, kāpēc tik ļoti būtiska ir vide, kurā bērns piedzimst un dzīvo pirmajos dzīves gados, – tai jābūt skaistai un labestīgai.
Montesori runā arī par jūtīgajiem jeb sensitīvajiem periodiem. Tie ir mazuļa vecumposmi, kuru laikā noteiktas prasmes bērns apgūst vieglāk un dabiskāk, jo tieši šajā vecumā viņam ir iedzimta vēlme to mācīties. Pirmajos trijos gados dabiskās bērna vajadzības ir kustības, kārtība un valoda. Visas mazuļu mammas zina, ka bērna – jau sākot no bēbīša vecuma – kustības nav apstādināmas. Vispirms tie ir refleksi, vēlāk jau apzinātas kustības, kas ir neatņemama bērna attīstības stadija. Kas jādara vecākiem? Jādod bērniem vieta, laiks un brīvība – trīs vissvarīgākās lietas, lai bērns kustētos. Vecākiem jānodrošina vieta, piemēram, ja tā ir grīda, tad jāpārliecinās, vai tā ir tīra, varbūt jāapklāj ar segu vai paklāju, jānodrošina, lai bērnam pieejamā augstumā nav bīstamu lietu, kas var apdraudēt drošību. Ja viņš vēl nepārvietojas, bet tikai guļ uz vēdera, viņam var piedāvāt skanošu rotaļlietu, kas pievērstu viņa uzmanību, ļautu pamazām ieinteresēties par pasauli un kustēties tālāk. Vide jāiekārto tādēļ, lai vecāki varētu dot bērnam brīvību kustēties, nevis uztrauktos par to, ka mazais rāpos vai aizies tur, kur viņam draud briesmas.
– Kārtība arī ir bērna vajadzība? Vai tiešām bērni nevēlas būt radoši nekārtīgi?
– Montesori saprot to kā lietu un notikumu kārtību – bērni vēlas zināt, kādi notikumi sekos dienas gaitā, kur atrast konkrētās lietas, ko no viņa gaida.
Svarīgi bērniem nodrošināt iekšējo kārtību pēc iespējas ārēji sakārtotā vidē. Montesori pieejā katrai lietai jābūt savai nemainīgai vietai.
Bērns jūtas drošāk, ja zina, kur ir vieta ēšanai, kur – spēlēm vai diendusai. Šī paredzamība nomierina bērnu. Pirmajos dzīves mēnešos ir ļoti svarīgi, lai notikumi sekotu cits citam nemainīgā kārtībā – ja es gribu ēst un raudu, mamma nāks pie manis. Šīs ir būtiskas lietas, ko vecākiem der atcerēties, jo tā veidojas mazā cilvēka emocionālā pasaule. Ideāli, ja šī ikdienas rutīna un tai atbilstošā vide tiek nodrošināta arī bērnam pieaugot – bērnudārzā un skolā.
– Līdz kuram vecumam tas ir svarīgi?
– Dabiskā vēlme pēc kārtības veidojas ļoti agri – kā jau minēju, pirmajos trijos mēnešos, bet visaktuālākā un pamanāmākā tā ir divos gados. Divu triju gadu vecumā bērnam, lai justos labi, nepieciešams zināt dienas notikumus, to secību. Ne velti, runājot par divgadnieku krīzi, nereti tiek lietots termins – briesmīgie divgadnieki (tulkojumā no angļu valodas: terrible twos). Bērni šajā vecumā apzinās savu ego, vēlas noskaidrot savas spējas, robežas, kā arī to, kurš ir viņu dzīves noteicējs. Šādā vecumā droša, nemainīga vide, rituāli un kārtība palīdz pārvarēt šo attīstības slieksni. Turpretim, ja apkārt viss ir mainīgs – tāpat kā mazā cilvēka izjūtās un prātā –, viņš ir ļoti samulsis, nobijies un var kļūt agresīvs. Savukārt mierīgā un paredzamā vidē viņš jutīsies daudz labāk. Protams, reizēm ikdienas rutīnā būs jauni notikumi un nobīdes no ierastā ritma, taču vēlams, lai pārmaiņas nenotiek strauji.
Vecāki paši noteikti ir ievērojuši, ka vislielākās problēmas saprasties ar bērnu ir tad, kad ģimenes vai mājas dzīvē kaut kas mainās, kad bērns nezina, kas tagad būs, kas notiks ar viņu, ko viņš drīkst un ko ne.
Tātad vēlreiz atkārtošu – bērnam līdz trijiem gadiem attīstībai vitāli svarīgas ir kustības un kārtība. Trešais ir valoda. Valoda, iespējams, pat vairākas valodas, šajā posmā bērniem pielīp bez pūlēm – pateicoties prāta spējai uzsūkt informāciju. Triju gadu vecumā bērns tekoši runā vienā vai vairākās valodās, un tas notiek bez piepūles – neviens vecāks taču nemāca savam bērnam dzimto valodu, jo bērns to apgūst pats. Bērns uztver un saprot skaņas, intonācijas, jēdzienus. Bērns attīstīsies normāli, ja vien būs atbilstoša vide, kas netraucēs. Un atkal, atgriežoties pie jau teiktā, – vecākiem jānodrošina vide, lai bērns var apgūt valodu. Jāstāsta, jāskaidro tas, ko redz pa logu, ko redz pastaigā, – krītošas lapas, skaistus ziedus. Reizēm vecāki savas nezināšanas dēļ netīši traucē bērna veiksmīgai attīstībai, piemēram, turot bērnu iesprādzētu krēsliņā tad, kad viņam ir jākustas, vai nerunā ar viņu pietiekami skaidri, tāpēc viņš valodu neapgūst tik labi. Ja bērns savā ģimenē aug emocionāli drošā un dabiskā vidē, viņš attīstās kā vienots veselums – gan prāts, gan ķermenis, gan arī dvēsele.
– Tomēr dzīvojam sabiedrībā, kur vidi ne vienmēr ietekmē vecāku lēmumi. Kā bērnu iespaido iziešana ārpus mājas?
– Vecāki tomēr ir tie, kas izvēlas, uz kurieni bērnu vest. Piemēram, mazuli var vest uz rokkoncertu, kur ir ļoti skaļa mūzika, vai iziet pastaigā pa parku, vai aiziet uz veikalu. Visur iespējams redzēt un satikt cilvēkus. Vēlos atgādināt, ka, ja bērnam pirmajās dzīves nedēļās izveidojusies droša emocionālā piesaiste, viņš labi jutīsies arī sabiedriskās vietās. Turklāt drošību nepazīstamās vietās sniedz arī tas, ka mamma ir blakus, viņa runā ar bērnu, skaidro, kas notiek un ko viņi abi piedzīvo. Bērnu iedrošina mammas balss, jo viņš to labi pazīst.
– Un kā ir ar bērnudārza gaitu sākšanu?
– Galvenais aprūpētājs bērnam līdz triju gadu vecumam ir māte, bet ASV mātēm visbiežāk jāatgriežas darbā daudz agrāk. Cik saprotu, Latvijā ir ilgāks bērnu aprūpes atvaļinājums. Vecākiem vajadzētu atrast bērnam pēc iespējas tādu vidi, kādu būtu nodrošinājuši paši savās mājās, – kas netraucē bērnam. Un, protams, algot aukli vai citu cilvēku, kas spēs aizvietot vecākus, kamēr viņi ir darbā. Ja mazulim nav auklītes, kas pieskata tikai viņu, un bērns aizvada dienu kopā ar citiem bērniem, vēlams, lai grupā bērnu nebūtu pārāk daudz. Pastāv arī Montesori mazuļu grupas, kur vide pielāgota atbilstošajam vecumam – lietas saliktas bērnam pieejamā augstumā, lai tās var brīvi aizsniegt, kad mazulim rodas interese. Montesori pieejā bērnam ļauj augt un mācīties tad, kad viņam ir dabiskā zinātkāre par konkrēto lietu vai procesu, tāpēc ir tik svarīgi, lai vide to piedāvā. Montesori pedagogam ļoti labi jāpārzina bērnu attīstības posmi – kad un par ko parasti interesējas konkrētā vecuma mazuļi: kad mazulis prot satvert un kad palaist vaļā; kad salikt kopā un kad izjaukt vai atdalīt utt.
Mums ir arī mazuļu skoliņas, ko apmeklē bērni no divu gadu vecuma, bet es neieteiktu divgadnieku nodarbības katru dienu. Protams, ja vecākiem jāstrādā, tad bērni apmeklē skoliņu katru darbdienu. Mans ieteikums ir, piemēram, rīta nodarbības divreiz, varbūt trīsreiz nedēļā – tā būtu divgadniekam pieņemama slodze. Protams, ka viņam patiks nodarbības, ja vien tās notiks atbilstošā vidē, taču šajā vecumā bērnam joprojām vajag arī drošo mājas vidi un vecākus. Montesori nodarbībās, ko apmeklē divgadnieki mūsu skoliņā, ir trīs aprūpes personas uz 12 bērniem, lai pēc iespējas nodrošinātu katram individuālu aprūpi.
Šķiršanās no mammas, tēta un ierastās vides nenotiek vienas dienas laikā, arī tas ir ilgstošs process, kam jānotiek pakāpeniski un pēc iespējas dabiski.
Astoņu deviņu mēnešu vecumā mazais rāpos prom, ap gadu – spers pirmos soļus, bet tas nenozīmē, ka viņš ir gatavs aiziet. Šajā laikā bērnam vienlaikus gribas gan aiziet, gan palikt pie mammas.
Daļa no normalizācijas perioda ir zinātkāre un vēlme izpētīt pasauli, kā arī atrisināt problēmas pašam – tas ir veids, kā cilvēciņš mācās patstāvību. Taču sākuma stadijā bērnam ir ļoti svarīgi ik pēc brītiņa tomēr atgriezties atpakaļ pie mammas – tā teikt, emocionāli uztankoties, lai saņemtos drosmi un pārliecību par sevi un dotos jaunos piedzīvojumos. Nākamais posms ir no triju līdz piecu gadu vecumam, kad mazie darbojas kopā dažādu vecumu bērnu grupā. Montesori uzskata, ka šajā vecumā bērni ļoti labi mācās cits no cita – mazie atdarina to, ko dara lielākie, bet lielākie ir kā paraugs, kas var palīdzēt, uzņemties atbildību par saviem jaunākajiem biedriem.
– Vai savā darbā esat novērojusi, ka pastāv sakarība starp vidi un to, kā bērns jutīsies pieaugot, proti, vai pietiek ar labvēlīgu vidi, lai mazais izaugtu laimīgs?
– Katrs bērns ir unikāls. Tomēr ikvienam bērnam ir svarīgi justies droši. Divu gadu vecumā, piemēram, ir ļoti būtiski pārbaudīt robežas – es niķošos, metīšu mantas pa gaisu un sitīšu mammai, bet vai mamma mani joprojām mīlēs? Bērni pārbauda vecāku uzvedību, un tā ir daļa no viņu izaugsmes. Tai pašā laikā attīstās un pilnveidojas arī bērna emocijas, ko divgadnieki neprot kontrolēt tā kā pieaugušie, viņu reakcija ir impulsīva – ja man sit, es situ pretī pat tad, ja zinu, ka sist nav labi. Mammai un tētim šādā situācijā jābūt mīlošiem un stingriem vienlaikus. Jāpasaka, ka sist nav labi, taču labi ir būt mīļam un maigam. Svarīgi norādīt, kāda ir vēlamā uzvedība – ka ar to pašu roku, ar ko bērns iesitis, viņš var paglaudīt. Mīlošā un noteiktā balsī var vairākas reizes atkārtot, ka rokas ir domātas, lai paijātu un mīlētu otru.
Protams, raksturi atšķiras un emocijas var iet pa gaisu, tāpēc ar bērniem ir jārunā un jārunā. Jāskaidro, ka viņi jūtas dusmīgi, jo, piemēram, patiesībā vēlējās palikt mājās ar mammu, nevis nākt uz bērnudārzu.
Tad mēs apskaujam šo bērnu, paņemam klēpī un stāstām, ka saprotam viņa dusmas un to, ka, lai arī mammai bija jāiet uz darbu, viņa ļoti mīl un arī ilgojas pēc sava bērna. Tad varam pajautāt, vai mazais vēlas, lai viņu samīļo, vai varbūt labāk grib viens palasīt grāmatu. Katrā ziņā audzinātāja būs turpat blakus. Bērns var izvēlēties, un tas veicina domāšanu un ir daudz pozitīvāk nekā, ja bērnam tikai jāklausa pieaugušā pavēles. Svarīgi ir aprūpēt bērnu nevis ar prātu, bet sirdi.
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2013. gada martā.
