Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šādās situācijās vīrieši bieži vien padodas,» saka zvērināta advokāte Elizabete Bruksle. Ja bērnu sit, paliek zilumi – tos var redzēt. Ja bērnu pārspīlēti un pat slimīgi sargā, kaitējums nav tik acīmredzams. Pašlaik vēl trūkst juridisku ieroču, kā pārliecināt un pierādīt, ka arī pārāk lielas rūpes par bērnu ir vardarbība.
«Cienījamie vecāki, ja jūs nepārtrauksiet maniakāli pāraprūpēt savus bērnus, jums pašiem šis smagais bumerangs negaidīti ar joni sāpīgi iesitīs pa pieri,» decembra vidū sociālajos tīklos trauksmes zvanus ieskandināja Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda. «Mēs, skola, tīri labi tiksim ar šo galā, jo mēs teiksim – izbeidziet! Beidziet savu bērnu vietā siet kurpes, kārtot skolas somu, slaucīt (atvainojiet) apčurātu podu, pārbaudīt, vai ir šalle iebāzta mēteļa piedurknē vai nav. Beidziet skolai pārmest nejēdzīgas lietas, piemēram, kādēļ tualete nav katrā klasē vai pretī katrai klasei, jo skola nav bērnudārzs! (..) Iemāciet saviem bērniem pieklājīgi pateikt: vai drīkstu aiziet uz tualeti! Māciet lūgt atbalstu skolā! Lūdzu, neaudziniet nespējīgus, kuslus, apvainotus cilvēkus! Jums sāpēs sirds. Skola tiks galā, bet jums nebūs viegli. Jā, jums sāp, šo lasot, bet tas ir mans pienākums pateikt, ka šodienas bērni ir mazspējīgi parūpēties par sevi. Kā viņi rūpēsies par otru? Skola palīdzēs apgūt. Apsolu.»
Nokritīs, sasitīsies – nedrīkst!
Viss sākas kā pasakā – jauni, skaisti, labi situēti, ar lielisku izglītību, gaumi un stilu. Piedzimst puisēns, pēc dažiem gadiem meitiņa – tētis strādā, mamma audzina bērnus. Pāra starpā sākas konflikti par bērnu aprūpi un audzināšanu. Tētim šķiet, ka mamma par bērniem, īpaši par puiku, rūpējas kaut kā citādi – no visa pārspīlēti baidās, sargā, staigā pakaļ ar karoti, ucina un čubina.
Kamēr puika mazs, to vēl izdodas pieņemt, un ir ļaudis, kas slavē: ak, cik rūpīga mammīte, bet – jo tālāk, jo trakāk.
Zēns nedrīkst neko no tā, kas ļauts vienaudžiem. Ap kaklu vienmēr silta šallīte, saldējuma kokteili puika dzert nedrīkst, jo var apsaldēt kaklu, pikoties nedrīkst, basām kājām pa zaļu zāli vai brist jūrā nedrīkst, jo tas ir ļoti bīstami! Kāds trīsritenis, kādas ragaviņas vai slēpes – vai prāts! Rotaļas bērnu laukumiņos tikai mammai pie rokas, brīva lēkāšana batutā nav iedomājama. Kad tētis mēģina iebilst, ka puikam tomēr jādara puiku lietas, mamma ir histērijā: vai neesi lasījis, kādas tik vien traumas gadās, nelaimes! Un puika aug kā spilvenos ievīkstīts.
Kad zēnam jāsāk iet skolā, arvien košāk pierādās, cik ļoti viņš iepaliek vienaudžu līmenim, jo nav radis neko lemt vai darīt pats. Mamma seko līdzi katrai stundai, sēž līdzās katram jaunam burtiņam, saskaitīšanai vai zīmējumam.
Strīdi par bērnu audzināšanu pāraug arvien lielākā nesaskaņā, un vīrietis no ģimenes aiziet. Nu jau tēvs problēmai zina vārdu – pāraprūpe. To mēdz dēvēt arī par hiperaprūpi, bet pārspīlēti rūpīgos vecākus dēvē par helikoptervecākiem: viņi pārlieku uzmana savus lolojumus, baidoties no bērna pieredzes un problēmām, un gluži kā helikopteri lidinās virs galvas, uzraugot visas sava bērna dzīves jomas.
Paiet vēl daži gadi, bērns no vienaudžiem iepaliek arvien vairāk, turklāt sāk agresīvi izturēties pret mammu.
Kādu brīdi puika padzīvo pie tēva, ar dažādu speciālistu atbalstu mēģinot attīstībā panākt vienaudžus.
Īsti nav skaidrs – pie vainas psiholoģiskas traumas, personības traucējumi vai uzskati, bet ir mammas ar izteiktu tendenci čubināties, ucināties un pārlieku saudzēt bērnus pat totāli primitīvās lietās. Dzirdēti stāsti, ka pat palieli bērni joprojām paši nedrīkst mazgāties, par katru mazāko sīkumu mammas sauc neatliekamo palīdzību – viņām nepārtraukti ir sajūta, ka bērns ir slims.
Pietrūkst efektīvu juridisku ieroču
«Šādās situācijās vīrieši bieži vien padodas,» saka zvērināta advokāte Elizabete Bruksle. «Tēvi mēdz maksāt lielus uzturlīdzekļus, domādami, ka tā bērnu mammai sirds atmaigs un izdosies sakārtot situāciju. Vēl vīrieši izvēlas taktiku ar sievieti nestrīdēties, pieņemot: ai, ko es tur – viņa ir tik traka, ka labāk likšos mierā, un arī bērniem tā būs labāk… Mīļā miera labad tēvi pat netiekas ar saviem bērniem, savukārt to viņiem pēc tam gadiem pārmet.»
Tikmēr vecāki, kas tomēr izvēlas cīnīties pret pāraprūpi, nonāk savādā situācijā.
Latvijas juridiskajā izpratnē pāraprūpes tēma ir sveša – nav efektīvu juridisku ieroču, kā pret to cīnīties, tāpēc policijā, prokuratūrā un tiesā nonākušie centieni pievērst uzmanību šai problēmai paliek bez virzības – mammas turpina kā helikopteri uzraudzīt savus nu jau pusauga bērnus, tēvi Latvijas bāriņtiesu un tiesu sistēmas valodā tiek dēvēti par konfliktējošajiem vecākiem, kas ievelk bērnus lojalitātes konfliktā, bet galvenie cietēji ir bērni.
«Pētot šo tēmu, esmu sapratusi, ka pāraprūpe ir pārtikušas sabiedrības fenomens, kas arvien attīstās. Turklāt ārēji labām, turīgām ģimenēm raksturīga tendence savas problēmas slēpt, nenesot uz āru,» saka zvērinātu advokātu biroja Sorainen advokāte Violeta Zeppa-Priedīte. Viņa prognozē, ka nākotnē šādi bērnu pāraprūpes gadījumi kļūs ja ne saasinātāki, tad noteikti redzamāki: «Lai valsts spētu uz tiem savlaikus un pienācīgi reaģēt patiesi atbilstoši bērnu interesēm, jādomā un jārunā ne tikai par emocionālajiem, bet arī juridiskajiem pāraprūpes aspektiem. Arī atbildības kontekstā.» Advokāte piebilst, ka Ziemeļvalstīs un Rietumos šī problēma jau sen ir izgaismota, arī zinātniski pētīta gan no psiholoģiskā, gan juridiskā skatpunkta. Turpretī Latvijā vērojams, ka pāraprūpe apzināti izpratnes trūkuma vai apgrūtinātas pierādīšanas dēļ drīzāk tiek atstāta klusēšanas zonā – arī juridiskās atbildības izpratnē.
Atduras kā pret sienu
«Lai kā censtos norādīt, ka arī pāraprūpes gadījumos pret bērnu noticis noziegums ar paliekošām sekām, diemžēl šādus argumentus nedzird. Visi saprot, kas ir seksuālā un fiziskā vardarbība, bet šo, inteliģento vardarbību, atstāj bez ievērības. Bāriņtiesa, policija, prokuratūra saredz ierastos vardarbības veidus un to pierādīšanas algoritmu, bet pāraprūpes aspektā vardarbību nesaskata,» saka Elizabete Bruksle.
«Uzsākt kriminālprocesu atsaka, jo nav ne zilumu, ne rētu. Nevienam neinteresē, ka bērnam nodarīts cita veida neatgriezenisks kaitējums – būtībā viņš padarīts par dzīvei nederīgu.»
Advokātes uzskata, ka par vardarbību pret bērnu nepamatoti šauri tiek uzskatīti tikai stereotipiski pāridarījumi – sita, kliedza, utt. «Tikko ir runa par kaut ko intelektuāli augstāku, kas var būt tipisks labi situētām ģimenēm, – visiem kā silts ūdens,» saka Bruksle. «Ja, piemēram, tēvs cenšas pateikt, ka pāraprūpes nodarījumi pret bērnu ir noziegums, izskan vērtējums, ka tas jau atkal kārtējais vecāku strīds – atrisiniet savas domstarpības ar vienošanos un beidziet traucēt, jo mums kārtojamas svarīgākas lietas. Būtu ļoti vērtīgi, ja bāriņtiesas un policija tomēr pamanītu netipiskos gadījumus un izšķirtu – kur ir vecāku strīds, bet kur tiek nopietni kaitēts bērnam.»
Bērnu tiesību aizsardzības likumā teikts, ka vardarbība ir visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla izmantošana, pamešana novārtā vai citu veidu izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu. Savukārt Krimināllikumā ir pants Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo. Tajā paredzēta kriminālatbildība par cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar nepilngadīgo, ja ar to nepilngadīgajam nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja tās nodarījušas personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs.
«Ja tiek veikta rūpīga tiesību normu sistēmiska interpretācija, nav iespējams nonākt pie citāda secinājuma kā – Krimināllikuma 174. pantā paredzētās kriminālatbildības viena no izpausmēm ir psihiskā vardarbība, ja tās rezultāts ir bērna psihiskās labklājības apdraudējums, jeb psihiskas ciešanas. Tādējādi pāraprūpe, ja tās rezultāts ir, piemēram, bērna agresija vai attīstības kavējumi ar ietekmi uz visu turpmāko dzīvi, pēc būtības ir noziedzīgs nodarījums, un tā šī norma arī būtu jāpiemēro,» uzskata Violeta Zeppa-Priedīte. Viņa piekrīt – nav šaubu, ka vardarbība ar šādām sekām nav nedz vienkārši izprotama, nedz vienkārši pierādāma, bet tas lielā mērā būtu atkarīgs gan no psiholoģijas lietpratēju secinājumiem un vērtējuma, gan kriminālprocesu veicošo amatpersonu puses. Tomēr, kā uzsver advokāte, šīs grūtības noteikti nedrīkst kalpot par attaisnojumu vienkāršam atteikumam uzsākt kriminālprocesu un/vai tā izbeigšanai.
Vispirms jādefinē termins
Tam, ka par pāraprūpi neizdodas uzsākt kriminālprocesu, ekspertu vērtējumā ir vairāki iemesli. «Pirmšķietami izskatās, ka šādiem nodarījumiem sarežģīti konstatēt vainu, proti – noziedzīga nodarījuma subjektīvo pusi,» skaidro prokurors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Jānis Baumanis. Viņš uzsver, ka vaina ir psihiska attieksme pret noziedzīga nodarījuma objektīvajām pazīmēm, proti, pret darbību vai bezdarbību, cēloņsakarību un sekām. Nosakot vainas formu, jākonstatē, ko cilvēks apzinājies un vēlējies. «Nodarījuma subjektīvo pusi (vainu) raksturo tiešs nodoms, jo vainīgais apzinās savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu un apzināti tā rīkojas. Tātad minētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses jeb vainas pierādīšanā jākonstatē, ka cilvēks apzinās savas rīcības kaitīgumu. Attiecīgi pāraprūpes gadījumā jākonstatē, ka persona apzinās – bērnam tiek nodarīts kaitējums, kas daudzos gadījumos varētu būt sarežģīti,» norāda Baumanis.
«Ja sabiedrībā ir nepieciešamība risināt pāraprūpes problēmu, tad vispirms būtu jāsāk ar šā termina skaidrojumu normatīvajos aktos, lai nodefinētu, ko tas īsti nozīmē – precizētu, kāda aprūpe ir uzskatāma par kaitējošu bērna pilnvērtīgai attīstībai,» norāda Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja. «Pašlaik termina skaidrojums, kas ir vispārīgs un nav attiecināms tikai uz bērniem, atrodams Sociālā darba vārdnīcā. Tur teikts, ka pāraprūpe (overprotectiveness) ir attiecību veids, kurās vienai personai ir tendence pārmērīgi pasargāt citu personu, neļaujot piedzīvot situācijas, kas, pēc šīs personas domām, var radīt otrai personai psiholoģisku vai fizisku kaitējumu. Visbiežāk pāraprūpe konstatējama vecāku/audžuvecāku un bērnu attiecībās, tā var būt sastopama arī laulāto pāru attiecībās vai starp citiem ģimenes locekļiem.»
Kā norāda Grāvere, normatīvajos aktos termina pāraprūpe skaidrojuma nav, līdz ar to atbilstoši saviem uzskatiem par bērna aprūpi katrs saprot ko citu: «Piemēram, viens no vecākiem uzskata, ka pirmsskolas vecuma bērns var braukt pa trotuāru ar trīsriteni tikai tādā gadījumā, ja viņam ir ķivere, ceļu sargi, elkoņu sargi un plaukstu sargi, bet otrs to uzskata par pārspīlētu rūpēšanos par bērna drošību jeb pāraprūpi.»
Pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai
«Tiesībsarga darbā nav novērots, ka bērnu pāraprūpe būtu Latvijā aktuāla problēma,» saka Laila Grāvere. Tomēr viņa pieļauj, ka šie gadījumi, iespējams, nenonāk tiesībsarga redzeslokā. «Viens no vecāku pienākumiem, kas noteikts Bērnu tiesību aizsardzības likumā, ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un intereses. Ja aprūpe ir tāda, ka tā kaitē bērnam – kavē bērna kļūšanu patstāvīgam un attīstīt savas spējas –, bērns ir jāpasargā no šādas vecāku rīcības, līdzīgi kā tas ir gadījumos, kad vecāki nenodrošina bērna aprūpi.»
Grāvere norāda, ka, izmantojot spēkā esošo regulējumu, pāraprūpi varētu uzskatīt par ļaunprātīgu savu tiesību izmatošanu, kas ir viens no aizgādības tiesību pārtraukšanas pamatiem.
Vienlaikus viņa skaidro, ka pāraprūpi ne starptautiskie avoti, ne arī Latvijas tiesību akti bērnu neuzskata par atsevišķu vardarbības pret bērnu veidu. Taču pāraprūpe atsevišķos gadījumos var izpausties kā emocionālā vardarbība, ja tā izpaužas kā bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana, kaitējot viņa emocionālajai attīstībai.
Tomēr eksperte uzsver, ka bērnu pāraprūpi nevajadzētu pielīdzināt bērna pamešanai novārtā, jo tās izpausmes un sekas ir stipri atšķirīgas: «Lai arī bērna pāraprūpe var radīt kaitējumu bērnam un pat izpausties kā emocionāla vardarbība, nevajadzētu uzskatīt, ka bērna pāraprūpe vienmēr izpaužas vardarbīgi.»
Kad tētis mēģina iebilst, ka puikam tomēr jādara puiku lietas, mamma ir histērijā: vai neesi lasījis, kādas tik vien traumas gadās, nelaimes!
Uzmanību!
Īsais tests pāraprūpē
Viens no veidiem, kā pārbaudīt, vai tu nepāraprūpē bērnu, ir novērtēt, vai viņa prasmes līdzinās citu tāda paša vecuma bērnu prasmēm. Piemēram, ja klasesbiedri dodas skolas pārgājienā, bet tu savu bērnu nelaid, jo uzskati, ka tas var būt bīstami vai viņš netiks ar sevi galā, – stop, iespējams, tu neļauj viņam kļūt patstāvīgam! Atceries, ka bērniem jāattīsta piecas būtiskas prasmes: noturība, pašregulācija, atjautība, cieņa un atbildība.
Pieredze
Tā bija mīlestība, nevis pāraprūpe
«Pirms daudziem gadiem, kad vēl biju puika, manai mammai uz laiku atņēma bērna aprūpes tiesības, pamatojot to tieši ar pāraprūpi. Būdams nu jau pieaudzis cilvēks, joprojām uzskatu, ka tā bija nevis pāraprūpe, bet manas mammas rūpes un mīlestība, ko valsts iestādes un speciālisti uztvēra un iztulkoja aplami. Mamma nebija ne narkomāne, ne alkoholiķe, nodrošināja man izcilus dzīves apstākļus, bet es nonācu gan krīzes centrā, gan bērnunamā. Absurds! Tā bija trauma gan mammai, gan man – bērnam. Es nedrīkstēju komunicēt ar savu mammu! Ko tādu nenovēlu pat lielākajam ienaidniekam.
Mani vecāki izšķīrās. Tēvs bija Latvijā zināms cilvēks, bet mamma, lauku meitene, ar savu ārkārtīgi lielo centību izsitās dzīvē – viņa visu sasniegusi pati un arī mani audzināja viena. Mamma darīja visu, lai es iegūtu daudzpusīgu skatu uz dzīvi – no viņas manī perfekcionisms un vēlme nemitīgi iet uz priekšu. Lai gan dzīvojām mazpilsētā, mamma man bija sagādājusi fizioterapiju un masāžas, no sešu gadu vecuma uz mājām nāca privātskolotājs, lai sagatavotu mani skolai – krāsoju, zīmēju, veidoju, vēlāk bija dažādi pulciņi – esmu dziedājis, dejojis stepu, spēlējis klavieres, piedalījies dažādos konkursos, man bija viss nodrošināts – mēs ar mammu četrreiz gadā braucām uz ārzemēm, man bija ļoti labs apģērbs un telefons.
Esmu no sirds pateicīgs mammai par audzināšanu un vērtību skalu, ko viņa manī ir ielikusi. Tas, ka valsts iestādes to nesaprata, atstājis negatīvu ietekmi – traucējis atrast darbu, lai gan runāju latviski, krieviski, angliski un mazliet franču valodā.
Manuprāt, vecākiem mūsdienās jāpievērš vairāk uzmanības bērniem, lai viņi neaug patvaļā, jo tieši vecāku zināšanas un pieredzi bērni pārmanto visvairāk – ko sēsi, to pļausi! Pateicoties mammas rūpēm, atšķiros no vairākuma un esmu ļoti daudzpusīgs cilvēks – rakstu dzeju, fotografēju, man ir savs bizness, interesējos par astroloģiju un numeroloģiju, reiki, kristāliem, aromātiem. Bet pats galvenais – man joprojām ir ļoti labas attiecības ar mammu, savukārt ar tēvu nav vispār nekādu kontaktu kopš astoņu gadu vecuma.»
Komentārs
Nils Sakss Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs
Uztraukšanās kļuvusi par normu
Bērnu psihiskās veselības kontekstā pāraprūpe nebūt nav jauna tēma – pirmie lielie pētījumi bija jau 1980. gados. Par pāraprūpi runājam un uztraucamies mazāk, jo tā nav tik viegli saredzama kā, piemēram, bērna atstāšana novārtā vai pret viņu vērsta fiziska vai seksuāla vardarbība, kur īstermiņa sekas ir daudz pamanāmākas.
Pāraprūpe atstāj ietekmi uz bērna attīstību vairāku iemeslu dēļ. Ir tieša korelācija starp vecāku pāraprūpi un mentālās veselības problēmām – trauksmi un depresiju vai pusaudžu agresiju.
Neļauj pilnvērtīgi attīstīties
Vecākošana visbiežāk izpaužas divos bērna vecumposmos – ar maziem bērniem un tad, kad pusaudzis pārtop par jaunu vīrieti vai sievieti. Psihologu ieskatā, pāraprūpe ir vecāku pārmērīga bērna sargāšana, iejaukšanās viņa privātajā dzīvē, pārspīlēta risku uzsvēršana un izolēšana no attiecīgajam vecumposmam atbilstošām aktivitātēm. Šādai vecāku rīcībai ir negatīvas sekas.
Pārmērīga sargāšana no vecumam atbilstošām aktivitātēm mazam bērnam neļauj pilnvērtīgi attīstīties, jo smadzeņu nobriešana un bērna psihoemocionālā attīstība tiešā veidā saistīta ar zināma līmeņa trauksmi un diskomfortu. No tā visa ārkārtīgi sargājot, bērns neattīstās tā, kā viņa vienaudži. Savukārt pusaudžu pāraprūpe noved pie tā, ka viņiem neizdodas uzsākt patstāvīgu dzīvi un nodibināt pilnvērtīgas attiecības, jo jaunietis nespēj izveidot savu identitāti.
Nevaru iztēloties, kā pāraprūpi varētu krimināli sodīt. To, ka bērns ir sists vai nav barots, var konstatēt visai viegli, bet būs ārkārtīgi grūti pierādīt, ka vecāki ir pārāk iejaukušies bērna privātajā dzīvē vai nav ļāvuši nodarboties ar samērīgi riskantām aktivitātēm. Jo grūtāk tas būtu mūsdienu sabiedrībā, kurā ir tik ļoti normalizēta pārmērīga uztraukšanās par dažādām lietām. Piemēram, sociālās kampaņas par to, ka ragaviņas var būt bīstamas, vecākos rada sajūtu, ka bērniem ziemā braukt ar ragaviņām nedrīkst, jo sazin kas var notikt. Vai arī – pārspīlētais uzsvars drošības pasākumiem, braucot ar divriteni pa sētu, vai baidīšana, ka viens nekur iet nedrīkst. Protams, ir tikai normāli domāt, kā samazināt bērnu traumatismu, bet ir sajūta, ka satraukuma sabiedrībā ir daudz par daudz.
Trauksme palielinās
Katram vecākam un ģimenei ir savs veids, kā piesaistīt un audzināt bērnus. Pāraprūpei pamatā ir divi iemesli. Pirmais – pārmērīgi augsts trauksmes līmenis pašos vecākos, kas pārtop raizēs par bērnu.
Dažādu iemeslu dēļ trauksmes līmenis sabiedrībā kopumā palielinās, līdz ar to prognozējams, ka pieaugs arī pāraprūpēšanas tendence.
Jaunajai mammai trauksme saistīta gan ar izmaiņām dzīvesveidā, gan kustību samazināšanos, tomēr viens no trauksmes līmeņa paaugstināšanās iemesliem ir arī masu informācijas līdzekļu ietekme. Vecāki mūsdienās saskaras ar nemitīgām biedēšanas kampaņām – interneta portāli izceļ miljons lietu, par ko būtu jāuztraucas. Kādas tikai problēmas un riski uzskaitīti! Gan iespējamas slimības, gan dažādu produktu kaitīgums, turklāt šodien visam tam fonā ir arī objektīvas problēmas – karš, slikta izglītības sistēma un citi faktori.
Ir vēl otrs, psiholoģiski dziļāks pāraprūpes iemesls, kas gan attiecināms uz mazāku vecāku daļu, – bērna infantilizēšana. Mamma, kas infantilizē savu bērnu, neapzināti vēlas viņu pie sevis paturēt ilgāk, jo viena no lielākajām bažām ir bērna pieaugšana – tad viņš aizies prom. Ja mamma bērnu turklāt audzina viena, tas ir vēl lielāks drauds, tādēļ infantilizēšana ir stratēģija, kā bērnu ilgāk paturēt pie sevis.
Jāmeklē palīdzība
Šie stāsti mēdz būt traģiski. Ir gadījumi, kad pat 12 un 14 gadu veciem pusaudžiem mamma iet līdzi uz tualeti un palīdz dušā. Būtu svarīgi saprast – mamma tiešām neapzinās, ko dara, vai arī tas ir apzināts veids, kā risinātas attiecības ar vīrieti, kur manipulēšana ar bērniem ir ierasts paņēmiens. Atcerēsimies mītu par Mēdeju, kas apliecina, cik tālu sieviete var iet attiecībās ar bērniem, lai ietekmētu vīrieti.
Ja vīrietim ir sajūta, ka sieviete pāraprūpē bērnu, jāizvērtē, vai viņam tiek nodrošināta pilnvērtīga attīstīta. Ir redzēti gadījumi, kad bērns vispār nekustas, tāpēc viņam pieaug virssvars, un tas gan kaitē veselībai, gan rada jautājumu, cik laimīgs cilvēks būs pieaudzis. Par to jārunā abiem vecākiem.
Ja attiecības ir tik sarežģītas, ka nav iespējams vienoties par bērna audzināšanu, būtu vērts kopīgi apmeklēt speciālistu, kas palīdzētu problēmu risināt. Visgudrāk rīkojas vecāki, kam no savstarpējo attiecību risināšanas tomēr izdodas izslēgt jautājumus par bērnu audzināšanu un dara visu, lai parūpētos par bērna veselību. Mēdz gadīties, ka viena puse principā nepiekrīt tam, ko saka otrs vecāks, bet veselība tomēr ir tas, par ko var izdoties vienoties.
Ja tēvam šķiet, ka bērnam ar pāraprūpi tiek darīts pāri, tāpat kā vardarbības gadījumos, nevajadzētu atlikt sarunu ar bāriņtiesu vai kādu citu atbilstošu speciālistu, jo tas ir stāsts par bērnu tiesībām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.
