Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es tevi ienīstu!
«Es tevi neciešu! Tu neesi laba mamma (tētis)!» Šādi vārdi patiesībā ir veids, kā bērns stingri un nelokāmi liek vecākam saprast, cik viņš jūtas aizvainots, dusmīgs, sāpināts. Bērns agrā vecumā neapzināti – bet vēlākā vecumā, iespējams, pat apzināti – grib, lai vecāki jūtas tikpat slikti kā viņš.
Ja bērns saka: «Es tevi ienīstu!» – jāsaprot, ka tā viņš pauž jūtas, emocijas. Tas nebūt nenozīmē, ka viņš tiešām ienīst to, pret kuru vēršas, tāpēc tas nav jāuztver personīgi. Turklāt pirmsskolas, pat vēl sākumskolas vecuma posmā bērns, visticamāk, īsti neapzinās, ko viņš saka, neizprot šo vārdu nozīmi. Tāpat kā, piemēram, atsakoties bērnam veikalā nopirkt bulciņu un pretī saņemot vārdus: «Tu esi slikta mamma!» – jāsaprot, ka varbūt ar bērna muti runā vienkāršs izsalkums vai iztraucēta diendusa.
Bērns ir spogulis videi, kurā viņš dzīvo, kurā regulāri uzturas vai kurā sabijis pat pavisam neilgi. Viņš pauž emocijas tā, kā to prot, kā spontāni ienāk galvā vai arī kā papagailis atkārtojot kaut kur nejauši dzirdētas frāzes: es tevi ienīstu, nemīlu, tu neesi laba mamma (tētis)… Neapdomīgi un emociju uzplūdā var izskanēt arī lamuvārdi, kaut vai tik bieži dzirdētais fuck.
Lai kādi būtu dusmīgie vārdi, jākoncentrējas nevis uz to saturu, bet vairāk uz faktu, ka tiem, visticamāk, ir iemesls. Tie signalizē par dusmām, skumjām, apjukumu, kaunu vai cita veida emocijām, ar kurām bērns nemāk tikt galā.
Bieži vien bērns emocionāli reaģē uz praktiskām sadzīves situācijām, piemēram, kad tiek ierobežots viedierīču izmantošanas laiks, kad kaut kas tiek aizliegts vai atņemts. Mēdz būt arī tā, ka dusmīgajai atbildei vispār nav nekādas saiknes ar konkrēto situāciju un jārok dziļāk. Sarmīte Štāle rosina: «Ja bērns pasaka frāzi, kas nav pieņemama, viņš jāloba kā sīpoliņš pa vienai kārtai, kamēr saprotam iemeslu, emociju cēloni. Taču ne vienmēr iemesls ir, nevajag arī censties pārlieku analizēt – tā ir otra galējība.»
Es tevi dzirdu un saprotu
Kā reaģēt? Katrā ziņā nevienā situācijā nebūs prātīgi bērnam kliegt pretī – lai cik tas būtu grūti. Vecākiem ir jāmāk un jāmācās atbildēt atbilstoši savam emocionālajam briedumam un tā, lai rastu šo emociju patieso cēloni.
Viena no atbildēm var būt: «Es redzu, ka tu šobrīd esi ļoti sarūgtināts.» Šādi jūs darāt bērnam zināmu, ka viņa dusmas, skumjas vai citas emocijas ir ievērotas un tiek ņemtas vērā. Vecāki ir bāka – bērni mācās no mums, kā tikt galā ar savām emocijām. Šajā gadījumā ir uzteicami atbildēt nevis ar sašutumu, sak, kā tā vispār var atļauties runāt, bet gan iedrošināt – katram no mums ir plaša emociju gamma, tās ne vienmēr ir patīkamas, taču mēs ar tām varam tikt galā gudri un nenoraujoties no ķēdes, otru nesāpinot ne fiziski, ne emocionāli.
Šādi bērnam tiek atvērtas durvis uz spēju emocijas paust veselīgi.
Lai arī pavisam maziem bērniem nav raksturīgi izkliegt ļoti sāpinošas frāzes, daži tomēr tā dara. Un šis ir ļoti atbilstošs vecums, kad norādīt: «Es tevi dzirdu, es saprotu, ka esi ļoti dusmīgs, taču nav forši tā teikt otram cilvēkam.» Ieteicams, pat izmantojot paaugstinātu balss toni, parādīt, kā to darīt citiem vārdiem: «Mammu, tēti, es šobrīd jūtos ļoti dusmīgs!»
Emocionālā inteliģence ir spēja atpazīt, analizēt un izprast gan savas, gan arī citu emocijas, tā ir spēja izmantot šo informāciju, lai tās pārvērstu gudrā, atbilstošā rīcībā.
Tāpēc ir svarīgi bērniem skaidrot dažādas emocijas, ļaut tām izpausties un nosaukt tās vārdā – vai esi, piemēram, dusmīgs vai vīlies, vai aizvainots. Pamazām bērns tās atpazīs pats un iemācīsies pateikt, kā jūtas, nevis vienkārši sauks sliktus vārdus. Kad bērns ir nomierinājies, svarīgi arī paskaidrot, ka slikti var justies ikviens, arī vecāki, māsas un brāļi mēdz būt dusmīgi un aizkaitināti.
Pauze ļauj apdomāties
Sākumskolas vecuma posmā bērni jau lielākoties apzinās vārdu nozīmi, un viņu mērķis ir pārbaudīt robežas. Emocijas šajā vecumā ir veids, kā paust nepatiku pret jūsu vēlmi kontrolēt viņu dzīvi. Visticamāk, viņu teiktais, ka neesi laba mamma, nes sevī vēl milzum daudz informācijas par to, kā viņš jūtas šobrīd, kāda bijusi viņa diena un vispār – visu, kas viņu šajā pasaulē tracina.
Jo bērns kļūst vecāks, jo vairāk jāiedziļinās, kas slēpjas aiz viņa vārdiem un emocijām.
Sarmīte Štāle arī te atgādina zelta likumu – neuztveriet neko no teiktā personīgi, tas, visticamāk, nav par jums. Tāpēc pašam vecākam ir svarīgi savākties un saprast, ka te svarīgs ir tikai bērns un jūs viņam esat kā ceļa norāde, kurp ar šo sajūtu doties tālāk, ko ar to iesākt. Viņam tajā brīdī neko nedos aizrādījumi – tā neviens nerunā, mēs tādus vārdus nelietojam, kur tu tāds esi radies, kāpēc tāds izaudzis un tamlīdzīgi. Bērnam ir svarīgi dzirdēt, ka jūs viņu saprotat. «Jā, var redzēt, ka tu esi ļoti dusmīgs, ja jau reiz tā runā. Tavas dusmas ir milzīgas. Taču tu vari neteikt, ka mani ienīsti. Vienkārši apraksti savas dusmas!» Bērnam noteikti patiks dzirdēt, ja pateiksiet paldies, ka viņš ar jums ir dalījies šajās emocijās. Tas ir labs pirmais solis uz sarunas turpinājumu arī tad, ja tobrīd pat vēl īsti nezināt, kā reaģēt un ko atbildēt tālāk.
Bieži nepatīkamās frāzes tiek izkliegtas, kad kaut kas, bērnaprāt, foršs netiek atļauts vai tiek pārtraukta kāda nodarbe, kas sagādā prieku.
Tikai ar vecumu attīstās spēja produktīvi analizēt, piemēram, dusmas (un arī tad ne vienmēr), sākumā virsroku ņem impulsīva reakcija.
Tāpēc aicinājums iztīrīt zobus vai iet gulēt visinteresantākajā spēles brīdī provocē dusmas. Atbildot mierpilni, bērnam tiek dots signāls, ka viņa jūtas tiek novērtētas, ka tās ir svarīgas, ka viņš vecāku klātbūtnē droši drīkst izteikt savas jūtas un paust savas emocijas. Tomēr mūsu, vecāku, uzdevums ir pa solītim mācīt, kā ar tām tikt galā un kā tās labāk pārstrādāt. Kādā vecumā var ierādīt košanu spilvenā, citā – ieelpot un tikai tad atbildēt. Šajā konkrētajā gadījumā vecāku nogaidošā reakcija vai frāze: «Es saprotu, ka mana atbilde tevi neapmierina,» bērnu, visticamāk, pārsteigs, viņš nomierināsies, un tad arī varēs noskaidrot, kas tieši izraisīja dusmu izvirdumu. «Mamm, es tāpēc pazaudēju visus sakrātos punktus!» Mēs taču saprotam, ka uzvaras punkti šajā kontekstā bērnam ir ļoti svarīgi un ne zobiem, ne dienas režīmam nekas nenotiks, ja tos izmazgās pāris minūšu vēlāk. Bērns arvien retāk spontāni izkliegs ko niknu, jo zinās, ka drīkst pabeigt iesākto spēles raundu, un mācīsies teikt: «Es zinu, tūlīt pabeigšu un iešu.»
Kad emocijas sit augstu vilni
Dažreiz emocijas sit pārāk augstu vilni, lai turpinātu runāt par to, kas strīdu izraisīja. Neeskalēt situāciju – tas ir viens no galvenajiem noteikumiem, atgādina Sarmīte Štāle.
Šādos gadījumos daudz drošāk un gudrāk ir doties prom, lai apkopotu domas, nevis turpināt vārīties emocijās, ar kurām tobrīd neviens adekvāti nespēj tikt galā.
Gan bērni, gan pieaugušie ir dažādi. Vieni strīda laikā tā uzvelkas, ka nespēj sakarīgi domāt, maļ vienu un to pašu uz riņķi, līdz ar to nav iespējams nonākt pie kopsaucēja vai abiem pieņemama risinājuma. Jo ilgāka saruna, kurā katra puse ir apņēmusies cieši palikt pie sava viedokļa, jo lielāka ir iespēja eskalēt situāciju ar vārdiem, kurus, iespējams, pēc tam paši nožēlosim. Vārds pa vārdam, un kauja kļūst teju nekontrolējama – šādu situāciju droši vien ir piedzīvojis katrs. Tāpēc te droši var teikt – stop! Pastāstiet bērnam, ka ir jāsper solis atpakaļ un jāatgriežas pie sarunas tad, kad emocijas ir norimušas. Bērni tajā brīdī sapratīs, ka viņu jūtas un paustās emocijas ir sadzirdētas, taču ir jāievelk elpa, lai saruna nekļūtu par jauna un vēl skaļāka strīda iemeslu.
«Tavi vārdi mani sāpina. Mēģini savas dusmas izteikt citādi!» Arī vecāki ir cilvēki. Bērni grib, lai mēs viņus dzirdam un saprotam, un tieši to pašu mēs drīkstam prasīt arī no saviem bērniem. Tāpēc ir pat ļoti svarīgi būt godīgam un pateikt bērnam, ka dzirdēt vārdus es tevi ienīstu ir sāpīgi. Svarīgi, lai bērni apzinās, ka vārdi var iedzelt.
Uzskatāmi parādot un pasakot, ka esam ievainojami, bērni iemācās, ka ir vārdi, pēc kuriem neglābjami sekos vainas un nožēlas izjūta. Ir pašsaprotami un uzslavējami pēc asu vārdu pārmaiņas pateikt – piedod, es tā nedomāju.
Bieži ir dzirdēts par to, ka ar asarām var manipulēt un ka bērniem tā patīk darīt. Sarmīte Štāle uzsver, ka katrs vecāks savu bērnu pazīst vislabāk. Kāda atvase varbūt tiešām ir tik emocionāla, ka bērns darīs visu, lai tikai mamma neraudātu. Taču te runa nav par manipulāciju, bērnam ir jāiemācās: pirms ko saka, tas ir jāapdomā. Vārdiem piemīt spēks.
Problēma nav darāmajā, bet gribēšanā
Runājot ar bērnu un noskaidrojot dusmu cēloni, ir jābūt gatavam dzirdēt, ka bērnam nepatīk mazgāt zobus vakarā, nepatīk kārtot istabu, viņam nepietiek laika videospēlēm utt. Te ir svarīgi, labu gribot, neteikt: «Labi, šovakar vari zobus nemazgāt vai istabu nekārtot!» Nekādā gadījumā! Bērnam vienkārši ir svarīgi dzirdēt, ka viņu kāds saprot, un pietiks pateikt samierniecisku: «Jā, laikam jau vienmēr dzīvē būs lietas, kuras mums nepatīk, arī man gribas palaikam paņemt pauzi.» Viss. Piekrītiet, ka mēdz būt grūtāki brīži, un, ja iespējams, esiet vienkārši emocionāli atbalstošs!
Ja varat, palīdziet bērnam tikt galā ar konkrētām situācijām, varat mācīt plānot laiku, ieteikt nedarīt visu pēdējā brīdī un tamlīdzīgi.
Visbiežāk problēma nav darāmajās lietās un uzdevumos, bet gan emocionālajā pretestībā to veikšanai, gribasspēka trūkumā un garlaicīgās nodarbēs. Asās emocijas īpaši izlaužas uz āru, ja uzdotie darbi ir sakrājušies un nav skaidrs, no kura gala sākt, lai tiktu ar visu galā. Taču nesāciet tīrīt bērna istabu tikai tāpēc, ka viņš ir uzsprādzis, un nav arī nepieciešamības ik reizi piedāvāt savu palīdzību. Bērns ar to tiks galā, un viņam pietiks ar pausto emocionālo atbalstu.
Zibens no skaidrām debesīm
Iespējams, pusaudžu vecumā dusmu lēkmes būs vēl biežākas, skaļākas un negantākas, bet arī tad risinājumi daudz neatšķiras. «Nē, tu mani neienīsti. Es zinu, ka laiku pa laikam mēs lietas neredzam vienādi un ne tu mani saproti, ne es tevi. Taču es patiešām gribu tevi saprast. Mans darbs nav tev piekrist visās lietās, bet es ļoti gribētu nodrošināt tev visu nepieciešamo un iespējamo, līdz tu pilnībā būsi spējīgs parūpēties par sevi pats.»
Tieši tik vienkāršiem teikumiem, bez aizrādījumiem un nosodījuma, varam reaģēt uz bērna emocionālajām izpausmēm.
Sarmīte Štāle piekodina neielaisties garās diskusijās. No terapeites pieredzes viņa zina teikt, ka bērns garās morāles neatceras. «Man tikko bija kāds pusaudzis – skolā kaut ko sastrādājis, vecāki lasījuši morāli. Jautāju, ko viņš atceras no vecāku teiktā. To, ka nav labi. Uz jautājumu, kas nav labi, viņš nevar atbildēt, jo neko vairāk neatceras.» Ieslīgšana garā diskusijā var eskalēt situāciju, un vārdi kļūt aizvien nekontrolētāki. Strīda karstumā ir arī risks novērsties no sākotnējās domas, strīda sākotnējā iemesla. Iespējams, saruna beigsies pavisam ar citu problēmsituāciju risināšanu vai pagātnes izvilkšanu dienasgaismā. Tā nav produktīva saruna, tāpēc atkal der atcerēties – ieelpot un paņemt pauzi, lai nesarunātu lieku.
Vēsu prātu saglabāt bērna skatpunktu, respektēt viņa izjūtas, vienlaikus paturot spēkā robežas un palīdzot tikt galā ar emocionālo haosu.
«Es gan tevi mīlu,» šādi vārdi kā zibens no skaidrām debesīm dažkārt ir labākā atbilde uz emociju izvirdumu. Bērna dusmas var izplēnēt, viņš apjūk un nomierinās. Šis var būt izcils risinājums noguruma pilnas dienas beigās vai katrā situācijā, kad šķiet bezjēdzīgi kaut ko argumentēt vai strīdēties. Jebkurš laipns vārds pret nelaipnu noliek uz pauzes, vairs negribas kliegt un dusmoties.
Jebkurā situācijā, jebkurā vecumā ir jāturas pretī instinktīvai vēlmei emociju karstumā izspļaut skarbāku vārdu, apvainojumu, jāatturas no kaunināšanas, pazemošanas. Ja tomēr gadās pateikt kaut ko, par ko pēc tam ir kauns, nepārdzīvojiet – visiem gadās, mēs visi mācāmies. Atvainojoties par pateikto, jūs būsiet bērnam brīnišķīgs emocionālās inteliģences paraugs. Arī viņš līdz ar jums mācīsies reaģēt atbilstoši un kontrolēt savas emocijas, tikt galā ar tām. Un tā ir ļoti vērtīga ceļamaize, ko iedot bērnam.
Zelta likums – neuztveriet neko no teiktā personīgi, tas, visticamāk, nav par jums.
