Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē LĀPA sertificēta psihoterapeite Ingrīda Rateniece.
Kā turēt solījumu?
Šķiroties bieži mēs savus bērnus mierinām, sakot, ka tētis un mamma nekur nepazudīs, ka esam viņiem uz mūžu, tikai tētis ar mammu tagad vairs nedzīvos kopā, jo dzīvē tā notiek. Un tad seko nākamais solis – izdomāt, kā bērniem doto apsolījumu īstenot. Šobrīd, kur vien klausies, šķirto vecāku bērni tiešām arvien biežāk turpina dzīvot pie abiem vecākiem – vienu vai varbūt divas nedēļas ir kopā ar mammu, pēc tam nedēļu vai varbūt divas pavada pie tēva. Taču, ja gribam savu solījumu turēt līdz galam, būtiski atcerēties, ka bērnam (arī ģimenē, ne tikai šajā modelī dzīvojot) tomēr pats svarīgākais ir saņemt no vecākiem nedalītu uzmanību. «Bieži vienam no vecākiem līdz ar jaunajām attiecībām ģimenē ienāk arī otras puses bērni vai piedzimst pusbrāļi un pusmāsas, bet arī tad ir jāspēj saglabāt šo laiku viens pret vienu.
Būtu labi, ja, piemēram, tētis savam dēlam reizi nedēļā teiktu – tagad ir mūsu, abu čaļu, laiks, un viņi tikai divi vien bez visiem citiem kaut kur dodas.
Jo tad var piedzīvot laiku divatā. Citādi sanāk, ka bērns atnāk jaunajā ģimenē, ieplūst tajā un dzīvo, bet tētis nevelta viņam atsevišķu laiku, jo šķiet – bērns jau ir atnācis un saņem visu, ko viņam vajag, bet tā tas nenotiek,» stāsta Ingrīda Rateniece.
Ja reiz divas mājas, tad divas mājas
Ja vecāki vienojas, ka bērns pamīšus dzīvos pie abiem, tas nozīmē, ka bēram tiešām būs divas mājas. Līdz ar to viņam arī pie otra no vecākiem ir sava istaba ar savu rakstāmgaldu un gultu, ar savu skapi un plauktiem, savu pidžamu un dvieļiem, lai bērns tiešām justos kā mājās – gaidīts un pieņemts, un, protams, arī savi pienākumi. «Praksē redzu, ka vecāki cenšas, lai katrā no mājām viss būtu, bet tāpat līdzi ceļo dažādas mīļmantas, lielākiem bērniem arī skolas lietas. Lai gan bieži mācību grāmatas tagad ir arī abās mājās,» piebilst psihoterapeite. Taču tāpat pārbraukšana no vienas mājas uz otru no bērna prasa plānošanu kā pirms ceļojuma – ko nepieciešams ņemt līdzi. Ja padomājam, cik stresa pilns mums pašiem ir brīdis, kad kārtojam čemodānu ceļojumam, varam tikai iztēloties, ko tas nozīmē bērnam. Arī viņš pūlas atcerēties, ko nepieciešams ņemt līdzi, lai kaut ko neaizmirstu. Vai vecāki tiesīgi dusmoties, ja kaut kas tomēr ir aizmirsies? «Šo situāciju, ka vecāki ir šķīrušies un bērnam jādzīvo pa divām mājām, ir radījuši paši vecāki. Līdz ar to kaut kādā ziņā viņiem ir jāuzņemas atbildība. Tāpēc, ja aizmirsusies burtnīca, tad tā ir jānopērk, bērnam par to nepārmetot.
Cita lieta, ja redzam, ka bērns jau sāk baudīt sajūtu, ka var pavirši izturēties pret to, kas nepieciešams, jo vecāki viņu vienmēr izglābs.
Tad gan var teikt: mana atbildība ir tā, ka tev jādzīvo divās mājās, bet, tā kā trīs reizes es jau tev burtnīcu nopirku, tad šoreiz tā ir tava atbildība, un tev pašam būs jāizbrauc burtnīcai pakaļ. Bērnam ir svarīgi izjust, ka viņa rīcībai ir arī sekas. Taču var arī gadīties, ka bērns tiešām bija piemirsis, ka rīt skolā jāfotografējas, un vakarā atklājas, ka izejamais tērps palicis otrā mājā. Tad neatliek nekas cits, kā braukt tam pakaļ, nesākot strostēt bērnu par to, ka aizmirsis tik svarīgu lietu. Līdz ar to arī vecākiem jārēķinās, ka ikvienā mirklī viņiem jābūt kaujas gatavībā dzēst arī ugunsgrēku, turklāt bez pārmetumiem.»
Vai der visiem bērniem?
«Nesen vienam no saviem pusaudžiem terapijas laikā prasīju – ja man kāds vecāks atnāks un vaicās, vai tā ir laba ideja, ko man teikt? Šis puisis tiešām lielāko daļu bija dzīvojis, staigājot no vienas mājas uz otru. Un viņš man atbildēja – nekādā gadījumā! Pasakiet, ka tā ir ļoti slikta ideja. Jo viņam bija ļoti grūti. Un to var arī saprast. Tu ierodies, un tev šajā mājā ir jāiedzīvojas. Kad esi iedzīvojies, atkal jāvāc visas mantas, jāšķiras no šīs mājas un jādodas uz iepriekšējo, kur atkal jāpierod,» stāsta Ingrīda Rateniece. Tomēr viņa uzsver, ka bērni ir atšķirīgi – viens ir elastīgs un pārmaiņas pieņem itin viegli, bet cits uz tām reaģē ļoti jūtīgi un izjūt gan šķiršanās, gan satikšanās trauksmi. «Iedomājieties, ko tas nozīmē bērnam, – tikko satikšanās trauksme pārgājusi, kā jau ir jāšķiras. Tāpēc es teiktu, ka katram tomēr būtu savs bērns jājūt,» aicina psihoterapeite. Ja bērns ir nelaimīgs, ka nevar dzīvot tikai savā mājā, pastāv taču arī citi varianti. Ingrīda Rateniece novērojusi tendenci, ka bērni ar otru vecāku satiekas reizi vai divas reizes nedēļā, kad tas izņem viņu no bērnu dārza vai skolas un pēc tam abi pavada laiku kopā, dažkārt – pat līdz nākamajai dienai, kad no rīta atkal aizved uz skolu vai dārziņu. Taču visbiežāk vecāki tomēr savā starpā sadalot brīvdienas.
Un tomēr, ja sākumā bērns labprāt devās uz savu otru māju un pēkšņi pasaka – es vairs negribu?
«Tad vispirms būtu jāuzzina, kāpēc viņš negrib doties. Varbūt viņš negrib atstāt mammu, jo žēl, ka mamma paliks mājās viena pati. Šajā gadījumā viņš identificējas ar mammas šķiršanās stāstu. Iespējams, kaut kas pie tēva tomēr nav īsti labi, un tas būtu jānoskaidro. Vai arī – mamma ir visatļaujoša, bet pie tēta ir disciplīna, un tāpēc negribas tur dzīvot. Foršāk taču ir tur, kur var darīt to, ko gribu,» stāsta Ingrīda Rateniece.
Un tad viņi izaug…
Nereti, kad vecāki šķiras lielās dusmās un naidā, tiek noteiktas bezmaz vai stundas un dienas, kad bērns drīkst satikties ar otru vecāku. Tad ir obligāti jāiet, un neviens vairs nerēķinās ar to, ka bērnam jāgatavojas kontroldarbam, ka viņš jūtas noguris vai varbūt bērns šajā vakarā ir nolēmis spēlēties, satikties ar draugu vai skatīties filmu.
Skaidrs – kamēr bērni ir vēl mazi, viņi dzīvo vecāku izvēlētajā modelī, bet kas notiek, kad viņi kļūst lielāki?
Psihoterapeite saka – viss atkarīgs no tā, vai vecāki var vienoties par uzturlīdzekļu sadalījumu, jo bieži nedēļa pie viena, nedēļa pie otra ir tāpēc, ka tad nevienam nav jāmaksā uzturlīdzekļi. «Protams, meita pusaudzes vecumā var pateikt – es negribu vairs pat nedēļu pavadīt pie tēva, es gribu būt savās mājās, gribu satikties ar savām draudzenēm. Kāpēc man ir jāņem savas somas, jābrauc cauri visai Rīgai vai vispār ārpus Rīgas un obligātu tur jāpavada kāds ilgs laiks? Es to vairs negribu. Tieši tāpat zēni, augot lielākiem, vairāk pieķeras tēvam un varbūt lielāko daļu laika gribētu būt kopā ar viņu, jo tad var darboties šķūnītī, braukt ar mašīnu, ķimerēties garāžā… Ko es došos pie mammas, ja te ir visa mana dzīve? Tad jautājums ir, kā vecāki spēj pieņemt to, ka laiki vairs netiek dalīti un bērns var pie viena vai otra palikt ilgāku laiku,» stāsta Ingrīda Rateniece.
4 biežākās kļūdas, ko nevajadzētu pieļaut
1. Vecāki netiek galā paši ar savām emocijām.
Diemžēl visiem neizdodas cieņpilni izšķirties – kāds izjūt bezpalīdzīgas dusmas, kāds ir aizkaitināts, jo jūtas nodots, vēl kāds jūtas aizskarts, cits ir nikns vai varbūt jūtas vainīgs. Būtu labi, ka pēc šķiršanās attiecības pēc iespējas ātrāk kļūtu no visiem šiem apgrūtinājumiem brīvas, jo tad gan vecākiem ir viegli satikties un sarunāties, gan arī bērnam ir vieglāk iet no vienas mājas uz otru.
Diemžēl dažkārt paiet gadi, kamēr attiecības pēc šķiršanās nostabilizējas, un pa to laiku jau bērni ir izauguši.
2. Negaidi, lai otrajā mājā viss notiktu tāpat kā pie tevis.
Nav mūsu spēkos ietekmēt kādas citas ģimenes iekšējo modeli – katrā mājā ir gan sava kārtība, gan sava nekārtība un savi noteikumi. Protams, būtu labi, ja vecāku prasības pret bērnu būtu vairāk vai mazāk konsekventas un nebūtu tā, ka vienā mājā visu drīkst, otrā – viss ir aizliegts.
3. Nemet uzreiz plinti krūmos!
Protams, abiem vecākiem var izveidoties jauna ģimene. Bet jāatceras, ka savu nākamo partneri satiek un iemīl pieaugušais, bērnam tas ir jāpieņem, un, protams, tas ir daudz citādāk. Bieži vien bērniem ir nepatika, dusmas, riebums, varbūt bailes – ja pieņemšu tēva draudzeni, būšu nodevis mammu. Bērna jūtas var būt visādas, taču tikai no pieaugušo prasmes veidot attiecības ar bērnu būs atkarīgs, vai bērns spēs jauno partneri pieņemt un varbūt arī sadraudzēties.
4. Neapgrūtini otru lieki.
Kad bērns dzīvo gan pie viena no vecākiem, gan pie otra, diezgan bieži var dzirdēt – vai, cik labi, ka varu palikt viena pati! Māja klusa, neviens netraucē.
Tomēr tam nevajadzētu arī iepatikties tik ļoti, lai pie katras izdevības otru cilvēku raustītu ar lūgumiem paņemt bērnu.
Viņš var vienu, otru un piekto reizi pateikt – protams, lai bērni nāk pie manis, bet, ja tas sāk notikt regulāri, iznāk, ka viens dzīvo uz otra rēķina. Pat ja darba dēļ negaidīti kaut kas mainās, labāk piesaistīt auklīti, nevis automātiski zvanīt otram vecākam.
