Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Citas mammas var iedomāties, cik neprognozējama kļūst tava kārtīgā, ierastā rutīna ar brīvu rūmi spontāniem notikumiem, kolīdz tavā dzīvē ienāk bērns. Paiet kāds brīdis un vētras norimst, izrakņātais rutīnas sakņu dārziņš iegūst jaunas, pilnīgākas aprises, un tad – atnāk vēl viens bērns un laiks visu no sākuma rušināt kopā.
Lai gan kā mantru esmu skaitījusi un citi man korī piebalsojuši, ka katrs bērns ir citāds, katra situācija ir citāda, tev priekšā pilnīgi svaiga pieredze, īsti tam nevar sagatavoties.
Ar vecāko bērnu pašā sākumā biju nereāli apmulsusi, man nebija fiziska atbalsta, es biju pārliecināta, ka ar visu tikšu galā pati, taču rožainā realitāte sabruka ap mani apmēram 6 nedēļas pēc dzemdībām.
Biju pārgurusi, izsalkusi, bērns mocījās ar kolikām, es mocījos ar sirdsapziņas pārmetumiem. Taču ar meitu Emmu esmu vismaz šobrīd mazliet, mazliet gudrāka.
- Pirmkārt, esmu mobilizējusi visu savu tuvākās ģimenes loku. Nerunājot par vīru, kas vienmēr ir bijis mans tuvākais, ciešākais komandas biedrs, šoreiz man ir mamma, kas atbraukusi no Vācijas un te pieskata vecāko brāli, te palīdz ar mājassoli (un vēl visu nākamo nedēļu man palīdzēs!). Man ir vīramamma, kas apsolījusies izbrīvēt laiku, kolīdz vajadzēs – un piegādāt siltu maltīti (kas gan ir izaicinājums, jo, lai gan ēdiens ir nereāli garšīgs, es jau paspēju vienu diennakti pavadīt ar vēdergraizēm sev un automātiski arī meitēnam pēc kārtīgām viņas pagatavotām pusdienām). Un beidzot ir arī mans mīļais tētis, kas paņems garāku atvaļinājumu, lai palīdzētu man iziet ārā ar diviem bērniem un sarūpēt pārtiku lielajam rīmu baram.
- Otrkārt, es vairāk klausos savā bērnā. Pie katra sīkākā Austra pīkstiena es bāzu šim mutē krūti, cerēdama, ka tas situāciju atrisinās. Šoreiz es ļauju sīkai pīkai parunāties, aprast ar pasauli, un mani tik ļoti nesatrauc brēka, ko viņa saceļ (labi, pēc pirmajām 5 h ilgajām raudām, ko nevarējām mazināt, es biju mazliet uzvilkta, bet paldies dievam tās nav katru dienu un kolikas šobrīd vēl nav kļuvušas par mūsu ikvakara viešņu).
- Treškārt, es necenšos paspēt visu izdarīt. Es ļauju vīram paburkšķēt par netīriem traukiem – jo tajā dienā man nebija iespējas tos nomazgāt, galu galā mani tagad vajag diviem bērniem. Un – tavu brīnumu – vīrs atklāj, ka arī pats tos izcili var nomazgāt (nikni rūcot, protams). Tas pats attiecas uz dēla higiēnu (jo nevaru viņu iecelt vannā šobrīd) un citiem sīkumiem.
Un brīvos mirkļus, kuru patiešām nav daudz, izmantoju sev (un/vai vīram). Un to es novēlu jebkurai jaunai mammai, kam galva griežas no negaidītās atbildības nastas un nepadarīto darbu sloga!
