Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bailes un lielie lēmumi
Brīdī, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, par dzemdībām domāju vismazāk, jo tā stunda šķita nereāli tālu, bet tagad, kad vēders aug lielāks gandrīz vai pa stundām, beidzot jūtu, ka man paliek bail. «Atceries, ka neviens vēderā nav palicis,» draudzene mani ķircina, it kā liekot saprast, ka nekur es nesprukšu – būs vien jādzemdē. Ak, nu paldies! Mazliet ar nostalģiju atskatos uz pirmo un otro trimestri, kad vēl varēju ļauties grūtniecības baudīšanai, jo līdz ar septīto mēnesi man burtiski ieslēdzās pavisam cita apziņa. Pavisam drīz bērniņš būs klāt! Mana gaita kļūst gausāka (beidzot esmu atteikusies no augstajiem papēžiem), arī nākotnes plāni tagad ir piezemētāki, un smieklīgi atzīties, bet atmiņa kļuvusi švakāka (jau pierasts, ka pēkšņi varu aizmirst bankas kartes paroli vai mājas durvju kodu, eh… grūtniecība).
Pamazām sāku noapaļoties – tiešā un pārnesā nozīmē. Vairs neuzņemos jaunus projektus, nealkstu apmeklēt saviesīgus pasākumus, tā vietā rūpīgi sekoju savām finansēm un apzinos, ko man vēl jāpagūst izdarīt līdz bērniņa piedzimšanai.
Arī emocionāli sāku aizvien vairāk noskaņoties lielajam notikumam. Galvenais jautājums, kas sāk dīdīties pa manu galvu, – kā spēšu pieņemt dzemdību sāpes? Jo skaidrs, ka sāpēs. Neviens taču nav piedzimis bez sāpēm!
Par anestēziju vai pret to?
Interesanti, ka, aptaujājot savas tuvākās sievietēm, kas izgājušas šo ceļu, gudrāka nekļūstu, tikai vēl vairāk samulstu. Viena saka, ka dzemdību sāpes ir prātam neaptveramas. Cita saka, ka nekas nevar būt vienkāršāks par dzemdībām (nu labi, to saka vienīgi mana māsa, visticamāk, tikai tādēļ, lai mani nomierinātu). Un tad mana draudzene Ramona, kurai ir trīs bērni, uzreiz ķeras vērsim pie ragiem: «Mīļā, iesaku tev dzemdēt ar epidurālo anestēziju, es pati divreiz nedomātu… Vai tev vajag tās mocības?» Lūk, atkal viela pārdomām! Tad nejauši uz ielas satiku paziņu, kas jau vairākus gadus strādā par vecmāti, un viņai priecīgi paziņoju gan par gaidāmo bērniņu, gan to, ka grasos dzemdēt ar anestēziju. «Lūdzu, nedari to,» viņa mani brīdina un izstāsta biedējošu notikumu par kādu attālu paziņu, kam pēc attiecīgās narkozes kājas kļuvušas nejutīgas. «Tev to vajag? Uzņemties tādu risku? Bet dzemdību sāpes ir skaistas! Nekā skaistāka šai pasaulē nav!» Tā, tagad es vairs neko nesaprotu. Vairākas nedēļas manā galvā jautājums par dzemdību sāpēm ir uzlikts uz pauzes. Visbeidzot punktu šaubām pieliek divas savas jomas profesionāles, kam ļoti uzticos. Pieredzējusi ginekoloģe mani iedrošina izmantot epidurālo anestēziju, savu viedokli pamatojot šādi: «Principā jau arī zobus var labot bez narkozes, bet nez kāpēc mēs tomēr to nedarām. Ar epidurālo anestēziju ir tas pats, turklāt tā ir ļoti droša metode. Ja tā nebūtu, tad Amerikā, kur pret grūtniecēm un jaundzimušajiem izturas ar augstākā līmeņa atbildību, neviens neriskētu iekulties vājprātīgos tiesu darbos.» Tā teikt, kāpēc gan neizmantot medicīnas sniegtās iespējas? Kad jau esmu izlēmusi, manu pārliecību nostiprina arī viena no visvairāk pieprasītajām Rīgas vecmātēm: «Esmu tikai par! Kāpēc jārāpo pa sienu no sāpēm, ja var no tā izvairīties?» Ļoti iespējams, ka pirms tam šaubījos par anestēziju arī tā iemesla dēļ, ka dabiski šķiet – īstai sievietei ir jāiet cauri sāpēm, lai piedzemdētu bērnu. Tikai vēlāk sapratu, ka manas dzemdības jau ne uz vienu citu neattiecas, tas ir mans lēmums, kam jābūt saskaņā ar manu pārliecību.
Kapitālisms un dzemdības
Kādā laikmetā mēs dzīvojam! Nekad nebūtu iedomājusies, ka kapitālisma iespējas, kas paredz bezgalīgas variācijas par tēmu – tu vari dabūt visu, ko vien sirds kāro –, attieksies arī uz dzemdību norisi. Lūk, mājdzemdības, ūdens dzemdības, dzemdības speciālajās gultās, romantiskās dzemdības mūzikas pavadījumā un rožlapiņu vannā… Varat, protams, izvēlēties parastās dzemdības (tā arī var teikt, visi sapratīs). Ar to izvēle vēl nav galā! Svarīgs jautājums – vai slēgt līgumu ar vecmāti? Ko patiešām iegādāties? Bez kā var iztikt? Kādu summu atvēlēt dzemdībām? Dzemdēt ar vīru vai tomēr vienai? Es jums teikšu – dzemdības ir kā īsts projekts, kam ļoti nopietni jāgatavojas. Un atkal tā pati vecā problēma – kā neapjukt viedokļu daudzveidībā? Kā atrast to, kas der tieši tev? Jo šai lauciņā var apmaldīties tikpat viegli kā lielveikalā.29.11.2018 13:07
Pēc ilgām pārdomām pieņēmu lēmumu par labu Dzemdību namam. Mani pārliecināja profesionalitāte, ko var nojaust jau vien pēc tā, kāda ir šīs iestādes interneta mājaslapa.
Jā, te ir jūtams 21. gadsimts, un man tas ir svarīgi. Turpat cītīgi apmeklēju arī visas pirmsdzemdību nodarbības. Jāatzīst, esmu patīkami pārsteigta – pasniedzēju attieksme ir iejūtīga un ļoti atbalstoša. Bet informācijas ir tik daudz, ka man rodas nopietns jautājums – kāpēc meitenes lielajam notikumam netiek gatavotas jau skolas laikā? Tur taču ir tik daudz, ko mācīties! Jāteic, ka vissatraucošākās ir tās nodarbības, kas atklāj pašu dzemdību gaitu. Nodarbībās piedalās arī daudzi topošie tēvi, kas nopietnām sejām klausās par iespējamo asiņošanu, zaļiem izdalījumiem, gļotu korķi… Neviens neķiķina un nelūr telefonā. Vai nav forši, ka mums ir tik atbildīgi jaunie tēvi!
Vairs nav laika!
Kad līdz paredzētajam dzemdību laikam atlicis vien nedaudz vairāk kā mēnesis, man piemetas nervu drudzis. Vēl taču jāpaspēj noorganizēt grūtnieču fotosesiju! Ar draudzenēm jāsatiekas. Protams, vēl jānopērk visas trūkstošās lietas, lai sirds būtu mierīga, ka esam gatavi mazulīša sagaidīšanai. Ak, un vēl es gribēju izlasīt pāris nodaļu par jaundzimušā kopšanu, zīdīšanu un mazulīša dienas režīmu. Palīgā, manas teicamnieces smadzenes tūlīt uzsprāgs, jo saprotu tikai to, ka laikam nekad nebūšu pilnībā gatava šim brīnumam! Un tad pienāca diena, par ko, protams, nemaz nenojautu. No rīta vienā mierā saposos, izsaucu taksi un devos uz kādu no Rīgas populārākajiem restorāniem, kur man bija sarunātas lietišķas pusdienas. «Cik labi, ka mēs vēl paspējām saskrieties!» priecīgi paziņo satiktā paziņa. Es jau saprotu, ka manā stāvoklī nav īsti labi staigāt apkārt (galu galā vēl kādu vīrusu varu noķert), taču man tik ļoti vēl gribējās iziet cilvēkos. Tā nu pasūtīju sev piparmētru tēju un Cēzara salātus, saruna tikko bija iesilusi, un pēkšņi sajutu ko dīvainu… Hm, kas tad tas tagad notiek – es nespēju saprast. Vai tiešām, nē, tas nevar būt… Bet tiešām! «Zini, šķiet, ka man tikko nogāja ūdeņi…» cik vienu klusi spēju, pačukstēju savai sarunu biedrenei.
Mīļo pasaulīt, es sēžu smalkā restorānā, pie blakus galdiņa sabiedrībā zināmi kungi diskrēti risina svarīgas sarunas, bet man te pēkšņi sākušās dzemdības…
Teciņiem aizlavos uz tualeti, un, jā, es nekļūdījos, no manis turpina pludot augļūdens. Patiešām neveikli, ja vispār tā var izteikties. Bet labi, man steidzami kaut kas jādara, jo es taču nedzemdēšu tepat restorānā. Tātad vispirms zvans vīram: «Mīļais, brauc man pakaļ, sākušās dzemdības…» Tad samaksāju rēķinu un esmu gatava, ka šo dienu atcerēšos visu atlikušo mūžu. Vienīgais, par ko varu pabrīnīties, ir mans miers. Redz, cik gudri daba mūsos visu ir ieprogrammējusi! Kad īstais brīdis ir klāt, sejā ir smaids un vairs nav nekādu baiļu. Tikai sirds saka priekšā – lec! Tur nav citu variantu, tikai paļaujies un lec!
Lasi divas iepriekšējās sērijas:
