Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Rīta rosība iet pilnā sparā – pāris minūtes vai stundas, atkarībā no tā, vai es pieceļos sešos vai īsi pirms astoņiem. Pēc rīta rosības mājās pienāk ceļa rosība – Renāra vešana uz dārziņu un divreiz nedēļā arī Patrīcijas vešana pie aukles. Āra jakas, apavi, mašīnā kāpšana, sprādzēšanās un īstās dziesmas izvēle.
Tās dienas, kurās vedu mazo dāmu Patrīciju pie aukles, ir mazās svētku dienas, jo zinu, tad ir vislielākā iespējamība, ka tikšu pie kāda klusuma brīža.
Pie mirkļa, kad mājās esot dzirdēšu klusumu džinkstam ausīs, kad ar vieglu harmoniju sirdī varēšu uzlūkot kārtīgo virtuves galdu un sajust sevi šajā visā, tā īsti un mierpilni.
Ir tik jauki piedzīvot abas šīs lietas – gan rosību, gan mierpilno klusumu… Tas rada zināmu līdzsvaru un prieku par abām šīm daļām. Ir dienas, kad prātoju, vai tiešām ir jāved Patrīcija pie aukles. Jo, ja esmu mājās ar mazo meitiņu, tad it kā varu atstāt mājās arī Patrīciju. Un tad man pretī parasti ierunājās kāda cita balstiņa, kas saka, nē – tomēr ved viņu! Un labi, ka tā, jo tikai šajos mirkļos apjaušu, cik ļoti man tas ir nepieciešams, šī atslodze, esot mājās ar Matildi vien, šie klusuma brīži, šī it kā nekā nedarīšana.
Šos mirkļus ir jāprot arī novērtēt un ieraudzīt, jo ir gadījies, ka šo laiku pavadu, mokoties kādos emocionālajos pārdzīvojumos vai cepoties par kādu šķietami neatrisināmu problēmu… Ja tā – tad kaifs par klusumu tiek palaists garām un attiecīgi arī rosības brīži sāk kļūt apgrūtinoši. Brīdī, kad izdodas baudīt to, kas dots par spīti visam apkārt notiekošajam, notiek brīnumi.
Dzīve sāk šķist skaistāka un piepildītāka, daļa problēmu atrisinās pašas no sevis un atrodas vietiņa arī laimei.
Esmu novērojusi, ka, noķerot klusuma mirkļus mājās, tas sāk izdoties arī ārpus mājām, piemēram, pastaigā ar Matildi, ja viņa guļ, braucot mašīnā, ja mazie aizmieg, esot ciemos, ja mazie spēlējas un es uz brīdi kaut kur aizlavos, pastaigā, kafijas pauzē. Šādi mirkļi ir un īstenībā teju katru dienu, tikai ja izdodas tos ieraudzīt.
Ja tiem patiesi ļaujas, tad tie ļoti uzlādē un dod spēku, tajos dzimst jaunas idejas un jaunas apņemšanās. Tie var būt arī skumji un asaru pilni, un arī tas ir labi, tie var būt aizkustinoši un spārnos ceļoši, un tas ir patiesi skaisti. Tie var būt arī rāmi un mierpilni. Tie nenoliedzami ir īpaši un vajadzīgi, atliek vien tiem ļauties un piedzīvot tos.
