Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bet laiks rit, ballīte nesākas, bērns attīstās, un pusaudžu vecums norit tik rāmi un mierīgi, ka atkal jādomā – vai tas vispār iespējams? Vai ar mūsu pusaudzi viss ir kārtībā? Konsultē klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande un klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Elsiņa.
Viens kā vulkāns, cits – kā ugunskurs
Nedomājiet – arī tie vecāki, kam ir šāds labs un ērts pusaudzis, labsajūtā neizriež vēderus lepnumā un relaksēti nemalko proseko. Arī viņus, īpaši tos, kas lasījuši psiholoģiskus rakstus un grāmatas, ik pa brīdim nodarbina jautājums – vai tiešām var būt, ka mūsu pusaudzis pilnvērtīgi izdzīvo šo pārejas periodu, iztiekot bez skandāliem, drāmām, dumpošanās mēģinājumiem, zili krāsotiem matiem vai uzsmēķēšanas vārtrūmē? Vai ar viņu viss kārtībā? Vai šis nav laiks, kad būtu jāiztrakojas no sirds, lai veiksmīgi pārietu pieaugušo dzīvē? Varbūt centienos būt tik labam viņš patiesībā cieš, jo neļauj savai emociju jūrai izbangoties.
Brīvību neizbaudījušie viļņi uzkrāsies un ar stihijas spēku pārlauzīs dambi nu jau pieaugušo vecumā, nodarot krietni lielāku postu, nekā ja pusaudzis būtu ļāvies savām emociju izpausmēm pubertātes gados.
Galu galā – varbūt mūsu pusaudzis tikai spēlē teātri, kurā mēs, vecāki, veiksmīgi tiekam mānīti ar šo pozitīvo tēlu, kamēr kaut kur pagrīdē, mums nezinot, notiek tīneidžeru orģijas?
Psiholoģe Diāna Zande arī pati ir bijusi mamma šādam lieliskam, mierīgam un vecākiem ērtam pusaudzim: «Mums vienmēr bija gan sarunas, gan savstarpēja uzticēšanās, nekad neaizliedzām braukt uz ballītēm, vienmēr piekodinot – skaties, domā un pieņem vissaprātīgākos lēmumus! Mēs tev pilnībā uzticamies, bet, ja kas, zvani, brauksim glābt. Kad šis bērns pieauga, atzinās, ka tolaik esot bijis viens no retajiem, kura vecāki patiešām zināja, kur ballīte notiek, kur viņš atrodas. Tas, manuprāt, arī ir pats būtiskākais šajā stāstā – savstarpēja uzticēšanās. Pusaudžu gadi ir viens no lielākajiem krīzes vecumposmiem, kad notiek pāreja uz pieaugušo dzīvi, risinās dažādas fizioloģiskas izmaiņas, strauji attīstās seksualitāte un rodas identitātes jautājumi,» skaidro Diāna Zande. «Pusaudzim šajā periodā jāiztur milzīgs spiediens gan no vecāku, gan skolotāju un vienaudžu puses – tas šo vecumposmu padara ļoti jūtīgu un viegli ievainojamu, tāpēc arī dažādas ekspresīvas izpausmes, dumpošanās un spurošanās šajā vecumā piederas pie lietas.»
Tomēr retu reizi var būt, ka vecāki ir izvilkuši laimīgo lozi un viņiem gadījies pusaudzis, kas šim sarežģītajam vecumposmam iet cauri mierīgi un nosvērti.
Visbiežāk iemesls šādai laimīgajai lozei ir kāds no šiem faktoriem
Jau kops dzimsanas berns ir mierigs un nosverts
Nevar noliegt – daudzus vecākus biedē pusaudžu vecums, kad bērnā sākas hormonu diktētā vētrošanās un viļņošanās. Tomēr reizēm mūsu iztēle un gaidas mēdz uzburt baisāku ainu, nekā vēlāk piedāvā realitāte, – ja vecāki no savas atvases pusaudžu vecumposma bija gaidījuši vulkāna izvirdumu, bet ir tikai ugunskurs, varētu likties, ka nekas vispār nedeg.
«Paradoksālā kārtā arī tas šajā gadījumā raisa raižpilnu jautājumu – vai ar manu bērnu viss ir kārtībā? Atbilde var būt – gan jā, gan nē,» skaidro psiholoģe Diāna Zande. Pirmkārt, jārēķinās, ka to, kā noritēs pusaudžu vecumposms, nosaka gan ģenētika, gan bioloģija, bioķīmija, temperaments, arī psiholoģiskie faktori, tajā skaitā personības veidošanās, pašvērtējums. «Ja cilvēks jau ir piedzimis ekspresīvs, tāds, kurš viegli izreaģē emocijas, parasti to novēro jau agrīnā bērnībā. Šie bērni ātri aizsvilstas emocijās, ir impulsīvi, nepacietīgi, bet tikpat ātri atkal nomierinās. Daži piedzimst ar rāmāku temperamentu, vairāk vērsti uz sevi. Tādus bērnus mēdz dēvēt par mazajiem pētniekiem, jo viņi spēj ilgi koncentrēties, novērot kādu procesu, darboties patstāvīgi, ir apveltīti ar lielu pacietību. Tieši šīs temperamenta atšķirības vēlāk nosaka arī to, kāpēc pusaudžiem pārejas periods norit atšķirīgi.
Viens pusaudzis iet pa gaisu, cits ir rāms un līdzsvarots,» par bioloģisko un psiholoģisko faktoru ietekmi stāsta psiholoģe Inese Elsiņa.
Pusaudži, kuri jau kopš bērnības ir mierīgāki, parasti atrod citus veidus, kā paust savas emocijas, – nevis rīkojot drāmas vai kautiņus, bet, piemēram, rakstot dienasgrāmatu, spēlējot mūzikas instrumentu, gleznojot, nodarbojoties ar sportu. Ja ļoti vēlas, trakojošo hormonu ganāmpulku iespējams ievirzīt pareizā gultnē un neļaut izbradāt rožu dārzu, ko sauc par jaunību. «Protams, bioķīmisko procesu intensitāte var paspilgtināt emocionālos izvirdumus, tik un tā visi pusaudži nebūs dumpinieki, jo viņu uzvedību nosaka ne tikai ģenētiski bioloģiskās īpatnības, bet arī vide, kādā bērns aug. Kaut arī bērns ir emocionāls, ekspresīvs, ja viņš ir audzis atbalstošā vidē, nav bijuši traumējoši notikumi, bērnība ritējusi samērā mierīgi, ir labs kontakts ar vecākiem, pastāv lielāka iespēja, ka arī pusaudžu vecumposms paies mierīgāk,» tā saka Inese Elsiņa.
Stingru un autoritativu vecaku berni
Vēl viens iemesls, kāpēc pusaudžu periods jaunietim paiet šķietami mierīgi (no vecāku skatpunkta), patiesībā ir… stingri un kontrolējoši vecāki. Ja vien bērnam tiktu dota kaut mazākā iespēja brīvi paust emocijas, teikt, ko domā, tuvinieki redzētu šī vecumposma krāšņumu visā savā godībā. Taču bērns aug vidē, kur emociju izpausmes netiek pieļautas. Vecākiem ir autoritārs audzināšanas stils, viņi māk nolikt savu atvasi pie vietas. Tiklīdz jaunietis cenšas kaut nedaudz iebilst vai mēģina runāt pretī, uzreiz ir sods, sankcijas, nepatīkamas sekas.
Tas ir iemesls, kāpēc ekspresīvais pusaudzis kļūst noslēgtāks, apzinoties, ka jebkurš viņa emociju izvirdums var beigties ar sodu vai noniecinājumu.
Psiholoģe Diāna Zande ir pārliecināta, ka bērns spēj būt atklāts un savu īsto dabu parāda tikai vidē, kurā jūtas visdrošāk: «Ja ģimenē šīs drošības izjūtas nav, ja vecāki neakceptē emociju izrādīšanu (slavenās frāzes: puikas neraud; tu šādi ar māti nerunā!), ja par katru soli seko sods, bērns nonāk pie atziņas – ja runāšu, ko domāju, vecāki būs neapmierināti, tāpēc jārāda tāda seja, kādu tētis un mamma vēlas redzēt. Bet vecāki priecājas, ka viņu atvasei nav pusaudžiem raksturīgo izpausmju, lai gan bērns emociju izvirdumiem ļaujas iekšēji vai arī savu patieso es parāda vidē, kurā jūtas drošāk un pieņemts, – draugu kompānijā, uz ielas, attieksmē pret skolotājiem.
Tāpēc dzirdam par situācijām, kad vecāki ir pārsteigti – kā var būt, ka mājās mūsu atvase ir īsts eņģelis, bet skolotāji sūdzas, jo skolā pusaudzis ir nevaldāms?
Tā tiešām var būt, jo vidē, kurā pusaudzis jūtas visdrošāk, viņš uzvedas visdraņķīgāk. Ne velti arī pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka agrīnā pusaudžu vecumā (11–12 gadi) meitu konflikti ar mātēm drīzāk ir tuvības, nevis distances rādītājs. Ja pusaudzis ar jums atļaujas konfliktēt, strīdēties, par to nav jāraizējas – tas tikai liecina, ka šajās attiecībās viņš jūtas droši un zina: te es drīkstu neslēpties, neizlikties un būt tāds, kāds esmu, rādīt to, ko jūtu.»
Klusie ūdeni visdziļākie – rāmie pusaudži ir pieskatāmi
Viena no visbīstamākajām situācijām ir tad, ja ģimenē aug šķietami mierīgs un nosvērts pusaudzis, kurš ne tikai pēc rakstura ir introverts, uz sevi vērsts, bet arī viņu audzina ļoti stingri un kontrolējoši vecāki.
Šādā kombinācijā pat retajos brīžos, kad klusais bērns uzdrīkstas iznākt ārā no savas čaulas, mēģinot iebilst vai paust savu viedokli, vecāki nekavējoties šos centienus nocērt saknē, tūlīt atgādinot par robežām, cieņu un noteikumiem.
«Tā mēs riskējam, ka šis ērtais, rāmais pusaudzis var kļūt vēl apātiskāks, nemotivētāks, noslēgties sevī vēl dziļāk. Savukārt tas palielina risku, ka ar laiku radīsies citas problēmas – alkohols, trauksme un depresija. Atceros, kad rakstīju savu disertācijas darbu par pusaudžu depresiju, intervēju daudzus jauniešus, kuri bija nonākuši klīnikā, un viņi ļoti precīzi stāstīja, kā ir iemācījušies slēpt to, kā jūtas, nevienam nestāsta par savām emocijām, skolā cenšas būt neuzkrītoši, nemanāmi, klusi, lai nevienu netraucētu, mācās vidēji labi, un neviens pat neievēro, kurā brīdī šis visiem ērtais bērns sācis sev darīt pāri, graizās vai perina pašnāvnieciskas un depresīvas domas,» skaidro Inese Elsiņa. Vecākiem, kuri apzinās, ka audzina introvertu pusaudzi, viņa iesaka biežāk censties savu bērnu provocēt ar jautājumiem no sērijas – kas tevi kaitina? Kas tev nepatīk? Kā jūties? Nu pastāsti – kas ir visdraņķīgākais pusaudžu vecumā? «Šis ir tas gadījums, kad bērns būtu vairāk jāiedrošina paust savas emocijas un arī mazliet dumpoties,» piebilst psiholoģe.
Cenšas saudzēt vecākus
«Atdalīšanās no vecākiem pavisam bez konflikta nav iespējama,» turpina Diāna Zande. «Tikai reizēm vecāki gaida, ka šis konflikts būs kaut kas milzīgs un grandiozs kā vulkāna izvirdums, bet, ja tas ir tikai parasts ugunskurs, tad šķiet, ka nedeg vispār nekas. Vieglāk pusaudžu vecumu izdzīvo bērni, ar kuriem vecākiem ir labas un emocionāli siltas attiecības. Tomēr arī šos pusaudžus nedrīkst atstāt bez uzmanības. Reizēm gadās, ka laikā, kad bērnam sācies sarežģītais pārejas vecums, ģimeni piemeklē kādas grūtības, piemēram, darba zaudējums vai saslimšana. Klusais pusaudzis redz, kas notiek, izprotot ģimenes pārdzīvojumu, un var nolemt, ka viņa emocijas šobrīd nav prioritāte. Bērns nolemj aiztaupīt papildu rūpes vecākiem, lieki neapgrūtinot viņus ar savām šķietami nebūtiskajām raizēm. Ja jaunietis pēc rakstura ir klusāks un kautrīgāks, viņš var vēl vairāk noslēgties sevī, tāpēc savas emocijas pauž, nevis izrādot neapmierinātību vai piecērtot kāju, bet aizejot savā istabā un ļaujoties skumjām aiz aizvērtām durvīm. Saprotams, ka vecāki, kam tobrīd ir sarežģīta situācija, to var nepamanīt, un viņiem rodas iespaids, ka mums ir gadījusies laimīgā loze – ērtais, labais pusaudzis, lai gan patiesībā aina ir citāda.»
Ja pusaudzis ar jums atļaujas konfliktēt, tas tikai liecina, ka šajās attiecībās viņš jūtas droši.
Mūsu pusaudzis ir lielisks!
Tomēr šīs pazīmes jāpamana laikus. Tā nu tas ir – komforts ieaijā. Tāpēc arī situācijā, ja audzināt šķietami perfektu, rāmu un kārtīgu pusaudzi, pavērojiet uzmanīgi, vai nav piezagusies kāda no šīm iezīmēm.
1. Starp mieru un apātiju, vienaldzību ir trausla robeža.
Var patikt vai nepatikt, bet pusaudžu vecumam ir raksturīgs aizkaitinājums, neapmierinātība, burkšķēšana. Reizēm šķiet – it kā viss labi, bet šis bērns vienkārši nejūtas labi savā ādā. Tomēr tas ir labāk nekā pusaudzis, kurš kļuvis nevis mierīgs, bet jau apātisks; nevis līdzsvarots, bet drīzāk vienaldzīgs. Šķiet, nekas viņu vairs neinteresē.
«Apātija un vienaldzība ir pazīmes, kas liecina, ka cilvēkam trūkst gan fiziskā, gan mentālā spēka, lai iesaistītos, risinātu problēmas, kaut vai konfliktētu vai diskutētu,» saka Inese Elsiņa. «Reizēm vecāki paši atzīst, ka nav pamanījuši, kurā brīdī bērna noslēgtība pāraugusi depresīvā simptomātikā. Robeža starp šiem stāvokļiem ir trausla. Kad uz konsultācijām vecāki ved pusaudžus, kuri kļuvuši apātiski, depresīvi, vienmēr brīdinu vecākus – ja terapijas laikā pusaudzis sāks ar jums biežāk strīdēties, nepiekrist, runāt pretī, konfliktēt, esiet par to laimīgi!
Lai cik ērts un mierīgs būtu bērns, kaut kādos aspektos pusaudža spurainībai būtu jāizpaužas.
Tiklīdz tas sāk notikt, uzsākot depresijas ārstēšanu, tas liecina, ka bērns beidzot sāk atdzīvoties, viņam sāk parādīties sava balss, savs viedoklis.»
2. Kur pazuduši draugi, savs bariņš, sava cilts?
Grozies, kā gribi – lai cik ļoti pusaudzis mīlētu savu ģimeni, šajā vecumā viņam ir svarīgi piederēt domubiedru grupai, veidot saikni ar cilvēkiem ārpus ģimenes loka. Ja pusaudzis pilnībā ir pielipis ģimenei, ja viņam eksistē tikai māsa, brālis, mamma, tētis, viņš labprātāk pavada laiku savā istabā, skatoties Netflix, tas atkal ir iemesls jautāt savam bērnam – hei, kas notiek? Sociālā norobežošanās nav pusaudžu vecumam raksturīga, un aizbildināšanās ar komunicēšanu virtuālajā vidē neiztur kritiku. Tā nav alternatīva komunikācijai klātienē, jo neattīsta saikni ar realitāti, neveido sociāli emocionālās prasmes.
3. Nekas vairs neinteresē
Agrāk bērns nodarbojās ar sportu, apmeklēja dejošanas nodarbības, bet pēkšņi viņu vairs nekas neinteresē… Ir pazudusi interese par citām lietām ārpus skolas, ar kuru saista pienākuma izjūta.
4. Nav motivācijas mācīties
Rezultātā strauji pasliktinās sekmes mācībās un nevis kādā vai dažos priekšmetos, bet sekmes kopumā. Visiem nav obligāti jābūt teicamniekiem, bet, ja pamana, ka agrāk bērns spējis mācīties 6–8 ballu līmenī, bet pēkšņi sekmju izrakstā vidējā atzīme ir 4, tas var liecināt par grūtībām koncentrēties un motivācijas zudumu. Šis ir signāls, lai runātu ar pusaudzi par to, kas notiek viņa dzīvē.
5. Sūdzas par sāpēm
Pusaudžiem raksturīga vēlme būt normāliem, un šis ir galvenais iemesls, kāpēc lielākoties viņi nav gatavi runāt par emocionāliem jautājumiem, kas viņus nomāc. Tāpēc vecākiem nereti ir vieglāk pamanīt fiziskos simptomus, par ko bērns sūdzas. «Trauksme, miega problēmas, galvassāpes, fiziski slikta pašsajūta norāda uz to, ka kaut kur notiek hiperkompensācija. Varbūt pusaudzis ir ļoti prasīgs pret sevi attiecībā uz mācībām, viņam ir izcilas sekmes, bet uz tā fona cieš sociālo saikņu veidošana, vairs nav laika draudzēties, satikties ar vienaudžiem. Fiziskas sūdzības, sāpes, simptomi var būt kādu neizpaustu emociju somatizācija,» skaidro psiholoģe Inese Elsiņa.
Iesaka psiholoģe Inese Elsiņa
Lasāmviela, kas palīdzēs saprast pusaudžus
«Zinātniskā jeb nopietnā literatūra un pamācības ne vienmēr palīdz saprast pusaudžu vecumam raksturīgās iezīmes tik labi kā daiļliteratūra. Tāpēc vecākiem, kuri audzina pusaudžus, iesaku izlasīt šīs grāmatas. Iespējams, tas jums palīdzēs labāk izprast sava bērna emocionālo pasauli.»
Iveta Troalika Tūlīt paliks labāk
Jāizlasa, lai pusaudža acīm ieraudzītu, cik sarežģīts ir šis vecumposms un cik grūti un neviennozīmīgi ir centieni izveidot savas pirmās attiecības. Ja bērnam nav bijusi laba saikne ar vecākiem, bieži vien tiek veidoti pavisam greizi attiecību modeļi.
Tara Vestovera Izglītotā
Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas šajā ir redzams, kas notiek, ja saikne starp vecākiem un pusaudzi ir veidojusies pārāk cieša, kontrolējoša, un cik lielam tad ir jābūt gribasspēkam, lai jaunietis spētu izlauzties no šādām attiecībām un veidot pats savu dzīvi atbilstoši savām vērtībām.
Meldra Vītola Pareizās izvēles un citas muļķības
Autore skaudri, bet patiesi atspoguļo, kā mobings skolas gados atstāj sekas uz visu dzīvi un ietekmē izdarītās izvēles nākotnē. Turklāt tas tiek skatīts ne tikai no mobinga upuru skatpunkta, bet arī pāridarītāju perspektīvas.
Hedviga Montgomerija Pusaudža gadi
Norvēģu psiholoģes Hedvigas Montgomerijas beidzamā grāmata no slavenās sērijas Vecāku maģija. Autore skaidro, kādas izmaiņas risinās pubertātes laikā un kā pusaudžu uzvedību ietekmē smadzeņu attīstības īpatnības. Bērnam šajā dzīves posmā ir svarīgs uzdevums – meklēt sevi. Lai to paveiktu, nepieciešama zināma distance, taču arī iejūtīga un gudra vecāku klātbūtne.
Iespejams noderes
Diānas Zandes un Ineses Elsiņas draudzīgi padomi tiem, kas audzina perfekto pusaudzi
- Parastas, bet patiesi ieinteresētas ikdienas sarunas vienmēr ir zelta vērtē. Apēdiet kopā saldējumu, pajautājiet, kā jūsu pusaudzis jūtas, reizi nedēļā pie vakariņu galda katrs pastāstiet par labo un slikto, kas šonedēļ noticis. Ieklausieties un centieties sadzirdēt, vai pusaudzis spēj būt atklāts vai stāsta tikai vēlamas lietas, ko jūs kā vecāki gribētu dzirdēt.
- Aprunājieties arī ar sava bērna skolotājiem, treneriem! Iespējams, citā vidē bērns uzvedas pavisam citādi, nekā jūs viņu redzat ikdienā.
- Necentieties par varītēm vilkt ārā no pusaudža stāstus par viņa sajūtām vai pārdzīvojumiem. Galvenais, lai pusaudzis zinātu, ka vecāki kā atbalsta komanda vienmēr ir līdzās un pieejami.
- Nebaidieties teikt pusaudzim, ka viņam pilnībā uzticaties un zināt, ka viņš vienmēr pieņems prātīgus lēmumus. «Šī bija arī mūsu recepte, audzinot bērnus,» piebilst psihoterapeite Diāna Zande. «Viens ir stāstīt, ka dzert un smēķēt ir slikti, bet būtiskāk, lai bērns zina – ja kaut kas noiet greizi, vecākiem var droši zvanīt, viņi steigsies palīgā. Tas ievērojami mazina risku, ka pusaudzis, iekūlies nepatikšanās, jums melos un nevērsīsies pēc palīdzības.»
- Kad pusaudzis dalās ar saviem notikumiem, vecāki var padalīties arī ar savu pieredzi pusaudžu vecumā. Vienalga, vai runa būtu par pirmo pieredzi ar alkoholu, smēķēšanu vai attiecībām… Nebaidieties parādīt, ka arī jūs kā pieaugušie reizēm kļūdāties, arī jums mēdz būt neizdošanās. Bērns redzēs, ka vecāki nav ideāli un arī viņiem ir līdzīgas grūtības – tas veicinās uzticēšanos.
- Nekad nenosodiet un nepārmetiet, ja pusaudzim gadījies iekulties kādās nepatikšanās.
- Esiet draugos saviem bērniem arī sociālajos tīklos. Diezgan bieži šeit var ieraudzīt to, ko mājās pusaudzis neparāda, un secinājumus var izdarīt gan pēc bildēm, gan citātiem, gan mūzikas, ar ko viņš dalās publiski.
