Dzird jau mammas puncī
Kā jau minēts bērniņa dzirde sāk veidoties jau 20. grūtniecības nedēļā, tāpēc negaidīts troksnis var mazulim izraisīt ātrāku sirds darbību, straujākas rīšanas kustības. Uz troksni mazais var reaģēt ar izbīli sejā, atverot acis. Ilgstošs un pastiprināts troksnis, ja topošā māmiņa strādā, piemēram, rūpnīcā vai gaterī, kur dzirdama zāģu vai ķēžu skaņa, var ietekmēt bērna dzirdes veidošanos, un viņam, iespējams, var attīstīties dzirdes traucējumi. Ja topošā māmiņa bērniņa gaidīšanas laikā apmeklē skaļu rokkoncertu, tas, visticamāk, bērniņam dzirdes problēmas neradīs, taču lielais skaļums var iespaidot mazuli emocionāli.
Kad bērniņš piedzimst, dzemdību nodaļā visiem bērniem pārbauda (tā vismaz vajadzētu būt!) dzirdi un, ja ārstiem ir aizdomas par dzirdes traucējumiem, bērnu nosūta uz Bērnu dzirdes centru pie speciālistiem uz izmeklējumiem.
Kam pievērst uzmanību?
Arī tad, ja dzirdes traucējumi pirmajā pārbaudē nav atklāti, vecākiem jāvēro mazulis un jāseko līdzi viņa attīstībai. Atklāt dzirdes traucējumus pavisam mazam bērniņam nav viegli, jo viņš pats vēl nespēj vecākiem pasūdzēties par sliktu dzirdi.
Par to, ka mazais dzird, pirmajos divos mēnešos liecina tas, ka uz pēkšņu vai skaļu troksni, viņš samiedz acis vai sabīstas, vai pat sāk raudāt. No triju mēnešu vecuma bērns jau ieklausās skaņās, piemēram, ja istabā ir klusums un kāds nočaukstina avīzi, viņš vēl ar skatienu neatrod, no kurienes nāk skaņa, bet vecāki pēc mazuļa mīmikas var redzēt, ka viņš ir sadzirdējis. Tāpat bēbītis jau spēj savā valodiņā atbildēt vecākiem, kad viņi ar mazulīti sarunājas. No triju mēnešu vecuma mazais, dzirdot patīkamu skaņu, nomierinās – vecāki tūlīt redz viņa reakciju. Par to, ka bērns labi nedzird, var liecināt, piemēram, šādi novērojumi: vecāki runā, bet bērns tikai smaida un neveido skaņas, nelalina un negugina; vecāki istabā trokšņo, bet mazais ne reizi nesatrūkstas un nenobīstas; bērniņš ir ļoti mierīgs un kluss, nesarunājas ar sevi un nesmejas. Par aizdomām vispirms jārunā ar ģimenes ārstu vai pediatru, jo viņš ir pirmais, kas mazuli pārbaudīs un vajadzības gadījumā nosūtīs uz Bērnu dzirdes centru, kur ir atbilstoša aparatūra dzirdes pārbaudei un kompetenti speciālisti.
Triju četru mēnešu vecumā bērniņš jau meklē, no kurienes nāk skaņa, un uz skaņas pusi pagriež galvu.
Piemēram, ja kāds ienāk istabā, viņš paskatās uz to pusi. Ap šo vecumu mazulis sāk skaļi smieties, izdzirdot skanam rotaļlietu. Kad mazais sāk rāpot vai staigāt, viņš veido zilbes vai skaņas, piemēram, ja bērnam kaut kas nokrīt zemē, viņš atkārto kādreiz vecāku teikto: buc! Līdztekus dzirdes attīstībai vienmēr ir runas attīstība, bet, ja bērns nedzird, viņš arī nerunā, jo nesaprot skaņu. Tad mazais izdod monotonas skaņas, piemēram, mmm, nnn, bet viņa valoda neprogresē.
Zināji?
Vienkāršs veids, kā pārbaudīt, vai bērns dzird, ir pēkšņi klusā telpā sasist plaukstas. Tas notiek ātri un nerada pārāk lielu troksni. Ja bērniņš samiedz kaut vai acis, viss kārtībā. Ja bērns samiedz acis, atskanot tikai ļoti lielam troksnim, vērts bērna dzirdi pārbaudīt.
Ko tu teici?
Tikpat labi pirmajā dzīves gadā var nebūt nekādu aizdomu par dzirdes traucējumiem, bet apmēram gada vecumā vecāki pamana, ka bērns saka zilbes, bet neveido vārdus un teikumus, viņa valoda neprogresē. Runas attīstības aizturei var būt desmitiem iemeslu, un viens no tiem – bērns skaņu dzird, bet nesadzird kā vārdu vai apzīmējumu. Varbūt bērns dzird tikai zemās, bet nedzird augstās skaņas. Tad arī jādodas pie ģimenes ārsta un uz dzirdes pārbaudi Bērnu dzirdes centrā. Pārbaude svarīga gan neirologam, gan logopēdam, gan attīstības pedagogam, lai saprastu, kas ir runas traucējumu iemesls un kā šādā gadījumā vislabāk rīkoties.
Lielākam bērnam par dzirdes traucējumu liecina tas, ka viņš neatsaucas vai bieži pārprasa vecāku teikto, savu iemīļoto multfilmu skatās uz maksimālo skaļumu. Triju, četru un vairāk gadu vecumā bērnam dzirdi mājas apstākļos var pārbaudīt, piemēram, runājot čukstus. Ja viņš nedzird čukstus, arī tā ir dzirdes attīstības aizture. Tāpat par dzirdes problēmām var liecināt tas, ka bērns, esot blakusistabā, nedzird, ja vecāki runā par kaut ko tādu, kas viņu ļoti interesē, vai arī, ja viņš nesteidzas skatīties, kas otrā istabā notiek, ja izdzird kādu pazīstamu un viņam tīkamu čaukstoņu, piemēram, kā vecāki iztin no papīra kādu bērnam mīļu našķi.
Vājdzirdība
Izplatītākais bērnu dzirdes traucējums ir vājdzirdība. Parasti tā ir iedzimta, kad bērniņš jau piedzimst vājdzirdīgs, bet to var arī iegūt, piemēram, pēc daudziem neārstētiem vidusauss iekaisumiem. Atšķirībā no kurluma, kad bērns nedzird vispār, vājdzirdīgs bērns skaņas spēj saklausīt un sadzirdēt, taču tikai tad, ja runātājs atrodas netālu un runā skaļi. Ja bērniņš, lai saklausītu vecāku teikto, lien klēpī vai liek ausi pie mutes, iet tuvu televizoram, visticamāk, viņam ir vājdzirdība. Var būt tā, ka vājdzirdīgs bērniņš kādu augstas frekvences skaņu dzird skaļāk kā bērns bez dzirdes traucējumiem, tāpēc viņš var nobīties, aizklāt ar rokām ausis, sākt raudāt. Parasti vājdzirdība ir uz mūžu, bet tā var būt arī uz laiku, piemēram, ja mazulim ir palielināta aizdegunes mandele jeb adenoīdi. Kad šo problēmu atrisina, vājdzirdība pāriet.
Vājdzirdību koriģē, nozīmējot bērnam dzirdes aparātu vai dzirdes implantu, bet to individuāli nolemj tikai pēc izmeklēšanas rezultātiem. Dzirdes aparātus piemeklē un izsniedz Bērnu dzirdes centrā.
Salūts dzirdi nebojā, bet skaļa mūzika…
Bērnam nav jādzīvo klusumā, taču visu dienu dzīvojamajā istabā ieslēgts televizors vai radio nekādu labumu bērna ausīm arī nedod. Turklāt televizora un radio skaņu mudžeklis bērnam rada pārāk daudz nevajadzīgu kairinājumu. Protams, fonā var skanēt viegla mūzika, taču tādā skaļumā, lai telpā var mierīgi sarunāties. Novērots, ka daudziem zīdaiņiem patīk, piemēram, matu fēna monotonā skaņa vai braucošas automašīnas radītais troksnis, daudzi mazuļi iemieg, līdzko ieslēdz automašīnas motoru.
Un kā ar salūtiem un skaļām uguņošanām? Pediatre Vizma Meikšāne uzskata, ka salūts bērna dzirdei nav bīstams, jo skaņa ir izkliedēta, turklāt salūts notiek pietiekami tālu, mazs bērns no tā var tikai sabīties. Mūsdienu mobilie un aktīvie vecāki kopā ar mazuli apmeklē daudzus un dažādus pasākumus. Piemēram, rokkoncerts rada 110 decibelu lielu troksni, salīdzinājumam – normāla sarunāšanās ir tikai 40–60 decibelu skaļa. Ja ar bēbīti dodas uz rokkoncertu vai hokeja spēli, viņam noteikti ausīs jābūt aizbāžņiem (tie gan mēdz krist ārā) vai jāuzliek mazulim skaņu izolējošas austiņas. Pastāv gan jautājums, vai mazulis uz tādiem skaļiem pasākumiem vispār būtu jāved.
Parasti dzirdes traucējumi nerodas vienā dienā, bet veidojas pamazām un pakāpeniski. Vizma Meikšāne skaidro, ka ausis pie liela trokšņa nepierod un ar laiku receptori, kas uztver skaņu vibrāciju, var notrulināties, kļūt mazjūtīgi, un tas pēc daudziem gadiem var veicināt vājdzirdības rašanos. Dažkārt bērni jokojoties viens otram pie auss pārsprādzina balonu vai iekliedz ausī. Tad gan troksnis ir ļoti liels, un uz brīdi bērns var palikt kurls vai arī ausī sāk džinkstēt, un tas nozīmē, ka troksnis bija uz bīstamības robežas. Bīstams ir arī kritiens uz auss, kad bērns sasit galvu, – spējais kritiena vilnis var pārplēst bungplēvīti. Tā sadzīst, bet paliek rēta, līdz ar to skaņas vadāmība vairs nav tik perfekta. Arī jebkuru iekaisumu mediķi iesaka ārstēt ar antibiotikām, jo nevēlas pakļaut bērnu vājdzirdības riskam. Tāpēc dažādi iekaisumi un traumas bērna dzirdei ir vēl bīstamāki par troksni, jo bērns tomēr ikdienu nepavada gaterī, kur nepārtraukti dūc motorzāģi, vai citā skaļu skaņu mudžeklī. Tāpat mediķus daudz vairāk par trokšņiem satrauc tas, ka pusaudži pārāk daudz klausās mūziku ar austiņām ausīs un lielu daļu laika pavada, runājot pa mobilo tālruni, tādējādi pakļaujot ausi nemitīgai skaņas vibrācijai. Kāds pētījums Amerikā atklāj, ka 12,5% bērnu un jauniešu no 6 līdz 19 gadu vecumam ir trokšņa izraisīta dzirdes sliekšņa nobīde vienā vai abās ausīs, bet 12 līdz 19 gadu vecumā – jau 15,5% jauniešu.
Zināšanai:
Vairāk informāciju par dzirdes traucējumu diagnostiku lasi Latvijas Bērnu dzirdes centra mājaslapā vcbikernieki.lv