Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Katrā laikmetā ir bijusi nedaudz citāda izpratne par to, kādai jābūt labai mātei un kas ietilpst viņas pienākumos. Vai viņai jābūt mājsaimniecei un galvenajai atbildīgajai par saimniecību? Vai mamma ir tā, kas bērnam palīdz apgūt visas dzīves pamatprasmes un apmāca viņu? Vai visu savu laiku, uzmanību un rūpes velta tikai bērnam? Vai arī padomā par sevi, iegūst izglītību, veiksmīgi kāpj pa karjeras kāpnēm, ietekmējot dažādus sabiedriski politiskus un kultūras procesus? Kā mainījusies sievietes un mātes loma un vieta sabiedrībā, kādas pārmaiņas piedzīvojusi ģimene – ieskatāmies vēstures lappusēs.
20. gadsimta sākums
Šajā laikā lielākā daļa ģimeņu Latvijas teritorijā vēl dzīvoja viensētās un nodarbojās ar lauksaimniecību. Vēl 19. gadsimta beigās pastāvēja tā dēvētais lauku celibāts. Ja ģimenei nebija pietiekami daudz naudas, lai apprecētos visi bērni, un vecākais brālis jau bija izgājis pie sievas, tad jaunākajam bērnam visbiežāk nemaz nebija iespējas apprecēties un ekonomiski izdevīgāk bija palikt sava tēva saimniecībā. Šādā veidā 19. gadsimta beigās tika ierobežota dzimstība, bet 20. gadsimta sākumā lauku celibāts pamazām izzuda, un mainījās arī ģimenes struktūra (pamazām sāka izjukt lielās dzimtas, kur vairākas paaudzes dzīvo kopā zem viena jumta). Darbu dalīšana saimniecībā šajā laikā notika starp visiem ģimenes locekļiem, bērnus ieskaitot. Tāpēc vēl nevar runāt par tradicionālo ģimeni (kur dzīvo kopā vīrs, sieva un bērni, līdz tie izaug lieli un aiziet no mājām) un mātes lomu, jo mazos bērnus pieskatīja lielākie bērni vai vecie cilvēki – tas nozīmē, ka mātes loma tika sadalīta starp visiem mājsaimniecības locekļiem.
Gan meitenes, gan puiši bija ar prasmēm bērnu aprūpē, jo mazu bērnu pieskatīšana un auklēšana ģimenē bija pavisam dabiska lieta.
20. gadsimta sākums bija laiks, kad sievietēm radās iespēja strādāt algotu darbu arī ārpus mājām. Ja vecāki bija gana turīgi, meitas varēja studēt arī augstskolā (sievietes gan studēja retāk nekā vīrieši, ja ģimene varēja atļauties izskolot tikai vienu atvasi, tad visbiežāk tas bija dēls, jo viņš varēja veidot veiksmīgāku karjeru un pēc tam finansiāli atbalstīt arī jaunākos brāļus un māsas). Vecākiem gan bija jāizvērtē, vai meitu sūtīt studēt vai atstāt par māju saimnieci.
Sieviete parasti strādāja līdz laulībām, bet pēc tam, kad apprecējās un viņai piedzima bērni, par apgādnieku kļuva vīrietis.
Strādnieku ģimenēs kalpotāju nebija (bērnus palīdzēja pieskatīt vecvecāki), bet turīgākās ģimenēs sievietēm palīdzēja gan kalpones, gan bērnu aukles. Ja sievietei piedzima pieci seši bērni, tad visbiežāk, piemēram, divi no viņiem agrīnā vecumā nomira, tāpēc investīcijas bērnu aprūpē bija daudz mazākas nekā mūsdienās. Vecāki šajā laikā attiecībās ar bērniem bija mazāk emocionāli, bērni bija disciplinētāki, vecākiem bija daudz lielāka autoritāte, respektējot tēvu kā ģimenes galvu, – tas tika panākts, ģimenē iekšēji sadalot darbus un pienākumus.
20. gadsimta sākumā vairāk sāka izmantot kontracepcijas metodes (parādījās pirmie rūpnieciski ražotie prezervatīvi). Arī pārtrauktais dzimumakts un aborts (kas bija kļuvis daudz pieejamāks) bija veidi, kā regulēja bērnu skaitu ģimenē. Bērnus sāka dzemdēt slimnīcās – galvenokārt tās sievietes, kuras nevarēja atļauties pasaukt uz mājām vecmāti. Visizplatītākās šajā laikā vēl joprojām bija mājdzemdības, bērnus pieņēma profesionālas vecmātes. Tomēr ne visas sievietes to varēja atļauties, tādēļ slimnīcas bija vietas, kur tika sniegta palīdzība ikvienam, arī trūcīgākiem cilvēkiem.
20. gadsimta 20.–30. gadi
1918. gadā, kad tika nodibināta Latvijas valsts, notika dažādas diskusijas par ģimenes un sieviešu lomu, par jaunām ģimenes formām un to, ka attiecības varētu kļūt brīvākas. Par šīm tēmām daudz diskutēja, jo tas bija pirmais feminisma vilnis Latvijā, taču ģimenes modelis tomēr palika konservatīvs –galvenais apgādnieks joprojām bija vīrietis. Sievietēm Latvijā tika piešķirtas vēlēšanas tiesības, un viņas kritiski izturējās pret tradicionālo sieviešu lomas iedalījumu (Küche, Kinder, Kirche – virtuve, bērni, baznīca). Publiskajās debatēs tika uzsvērts, ka sievietes loma vairāk tiek saistīta ar bērnu izglītošanu, ka māte ir intelektuālais potenciāls ģimenē. Latvijā salīdzinoši daudz sieviešu šajā laikā strādāja algotu darbu un studēja.
Sieviete netika uztverta tikai kā mājsaimniece un bērnu aprūpētāja, bet viņa arī spēja ietekmēt sabiedriski politiskus un kultūras procesus. Daudzas sievietes pēc bērna piedzimšanas atgriezās darbā (īpaši ja darbs bija kvalificēts).
Kopumā sabiedrība bija kļuvusi daudz brīvdomīgāka, Latvijā diezgan vienkārši varēja šķirt laulību, un arī aborti bija pieejami daudz vieglāk. Bērni vēl joprojām tika radīti laulībā. Ja sieviete nebija precējusies un palika stāvoklī, tad šos gadījumus mēģināja kaut kā notušēt. Pret ārpus laulības dzimušajiem bērniem līdz pat 1937. gadam, kad tika pieņemts LR Civillikums, attieksme bija visai noraidoša. Šo bērna aprūpe un uzturēšana bija tikai sievietes problēma.
Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā Latvijā īpaši tika stiprināta ģimenes loma un nozīme. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā bija sarucis iedzīvotāju skaits, tāpēc valdība bija ieinteresēta cilvēku skaita pieaugumā un latvisku, stabilu un lielu ģimeņu pastāvēšanā. Katra cilvēka uzdevums bija saglabāt veselu genofondu un radīt bērnus, tika domāts par nācijas atražošanu un tīrību.
Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā aktualizējās laimīgās sievietes, mājsaimnieces un bērnu audzinātājas tēls. Bērni auga ģimenē, bet bērnu izglītošanai tika organizētas arī dažādas kolektīvas aktivitātes (piemēram, mazpulki). Tā kā tēvs bija ģimenes apgādnieks un daudz strādāja, tad visbiežāk bērnu aprūpē un audzināšanā viņš aktīvi neiesaistījās, taču, protams, bija arī izņēmumi. No sievietes gaidīja, ka tieši viņa būs galvenais cilvēks, kas rūpēsies par bērniem un vadīs mājsaimniecību. Sievietei bija daudz pienākumu, tāpēc viņa nespēja visu savu laiku veltīt bērnu aprūpei un audzināšanai. Starp vecākiem un bērniem neveidojās tik cieša emocionālā saikne un arī fiziskais kontakts. Bērni auga patstāvīgāki, viņiem agrāk tika doti dažādi pienākumi, ieskaitot jaunāko bērnu aprūpi. Attiecības ģimenē nebija vienlīdzīgas, bet strikti hierarhiskas. Tās bija arī visai rezervētas, tāpēc attiecībās ieguldītais laiks bija mazāks.
Trūcīgākām ģimenēm šajā laikā izdzīvot bija ļoti grūti, jo vēl nebija sakārtoti sociālie pabalsti un izveidota vienota veselības aprūpes sistēma.
20. gadsimta 40.–70. gadi
Otrajā pasaules karā daudzi vīrieši bija gājuši bojā, ģimenes izsūtītas, mājas un saimniecības izpostītas, dramatiski bija mainījušie sadzīves apstākļi. Sievietes bija palikušas vienas – vienas audzināja bērnus, viņām pašām bija jānodrošina ģimene ar iztiku un pajumti. Visu smago darbu, kas pēckara gados nebija mehanizēts, veica sievietes. Ļoti atšķīrās dzīves apstākļi pilsētās un laukos. Lauciniekiem bija izjaukts ierastais dzīves ritms, jo padomju vara atņēma visu, kas piederēja saimniecībai. Piemēram, Zemgalē bija veseli reģioni, no kuriem daudzi iedzīvotāji tika izsūtīti uz Sibīriju, bet pārējie bija devušies bēgļu gaitās, tāpēc pilnībā nomainījās iedzīvotāju sastāvs. Latvijā palielinājās arī imigrantu skaits, jo pilsētās ieveda darbaspēku no citām padomju republikām.
Dzemdības šajā laikā drīkstēja notikt tikai slimnīcās. Laukos ne vienmēr bija iespēja sievieti laikus aizvest uz slimnīcu, tādēļ bieži vien notika tā, ka sievietei strādājot sākās dzemdības un viņa turpat uz vietas bērnu arī piedzemdēja.
Kamēr atbrauca palīdzība ar vietējo ārstu vai feldšeri, kāda cita sieviete bērnu bija jau pieņēmusi. Tad jauno māti ar mazuli uz pāris dienām aizveda uz tuvējo slimnīcu, bet pēc tam sievietei bija jāatgriežas pie darba, jo paņemt bērna kopšanas atvaļinājumu nebija iespējams. Šajā laikā bija ierasta aina: liela ferma, māte strādā, bet mazie bērni turpat blakus spēlējas, jo nav neviena, kas viņus pieskata.
20. gadsimta 60. gados visā Latvijā jau bija izveidots pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas iestāžu tīkls (1967. gadā Latvijā bija jau vairāk nekā 500 bērnudārzu), silītes grupiņas bija arī rūpnīcās un citos lielos uzņēmumos. Tika ieviesta bezmaksas veselības aprūpe un vispārējā bezmaksas izglītība. Vīrieši un sievietes strādāja vienādu stundu skaitu (tikai sievietes atšķirībā no vīriešiem mazāk ieņēma vadošos amatus). No vienas puses, runāja par dzimuma līdztiesību, bet, no otras, sabiedrība bija kļuvusi arī daudz konservatīvāka. Sievietēm bija gana smagi jāstrādā, kā arī jārūpējas par māju, saimniecību un bērniem. Pēckara gados bija ļoti grūti tikt pie jaunām dzīvojamām telpām, cilvēki dzīvoja komunālajos dzīvokļos, vienā mazā istabiņā vairākas paaudzes kopā. Un šajā laikā atkal kļuva par normu tas, ka vecvecāki pieskata mazos bērnus. Apmaksāts bērnu kopšanas atvaļinājums mātēm bija 3 mēnešus. Ģimenēs, kas to varēja finansiāli atļauties, mamma ar bērnu mājās palika arī līdz gada vecumam. Bet lielākā daļa sieviešu pēc bērna piedzimšanas ātri atgriezās darbā, jo nebija naudas, par ko izdzīvot.
Padomju Savienībā uzskatīja, ka sieviete ir galvenā atbildīgā par mājsaimniecību, viņai jāstrādā un jārūpējas arī par bērniem.
Mājsaimniecības darbi šķietami tika atviegloti, jo daļu pakalpojumu piedāvāja sabiedriskais sektors – bija pieejama publiskā veļas mazgātava, ēdnīca, silītes grupiņa bērnudārzā un uzņēmumā (no 3 mēnešu vecuma), diennakts bērnudārzs un dārziņš, kur bērnus varēja atstāt visas darbdienas. Teorētiski arī vīrietim būtu bijis vairāk jāiesaistās mājas solī, bet praktiski tas tā nenotika. Sievietēm ikdienā bija jāstāv arī garās rindās, lai varētu nopirkt ikdienai nepieciešamos pārtikas produktus un citas preces.
Ar laiku mātes loma tika pārlikta uz bērnu aprūpes iestādēm. Bija sievietes, kurām šī sistēma šķita pieņemama – kā atvieglojums, ko piedāvā valsts. Atstājot bērnu diennakts bērnudārzā, viņas varēja sevi pilnībā veltīt darbam un pēc darba vēl iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, tā bērna aprūpei veltot daudz mazāk laika. Ja silītes grupiņa atradās uzņēmumā, tad sievietei tika piešķirti zīdīšanas atvieglojumi (zīdīšanas pārtraukums ik pēc divām stundām). Bet bija arī sievietes, kuras ļoti pārdzīvoja, atdodot savus bērnus diennakts dārziņā. Viņām bija grūti pieņemt šādu sistēmu, tādēļ viņas savu dzīvi mēģināja pārkārtot tā, lai vairāk laika pavadītu kopā ar bērnu, piemēram, bērna pieskatīšanā iesaistot vecvecākus.
Padomju gados vēl vairāk mazinājās emocionālā piesaiste starp vecākiem un bērniem, arī starp partneriem. Seksualitāti saistīja ar kaunu, par to publiski nerunāja, un arī partneri savā starpā to neapsprieda. Visus padomju gadus grūtniecību uzskatīja par stāvokli, kas sabiedrībā jāslēpj (piemēram, ar bezformīgu apģērbu), grūtniece pēc iespējas maz izgāja cilvēkos. No padomju laikiem nācis arī mīts, ka grūtniecības laikā sieviete nedrīkst griezt matus (sievietei nav labi jāizskatās).
Padomju laikā sievietes dzemdēja vienas pašas, tēvi savus bērnu varēja ieraudzīt tikai vairākas dienas pēc dzemdībām. Tēviem ar bērniem veidojās ļoti distancētas attiecības. Un no vīriešiem nemaz netika gaidīts, ka viņi pratīs apieties ar mazu bērnu, jo uzskatīja, ka par bērnu vienīgā atbildīgā ir māte.
Dzemdību namā mazulis neatradās kopā ar mammu, bet stingri satīts gulēja vienā telpā kopā ar citiem jaundzimušajiem un sastapa savu mammu vien zīdīšanas reizēs.
Bērni dzemdību namos tika ēdināti arī ar kolektīvo pienu, ko mammas atslauca un izbaroja tiem bērniem, kuru mammām piena pietrūka. Slimnīcās arī nestāstīja, kā bērnus pareizi aprūpēt. Šajā laikā emocionāla atsvešinātība zināmā mērā jau tika uztverta kā norma. Vīrieši arvien mazāk iesaistījās bērna aprūpē, viņi jūtās arvien neveiklāki, bet sievietēm ikdienā bija jāveic daudz citu pienākumu. Protams, bija ģimenes, kur emocionālā piesaiste bija ciešāka un valdīja daudz sirsnīgākas savstarpējās attiecības, tomēr publiskās iestādes nekādā veidā šādu attiecību veidošanos neveicināja.
Padomju laikā mātes loma izpaudās caur reproduktīvo funkciju. Māte varone bija sieviete, kura spēja saražot noteiktu skaitu bērnu, nevis sieviete, kura rūpējās par saviem bērniem, veidojot emocionāli tuvas attiecības. Padomju valstī uzskatīja, ka sievietei jāsavieno sabiedriskās darbinieces pienākumi ar mātes uzdevumiem. Bet šie mātes uzdevumi tika skatīti vairāk tehniski, mātes loma nozīmēja iemācīt bērnam higiēnu, kaut kādas pamatprasmes, bet netika runāts par bērna emocionālo audzināšanu. Arī ģimenes iekšējās lietas mēģināja pārnest uz publisko sfēru (piemēram, ja sievai bija aizdomas, ka vīrs viņu krāpj, viņa varēja aiziet pasūdzēties darba kolektīvam, un tad šo gadījumu publiski apsprieda, vīra rīcību nosodīja). Šķiršanās kļuva daudz sarežģītāka (ģimenēs liela problēma bija vardarbība un alkoholisms). Pētījumi 80. gados apliecināja, ka mazinās dzimstība, un radās apziņa, ka, lai to veicinātu, jāstiprina ģimene.
20. gadsimta 80.–90. gadi
Jau 1972. gadā iznāca Bendžamina Spoka slavenās grāmatas Bērns un tā kopšana tulkojums latviešu valodā, kur aprakstītas jaunas bērnu audzināšanas un aprūpes metodes, uzsverot bērna individuālismu. 20. gadsimta 80. gadi ir laiks, kad bērnu audzināšanā vecāki atļaujas vairāk eksperimentēt un vispār kļūst brīvāki savos uzskatos (to apliecina arī pētījumi par seksuālo dzīvi, jo partneri beidzot sāk par to runāt). Līdz pat leģendārajam žurnāla Zīlīte numuram, kas iznāca 1989. gada martā un kur tika publicēts komikss Mums būs bēbis! (2009. gadā seksa Zīlīte tika izdota atkārtoti, un kopā ar žurnālu MANS MAZAIS to varēja saņemt ikviens lasītājs), seksualitāte sabiedrībā bija ārkārtīgi liels tabu. Tika slēpts viss, sākot no grūtniecības un beidzot ar to, kā rodas un pasaulē nāk bērni.
20. gadsimta 90. gados, sabrūkot padomju iekārtai, sabiedrība tiecās pēc jauna ideālās ģimenes modeļa, kur sieviete ir mājsaimniece, bet vīrietis – galvenais pelnītājs. Bērnu aprūpes iestādes un bērnudārzi vairs nebija tik ļoti nepieciešami, jo mātes pašas rūpējās par saviem bērniem (bija arī apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums). Patiesībā sievietes šajā laikā bieži vien jūtas apjukušas. Kā norāda sociālantropoloģe Aivita Putniņa, 90. gados sievietes uz jautājumu, kas viņām dzīvē ir galvenais, atbild, ka audzināt bērnus un strādāt. Bet to ir ļoti grūti apvienot. Sabiedrībā no sievietes tika gaidīts, ka viņa pavadīs vairāk laika kopā ar bērnu. Mammas, kuras bērnus agri sāka vest uz bērnudārzu, uzskatīja par sliktām mammām, jo pastāvēja pieņēmums, ka sievietēm pašām jāvelta uzmanība bērnu pieskatīšanai.
90. gadu vidū no rietumiem Latvijā ienāca jauna veida bērnu audzināšanas un aprūpes principi.
1994. gadā sāka iznākt žurnāls MANS MAZAIS, kas bija ne tikai pirmais mūsdienīgais informācijas avots bērna aprūpes, auklēšanas, zīdīšanas un audzināšanas jautājumos, bet deva arī nozīmīgu ieguldījumu tēva lomas maiņā. Tika publicēti pirmie tēvu stāsti, rādīts, kā vīrietis kopā ar sievieti gatavojas dzemdībām, kā tēvi daudz aktīvāk iesaistās bērnu aprūpē. Jau 80. gados tēvi sāka piedalīties ģimenes dzemdībās (80. gadu sākumā žurnālā Liesma publicēts aktrises Leldes Vikmanes dzemdību fotostāsts, kas pirmo reizi tik atklāti atainoja dzemdību procesu). Un 90. gados arvien vairāk tēvu dzemdībās bija blakus jaunajai māmiņai, jo bija pierādīts, ka ģimenes dzemdībās tiek sasniegti daudz labāki rezultāti.
Arī vecāku attiecības ar bērniem kļuva emocionālākas, veidojās daudz ciešāka emocionālā piesaiste. Vecāki tika apmācīti speciālos topošo vecāku kursos (tādi tika organizēti arī padomju gados, bet tad vēl nerunāja par vecāku un bērnu emocionālo piesaisti un to, kā audzināt bērnus).
Sabiedrība vecākiem sāka izvirzīt arvien augstākas prasības. Proti, ka bērnu audzināšanai un aprūpei jāvelta ļoti daudz uzmanības.
Bērnu audzināšana kļuva par projektu, kas prasa ļoti lielus ieguldījumus – gan finansiālus, gan emocionālus. Bērni nepārtraukti jāpieskata, jāuzrauga, jānodarbina, jāstimulē viņu attīstība. Bērni kļuva atkarīgāki no vecākiem un atradās nemitīgā pieprasīšanas pozīcijā. Lielākus bērnus vairs nedrīkstēja iesaistīt mājas darbos, jaunāko bērnu pieskatīšanā. Vecāki sāka izjust arvien lielāku spiedienu, jo būt par vecāku līdzinājās pilnas slodzes darbam.
21. gadsimts
Padomju laikā jaunieši daudz agrāk apprecējās (tas bija saistīts ar sabiedrības morāli, jo jauniešiem nemaz nebija iespēju līdz precībām pabūt divatā, veidot intīmas attiecības, nebija pieejamas tik daudzveidīgas kontracepcijas metodes, tādēļ, uzsākot kopdzīvi, tā bija jālegalizē; parasti viss beidzās ar laulībām un bērnu). Mūsdienās seksuālo dzīvi var uzsākt daudz brīvāk, un tas nebūt nenozīmē, ka tā izvērtīsies arī ģimenes dzīvē. Attiecības kļuvušas nestabilākas. Sabiedrība pret to izturas ļoti brīvi, un arvien vairāk bērnu aug kopā tikai ar vienu vecāku. Tā kā attiecības ir nestabilas, ir pat vieglāk, ka bērna nav, jo izšķiroties tu esi brīvs.
Mūsdienās diezgan daudzi jaunieši apgalvo, ka pagaidām bērnus vēl negrib, jo tā ir pārāk liela atbildība, ko viņi vēl nav gatavi uzņemties.
Visā Eiropā šobrīd vērojama tendence, ka jau pieaugušie bērni negrib atstāt vecāku mājas, bet labprāt ilgāk izmantot viņu finansiālo palīdzību. Emocionālā un fiziskā piesaiste starp vecākiem un bērniem izveidojusies pat pārāk cieša.
Sabiedrībā tiek uzsvērts, ka bērni ir vērtība, tomēr, lai vecāki varētu nodrošināt bērnu aprūpi atbilstoši visiem augstajiem standartiem (kādi mūsdienās noteikti), viņi nevar atļauties vairāk par vienu diviem bērniem. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa uzskata: «Ja bērni tiek pārāk aprūpēti, viņi tik labi neapgūst pamatprasmes, pārvērtē savu vietu dzīvē un rezultātā rodas uzvedības problēmas, mācību problēmas, jo vecāki visu atrisinājuši bērnu vietā, visu sagādājuši, par visu parūpējušies. Ar šādu hiperaprūpi mēs nodarām pāri gan bērnam, gan paši sev. Vecāki bērnu aprūpi ir pārvērtējuši, pievēršot tai pārāk lielu uzmanību.»
Mūsdienās ir sastopami dažādi ģimenes modeļi – gan tradicionālais ģimenes modelis, kur galvenais apgādnieks ir viens no vecākiem (pārsvarā vīrietis), gan vienlīdzīgās ģimenes modelis. Ir sievietes, kuras jau agri pēc bērna piedzimšanas atgriežas darba tirgū. Iespējams, tādēļ, ka viņas bērnu audzina vienas un tā ir finansiāla nepieciešamība. Arvien vairāk mammu izmanto bērnudārzu, privāto bērnu pieskatīšanas iestāžu un aukļu pakalpojumus. Sievietei bērna aprūpē var palīdzēt ne tikai bērna tēvs vai vīrs, bet arī mamma, māsa vai kāds cits radinieks.
Sabiedrībā vēl saglabājusies konservatīvā pieeja, ka mātei jābūt tai, kas aprūpē bērnu, bet līdztekus pastāv arī uzskats, ka pienākumi starp partneriem jāsadala līdzvērtīgi. Bērnu tikpat labi var aprūpēt arī tēvs (pat paēdināt mazuli ar mātes pienu, ja mamma to atslaukusi un atstājusi mājās), arī tēvs var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Un, ja mamma visu savu laiku nepavada mājās kopā ar mazuli, bet atgriežas darba tirgū un veido savu karjeru, pirms bērns sasniedzis gada vecumu, viņa vairs netiek uzskatīta par sliktu māti. Aivita Putniņa saka, ka vienlīdzīgās ģimenes ir daudz stabilākas, jo partneriem ir vairāk kopīgu interešu un pastāv mazāk ekonomisko risku (piemēram, ja viens partneris pazaudē darbu). Tradicionālā modeļa ģimenē, kur apgādnieks ir tikai viens, bet otrs visu savu laiku velta bērnu pieskatīšanai un aprūpei, gan ekonomiskie, gan šķiršanās riski ir daudz lielāki, jo partneri dzīvo ļoti dažādās pasaulēs.
Ģimene, kur abi partneri ir vienlīdzīgi un ir salāgojuši savas vajadzības, spiediens uz māti kā bērna galveno aprūpētāju vairs nav tik liels.
Vienlīdzīgā ģimenē ikdienas pienākumus un darbus sadala, nevis pēc dzimuma, bet katra cilvēka interesēm un vajadzībām, abiem partneriem savstarpēji vienojoties. Notiek tradicionālo lomu maiņa, un tas nozīmē, ka, piemēram, arī vīrietis var vairāk rūpēties par saimniecību, gatavo ēst, iepirkties, aprūpēt bērnu, kamēr sieviete sevi velta karjerai. Tas ir ideālais ģimenes modelis, uz ko šobrīd tiecas mūsu sabiedrība.
Interesanti
Padomju laikā daudzu jauno vecāku galvenais padomdevējs bija Bendžamina Spoka grāmata Bērns un tā kopšana. Izrādās, ka Bendžamins Spoks bijis antropoloģes Margaretes Mīdas bērna ārsts. Margarete Mīda savulaik devusies pētīt etnogrāfiju uz Samoa salu un redzējusi, kā sievietes tur dzemdēja vienas un ka, audzinot bērnus, viņas pret tiem izturējās kā pret pieaugušajiem. Pēc atgriešanās viņa par to pastāstīja arī sava bērna ārstam. Bendžaminu Spoku tas tik ļoti iespaidoja, ka viņš izveidoja savu bērnu audzināšanas skolu, kas balstījās Samoa etnogrāfijā. Audzināšanas pamatus Spoks aprakstīja grāmatā Bērns un tā kopšana. Tulkojot šo grāmatu, paradoksālā veidā Samoa salas kultūra ienāca arī Latvijā.
