Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
22
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
Kas vispār ir mobings?
Mobings – tās ir negatīvas darbības, kas risinās ilgāku laiku un ir sistemātiski vērstas pret vienu vai vairākiem cilvēkiem ar mērķi pazemot, kaitēt. Var būt verbāls vai neverbāls jeb klusēšanas/ignorēšanas mobings, var būt arī fizisks mobings vai mobings interneta vidē. Mobings nav parasts, ikdienišķs konflikts, taču konflikts var izvērsties mobingā.
Ir vairāki moderni termini – mobings, bosings, bulings –, kuru būtība ir viena un tā pati, – tā ir vardarbība. Vienalga, emocionāla vai fiziska, ignorēšana vai mantu atņemšana – tā visa ir vardarbība. Kā stāsta Līga Bērziņa, pirmos zvanus ar lūgumiem palīdzēt viņa saņem jau augustā, vēl pirms mācību gada sākumā. Zvana gan no skolām, gan vecāki. Piemēram, zvana satraukts psihologs, jo tagad skolā mācīsies kāds bērns, kas pērn blakus pagastā atspārdījis vai pusi klases. Zvana norūpējusies mamma – mācību gads vēl nav sācies, bet bērns jau ir histērijā. Sabiedrībā varbūt ir radies priekšstats, ka vardarbības skolās kļūst arvien vairāk, taču tas varētu būt saistīts ar faktu, ka vardarbību vairāk atpazīst un par to vairāk runā. Un tas jau ir pirmais solis, lai problēmu sāktu risināt. Vardarbība klasē biežāk tiek īstenota pret vienu bērnu, dažkārt – arī pret grupu.
Riska grupā ir bērni ar zemām sociālām prasmēm, augstu impulsivitāti, bērni, kuriem ir grūti pieņemt vienaudžu atraidījumu, bērni, kas neprot zaudēt, kuriem ir zema pašapziņa, emocionāli jūtīgi bērni, bērni, kas atšķiras no citiem, kuriem ir maz draugu.
«Esmu novērojusi, ka rudenī tāds nopietns problēmsituāciju vilnis skolās parasti ir oktobra otrajā pusē,» saka Līga Bērziņa. «Tas ir laiks pēc skolēnu rudens brīvdienām. Bērni ir atgriezušies skolā, un visbiežāk viņi brīvlaika nedēļā neko īpašu nav darījuši, no rītiem ilgi gulējuši un tagad nevar tikt atpakaļ normālā dzīves ritmā. Bērni apzinās, ka tagad priekšā būs ļoti garš, tumšs periods. Un, ja nav pozitīvo resursu, šajā laikā vardarbība pieaug. Tāpēc arī lekcijās un nodarbībās pedagogiem vienmēr stāstu: bērniem ir nepieciešama jautrība, smiešanās viņiem ir pamatvajadzība – ja jūs viņiem nenodrošināsiet iespēju smieties, viņi smiesies par kādu klasē vai par skolotāju. Bet lielākā daļa klasesbiedru, redzot pirmos vardarbības signālus, jūtas atviegloti: cik labi, ka tas neesmu es!
Skolotājam ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu vardarbības attīstību. Lielākoties jau situācija briest palēnām, un to pat var paredzēt. Lūk, 11 it kā mazi, tomēr svarīgi signāli, kurus nevajadzētu atstāt bez ievērības – gan pedagogiem un speciālistiem skolās, gan vecākiem mājās.»
11 signāli, kas var vēstīt par vardarbību
1. Atteikšanās sasveicināties vai dot roku. Tipiska situācija – bērns, ienākot klasē, pasaka: «Čau, Edīte! Čau, Juri!» Ja uzrunātie to dzird, bet uz sveicienu nereaģē un pat nepaceļ acis, tā ir smalka sociālās izolācijas pazīme. Skatiens nosaka sociālo statusu. Nav jau vienmēr jāsasveicinās, taču skatiens nozīmē – es redzu, ka tu esi, es respektēju tevi, es tevi pamanīju un cienu. Ir gadījumi, kad klasesbiedri pat mēnešiem kādam iet garām kā tukšai vietai, izlikdamies, ka viņa vispār nav.
2. Atteikšanās sadarboties. Skolotāja nodarbībā saka: un tagad stājamies pa divi (vai – dalāmies grupās). Un tad nereti kāds bērns paliek viens. Ja bērniem liek pašiem dalīties grupās, lai veiktu kādu uzdevumu, tas ir toksiski un kaitīgi, rada nevajadzīgu stresu. Klasika – sporta stunda. Visi sadalās, un tad paliek kāds, kuru neviena komanda vairs negrib ņemt. Pedagogs bērnus var sadalīt grupās arī citādi – lozējot, pēc mācīšanās stiliem vai prasmēm, izmantojot digitālus risinājumus, lai veidotu grupas pēc nejaušības principa.
3. Mazie, riebīgie komentāri. Tās ir frāzes, ar kurām varmāka parāda savu dominanci. Piemēram, kādu skolēnu izsauc pie tāfeles, un no klases atskan: atkal tā slampa! Vai: resnais, pie tāfeles! Tas var notikt tik klusu, ka pedagogs šo piezīmi pat var nesaklausīt, bet klasesbiedri dzirdēs. Šis teksts ne vienmēr ir domāts konkrētajam izsauktajam bērnam, tas var būt paredzēts blakussēdētājiem, lai rekrutētu sabiedrotos un/vai iedvestu bailes. Vardarbība parasti ir mērķtiecīga, atkārtota, orientēta uz vēlēšanos parādīt spēku, pārākumu, tā satur draudus atkārtoties nākotnē. Lai īstenotu šādu kvalitatīvu vardarbību, ir vajadzīgi sabiedrotie, kuri pieslienas varmākam, baidīdamies kļūt par potenciālajiem nākamajiem upuriem. Ar vārdiem «Stop, tas nebija draudzīgi!» vismaz pusi gadījumu varētu apturēt uzreiz. Līga Bērziņa min šādu piemēru: «Atceros rīta līniju bērnu vasaras nometnē, kur man bija jāvada nodarbības. Pirmajā rītā visi sastājas rindā un pēkšņi garākais no rindas nobļaujas, rādot ar pirkstu uz vienu bērnu: šitais šonakt piečurāja gultu! Tajā brīdī kāds augumā mazs bērns pagriezās pret lielo un noteica: klausies, vecīt, šis mums nebija jādzird! Un nekas tāds vairs neatkārtojās. Protams, ne katrā grupā šāds drosminieks atrodas.»
4. Netīša uzgrūšanās. Šī ir pazīme, ka tiek testētas robežas. Vardarbība nesākas pēkšņi. Sākums visbiežāk ir it kā netīša pagrūšana, kāds aizvainojošs vārds, otra lietu nomešana zemē. Reizēm ar piebildi: es netīšām! Ja konkrētais bērns reaģē emocionāli, tas pāridarītājam šķiet interesanti, jo – sākas šovs. Arī ja reakcija neseko vispār, varmāka saprot: o, šis ir viegls mērķis! Tad seko nākamā uzgrūšanās, vēl nākamā, tālāk jau grāmatas un penāļi lido miskastē, garderobē drēbes atrodas uz grīdas un tā tālāk. Ja netiek noteiktas robežas, varmākas var kļūt ļoti nežēlīgi. Te noder speciāla nodarbība visai klasei – kā noturēt robežas, saglabāt mieru un pateikt nē. Ir bērni, kas nesaka nē, jo viņiem ir bail no otra cilvēka reakcijas un dusmu uzplūda. Te ir jāiesaistās pieaugušajiem, jo bērns viens galā netiks.
5. Nepatīkamas iesaukas. Iesaukas pašas par sevi nav nekas sliktas, bet uzmanīties jāsāk, ja iesaukās mīļvārdiņu vietā parādās, piemēram, priekšmetu nosaukumi un nievājoši apzīmējumi. Piemēram, zēnu sāk saukt par cirvi vai trako. Pateikt «Ejam grūstīt Jāni!» ir grūtāk, nekā pateikt «Ejam grūstīt to cirvi!» vai «Ejam sadot pa muti tam trakajam». Ne velti senatnē ciltī briesmīgākais sods bija vārda atņemšana.
6. Pazūd lietas. Vecāki nedrīkst atstāt bez ievērības situācijas, kad bērnam sistemātiski pazūd nauda vai ir sabojātas mantas, apģērbs, telefons, ja klasē kāds kaut ko aizņēmies un neatdod. Tad ir divas iespējas – vai nu bērns ir ļoti izklaidīgs, vai arī viņam dara pāri. Vērīgs vecāks to var pamanīt ātri, it īpaši, ja agrāk tā gandrīz nekad nav noticis, bet tagad – bieži vien.
7. Sliktās pirmdienas. Sestdien un svētdien bērns vesels, bet pirmdienas rītā – slims. Vienreiz, otrreiz, trešo reizi. Ja tā notiek, vecākiem nevajag uzreiz domāt, ka bērns simulē, jo, iespējams, ķermenis sācis atspoguļot iekšējo diskomfortu.
8. Sākas sūdzēšanās un baumas. Ja klasē attīstās baumu un sūdzēšanās kultūra, ir vērts izvērtēt, vai jūs, pieaugušie, nereaģējat par strauju. Piemēram, bērns pasaka: Juris man iesita! Ja skolotāja, neizmeklējot, kas tieši ir noticis, Juri uzreiz soda, visa klase gūst mācību: kurš kliedz skaļāk vai kliedz pirmais, tam taisnība! Un rodas arī kāda blakne – bērni saprot, ka pedagogs ir instruments, kuru var izmantot, lai izrēķinātos ar citiem, un zaudē respektu pret skolotāju kā pret autoritāti.
9. «Es ar tevi nedraudzēšos!» Šī frāze ne vienmēr ir nekaitīga. Ja bērnam nav zināmi veselīgi draudzēšanās modeļi, viņš no sākuma var vēlēties visu uzmanību iegūt sev, kontrolējot, ar ko citi sarunājas. Tad draudzējas ar kādiem un tad pret kādiem. Ir kāds likums, kas attiecas gan uz smilšu kasti, gan uz lielo politiku, – ja cilvēks ar nenobriedušu psihi tiek pie varas, viņam var izveidoties pārspīlēta pašapziņa un pārākuma sajūta, samazināties empātija.
10. Izolēšana no informācijas plūsmas. Visi ir aicināti uz ballīti, bet tavs bērns – ne? Klases ziņapmaiņa notiek WhatsApp grupā, kurā bērns nav iekļauts? Kāds apsola nodot informāciju bērnam, bet to neizdara? Vienreiz tā var gadīties, bet, ja tā notiek sistemātiski, – tas ir signāls. Tomēr, pirms izteikt hipotēzi par vardarbību, ir vērts izpētīt bērna informācijas lietošanas ieradumus un saprast, kāpēc ziņas pie viņa nenonāk. Ir bērni, kurus izmet no sociālo tīklu grupām sociālo prasmju trūkuma dēļ, piemēram, viņi komentē katru atbildi, liek nepiemērotus attēlus.
11. Ko par mani padomās? Bērns vakaros pārāk bieži domā nevis par mācībām, bet – kā es izskatīšos; ko vilkšu mugurā; ko par mani padomās; ko es teikšu; ko man atbildēs? Tas var būt signāls, ka bērns nespēj klasē būt tas, kas viņš varētu būt. Nevar parādīt savu individualitāti, jo klasē jau kāds cits kontrolē viņa tēlu. Piemēram, tavs bērns vairs nevelk iemīļoto apģērbu, jo – citi smiesies. Veselīgs klases klimats atbalsta dažādību, kļūdīšanos – arī apģērba izvēlē, iespēju uzdot visstulbākos jautājumus.
Kā rīkoties, ja ir aizdomas par mobingu?
Protams, katra puse vardarbības situāciju redz no savas perspektīvas. Varmākas vecāki nereti saka: jūs ierobežojat mana bērna brīvību; kāpēc jūs viņu uzskatāt par noziedznieku?! Savukārt cietušās puses vecāki ir sašutuši: kāpēc jūs skolā nenodrošināt manam bērnam drošību? Skola bieži ieņem pozīciju: jūs visi slikti audziniet savus bērnus! Loģiski, ka no šāda punkta izkustēties ir ļoti grūti, tas bieži sabriest milzīgā emociju ķīselī. Tāpēc ir svarīgi ievērot šos mazos signālus jau laikus – skolotājiem to, ko viņi var pamanīt skolā, vecākiem – to, kas redzams mājās.
Ir ģimenes, kurās valda toksiskais pozitīvisms – mēs nedusmojamies, mums viss ir labi.
* Runā ar bērnu. Mēģini runāt ar bērnu, bet esi gatava, ka viņš var arī neko neizstāstīt. Padomā – vai bērnam vispār ir mācīts runāt par savām problēmām? Ir ģimenes, kurās valda toksiskais pozitīvisms – mēs nedusmojamies, mums viss ir labi. Ja bērns nav mācīts noformulēt vārdos – es nevaru izturēt; man ir grūti; man trūkst pacietības; man dara pāri –, viņš arī nevarēs izstāstīt par savu problēmu. Jo bērnam ir zemākas prasmes formulēt savu problēmu, jo vairāk viņš to paudīs ar savu uzvedību. Nav nekādas jēgas teikt, piemēram, tādas frāzes: saņemies, dēliņ, un ej, skola – tas ir tavs darbs! Mēģini pavaicāt, kas bija foršākā lieta, kas notika skolā, un kas bija sliktākā? Par ko tu visvairāk uztraucies? Kad tu juties vislabāk? Vai tu šodien ar kādu spēlējies? Kas šodien bija tavi labākie draugi? Kā citiem gāja? Ļoti labs ir jautājums: ja skolā vajadzētu mainīt vienu lietu, lai tu tur justos labi, kas tas būtu?
* Kvalitatīvais kopā būšanas laiks – vismaz 15 minūtes. Par šīm maģiskajām minūtēm raksta daudzos avotos. Tiesa, nekur netiek precizēts – kas tieši būtu jādara. Būtu labi, ja šajā laikā ar bērnu varētu parunāties nedalītas uzmanības apstākļos, uzspēlēt kādu galda spēli, kopā palasīt vai kopā darītu ko interesantu – ko tādu, kur ir daudz acu kontakta un mijiedarbības. Nav pat jācenšas izaicināt bērnu runāt, bet vienkārši jābūt ciešā kontaktā. Kādā brīdī bērns atvērsies un sāks stāstīt, kas notiek sirsniņā.
* Stāsti par savu personīgo pieredzi. Izstāsti, kā tev pašai gāja skolas gados, kā tika risināti konflikti, kā tiki galā ar dažādām situācijām, kā risini grūtības pašlaik. Tad bērnam būs sajūta, ka citi arī cīnās ar grūtībām, viņš nav viens.
* Dod iespēju izvēlēties. Šis gan ir slidens padoms, bet dažreiz ir vērts riskēt. Ja bērns prasa, vai var rīt neiet uz skolu, pamēģini atbildēt: labi, neej! Redzēsi, ka bērns, izdzirdot šādu atbildi, būs šokā – īpaši, ja viņš mācās jau vecākajās klasēs –, bet lielākajā daļā gadījumu viņš tomēr aizies uz skolu. Tā bērns iegūst sajūtu, ka pats var kontrolēt savu dzīvi, nav slazdā. Ja viņš grib palikt to vienu dienu mājās – lai paliek. Ja grib ilgāk, tad gan ir jāmeklē palīdzība un jārisina, kas īsti skolā notiek.
* Vaicā bērnam atļauju. Nekad nemeties risināt bērna problēmas bez saskaņošanas ar bērnu. Pirms doties uz skolu pie skolotāja, pavaicā bērnam, vai vajadzētu to darīt. Pajautā: klau, kā tu jūties – vai pats tiksi galā vai tev ir vajadzīga palīdzība? Iespējams, bērns nebūs gatavs atbildēt uz šo jautājumu uzreiz. Bieži gadās, ka vecāki emociju uzplūdā visu sarežģī vēl vairāk. Sākot ar to, ka iebrāžas klasē un soda kādu citu bērnu, pat īsti nezinot, kas ir noticis, līdz vardarbībai pret skolas kolektīvu. Ja problēmas vecāki risinās ar mieru un cieņu, bērni mācīsies darīt to pašu.
* Runā ar pedagogu. Nevajag uzreiz vērsties pie pedagoga ar apsūdzošiem jautājumiem: kāpēc manu bērnu abižo? Cieņpilni pavaicā: kā jūtas bērni klasē; ko pamanījuši pedagogi? Tas būs daudz noderīgāk, nekā tiešs uzbrukums.
* Painteresējies par citiem bērniem. Pavaicā savam bērnam, kā klasē jūtas citi, un vai kāds ir izstumts. Ja bērns stāsta, ka klasē ir kāds apsmietais, kuram neviens nedod roku, tad pavaicā: kāpēc neviens nedod viņam roku, kāpēc tu nedod? Iespējams, tu par konkrēto situāciju nezini visu, tāpēc varbūt nevajag mudināt uz aktīvu rīcību, piemēram, nesaki: dod tu roku! Labāk pavaicā, vai tev par to nevajadzētu parunāt ar audzinātāju. Varētu domāt, ka tā ir iejaukšanās, bet to darīt vajag, jo tavs bērns var būt nākamais. Upuri parasti var viegli atpazīt – viņš staigā noliektiem pleciem, neskatās acīs, pārvietojas gar sienām, viņam uz muguras it kā rakstīts – sit mani. Ja šiem bērniem neviens nepalīdz, viņi veido vidi, kurā pārējiem ir iespēja izpausties kā varmākām. Ja upuris aiziet uz citu skolu, pārējiem kļūst neinteresanti, sliktajam līderim vajag nākamo, un tā šī klase ieiet bezgalīgā vardarbības ciklā. Turklāt ir pierādīts – no vardarbības cieš visi, arī aculiecinieki.
