Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
39
-
3
-
3
-
1
-
2
-
6
-
1
-
Stāju veido pats
Mazuļa kauli veidojas jau no 8. līdz 10. grūtniecības nedēļai, un arī tad, ja mammai ir bijusi mugurkaula deformācija, bērns to ģenētiski nepārmanto. Stāju katrs veido pats, jo katram ir savi kauli un savs mugurkauls, dabas dota spēja staigāt, apsēsties un rāpot. Taču vismaz 30% mazuļu nerāpo, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc bērnam pieaugot var sākt sāpēt mugura.
Ja mazulis nerāpo, tikai šļūc pa grīdu, atstumjoties ar rokām, ja viņu sēdina spilvenos, viņš pietiekami nenostiprina savu muskulatūru, plecu joslu un pašu mugurkaulu, tad arī, bērnam pieaugot, viņa mugurkaula pamati nav stabili. Stājas attīstība notiek virzienā no augšas uz leju, no plecu joslas uz muguras vidusdaļu, tad uz gūžām, ceļiem un pēdām.
Līdz ar to, kamēr bērns nav nostiprinājis plecu joslu, sēžot un rāpojot, viņš nedrīkstētu celties arī kājās.
Kas bojā bērna muguru?
Kā atzīst Vita Lakša, bērna muguru un stāju bieži sabojā vecāki, nepareizi aprūpējot mazuli un stimulējot viņu darīt savam vecumam neatbilstošas lietas. Lūk, vairākas ikdienišķas aprūpes lietas, kuras noteikti nevajadzētu darīt!
- Mazuli nedrīkst sēdināt, kamēr viņš pats nesēž! Liela daļa vecāku domā, ka bērns sāk sēdēt sešos septiņos mēnešos, bet tā nav – dabiski mazais sāk sēdēt vecumā no astoņiem līdz desmit, 11 mēnešiem. Vita Lakša uzsver, ka bērnu var turēt šūpuļtvērienā, bet ne sēdus. Galva var būt vertikāli, bet mugurkauls – pusguļus. Ja bērnu nosēdina, kad viņš tam nav gatavs, veidojas paaugstināts muskuļu tonuss, kā arī pastāv lielāka iespēja, ka mugurkaula skriemeļi nesakārtosies viens virs otra, bet kāds skriemelis nobīdīsies pa labi vai pa kreisi. Kad bērns paaugas, skriemelis nobīdās uz skoliozes pusi, veidojot mugurkaula asimetriju – viena mugurkaula puse ir savilkta, otra brīvāka. Skolioze jeb S mugurkauls veidojas jau sešu septiņu gadu vecumā. Ja mugurkauls ir nošķiebies, var deformēties arī pēda un veidoties plakanā pēda.
- Bērnu nestutē kājās. Stāvus viņš piecelsies pats! Bieži vecāki mazuli jau dažos mēnešos tur vertikāli, liekot uz kājiņām un stutējot uz pirkstgaliem. Tas ir nepareizi, jo mazais nav gatavs četros mēnešos stāvēt! Vita Lakša ir strikta – ātri bērns sāk stutēties kājās tikai tad, ja viņu nēsā stāvus, ja viņš ilgstoši tiek atstāts gultiņā ar redelēm, kurās ieķerties, vai arī bērnu ilgstoši atstāj manēžā, kur viņam nav, ko darīt, bet toties ir, kur ieķerties un var mēģināt piecelties. Ja tamlīdzīgu palīgu apkārt nav, bērns ātrāk kājās necentīsies piecelties.
- Arī lielāku bērnu nedrīkst turēt aiz padusēm un staidzināt – tādējādi viņam nenostiprinās mugurkauls, rodas saspringums, un visā ķermenī veidojas tonuss.
Visu iemācās pakāpeniski
- Neatlaidīgajiem bieži nav laika sēdēt, tāpēc viņi uzreiz mēģina rāpot. Pareizāk būtu tomēr vispirms apsēsties, jo bērnam jāiegūst stabilitātes sajūta. Reizēm bērns nerāpo koordinēti, bet klunkurē uz priekšu, taču ar laiku nekoordinētā rāpošana pāriet koordinētā, pēc tam viņš iemācās arī sēdēt, jo beidzot ir nostiprinājis muguru.
- Pirms piecelties kājās, mazulim jāiemācās rāpot, jo tas nostiprina plecu joslu, mugurkaulu, plaukstas. Bērns rāpo, turoties uz pilnas plaukstas, sākumā turot pirkstus vērstus uz iekšu. Kad plecu josla nostiprinās, rāpojot plaukstas tiek vērstas nu jau uz priekšu. Daļa bērnu rāpot vispār nevēlas, bet labprāt šļūc uz priekšu. Tomēr vecākiem vajadzētu mazajam ierādīt, ka bez šļūkšanas ir arī citas iespējas pārvietoties, jo tikai tad, ja bērnam būs stipra mugura, ko nodrošina rāpošana, viņš būs gatavs celties un stāvēt kājās. Ja bērns pilnībā atsakās rāpot, ieteicams kaut reizi apmeklēt fizioterapeitu, kas pamācīs, kā bērnu vislabāk mudināt uz rāpošanu.
- Staigāt bērns sāk no gada vecuma, bet tas nenozīmē, ka gada vecumā viņam obligāti ir jāstaigā! Vispirms jāapgūst piecelšanās stāvus, jāiemācās pastāvēt, bet, kad nogurst, – apsēsties un pasēdēt. Ja bērnu mudina un iemāca stāvēt, viņš pats nemācēs ne nolaisties lejā, ne apsēsties, jo atkārto tikai iemācītās darbības. Tāpēc, ja mazulis gultiņā kājās stutējas jau piecu mēnešu vecumā, vecākiem jārada tāda vide, kas bērnu neveicinātu uz pārāk ātru nostāšanos kājās. Vislabāk to var darīt, liekot mazuli uz grīdas un tur radot viņam saistošu vidi.
Staiguļiem – nē!
Mūsdienās izdomātas daudzas palīgierīces, lai it kā atvieglotu dzīvi vecākiem un veicinātu bērna attīstību, tomēr tās ne vienmēr ir tik nekaitīgas. Katra palīgierīce arī jāprot pareizi pielietot:
- Staigulī bērnu var likt tad, kad viņš jau pats piecēlies kājās, attīstījis kustību uz sāniem ar pielikšanas soli un prot veikt arī kustību ar pagriezienu. Tas ir apmēram 11 mēnešus vecumā, kad bērns gatavs staigāt, bet vēl baidās. Tad mazo var uz 15–20 minūtēm ielikt staigulī. Mazākus bērnus likt staigulī nedrīkst, jo, tajā atrodoties, bērns nevar apsēsties un aizrāpot, viņš visu laiku atrodas piespiedu stāvus pozā. Ja staigulis ir uz ritentiņiem, bērnam ir iespēja iet uz priekšu, bet tā viņš neiemācās pielikšanas soli, nenostiprinās gūžas. Ja mājās ir staigulis, to var piesiet pie galda kājas, lai fiksētu. Tad pie tā bērns var pieturēties, paspēlēties, uzstutēties kājās.
- Durvīs iekarināmie staiguļi ir izklaide, šūpoles, kurās var sēdināt gadu vecus bērnus, bet ne mazākus. Šie staiguļi piemēroti mazuļiem, kuri jau paši staigā. Sēdošu bērnu tajā likt nedrīkst!
- Stumjamie staiguļi izmantojami tikai tad, kad mazais jau pats staigā. Diemžēl pārsvarā šos staiguļus vecāki pērk, lai veicinātu staigāšanu, kas nav pareizi. Kamēr bērns nestaigā, viņš skrien staigulim pakaļ ar atpakaļ atšautu dupsi. Ja bērns ir kustīgs un priekšmets kustīgs, bērnam neveidojas stabilitātes un drošības izjūta. Tāpēc daudz labāk, ja mazais staigā aiz nekustīga priekšmeta, piemēram, stumjot uz priekšu tabureti.
